Turpinot analizēt 2020. gada 20. septembrī noslepkavotā advokāta, kolēģa un ģimenes drauga Pāvela Rebenoka lietas izmeklēšanu un nozieguma iespējamos cēloņus, jurists Mārtiņš Krieķis vērš “Neatkarīgās” uzmanību uz vairākiem politiskiem aspektiem un P. Rebenoka strikto pozīciju vairākos valstiskos un naudīgos projektos. Varēja vai nevarēja politiskie un ekonomiskie aspekti kļūt par galvenajiem slepkavības ierosinātājiem?
Sākotnēji P. Rebenoka slepkavības lietu izmeklēja Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Kriminālpolicijas pārvalde, pēc tam lietu pārņēma Galvenās kriminālpolicijas pārvaldes Kriminālizmeklēšanas pārvalde. Līdz ar to izmeklēšanā bija iesaistīts arī Jānis Kāpostiņš, kurš savulaik bija Valsts policijas Kriminālizmeklēšanas pārvaldes 1. nodaļas priekšnieka vietnieks. J. Kāpostiņu no amata atstādināja saistībā ar nogalinātā advokāta Mārtiņa Bunkus slepkavības lietas vājo izmeklēšanu 2022. gadā. M. Krieķis teic - nav šaubu, ka saistībā ar amatpersonu ietekmes sfēru visa informācija par P. Rebenoka slepkavību ir sniegta advokātam Haraldam Velmeram, kurš to varēja izmantot savos nolūkos. Jāatgādina, ka 2019. gadā Valērija Maligina mantinieču strīdā Niku Saveļjevu sākotnēji pārstāvēja Haralds Velmers un Milana Beļeviča. Vēlāk šo personu starpā radās nesaskaņas.
Tiek pieļauts, ka pēc P. Rebenoka slepkavības J. Kāpostiņam radās iespēja pieņemt paskaidrojumus, veikt personu datu apstrādi, iespēja uzsākt operatīvo darbību pret personām un veikt procesuālās darbības. Kā piemēru var minēt kratīšanu P. Rebenoka un M. Krieķa ofisā, kur tika izņemta dažāda rakstura informācija, kura vēlāk nonākusi tieši H. Velmera rīcībā.
Tāpat tiek minēts bijušā tieslietu ministra Jāņa Bordāna “ļaunatminīgums”, bet šīs nianses, pēc M. Krieķa teiktā, kļūst mazsvarīgas, nonākot līdz politisko spēku smagsvariem. P. Rebenoka politiskā ietekme bijusi ļoti augstā līmenī. “Pāvels bija ļoti miermīlīgs un vienmēr spēja apvienot cilvēkus, kuri nespēja apsēsties pie viena galda uz pārrunām. Tikai ne ar Bordānu! Jo Bordāns, piemēram, paziņoja, ka Rebenoks ir saņēmis algu Rīgas brīvostā un “Latvenergo” padomē, bet varu pateikt, ka tā nauda, ko viņš tur saņēma, pat līdz mājām nenokļuva, jo Pāvels to “apēda pusdienās”. Viņa ienākumi no galvenā ienākuma avota, kas bija privātais, vairākkārtīgi pārsniedza algu, ko viņš saņēma tur,” stāsta Krieķis.
M. Krieķis ir pārliecināts, ka slepkavība noteikti ir saistīta ar P. Rebenoka politiskajām aktivitātēm. Tā laika iekšlietu ministrs Sandis Ģirģens, kurš tobrīd nebija Latvijā, neko neesot zinājis par notikušo. M. Krieķis norāda, ka ministram līdz plkst. 9.00 neviens nebija piezvanījis, līdz ar to viņa rīcībā nevarēja būt ziņu par izmeklēšanas versijām. Ministrs paziņojis, ka notikušais nav saistīts ar politiku. “Pēc tam Ministru prezidents Krišjānis Kariņš viņam bija aizsūtījis īsziņu: “Paldies, ka noņēmi politisko aktivitāti!” K. Kariņš P. Rebenoku pazina vēl no “Jaunā laika” un Einara Repšes valdīšanas laikiem. Kad pieņēma budžetu, viņš ar Rebenoku sveicinājās un pārrunāja lietas,” teic Krieķis. Arī S. Ģirģens bija personiski pazīstams ar P. Rebenoku.
Kā stāsta M. Krieķis, “Latvenergo” padomes priekšsēdētāja amata konkursā P. Rebenoku neapstiprināja tikai tāpēc, ka šādu rīkojumu deva Ministru prezidents. Bijušais Latvijas ekonomikas ministrs un 13. Saeimas deputāts Ralfs Nemiro, esot labās attiecībās ar K. Kariņu, bija izteicis vēlmi noņemt veco “Latvenergo” padomi. Tobrīd K. Kariņš atvicinājies, teikdams - dari, ko gribi, tā ir tava darīšana. Pēc tam sācies cits stāsts, ka P. Rebenoks, neraugoties uz konkursā iegūto punktu skaitu, kas bija pats augstākais rādītājs, lai ieņemtu šo amatu, tomēr nevar būt “Latvenergo” padomes priekšsēdētājs, jo tas esot pret K. Kariņa interesēm.
Kā skaidro M. Krieķis, tagad jau izjukusī Saeimas deputāta Artusa Kaimiņa politiskā partija “KPV LV” nespēja realizēt savu balsu skaitu un visu pārējo. Viņiem bija doma, ka jāstiprina sava politiskā ietekme, bet partiju vienkārši apspēlēja. Partijas ideja bija nomainīt “Vienotību” pret Zaļo un zemnieku savienību, veidojot pilnīgi citu valdību. Partija izšķīda personīgo ambīciju dēļ.
“Pāvelam bija ļoti liela loma OIK atcelšanā, tāpēc es uzskatu, ka šī slepkavība saistīta ar virzību uz OIK atcelšanu,” pauž M. Krieķis. OIK elektroenerģijas tirgus likums paredzēja, ka elektroenerģijas lietotājiem turpmāk vairs nebūs jāsedz obligātā iepirkuma izmaksas jeb elektroenerģijas rēķinos vairs neparādīsies aile “obligātā iepirkuma komponente”.
P. Rebenoks no 2019. gada bija R. Nemiro ārštata padomnieks, par ko nepatiku izteica citu partiju pārstāvji, un tas arī vairākkārt tika publiski apspriests. Šajā laikā R. Nemiro izrādīja aktivitātes saistībā ar OIK iespējamu atcelšanu. Ministrs savu amatu zaudēja, jo pret viņu tika iedarbināta “valsts noslēpumu pielaides” svira. P. Rebenokam bija ļoti liela loma OIK atcelšanā. Viņš bija aktīvs OIK pretinieks, turklāt spēja ietekmēt procesus šajā OIK atcelšanas virzienā. Savulaik P. Rebenoks publiski pauda, ka ar R. Nemironotiek politiskā izrēķināšanās, jo koalīcijai OIK ir izdevīga. Jāpiebilst, ka P. Rebenoks bija R. Nemirova un M. Krieķa kursabiedrs Latvijas Universitātes Juridiskajā fakultātē.
“Pāvelam nebija ienaidnieku. Viņam par pareizo balsojumu Rīgas brīvostas pārvaldē pat piedāvāja 150 tūkstošus. Pāvelam tādas summas bija niecīgas. Tas ir stāsts par pārvadu, kuram nebija nekādas nepieciešamības Rīgas ostas vajadzībām. Pāvelam vienmēr bija saimnieciska pieeja - ja viņš vadīja uzņēmumu, tad viņu interesēja, lai uzņēmums gūst peļņu. Tilts ostai neko nebūtu devis. Osta iegūst, ja tiek padziļināta Daugavas gultne, lai var ienākt lielie kuģi. Tāpat par Skulti. Rīgas ostai ir pieslēgums gāzes vadam, tankeris var iebraukt un pārsūknēt gāzi. Nekādu termināli nevajag. Pāvels bija pret Skultes termināļa būvniecību, jo tā bija plānota par kredītā paņemtu naudu. Lai to darītu, projekta attīstītājiem bija jāpanāk līgums ar “Latvenergo”, ka tas garantēti iepērk gāzi no viņiem, un par to tieši ir jautājums par politisko ietekmi. Ja Skultes termināļa attīstītāji iegūtu garantijas, ka “Latvenergo” nepērk sašķidrināto gāzi no citiem, bet tikai no Skultes uzņēmuma, tad var aiziet uz jebkuru banku un saņemt kredītu. Tiklīdz būtu tādas garantijas, projekts uzreiz tiktu finansēts,” skaidro M. Krieķis.
Sašķidrinātās gāzes termināļa būvniecības iecerei Skultē projekta redzamajā daļā figurēja Amerikas latgalietis Pīters Ragaušs, bet projekta virzošais mugurkauls - Jaunā konservatīvā partija. Biznesa ideja bija likt “Latvenergo” obligātā kārtā pirkt dārgo, no ASV atvesto sašķidrināto gāzi. P. Rebenoks bija kategoriski pret šo projektu. M. Krieķis uzskata, ka valdības koalīcijas darbība tolaik bija pretvalstiska - ar mērķi saglabāt vēl spēkā esošo OIK un ieviest vēl arī “OIK-2”.
Sarunas nobeigumā iesaistījās arī M. Krieķa dzīvesbiedre Žanete Eihmane: “Skaidrs, ka tā ir politika. Viņš noraidīja visu, ko viņam piedāvāja. Kad Pāvels stabilizējās politikā, izveidojās komanda. Viņā saredzēja līderi, ar kura palīdzību būtu iespējams veikt izmaiņas Latvijas politiskajā situācijā. Viņš varēja būt ministrs vai Saeimas priekšsēdētājs. Skaidrs, ka visas sarunas, kas notika šajā saistībā, tika noklausītas, un slepkavība ir nākamais solis, lai Pāvelu noņemtu no politiskās skatuves. Mēs esam pazaudējuši lielisku draugu. Un kādēļ? Lai politikā turpinātos visas šīs nejēdzības?”
Turpinājumā rīt lasiet par to, ka P. Rebenoka slepkavība ir atklājama, ja vien būtu vēlme un apņēmība veikt rūpīgu nozieguma izmeklēšanu. Tā uzskata Latvijas Juristu biedrības prezidents Aivars Borovkovs. Savukārt P. Rebenoka dzīvesbiedrs Ingus Balandins dalās atmiņās par piedzīvoto nozieguma brīdī un policijas veiktajās procesuālajās darbībās.
