Kopš pagājušā gada 24. februāra Latvijas austrumu pierobežas reģions mūsu drošībai kļuvis īpaši problemātisks: nesakārtota infrastruktūra, propagandai pakļauta informatīvā telpa, etniski dažāds iedzīvotāju sastāvs, nelegālo migrantu plūsmas – šīs un citas problēmas pagājušajā nedēļā Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijā analizēja politiķi un eksperti.
Ziņojumu par vispārīgām tendencēm Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) un ES valstīs attālo/pierobežas reģionu izaicinājumu risināšanā un attīstības veicināšanā konferencē sniedza Maikls Flūds, OECD Teritoriālo dialogu un migrācijas nodaļas politikas analītiķis. Savā runā viņš uzsvaru lika uz klausītāju skubinājumiem domāt par austrumu robežu šķērsojošo bēgļu un migrantu integrāciju sabiedrībā, kas, viņaprāt, atrisināšot lielu daļu problēmu.
Apkopojot stāvokli dažādos pasaules reģionos, OECD eksperts atzina, ka nevienlīdzība sabiedrībā aug jau trīs desmitgades. Latvija atrodoties nevienlīdzības skalas augšgalā, trešajā vietā, un to pārspēj tikai divas Dienvidamerikas valstis - Kolumbija un Meksika. Tā neesot tikai nevienlīdzība ienākumos. Liela nozīme esot arī interneta kvalitātei, ātrumam. Latvijas pilsētās internets ir pat par 20 procentiem ātrāks nekā OECD valstīs vidēji, mazpilsētās tas jau ir zem OECD vidējā rādītāja, bet lauku reģionos ir jau par 75 procentiem zemāks nekā OECD vidēji. Tomēr Latgalē esot otrs ātrākais interneta ātrums Latvijā. Vienlaikus Latgale un Vidzeme OECD kartē izceļoties ne tikai ar depopulāciju, bet arī ar iedzīvotāju novecošanu.
Eksperts aicināja neskatīties uz robežām kā strikti novilktām līnijām. Viņš iesaka Latgalei vairāk sadarboties ar Lietuvas reģioniem, kā arī ieviest integrācijas un imigrantu uzņemšanas programmas. Tāpat viņš mudināja saglabāt uz robežas izbūvēto infrastruktūru, neraugoties uz to, ka tā pašlaik netiek lietota. Eksperts pieļāva, ka nākotnē Latvija atkal varot kļūt par loģistikas centru.
M. Flūds savā ziņojumā lietoja tādu terminu kā “reģionu pievilcība”, kura būtība ir ļoti vienkārša - nepievilcīgākajos jāuzlabo dzīves apstākļi.
Esot izpētīts, kas cilvēkiem liek investēt konkrētā reģionā vai pārvākties uz turieni dzīvot. Tie ir šādi faktori: augstākās izglītības iestādes esamība, interneta ātrums, dzelzceļa pieejamība, iespējas 1,5 stundu laikā nokļūt līdz starptautiskai lidostai, starptautiska studentu apmaiņa, mājokļu pieejamība, mazā un vidējā biznesa iespējas.
Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Māris Sprindžuks (“Apvienotais saraksts”) norādīja, ka problēmas Latvijas austrumu pierobežas reģionos pamazām kļūst par visas Eiropas Savienības problēmu. Šo reģionu viņš aicināja uzlūkot ar pavisam citām acīm, nekā to esam darījuši līdzšinējos 30 gadus.
Iekšlietu ministrs Māris Kučinskis (“Apvienotais saraksts”) atgādināja, ka Latvija ir vājākais posms Baltijā. Tai nav daudz robežupju un ezeru kā Igaunijā, bet nav arī veikti tik lieli ieguldījumi infrastruktūras būvniecībā kā Lietuvā. Taču žoga būvniecība uz Latvijas robežas turpinās, uzsvaru liekot uz video kontroles un apziņošanas sistēmām, un uzsvars uz tehniskiem risinājumiem ir galēja nepieciešamība ierobežoto cilvēkresursu dēļ. Tāpat arī robežsargi turpinot pildīt savus pienākumus, tādējādi arī stiprinot reģiona ekonomiku - dodot darba vietas vietējiem iedzīvotājiem un veicinot uzņēmējdarbību.
Aizsardzības ministrijas parlamentārais sekretārs Jānis Eglīts (Nacionālā apvienība) atgādināja par decentralizāciju, uzsverot, ka Nacionālie bruņotie spēki izveidojuši bāzes Lūznavā un Stāmerienā, Lūznavā arī iepirkumu bāzi. Viņš aicināja decentralizēt arī citas iestādes un pārvietot tās uz reģioniem, vienlaikus domājot par to, kā cilvēkiem radīt piederības izjūtu.
Ārlietu ministrijas parlamentārā sekretāre Gunda Reire (“Jaunā Vienotība”) lika saprast, ka optimismam nav pamata - nelegālo imigrantu plūsma pāri robežai ir apzināti organizēts hibrīduzbrukums, un situācija uz Latvijas austrumu robežas tuvākajā laikā var kļūt sliktāka. Lielākie izaicinājumi vēl tikai priekšā, jo Krievija noslēgusi bezvīzu režīmu ar Irānu un vērojama tūrisma firmu aktivizēšanās.
“Jāgatavojas ne tikai robežas fiziskai, bet arī psiholoģiskai kognitīvai noturēšanai,” viņa piebilda, ar to domājot dezinformāciju, kara propagandu un Latvijai nelojālus pilsoņus, kuri pauž atbalstu karam un slavina Putina un Lukašenko režīmus. Šādi indivīdi, pēc valsts sekretāres teiktā, ir jāsoda, kas esot gana iedarbīga metode.
Vienlaikus Latvijai jāstrādā, lai ES izveidotos jauna izpratne par migrāciju un rīcību hibrīduzbrukumu laikā, kā arī intensīvāk jāskaidro Krievijas agresijas cēloņi un sekas, jo ”notiek cīņa par sirdīm un prātu, ne tikai fiziskām robežām”.
ES politikas padomniece Sandra Spūle atgādināja, ka visās valstīs ir reģioni, kas pamesti novārtā, nespēj tikt līdzi pārējai valstij, un tas nav saistīts ar galvaspilsētas tuvumu. Arī pēc kovida un Ukrainas kara situācija nav mainījusies - tie joprojām ir atpalikuši, un ”tas ir tā, it kā ģimenē būtu bērns ar īpašām vajadzībām”. Latgales reģions ārkārtas situācijā ir jau vairāk nekā gadu, un šeit jārunā par spēju iedzīvotājiem un arī biznesa attīstībai nodrošināt drošību, uzskata padomniece un pētniece S. Spūle.
Uzņēmējdarbības atbalsta programmas nav palīdzējušas Latgali izvest no apburtā loka, tāpēc par Latgali esot jādomā kā par īpašu reģionu, izmantojot pretestības noturības instrumentu no ES un vēl citus instrumentus no NATO. Kā pozitīvo Latgalē viņa minēja ražošanas attīstību. Uz Latgali pārceļoties no Baltkrievijas bēgošie uzņēmēji, un tiekot veidota informācijas un komunikāciju tehnoloģiju ekosistēma, kas šim reģionam pievelk jauniešus, stāstīja S. Spūle.
Turpretī Latvijas bankas Monetārās politikas pārvaldes galvenais ekonomists, Latvijas Universitātes docents Oļegs Krasnopjorovs uzskata, ka Latgale ir Baltijas nabadzīgākais reģions ar diezgan vāju attīstību un, lai gan Eiropas austrumu robežā ir vēl citi atpalikuši reģioni, Latgale izceļas ar īpašu atpalicību - Baltijas valstīs nav neviena cita tāda reģiona ar tik zemu ienākumu līmeni. Parasti esot tā - jo zemāks ienākumu līmenis, jo vieglāk to celt, taču Latgales gadījumā tā nav tādēļ, ka reģionā nav nevienas pilsētas ar paātrinātu attīstību. Daugavpilī, Rēzeknē un citur ekonomikas izaugsmes temps esot zem Latvijas vidējā līmeņa, un tas nozīmē, ka atpalicība no pārējās Latvijas turpina augt.
Latgale atpaliekot svarīgās ekonomikas izaugsmes dimensijās - investīciju jeb fiziskā kapitāla piesaistē, darbaspēka jeb cilvēkkapitāla un tehnoloģiju piesaistē.
Latgalē esot ļoti maz privāto investīciju, trūkst arī ārvalstu investīciju. Ja cilvēki brauc prom, trūkst pieprasījuma pēc jaunām dzīvojamajām ēkām, degradējas infrastruktūra.
Šo robu mēģināts aizpildīt ar papildu publiskām investīcijām t.sk. ar ES fondiem, taču šādi to aizvērt nevar, un Latgale turpina atpalikt. Pēc runātāja teiktā, ja nebūtu ES fondu, tur nebūtu vispār nekā. Taču mēs turpinām ieguldīt vietā, no kurienes cilvēki brauc prom, kas nav efektīvi.
Iedzīvotāji Latgalē bieži nejūtoties droši uz ielām, neesot apmierināti ar dzīves kvalitāti kopumā, bet uzņēmējdarbības uzplaukums iespējams, tikai uzticoties cilvēku iniciatīvai. Austrumu pierobežas iedzīvotājiem esot zemāks izglītības līmenis un digitālās prasmes nekā vidēji Latvijā, kā arī vislielākais bezdarbs (10%) un vislielākais darbaspēka trūkums privātajā sektorā.
