Lai gan šo pirmdien, 22. maijā, Saeimas organizētajā vērienīgajā konferencē par Latvijas enerģētikas nākotni eksperti izteica nopietnas bažas par nekontrolēto žurku skrējienu vēja un saules enerģijas projektu pieteikšanā, kas agri vai vēlu rezultēsies ar saražoto jaudu pārpalikumu un tirgus burbuļa plīšanu, par nozari atbildīgā Klimata un enerģētikas ministrija (KEM) problēmu neparko negribēja atzīt.
Tikmēr a/s “Latvenergo” valdes priekšsēdētājs Mārtiņš Čakste ar lepnumu atgādināja par “Latvenergo” un a/s “Latvijas valsts meži” mega kopprojektu ar nosaukumu SIA “Latvijas vēja parki”, kas paredz vēja turbīnu izbūvēšanu valstij piederošajos mežos ar kopējo jaudu vismaz 800 megavatu. Kontekstam - Latvijā vēsturiski uzstādīto elektroenerģijas jaudu lielums ir ap 2500 megavatiem. “Latvenergo” šefs sūkstījās, ka Ministru kabinets vilcinās ar tā saukto 350. Ministru kabineta noteikumu par publiskas personas zemes nomas un apbūves tiesībām grozījumu pieņemšanu, kas ļautu valsts mežos (pēc loģikas runa pārsvarā ir par piekrastes mežiem, kas ir nozīmīga Latvijas dabas un cilvēku rekreācijas vērtība) vēja torņus sliet augšā ne tikai “Latvenergo”, bet arī privātajiem attīstītājiem.
Kā “Neatkarīgā” noskaidroja no valsts vēja parku projekta virzībā iesaistītām personām, kuras negribēja, lai tiktu publiski nosauktas, jautājums jau labu laiku ir politisks, kas arī ir iemesls tā iestrēgšanai. Proti, tas ir viens no būtiskiem strīdus iemesliem starp “Jauno vienotību” (JV), kas ļoti grib šos parkus būvēt, un “Apvienoto sarakstu” (AS), kas negrib, jo aiz projekta it kā saskata blēdību ar JV saistītu personu interesēs. Nav gan izslēgts, ka valsts megaprojekts šajā jomā nedisonē ar paša AS iespējamo sponsoru - privāto vēja parku attīstītāju - interesēm. AS izveidotājs un Valsts prezidenta amata kandidāts Uldis Pīlēns šonedēļ intervijā “Neatkarīgajai” par šo projektu izteicās ļoti kritiski, norādot, ka valstij nebūtu jājaucas nozarē, kurā ir milzīga konkurence privāto attīstītāju starpā. Savukārt premjers Krišjānis Kariņš savas pirmās inkarnācijas laikā pērnā gada 22. jūlijā, kad tika svinīgi pieteikta SIA “Latvijas vēja parki” dibināšana, ar patosu paziņoja:
“Šodien ir nozīmīga diena Latvijas enerģētiskās neatkarības stiprināšanā - atzīmējam “Latvenergo” un “Latvijas valsts mežu” kopuzņēmuma “Latvijas vēja parki” izveidi, kas ir valsts atbilde vidējā termiņā uz jautājumu par Latvijas atkarības mazināšanu no fosilajiem energoresursiem, kas līdz šim pamatā tika importēti no Krievijas. Proti, ne uz rītdienu, bet vairāku gadu garumā Latvija spēs pati saražot nepieciešamo elektroenerģijas daudzumu no atjaunīgajiem energoresursiem, mazāk izmantojot importējamos fosilos energoresursus. Tas nozīmē prognozējamu elektroenerģijas cenu un resursa pieejamību iedzīvotājiem un uzņēmumiem, kā arī mūsu tautsaimniecības konkurētspējas stiprināšanu.”
Kopumā projekta aizstāvju galvenais arguments ir nepieciešamība ātri nodrošināt ievērojamas papildu elektroenerģijas ražošanas jaudas, ar kā palīdzību varētu nodrošināt neatkarību no Krievijas. Kā “Neatkarīgajai” uzsvēra “Latvenergo” komunikācijas direktors Andris Siksnis, “īpaši šajos ģeopolitiskajos apstākļos ir svarīgi, ka valsts īpašumā ir pietiekošas ģenerējošās jaudas, kas nodrošina valsts mērķu realizāciju ātri un efektīvi. Redzot Saeimas konferencē aprakstītos apjomus, LVP projekts nav pat 20%, kas nozīmē - pilnas konkurences situāciju Latvijā. Valsts ar LVP projektu realizē valstiski svarīgu mērķi. “Latvenergo” ir atbildīgs uzņēmums, kas rūpējas par zaļo mērķu sasniegšanu, drošību, kā, piemēram, gāzes apgādes risināšanā 2022. gadā. LVP plānots uzbūvēt vēja parkus ar kopējo jaudu vismaz 800 MW, un labvēlīgas attīstības gadījumā pirmās turbīnas sāktu ražot elektrību jau 2027. gadā. Tas ir ļoti apjomīgs projekts, bet ne pilnā mērā Latvijas vajadzības nosedzošs. Lai kopumā vēja enerģētikas nozarē samazinātu kapitālieguldījumu apjomus, ir ļoti būtiski, ka ir liela apjoma projekts kā LVP, kas palīdz veidot infrastruktūru un piegāžu ķēdes. Tādēļ šis projekts dos lielisku iespēju arī pārējiem vēja parku attīstītājiem īstenot savus projektus.”
“Latvenergo” pārstāvju vārdos nepieminētā problēma: - vēja parks, lai cik jaudīgs, nav t.s. bāzes jaudas, kuras var iedarbināt jebkurā mirklī, kad nepieciešams (vējš pūš tad, kad pūš), un patiesībā nav arī skaidrs, ko darīt ar daudzajiem privātajiem interesentiem šajā tirgū. Kā Saeimas konferencē atzina klimata un enerģētikas ministrs Raimonds Čudars (JV), dažādās stadijās šobrīd ir 20 vēja parku projekti uz Latvijas sauszemes vien, bet nav šaubu, ka pēc atbilstošu normatīvo aktu grozījumu pieņemšanas tādi saradīsies arī jūrā. Piemēram, 15. maijā dāņiem piederošs uzņēmums “European Energy Latvia” paziņoja par plāniem būvēt vērienīgus atkrastes (jūras) vēja parkus visā Baltijā, kurā kopumā esot ievērojams atkrastes vēja projektu potenciāls 15,4 gigavatu (15 400 megavatu!) apjomā. Līdz šim Dānijas firmas “European Energy” meitasuzņēmums Lietuvā jau ir uzbūvējis vairākus sauszemes vēja parkus.
Neoficiāli “Neatkarīgā” uzzināja, ka nākotnes paradīzes atnākšanai gan esot šķērslis - kā salāgot Eiropas Savienības brīvās konkurences prasības ar kaut kādu īpašu nosacījumu došanu valsts projektiem, un vai to vispār vajag. No juridiskā viedokļa tieši dažādu ministriju dažāda pieeja šim jautājumam esot MK 350. noteikumu grozījumu galvenais formālais šķērslis, kādēļ noteikumu grozījumu projekts ir iestrēdzis kaut kur starpministriju saskaņošanā.
Taču neatkarīgi no tā, kas notiek valsts pusē, privāto vēja un saules elektrostaciju pieteicēju bums nerimstas, jo šķiet, ka banku īpašā labvēlība šādiem projektiem pagaidām nemazinās. Kā Saeimas enerģētikas forumā informēja a/s “Augstsprieguma tīkls” (pieslēdz pārvades tīklam tādus enerģijas ražošanas objektus kuru jauda pārsniedz 50 MW, par mazākiem rūpējas a/s “Sadales tīkls”) valdes priekšsēdētājs Arnis Daugulis, uz 17. maiju “Augstsprieguma tīklam” bija rezervētas pieslēguma jaudas 5,2 gigavatu (5200 megavatu) apmērā. Viņš arī piebilda, ka papildus tiek strādāts vēl ar 2,3 GW jaudām, kurām tehniskās prasības vēl ir izstrādes stadijā, tātad kopā var runāt par 7,5 GW (7500 MW) jaudām. Visvairāk jeb 77,3% no rezervētajiem 5,2 GW ir plānotas saules enerģijas stacijas, 18,3% - vēja elektrostacijas un 3,8% - hibrīdprojekti (saules un vēja enerģija).
Atgādināsim, ka ar vēsturiski - no padomju perioda mantoto - Latvijā uzstādīto jaudu apjomu - ap 2500 MW jeb 2,5 GW - mēs nodrošinām vismaz divas trešdaļas iekšējā patēriņa, bet izcili “ūdeņainos” gados - pat 100%. Tātad tikai privātajos projektos vien tiek plānota trīskārtīga elektrības ražošanas jaudu palielināšana. To gan nevar vienādot ar saražotās enerģijas apjomu - kā jau zināms, saule nespīd un vējš nepūš vienmēr, bet priekšstatu var gūt. Būtiski arī, ka ļoti mazs ir hibrīdstaciju īpatsvars, kas var ģenerēt elektrību gan tad, kad spīd saule, bet vējš nepūš (klasiski jūlijā un augustā), gan tad, kad vējš pūš, bet saule nespīd (novembris, decembris).
Tātad situācija ir tāda, ka nedz no enerģijas patēriņa, nedz drošības viedokļa Latvijas valstij nav jēgas turpināt piedalīties žurku skrējienā alternatīvās enerģijas jomā. Šis skrējiens balstās uz spekulatīva buma, banku klerku un biržu brokeru klasisku pārrēķināšanos, vienam otru mēģinot pārspēt “modīgu” akciju iegādē vai finansējuma piešķiršanā “modīgiem” projektiem. Par to Saeimas konferencē bažas izteica arī Ekonomikas ministrijas, kas gadiem ir atbildējusi par enerģētikas sektoru, valsts sekretāra vietnieks Raimonds Lapiņš: “Elektroenerģijas patēriņa pieaugumu Latvijā mēs nesagaidām. Līdzšinējos plānošanas dokumentos ir paredzēts kopumā 5 GW uzstādīto jaudu pieaugums. Jau šobrīd ir skaidrs, ka šis mērķis tiks pārsniegts, būs milzīgs enerģijas pārpalikums. Un, ja runājam par pārpalikuma eksportēšanu, tad visi mums apkārt grib saražot daudz un eksportēt, tā nav tikai Latvija. Visi sapņo. Taču dzīve rāda, ka elektroenerģijas cena var būt pat negatīva, kas plānos nav ietverts. Un mums līdz 2023. gadiem uz šiem jautājumiem nāksies atbildēt un tos risināt. Klimata mērķu finansējums mums šobrīd ir absolūti nepietiekams. Un arī rūpniecības politikas pārveidi vajadzēs, lai tā maksimāli izmanto elektroenerģiju. Jautājums - vai enerģija būs zaļa, un vai tās pietiks - ir svarīgs. Bet mums ir jāsaprot, kur mēs to liksim un kā izmantosim.”
Taču uz šo jautājumu - ko iesākt, varbūt pamainīt normatīvos aktus, lai šo žurku skrējienu piebremzētu -, kuru konferencē uzdeva vairāki dalībnieki, KEM ministrijas valsts sekretāre Līga Kurevska atbildēja varen izvairīgi: “Vēja parki atļaujas darbībai var saņemt tikai tad, kad ir pabeigta ietekmes uz vidi procedūra. Ar jau apstiprinātajiem projektiem mēs neko nevaram darīt, bet nākotnē varam veikt pieteikumu optimizāciju.”
Viņa arī uzsvēra, ka ierobežojumi attīstītājiem jau pastāvot - ir trīs gadu ieviešanas termiņš pie “Augstsprieguma tīkla” pieslēdzamajiem objektiem. Tāpat Latvijai esot liels potenciāls elektroenerģijas eksportam.
Taču, kā intervijā “Neatkarīgajai” atzina U. Pīlēns, “ja gadījumā līdzšinējā stratēģija ar valsts dominanci vēja parku jomā, veidojot “Latvijas valsts mežu un “Latvenergo” kopuzņēmumu, ir nepareiza un milzīgās valsts investīcijas neattaisnojas - pārprodukcijas dēļ ir tirgus ar mīnusa zīmi - tad mēs visi par to maksāsim. Līdzīgi kā OIK gadījumā nepareizi izvēlēta stratēģija izmeta ārā no vannas bērniņu - modernu koģenerācijas tehnoloģiju attīstības iespējas -, atstājot tikai izmaksas uz visas sabiedrības pleciem”.
