Kopš Ukrainā ir sācies pilna mēroga karš, Latvijā ir reģistrējušies vairāk nekā 35 tūkstoši ukraiņu. Gada laikā daudzi šeit ir atraduši darbu, bet daži ir uzsākuši savu biznesu.
Pēc VID datiem, individuālo uzņēmējdarbību Latvijā ir noformējuši 368 ukraiņi. Savukārt Uzņēmumu reģistra informācija liecina, ka ir reģistrēti 19 individuālie komersanti. Latvijas valsts piešķirtais pagaidu aizsardzības statuss dod iespēju ukraiņiem nodarboties ar biznesu ar tādiem pašiem nosacījumiem kā vietējiem iedzīvotājiem. www.nra.lv devās pie ukraiņu uzņēmējiem, lai uzzinātu par viņu pieredzi.
Skaistuma meistare Aleksandra ar diviem dēliem atbrauca no Dņipro pilsētas pagājušā gada martā.
“Aizbraucot no Ukrainas, līdzi paņēmu instrumentu minimumu - iesākumam. Toreiz es vairāk domāju par to, kā aizvest bērnus uz drošu vietu,” stāsta Aleksandra. “Taču gadījās tā, ka, ierodoties Latvijā, es jau nākamajā dienā uztaisīju skropstiņas savai istabas kaimiņienei.”
Aptuveni divus mēnešus Aleksandra kārtoja dokumentus saistībā ar ierašanos Latvijā un individuālās uzņēmējdarbības uzsākšanu - aizpildīja reģistrācijas formu, izvēlējās nodokļu maksātāja statusu, samaksāja nepieciešamās nodevas un reģistrējās Nodokļu maksātāju reģistrā. Līdztekus Aleksandra pētīja vietējo skaistumkopšanas salonu mājaslapas un sociālo tīklu kontus, rūpīgi lasot atsauksmes par Latvijas skaistuma meistaru darbu, lai noskaidrotu, ciktāl viņas līmenis un zināšanas atbilst vietējā tirgus pieprasījumam. Pēc individuālā komersanta dokumentu saņemšanas viņa ir noīrējusi darba vietas divos dažādos Rīgas rajonos.
“Svarīgi, lai manam klientam būtu ērti, esmu gatava pielāgoties. Šobrīd man iet diezgan labi, ar nopelnīto varu uzturēt bērnus un samaksāt tekošus rēķinus,” viņa atzīst.
Piesaistīt jaunas apmeklētājas Aleksandrai palīdzēja sociālie tīkli un pastāvīgo klientu pozitīvās atsauksmes. “Man radās iespaids, ka Latvijā novērtē skaistuma meistarus no Ukrainas. Tā ir sava veida kvalitātes zīme. Gadās, ka jauna kliente nemaz neskatās uz manu pieredzi - viņai tikai jāsaprot, no kurienes esmu, un tad jau pierakstās pakalpojumam,” savā pieredzē dalās Aleksandra. “Ukrainas skaistumkopšanas pakalpojumu tirgū ir ļoti liela konkurence, meistariem ir jāpaaugstina kvalitāte un nepārtraukti jāpilnveido savas prasmes. Starp citu, materiālus darbam man piegādā no Ukrainas.”
Aleksandra ir noalgojusi vietējo grāmatvedi, lai savlaicīgi un atbilstoši likumam maksātu pašnodarbināto nodokli, sociālās apdrošināšanas maksājumus pensijai un iesniegtu pārskatus. “Tā es varu būt mierīga. Zinu, ka šī “fronte” man ir slēgta, un es varu pavadīt visu savu darba laiku, tikai strādājot ar klientēm.”
Aleksandra ir novērojusi, ka skaistumkopšanas pakalpojumu nozarē Latvijā ir neliela konkurence. Tāpēc viņa plāno nākotnē pieņemt mācekles un pašlaik pēta attiecīgos likumus.
“Grūti pateikt, kas notiks pēc diviem gadiem. Mans vīrs ir palicis Ukrainā, viņš dienē. Maniem bērniem viņa pietrūkst, un, protams, es gribu atgriezties," atzīst uzņēmēja. “Mēs gaidām kara beigas un iespēju dzīvot drošā Ukrainā. Tikmēr esmu šeit, lai palīdzētu sievietēm būt skaistām.”
Olga ar vīru un bērniem Latvijā ieradās 2022. gada aprīlī. Līdz karam viņiem bija veiksmīgs ģimenes uzņēmums Mariupolē. Tur viņu īpašumā bija deviņu veikalu un četru pusfabrikātu cehu tīkls, kur ražoja pelmeņus, vareņikus, pankūkas. Tagad nav palicis nekas - daļa ir sagrauta, bet daļa izlaupīta. Tomēr ir saglabājusies vēlme piedāvāt cilvēkiem garšīgus, kvalitatīvus produktus.
“Mariupolē mūsu produkcija bija ļoti iecienīta. Sākoties karam, pie mums jau strādāja vairāk nekā 100 darbinieku. Bet jūs jau zināt, kāda ir uzņēmēja daba. Pat ja visu atņem, viņš tik un tā cenšas nodarboties ar biznesu,” Olga smaida. “Uz Latviju atbraucām aprīlī, bet jau vasaras vidū sākām strādāt - Rīgas Centrāltirgū atvērām gaļas pusfabrikātu veikalu, kā arī uz vietas organizējām ražošanu un ēdināšanas zonu - fūdkortu.”
Savus ražojumus Olga gatavo pēc receptēm, kuras atceras burtiski no galvas. “Mūsu veikals saucas “Milti un gaļa”,” viņa turpina. “Ar šo es gribu pateikt pircējam, ka, ražojot savu produkciju, izmantojam tikai dabīgas izejvielas. Mums pat nav mašīnu - visu darām ar rokām.”
Uzņēmumam jau ir parādījušies pastāvīgi klienti. Īpašniece uzsver, ka pircējiem ir arī iespēja nogaršot produkciju, lai izdarītu pareizo izvēli: “Piemēram, mēs vārām pelmeņu porciju. Cilvēks ēd uz vietas un novērtē mūsu produktu kvalitāti. Tas ir ērti un izslēdz neattaisnota pirkuma iespēju.”
Nelielajā ražotnē strādā četras darbinieces - visas ir Olgas novadnieces. Viņa grib nodrošināt ar darbu tos, kas bija spiesti doties bēgļu gaitās kara dēļ. Turklāt uzņēmēja ir pārliecināta, ka ukraiņu virtuvi tomēr labāk “izjūt” tieši ukrainietes.
“Lai gan pēc izglītības esmu grāmatvede, Latvijā algoju ārpakalpojumu firmu, kas gatavo visus nepieciešamos dokumentus nodokļu dienestam. Esam pieņēmuši darbā pārdevēju latvieti, lai ar klientiem runātu valsts valodā,“ stāsta Olga. “Pati valodu sadzīves līmenī jau esmu apguvusi, bet pašlaik apmeklēju kursus.”
Olga atzīst, ka ar vīru riskējuši, uzsākot savu biznesu spontāni - tirgus izpētei vienkārši nebija laika. Šobrīd laulātais pāris plāno atvērt vēl vienu veikalu un piemeklē tam atbilstošu vietu.
“Kamēr Ukrainā notiek karš, mēs neplānojam atgriezties. Ļoti ilgojamies pēc dzimtās pilsētas ielām un gribam mājas, tašu pagaidām tur ir bīstami. Atgriezīsimies, kad būs mierīgi. Bet bizness… To taču vienmēr var pārdot.”
Vladimirs ar sievu ir atbraukuši no tobrīd okupētā Nikolajevas apgabala. Viņu pieaugušie bērni ir palikuši mājās. Tāpat arī ģimenes bizness - sadzīves elektrotehnikas remontdarbnīca un elektronikas preču veikals.
“Pie mums daudzi aizgāja karot,” stāsta Vladimirs. “Arī es gribēju, taču kara komisariātā saņēmu atteikumu - vecuma dēļ. Taču kā var nosēdēt mājās? Ir karš, kāds tur tehnikas remonts, tāpēc biroju slēdzu jau pirmajā kara dienā. Tomēr pēc savas dabas es nevaru sēdēt rokas klēpī salicis. Ilgu laiku palīdzēju teritoriālajai aizsardzībai savā pilsētā.”
Kad kļuva skaidrs, ka ātri atgriezties pie darba Ukrainā nebūs iespējams, Vladimirs nolēma savu uzņēmumu slēgt. Un pēc tam, kad visi dokumenti jau bija nodoti nodokļu iestādēm, iekrāva savus nelielos darba rīkus automašīnā un kopā ar sievu devās uz Latviju.
“Es uzreiz zināju, kur braukšu un ko darīšu, kad atbraukšu. Rīgu es labi pazīstu, esmu te bijis ne reizi vien. Noteikti pluss ir tas, ka nav valodas barjeras. Šis, starp citu, ir viens no argumentiem, kāpēc es devos tieši uz Latviju. Man vajadzēja ātri nostāties uz kājām savā darbā, un, jo mazāk ceļā ir šķēršļu, jo labāk.”
Līdz 2022. gadam Vladimirs diezgan bieži braukāja no Ukrainas uz Eiropu, kur strādāja sava profila darbus pēc līguma. Viņš stāsta, ka pēc pensijas vecuma sasniegšanas (Ukrainā vīriešiem tie ir 65 gadi) tik un tā grasījās doties dzīvot uz Eiropu, visticamāk, uz Latviju.
“Ir ērti, ka Latvijā, tāpat kā Ukrainā, individuālo uzņēmumu var atvērt ātri. Valsts iestādēs man visu sīki izstāstīja - veltīja laiku, lai izskaidrotu nodokļus, pastāstīja par pārskatu iesniegšanas termiņiem. Nepieciešamos dokumentus es saņēmu piecu dienu laikā. Bet pārskatu sagatavošanu nodokļu iestādēm veic pieaicināts speciālists,” viņš atzīst.
Vladimira darbnīca atrodas Brīvības ielā. Tur viņš īrē telpas kopā ar kolēģi. Darba instrumenti un iekārtas atveda no Ukrainas, mēbeles bija jāmeklē pēc iespējas lētākas, jo sākotnējie ieguldījumi bija minimāli. Jaunās remontdarbnīcas durvis ir atvērtas līdz pulksten 18, taču Vladimirs strādā elastīgi - ja nepieciešams, viņš paliek ilgāk.
“Es iegūstu no tā, ka latviešiem ir raksturīgi nesteigties. Sapratu, ka mana konkurences priekšrocība ir apkalpošanas ātrums. Turklāt nezaudējot kvalitāti,” atzīmē Vladimirs.
