Lielāko daļu izejvielu, no kurām vistiešākajā veidā atkarīga zaļās enerģijas ražošana un izmantošana transportā, Eiropas Savienībai (ES) piegādā Ķīna un Krievija. Ja tas nemainās, Krievijas naftas un gāzes atkarības vietā Eiropa var uzsēsties uz minerālu adatas, nonākot jaunā stratēģiskā atkarībā no impēriski orientētā lielvalstu dueta.
Problēmas risināšanai ES rūpniecības flagmanis Vācija steigšus plāno ķerties pie savu veco izejvielu raktuvju šahtu atvēršanas, kā arī stratēģiskās partnerības meklējumiem izejvielu piegāžu jomā ar tādām valstīm kā Kanāda un Austrālija, raksta “Financial Times”.
Kēferšteigas raktuves Švarcvaldes kalnos bijušas aizvērtas 27 gadus, to vārti slēgti un šahtas applūdinātas, bet nu vācu jaunuzņēmums “Deutsche Flusspat” uzsācis raktuvju darba atjaunošanu. “Ja mēs patiešām vēlamies zaļo revolūciju transportā un gribam paši nodrošināt resursus tās īstenošanai, nav cita ceļa kā vien īstenot šo projektu,” saka “Deutsche Flusspat” valdes priekšsēdētājs Simons Bodenšteiners. Lieta tā, ka Kēferšteigas atradnes ir Eiropā lielāko fluorīta krājumu vieta, bet fluorīts ir izšķirošs komponents elektrisko automobiļu ražošanā. Katrs Volkswagen I.D.4, kas ir kompānijas pirmais elektriskais džips, akumulators prasa apmēram 10 kilogramus šī minerāla.
“Mums ir jāizmanto mūsu potenciāls un jāpierāda, ka ir iespējama zaļa un ilgtspējīga kalnrūpniecība,” saka Vācijas Ekonomikas ministrijas valsts sekretāre Franciska Brantnere. “Vēsturiski runājot, Vācija vienmēr ir bijusi valsts, kas iegūst izejvielas.”
Brantneres vadībā ir tapis jauns stratēģijas projekts, kā Vācijai atdzīvināt savas minerālu atradnes, samazinot atkarību no Rietumiem nedraudzīgām valstīm. Dokumentā teikts, ka tādu kritisku izejvielu kā litijs, varš un retzemju metāli piegāžu trūkums rada “nozīmīgu risku” klimata mērķu sasniegšanai. Iespējamais risinājums ir gan publiski, gan privāti finansēts ES līmeņa “izejvielu fonds”, kas izsniedz grantus, aizdevumus un kredītu garantijas stratēģisko izejvielu rezervju nodrošināšanai, tostarp nodibinot “minerālu drošības partnerību” ar tādiem lieliem izejvielu eksportētājiem kā Kanāda un Austrālija.
Jau kopš kovidlaika Eiropas valdības ir uzsākušas meklēt alternatīvas līdz tam ierastajām minerālu piegāžu ķēdēm no Ķīnas un Krievijas. Bailēs par iespējamu Rietumu un Ķīnas konfliktu Taivānas jautājuma dēļ šīs pūles ir tikai pastiprinājušas. ES, piemēram, 72% sev nepieciešamo retzemju metālu, kas ir izšķirošs komponents datoru, mobilo telefonu un elektroauto ražošanā, importē no Ķīnas. “Dažu metālu piegādēs mēs esam vairāk atkarīgi no Ķīnas nekā bijām atkarīgi no Krievijas dabasgāzes jomā,” “Financial Times” saka Vācijas rūpnieku savienību “jumta” organizācijas BDI vadītājs Matiass Vahters. “Un tas ir milzīgs risks.”
ASV Vērtspapīru un biržas komisijas dati liecina, cik ļoti lielā mērā gan Vācija, gan visa Eiropa ir kļuvusi atkarīga no dažiem izejvielu piegādātājiem, nozīmīgākie no tiem ir Ķīna, Krievija un Turcija. 2021. gadā ES 96% no sev nepieciešamā fluorīta saņēma no Turcijas, 98% no niķeļa rūdas un 90% no hroma - no Krievijas. 97% no kobalta oksīda un hidroksīda, kā arī 83% no gallija un ģermānija ES importēja no Ķīnas.
Trauksmes zvanus ir sākusi skandināt arī Eiropas Komisija (EK). 16. martā tā nāca klajā ar Kritiski svarīgo izejvielu regulas projektu, norādot, ka kritiski svarīgās izejvielas ir neaizstājamas plašam stratēģisko nozaru klāstam, to vidū neto nulles emisiju industrijai, rūpniecības digitalizācijai, aviācijas un kosmosa nozarei un aizsardzībai. Taču “izejvielu trūkums pēc Covid-19 pandēmijas un enerģētiskā krīze pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā pierāda, ka ekonomikas izturētspējas interesēs ES ir jāmazina piegādes ķēžu riski, ko rada šāda stratēģiskā atkarība. Pretējā gadījumā ir apdraudēti ES centieni sasniegt klimatpolitikas un digitalizācijas mērķus”, teikts EK paziņojumā.
Ko tad jaunā regula lielos vilcienos paredz? Pirmkārt, stratēģisko izejvielu saraksta izveidi un šo izejvielu piegādes avotu dažādošanu, nosakot, ka no katras atsevišķās trešās valsts importējamais katras konkrētās izejvielas īpatsvars no 2023. gada nedrīkstēs pārsniegt 65%.
Otrkārt, finanšu atbalstu kritiski svarīgo izejvielu ieguves un ražošanas projektiem ES, kā arī dalībvalstu ģeoloģisko iespēju izpētei.
Treškārt, kritiski svarīgo izejvielu piegādes ķēžu pārraudzību ES līmenī un stratēģisko izejvielu krājumu koordināciju starp dalībvalstīm.
Ceturtkārt, dažādus pasākumus starptautiskās sadarbības veicināšanai kritiski svarīgo izejvielu piegāžu jomā, tajā skaitā izveidojot kritiski svarīgo izejvielu “klubu” visām “līdzīgi domājošām valstīm”, kuras vēlas stiprināt to globālās piegādes ķēdes.
Kritiski svarīgo izejvielu regulas projekts vēl ir jāpieņem Eiropas Parlamentā un ES dalībvalstu pārstāvjiem ES Padomē.
