“Pēdējo gadu laikā Ārvalstu investoru padomes Latvijā (FICIL) locekļi aizvien biežāk ir izcēluši problēmas, kas saistās ar publiskā sektora efektivitāti. Vienalga, vai diskutējot par to, kā samazināt ēnu ekonomikas līmeni, vai sasniegt klimata mērķus, biznesa pārstāvji ir saskārušies ar vienu un to pašu problēmu – sadarbības vai izpratnes trūkumu no publiskā sektora puses par to, ka šo akūto jautājumu nerisināšana ietekmēs valsts ekonomiku.”
Tā jaunākā ikgadējā FICIL pētījuma "Ārvalstu investīciju vides indekss" ievadā uzsver FICIL valdes priekšsēdētāja Zlata Elksniņa-Zaščirinska. Ārvalstu investoru pārstāvju organizācijām netipiski skarbo valdības vērtējumu pētījuma prezentācijas pasākumā papildināja tā vadītājs, Rīgas Ekonomikas augstskolas (REA) profesors Arnis Sauka: “Investoru ieskatā valstī notiek mērens haoss, un nav saprotams, uz kurieni tas kuģis tiek stūrēts.”
Tas visnotaļ atbilst arī Latvijas uzņēmēju organizāciju paustajam viedoklim, kas savukārt liecina - ārvalstu investoru sūdzības nav tādēļ, ka valdība dotu priekšroku vietējiem investoriem. Tā vienkārši nestrādā pat normāli jeb apmierinoši ne no viena skatu punkta.
Ikgadējā FICIL pētījuma, kurā tiek aptaujāta liela daļa Latvijā pārstāvēto ārvalstu uzņēmumu vadītāju, fokusā šoreiz ir tieši publiskās pārvaldes kvalitātes jautājumi. Kā norāda tā autori, tieši publiskās pārvaldes problēmas ir kļuvušas par atslēgas faktoru Latvijas atpalicībai pat no savām Baltijas kaimiņvalstīm. Un nav palikusi nepamanīta arī Krišjāņa Kariņa nu jau otrās valdības (kopumā premjers pie varas ir no 2019. gada janvāra) tieksme publiski gari runāt par jautājumiem, par kuriem runāt ir viegli un par kuriem nav domstarpību, rakstīt plānus un stratēģijas, bet kavēties ar lēmumu pieņemšanu sarežģītos jautājumos.
“Mēs esam dzirdējuši daudz diskusiju publiskajā telpā par ģeopolitisko situāciju. Taču, kaut gan mēs nevaram mainīt Latvijas atrašanās vietu, mēs varam strādāt efektīvāk, lai uzlabotu vispārējo investīciju klimatu Latvijā, un strādāt roku rokā, lai risinātu problēmas, kas bijušas acīmredzamas jau gadiem. Kāds labums ir no plāniem, kurus mēs kā valsts rakstām, ja to ieviešana nenotiek vai arī plāns par sevi nedod labumu kopīgajam mērķim paātrināt ekonomisko izaugsmi?” vaicā Z. Elksniņa-Zaščirinska.
Un rezultāts ārvalstu uzņēmumu skatījumā ir skumjš. 2022. gadā investīciju vides pievilcība Latvijā tiek vērtēta ar 2,3 ballēm no 5. Notiek straujš kritums, jo, piemēram, 2019. gadā šis vērtējums bija vēl 2,6 balles, 2020. gadā - 2,7 balles. Savukārt Latvijas ierēdņu darbs investīciju klimata uzlabošanā ir nokrities no 3,1 balles 2019. gadā līdz 2,7 ballēm pērn.
Latvijas varas iestāžu attieksmi un kopējo investīciju fonu labi raksturo kāda finanšu kompānijas vadītāja teiktais pētījuma veicējiem: “Lielo investoru acīs jau tīri objektīvi mēs esam kļuvuši mazāk pievilcīgi Krievijas sāktā kara dēļ Ukrainā. Turklāt kopš ABLV bankas skandāla Latvija tradicionāli tiek uzskatīta par visstingrāk regulēto valsti AML darbības areālā. Un ne tikai šajā kontekstā, bet kopumā varas iestādes baidās runāt ar investoriem. Vieglāk ir pateikt nē nekā pēc tam cīnīties, kuram bija taisnība. Šajā ziņā Lietuva un Igaunija ir atvērtākas un pretimnākošākas.”
Kāds cits uzņēmējs no nekustamā īpašuma nozares atzīst: “Liela daļa no tā, ko mēs redzam, ir vārdi un solījumi. Kad jānonāk līdz to ieviešanai, sastopamies ar daudzām problēmām.” Kopumā ārvalstu uzņēmumi nepārprotami norāda - investīciju klimats Latvijā kļūst aizvien sliktāks, un pie vainas tur nav tikai ģeopolitiskās nedrošības faktors.
Jauna FICIL pētījuma sadaļa attiecas specifiski uz “publiskā sektora pārvaldību” jeb, latviski izsakoties, valdības darbu. Un, atbildot uz jautājumu, kā viņi vērtē publiskā sektora spēju rīkoties proaktīvi, sastopoties ar izaicinājumiem, kurus šobrīd piedzīvo Latvija, ārvalstu uzņēmēji atkal ir izteikti kritiski - 2,4 balles! Un visskarbākā kritika tiek veltīta tieši valdības vadībai un ministriju savstarpējai sadarbībai. Raksturojums Latvijas situācijai no kāda IKT nozares uzņēmēja:
“Mums ir ļoti fragmentēts publiskais sektors. Ir daudzi jautājumi, kuru risināšanai mēs neredzam “īpašnieku”. Uzņēmēji mēģina piedabūt dažādas valsts institūcijas, lai tās runā cita ar citu, jo šķiet, ka neviena institūcija neskatās aiz savas ēkas durvīm. Lietuvieši šajā ziņā ir gājuši uz priekšu - viņi visi kopā veltī pūles, lai kuģis kustētos uz priekšu. Latvieši, šķiet, kuģi vispār neredz. Mums ir jāstrādā kopā, lai mēs kļūtu efektīvāki. Tiek veidotas daudzas darba grupas, kur nav skaidrības, kuram tās īsti jāvada, jo valsts institūcijas sevi identificē kā koordinatorus. Mēs saliekam uz papīra izaicinājumus un risinājumus, bet neviena valsts institūcija tos nevirza uz priekšu, jo problēmām nav “īpašnieku”.”
Un to, ka tādu nav, rāda arī kāda vairumtirdzniecības uzņēmēja teiktais: “Ir sistēmiska problēma ar komunikāciju un atbildību. Bieži trīs vai četras institūcijas ir par kaut ko daļēji atbildīgas, bet neviena nav reāli atbildīga par konkrētas situācijas risināšanu. Nav neviena, kas dotu konkrētu atbildi vai panāktu problēmas atrisināšanu. Un tas nav tikai kādā specifiskā jautājumā, bet arī kopējās aktuālās lietās, piemēram, kā saņemt tīkla pieslēguma atļauju. Politiskā vaina tiek pārbīdīta, un nepastāv vēlēšanās uzņemties atbildību.”
Lai saprastu, kurš tieši valstī ir atbildīgs par koordinētu un profesionālu valsts institūciju darbu, varam ieskatīties kaut vai Ministru kabineta mājaslapā:
“Ministru prezidents nosaka valdības politikas virzienus un veido vienotu un saskaņotu Ministru kabineta darbu. Ministru prezidents vada Ministru kabineta darbu un ir atbildīgs Saeimas priekšā. Ministru prezidents vada Ministru kabineta un Ministru kabineta komitejas sēdes. (..) Konkrēta uzdevuma veikšanai Ministru prezidents ar savu rīkojumu var uz noteiktu laiku izveidot konsultatīvas padomes vai darba grupas (nosakot sastāvu, apspriežamo jautājumu loku, darbību un uzdevumus), lai tās savas kompetences ietvaros sniegtu ieteikumus Ministru prezidentam vai Ministru kabinetam. Ministru prezidents papildus saviem tiešajiem pienākumiem var uzņemties arī vienas ministrijas pastāvīgu vadību.”
Ekonomikas ministre Ilze Indriksone (NA) FICIL pētījuma prezentācijas pasākumā atzina, ka “investoru gaidas bijušas cerīgākas nekā realitāte”. Viņa piekrita, ka valsts pārvalde nav pildījusi savu funkciju, sākot strādāt efektīvāk, vienlaikus ministre norādīja, ka daudzas pozitīvas lietas ir sāktas un notiek, ziņo LETA.
Finanšu ministrs un partijas “Vienotība” valdes priekšsēdētājs Arvils Ašeradens pauda viedokli, ka ārēji radīta krīze daudz spilgtāk izgaismo ilgstoši nerisinātas lietas. Tāpat Ašeradena ieskatā pastāv “milzīgs konflikts starp valsts veiktspēju un problēmu risināšanu”. Viņš piebilda, ka pastāv trīs fundamentālas problēmas. Pirmā ir digitalizācija, kurā gan esot vērojamas labas pārmaiņas un beidzot tiek runāts par vienotu valsts digitālās pārvaldes sistēmu.
Kā otro problēmu Ašeradens minēja stratēģisko pārmaiņu vadības kapacitātes trūkumu. Ašeradena ieskatā esot “nepieciešami reģionāla līmeņa eksperti, kas risina problēmas, jo pašlaik valdība vai ministrijas spēj konstatēt problēmu, bet nevar atrast tām risinājumu”. Tāpat Ašeradens pauda īpaši oriģinālu uzskatu, ka esot jāatmet vingrinājumi rakstīt dažādus attīstības plānus, bet jārisina konkrētas problēmas un ātrā laikā.
Ministru prezidents Krišjānis Kariņš pasākumā nepiedalījās, jo tā laikā šo pirmdien tikās ar Igaunijas prezidentu Alaru Karisu, apmeklēja “Rail Baltica” būvlaukumu u.tml.
