Kā liecina “Augstsprieguma tīkla” informācija, ir strauji pieaudzis rezervētās jaudas apjoms jaunu “zaļās enerģijas” elektrostaciju projektiem – uz marta beigām tīklā rezervētā jauda pārsniedz 6100 MW, bet tehniskie noteikumi tiek izstrādāti pieprasījumiem par vēl aptuveni 2000 MW. Patlaban pēc jaudas 75% tehnisko noteikumu ir izsniegti saules elektrostacijām, 20% – vēja stacijām, bet atlikušie 5% – hibrīdstacijām, kas ir abu šo elektrostaciju veidu apvienojums, dažkārt arī kombinācijā ar enerģiju akumulējošām baterijām.
Labākai sapratnei - šobrīd Latvijā uzstādītā elektroenerģijas ražošanas jauda ir ap 2500 MW, lauvas tiesu no kuriem veido Daugavas hidroelektrostaciju kaskāde. No šī viedokļa Latvija jau sen ir “zaļa”. Vienlaikus jautājums, vai pēc valsts atbalsta tīkojošie zaļās enerģijas ražotāji ar saviem projektiem nepārcenšas, kļūst aktuālāks ar katru pieteikto jaudas megavatu. Un uz visas šīs centības fona ir fundamentāls neatbildēts jautājums - vai Latvija savu energoneatkarību un “zaļumu” grasās būvēt uz daudzu privāti finansētu saules un vēja elektrostaciju pamata vai būvēt dažus megaparkus par valsts naudu (labs piemērs ir “Latvijas valsts mežu” un “Latvenergo” 800 MW jaudas vēja parka kopprojekts), attīstīt ūdeņraža tehnoloģijas, vai arī būvēt atomelektrostaciju, piemēram, moderno mazas jaudas kodolreaktoru veidolā? Vai mēs gribam tikai 100% apmērā nodrošināt savu patēriņu vai arī eksportēt, un cik lielā apmērā? Kāda ir valsts stratēģija enerģijas ražošanas attīstībā, šim jautājumam īpaši nodibinātā Klimata un enerģētikas ministrija pagaidām neatbild.
“Augstsprieguma tīkls” savā mājaslapā potenciālos elektroenerģijas ražotājus jau pērnā gada vasarā brīdināja: “Uz 2022. gada 1. jūliju ražotāju rezervētā jauda pārvades tīklā pārsniedz 3500 MW, sadales tīklā pārsniedz 926 MW. Latvijas slodze ziemā var sasniegt ap 1400 MW. Savukārt, pēc sinhronizācijas ar centrālās Eiropas energosistēmu (plānota 2025. gadā), drošu energosistēmas darbu būs iespējams nodrošināt, ja Baltijas valstu kopējā jaudas plūsma ar centrālās Eiropas energosistēmu nepārsniegs 2000 MW.
Ja tuvāko gadu laikā tiks realizēti jaunu ražošanas jaudu pieslēgšanas projekti pieprasītajā apjomā un turpinot izsniegt tehniskās prasības jaunu ražošanas jaudu pieslēgšanai pārvades tīklam, arvien pieaug iespējamība, ka tīkla dinamiskās stabilitātes un drošības nodrošināšanai PSO būs spiests ierobežot elektrostaciju darbību, samazinot pārvades tīklā izdodamo jaudu. Aicinām RES attīstītājus ņemt vērā šo apstākli, plānojot savus projektus.”
Nopietns brīdinājums. Uz “Neatkarīgās” jautājumu, ko tas nozīmē un vai “Augstsprieguma tīkls” ir gatavs tikt galā ar rezervētajām milzīgajām jaudām, “Augstsprieguma tīkla” vārdā atbildēja uzņēmuma komunikāciju vadītāja Elīna Grīvāne: “Patlaban pēc jaudas 75% tehnisko noteikumu ir izsniegti saules elektrostacijām, 20% - vēja stacijām, bet atlikušie 5% - hibrīdstacijām, kas ir abu šo elektrostaciju veidu apvienojums, dažkārt arī kombinācijā ar enerģiju akumulējošām baterijām.
Jāatgādina, ka visas izmaksas, kas saistītas ar jauna ražotāja pieslēgšanu tīklam, sedz pats ražotājs. AST kā elektroenerģijas pārvades sistēmas operators izsniedz tehniskos noteikumus visiem pretendentiem. Iepriekš izsniegtie tehniskie noteikumi bija spēkā divus gadus. Pēc izmaiņām noteikumos patlaban tehniskie noteikumi ir spēkā divus mēnešus un tiek anulēti, ja šajā laikā netiek noslēgta vienošanās par pieslēguma izveidi un iemaksāta garantijas maksa.
Sagaidāms, ka pēc 1. aprīļa situācija ar rezervēto jaudu būtiski mainīsies, jo tas bija termiņš, kurā vairumam iepriekš jaudu rezervējušo pretendentu bija jānoslēdz vienošanās par pieslēguma izbūvi un jāsamaksā garantijas maksa. Patlaban par aptuveni 2/3 jeb par 4000 MW jaunu elektrostaciju jaudu garantijas maksa ir samaksāta, kas nozīmē, ka šie projekti tiks realizēti vai uzņēmēji zaudēs iemaksātos līdzekļus. Par projektiem, kas noteiktajā laikā nenoslēdza vienošanos vai nesamaksāja jaudas rezervācijas maksu, lēmums tiks pieņemts tuvākajā laikā.”
“Paskatāmies uz vēja parku projektiem - tie ir ļoti nozīmīgi. Tie ir vairāki, un katrs no viņiem runā par 1000 megavatiem. Raugoties uz patēriņa prognozēm, ir redzams, ka tas ir par daudz Igaunijai. Ja mēs palūkojamies uz Eiropu, mēs varam atrast valstis, kas gribētu pirkt no mums elektrību. Bet jautājums ir, vai mēs spējam viņiem to nogādāt,” igauņu sabiedrisko mediju portālam “err.ee” saka enerģētikas eksperts Hanness Agabuss.
Viņš atgādina par problēmu, ko piedzīvoja Apvienotā Karaliste, kad Skotijā un Ziemeļīrijā vēja turbīnu saražotā enerģija nespēja sasniegt patērētājus Anglijā tīkla jaudu dēļ. Rezultātā pērn Lielbritānijas nodokļu maksātāji bija spiesti sponsorēt neražojošas turbīnas 215 miljonu dolāru apmērā.
Kā atzīst Agabuss, nav runa par to, ka būtu jānoraida Igaunijas vēja parku projekti. Bet valdībai ir jāpieņem lēmums, vai tā grib izbūvēt pietiekami daudz jaudas pašu patēriņa nodrošināšanai, vai arī tā plāno elektrību eksportēt. “Projektu attīstītājiem vajag skaidrību. Mums ir jābūt skaidrībai, cik daudz jaudas mums vajag. Un vai pastāv mēraukla, pēc kuras mēs esam gatavi realizēt šos resursus,” saka eksperts. Kas Latvijas gadījumā ir fundamentāls jautājums Klimata un enerģētikas ministrijai, ko, veidojot valdību, “Jaunā Vienotība” izvirzīja kā savu kategorisku prasību jomas attīstībai.
Kā “Neatkarīgajai” apgalvo enerģētikas eksperti, potenciālo enerģijas ražotāju rezervētās jaudas īsti neparāda, cik enerģijas viņi reāli saražos. Bizness savā ziņā pārcenšas, formāli piesakot lielākas jaudas. Taču atklāts paliek jautājums par valsts stratēģisko izvēli elektroenerģijas tirgus attīstības jautājumā. Diemžēl valstij nekāda plāna enerģētikas attīstībai nav, ja neskaita jau neglābjami novecojušo, vēl pirms kovida un Ukrainas kara 2018. gadā tapušo Latvijas Nacionālo enerģētikas un klimata plānu 2021.-2030. gadam. Lai saprastu šī dokumenta bezjēdzību mūsdienu apstākļos, pietiek citēt vienu rindkopu: “Šobrīd ir secināms, ka Latvijas enerģētiskā atkarība no importējamiem energoresursiem mazinās - no 55,9% 2013. gadā līdz 47,2% 2016. gadā. Līdz ar to ir uzskatāms, ka Latvija savu mērķi 2020. gadam un 2023. gadam izpilda esošo rīcībpolitiku un pasākumu īstenošanā. Tāpēc papildus energoimporta samazināšanas mērķi Latvijā netiek uzstādīti.”
Klimata un enerģētikas ministrijā pirms nedēļas “Neatkarīgajai” norādīja, ka “šobrīd norisinās darbs pie Nacionālā enerģētikas un klimata plāna 2021.-2030. gadam (NEKP 2030) pārskatīšanas un atjaunošanas.” Jāatgādina, ka jaunā ministrija strādā jau kopš pērnā gada
Uz enerģētikas stratēģijas neesamību un attiecīgi lietu atstāšanu pašplūsmā savā rakstā “makroekonomika.lv”, iesaistoties Latvijas Bankas (LB) ekspertiem netipiskā tēmā, norāda LB ilgtspējas virziena vadītājs Edvards Kušners.
“Laikam jebkas, kam piekarina vārdu “neatkarība”, ir savrupā latvieša sirdij tīkams, lai ko tas praksē arī nenozīmētu. Ja jebkāda veida neatkarība no agresīvā austrumu kaimiņa neizraisa jautājumus, tad ko gan nozīmē energoneatkarība mūsu ar kaimiņiem cieši sasaistītajai elektroapgādes sistēmai? Vairāk pašu ražotas elektroenerģijas nemazina vajadzību līdzsvarot apgādi, sinhronizēt frekvenci reģionālā elektrosistēmā, attīstīt starpsavienojumus ar kaimiņiem papildu drošībai un tirgot Daugavas HES kaskādē pilnūdens periodos saražoto enerģiju. Tie ir īsi jautājumi pārdomām par jēdzienu saturu, bet iesaku tomēr pievērst uzmanību arī energodrošības mērķim - stabilai, prognozējamai (vēlams, cenas ziņā pieņemamai) elektroenerģijas un siltumenerģijas pieejamībai sabiedrības vajadzībām.”
Vēloties noskaidrot, ko atjaunotās Atjaunojamās enerģijas direktīvas atjaunotie mērķi nozīmē Latvijas ekonomikai, un vai Latvija šo projektu atbalsta, “Neatkarīgā” griezās Klimata un enerģētikas ministrijā. Ar ministra Raimonda Čudara preses sekretāres Beates Barkānes starpniecību mēs saņēmām sekojošu pagaru, bet nekonkrētu atbildi:
“Pirmkārt, Latvija, kā viena no ES dalībvalstīm, atzīst energoefektivitātes uzlabošanas pasākumu būtisko lomu kopējo siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanā. Tāpat Latvija izprot tēmas nozīmību ES klimata mērķu sasniegšanā un enerģētiskās neatkarības nodrošināšanā, kas, īpaši šobrīd, ņemot vērā Krievijas uzsākto brutālo karu Ukrainā, ir ļoti svarīgi. Vienlaikus mēs uzsveram nepieciešamību veicināt energoefektivitātes pasākumus ekonomiski izdevīgā veidā, stiprinot valsts konkurētspēju, ekonomisko izaugsmi un iedzīvotāju labklājību. Tādēļ Latvija konceptuāli atbalsta ES Atjaunojamās enerģijas direktīvas stiprināšanu, tai pat laikā atverot diskusiju, kopā ar citu dalībvalstu kolēģiem, par atsevišķiem direktīvas punktiem.
Otrkārt, kā jau minēts, katra lēmuma pieņemšanas procesā ir jāņem vērā katras ES dalībvalsts esošā situācija, konkurētspēja, ekonomiskā izaugsme un iedzīvotāju labklājība. Latvija ir apņēmusies un šobrīd pēc iespējas labāk strādā pie enerģijas taupīšanas mērķiem, vienlaikus ievērojot visus iepriekš minētos aspektus. Tādā veidā piemērojot pieņemtos lēmums uz mūsu situāciju.
Jāuzsver, ka Latvija 2020. gadā jau ir sasniegusi 42,1% atjaunojamās enerģijas īpatsvaru, kur elektroenerģijā, siltumapgādē, ēkās un rūpniecībā tas jau šobrīd būtiski pārsniedz 50%.
Treškārt, tieši tādēļ šobrīd norisinās darbs pie Nacionālā enerģētikas un klimata plāna 2021.-2030. gadam (NEKP 2030) pārskatīšanas un atjaunošanas. Situācija kurā atrodamies šobrīd, ir krasi atšķirīga no tā, kādā atradāmies 2020. gadā, kad plāns tika izstrādāts. Šis ir būtisks posms mūsu tālāku mērķu sasniegšanā - siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšana un oglekļa dioksīda piesaistes palielināšana, atjaunojamo energoresursu īpatsvara palielināšana, energoefektivitātes uzlabošana, enerģētiskās drošības nodrošināšana, enerģijas tirgu infrastruktūras uzturēšana un uzlabošana, kā arī inovāciju, pētniecības un konkurētspējas uzlabošana. NEKP 2030 ir tiešā veidā sasaistīts ar Eiropas kopējo nostāju klimatneitralitātes jautājumos, tādēļ jaunākie pieņemtie lēmumu attiecībā uz kopēju ES klimatneitralitāti tiek ņemti vērā NEKP 2030 pārskatīšanas procesā. Šobrīd Latvijai kā viens no mērķiem ir līdz 2030. gadam nodrošināt vismaz 50% atjaunojamās enerģijas īpatsvaru Latvijas enerģijas gala patēriņā. Tāpat ārkārtīgi svarīgs posms ir pētniecība un inovācijas”.
Šķiet, ka atslēgas instruments, ko tad Latvija īsti darīs, lai sasniegtu nospraustos lielos klimata mērķus, ir Nacionālais enerģētikas un klimata plāns. Zīmīgi, ka arī Saeimas Ilgtspējīgas attīstības komisija jau šī gada 11. janvārī, iepazīstoties ar šī plāna izpildi, rosināja pārskatīt plānā noteiktos sasniedzamos mērķus, ziņo Saeimas preses dienests. “Ambiciozais Latvijas attīstības plāns par ekonomikas transformāciju nav īstenojams bez salāgošanas ar Latvijas nacionālo enerģētikas un klimata plānu. Šobrīd tas nenotiek. Plāns ir, bet tas noteikti ir uzlabojams, precizējams. Līdz ar to mēs pat nezinām, kā ekonomiskā izaugsme būs iespējama, ja mums nav skaidri spēles noteikumi, rīcības plāns saistībā ar klimata prasībām. Tas ļoti būtiski ietekmēs gan resursus, gan uzņēmējus, gan sabiedrību kopumā. Mums pēc iespējas ātrāk ir jāsaprot, kāds, ņemot vērā šīs prasības, būs mūsu ekonomiskās izaugsmes patiesais ceļš,” sēdē sacīja Ilgtspējīgas attīstības komisijas priekšsēdētājs Uģis Mitrevics, atzīmējot, ka savas korekcijas ir ieviesusi arī Covid pandēmija un Krievijas uzsāktais karš Ukrainā.
“Tāpat būtiski noskaidrot, kāda Latvijā nākotnē būs bāzes slodzes elektroenerģijas nodrošināšanas tehnoloģija - vai tā būs atomenerģija vai akumulētā atjaunojama energoresursu enerģija, vai ūdeņradis, vai kāda cita enerģija,” pauda U.Mitrevics.
