Pagājušās nedēļas nogalē Latvijas Bankas ilgtspējības virziena vadītājs Edvards Kušners nāca klajā ar šokējošu ziņu – 2022. gada aprīļa beigās – tieši divus mēnešus pēc Krievijas noziedzīgā uzbrukuma Ukrainai sākuma – toreizējais ekonomikas (tagad satiksmes) ministrs Jānis Vitenbergs vizītes laikā ASV atteicies no piedāvājuma Latvijai iegādāties sašķidrināto dabasgāzi no ASV 10 teravatstundu apmērā par ārkārtīgi izdevīgu cenu – 10 eiro par megavatstundu.
Gandrīz uzreiz pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā lielākā daļa Eiropas valstu sāka atteikties no agresorvalsts gāzes - vispirms ierobežojot apjomus, bet vēlāk pilnībā atsakoties no tiešajām piegādēm. (Jāpiebilst gan, ka dažas valstis, piemēram, Ungārija, vēl līdz šim nav līdz galam nokāpušas no Krievijas “gāzes adatas”, savukārt neoficiāli avoti vēsta, ka virkne ES dalībvalstu nosacīti lēto Krievijas gāzi turpina saņemt caur dažādiem starpniekiem.)
Latvija, vārdos ierasti cenšoties būt “lielāks katolis nekā pāvests”, īpaši skaļi un braši pievienojās kopējam Eiropas korim, lielākoties ar premjera Kariņa balsi apliecinot gatavību kaut rīt aizgriezt visus no austrumiem nākošos vadus, ja vien pastāvētu alternatīva.
Ar vadu aizgriešanu gāja kā gāja - valdība mēnešiem ilgi muļļājās ar un ap “Latvijas gāzi”, te šo to formāli liedzot, te atkal atļaujot, bet kopumā rullējot vien tālāk ar to pašu veco labo Krievijas energoresursu izmantošanu. Neiztika arī bez kurioziem - Vitenbergu amatā nomainījusī Ilze Indriksone Latvijas sabiedrībai, piemēram, izskaidroja, ka pastāvot divu veidu - no Krievijas iepirktā un “pagājušā gada” gāze. Būtiskākais - neesot bijis alternatīvas, bet gāze taču vajadzīga visiem, sākot ar “Latvenergo” un beidzot ar vismazāko būdiņu.
Šodien pamazām sāk atklāties, ka šādas tādas alternatīvas tomēr ir bijušas - ja ne tūlītējai problēmu novēršanai, tad energoresursu saimniecības transformēšanai uz citiem avotiem pārskatāmā nākotnē gan. Edvarda
Kušnera publiski atklātais piedāvājums no ASV puses par sašķidrinātās gāzes piegādi 10 teravatstundu apmērā par aptuveni 10 EUR/MWh, šķiet, varēja būt viena no garantijām, ka, pirmkārt, Latvija bez gāzes nepaliks (kas ļautu arī neatliekamās energoresursu deficīta problēmas risināt pragmatiskāk un bez liekas histērijas). Otrkārt, Latvijai, veidojot gāzes rezerves, nebūtu jāmaksā baisos augstumos uzlēkusī biržas cena - Eiropā vasaras vidū tā sasniedza 200-300 EUR/MWh, Protams, ASV piedāvājumam būtu jāpieskaita pārvadāšanas un citas piegādes izmaksas, tomēr tās nepārsniegtu 15 EUR/KWh, kas gala cenu tāpat veidotu teju 10 reižu mazāku nekā Eiropas biržās piedāvātā. Ieguvums, pēc Kušnera aprēķiniem, būtu aptuveni viens miljards eiro.
Tomēr energoneatkarību visskaļāk paģērošā politiskā spēka - Nacionālās apvienības - politiķis, tā laika ekonomikas ministrs Jānis Vitenbergs no ASV piedāvājuma atteicās. Tādējādi rodas gaužām loģisks jautājums - kāpēc?
Pēc Kušnera atklātās informācijas tagad jau jaunā amatā esošais Jānis Vitenbergs publiski dažnedažādi centies atrunāties. Viņa argumenti gan ir gandrīz tikpat “sašķidrināti” kā no ASV neiepirktā dabasgāze. Portālā “lsm.lv.” atrodams Vitenberga teiktais: “Tika vispārīgi pārrunāta iespēja, ka 2025. gadā "Latvenergo" varētu sākt pirkt sašķidrināto dabasgāzi no ASV kompānijām, jo gāzes nozarē nemaz nav iespēju uzreiz palielināt jaudas, vispirms nepieciešams vienoties par rezervācijām nākotnei. Sākotnējais ASV kompāniju piedāvātais rezervācijas slieksnis bija lielāks nekā Latvijas gada patēriņš.” Un tālāk: “Tās bija biznesa sarunas, tāda "taustīšanās" par iespējamo sadarbību.”
Te nu jāatceras, ka Vitenbergs neviesojās ASV kā “puisis no Latvijas”, bet gan reprezentēja Latvijas valdību. Ja reiz ministrs bija devies tik tālā ceļā, tad nudien pagrūti noticēt, ka no Ministru kabineta viņam būtu izsniegts mandāts tikai “taustīties”. Ticamāk, ka Vitenbergs ASV ieradās ar visai skaidriem toreizējās Kariņa valdības uzdevumiem un uzstādījumiem.
Argumenti par it kā augsto rezervācijas slieksni nav nopietni - ja nu gāze pašai Latvijai tik lielā apjomā nebūtu nepieciešama, tad nekas neliegtu to pārdot tālāk, iespējams, pat nopelnot.
Kritiku neiztur arī ministra stāstītais par 2025. gadu. Pat ja notic viņa teiktajam par piedāvājuma termiņiem, vai tiešām visu Latvijas ekonomiku pārstāvošais Vitenbergs no tiesas domāja, ka 2025. gadā jau viss būs ideāli, gāze (sazin no kurienes) nāks aumaļām un nekādu ASV garantētu piegādes apjomu Latvijai nevajadzēs? Ja tā, tad kaut cik loģiski ir tikai trīs iespējamie varianti.
Pirmais - Vitenbergs reprezentēja tā laika valdības slēptās “cerības”, ka Krievijas gāzes piegādes jautājumi tomēr “sakārtosies”, respektīvi, neskatoties uz agresiju Ukrainā, agri vai vēlu viss nonāks vecajās labajās sliedēs, kad kaimiņvalsts gāze, mīlīgi dūkdama, atkal plūdīs uz Latviju. Pirms tam, protams, bargi nosodot, drusku “pasankcionējot”, nedaudz patiesājot utt. Šāds scenārijs nebūt nav tukša fantāzija - cerības uz ekonomisko sakaru atjaunošanu ar kaimiņos esošo agresoru Latvijas politekonomiskajās aprindās bija un joprojām ir daudz dzīvākas, nekā tas varētu šķist, klausoties šo aprindu publisko retoriku.
Otrs iespējamais iemesls - toreizējais ekonomikas ministrs jau bija tik “zaļi klimatneitrāls”, ka svēti un no sirds ticēja teiksmu un pasaku apvītajam “zaļās enerģijas” absolūtajam uzvaras gājienam jau vistuvākajos gados. Tas, protams, būtu jauki, ka mums ir tik progresīvs ministrs, tomēr mazāk jauki būtu tas, ka, bezprātīgi paļaujoties uz “zaļās enerģijas” dominanci, mēs pēc dažiem gadiem nonāktu sasistas siles priekšā - “pareizā'” enerģija nespētu nosegt visas vajadzības, bet par “veco un netīro” energoresursu piegādi līgumi nav slēgti, rezervju nav, atkal kārtējā krīze ar visām no tā izrietošajām sekām.
Trešais, vismazāko ievērību guvušais variants - Vitenberga ir veicis apzinātu Skultes termināļa, precīzāk, tā nu jau gandrīz patriekto “investoru” interešu lobēšanu. Daži iebildīs - tas taču bija politiskajā aizdurvē aizslaucītā Bordāna un viņa politpulciņa projekts. Bet tik skaisti nav - daudziem jau piemirsies, ka Bordāns savu politisko rītausmu pieredzēja kā Nacionālās apvienības uzlecošā zvaigzne. Šis politiskais spēks, starp citu, ne tikai deleģēja Bordānu tieslietu ministra postenim, bet bija arī pirmais, kas publiski sāka runāt par “izcilā biznesmeņa un investora” Pītera (Pētera) Ragauša vēlmi dot savu ieguldījumu mūsu valsts (un pie viena savas labklājības) izaugsmē. Tas, ka Ragaušs šādos tādos veidos pretī drusku “pabalstīja” nacionālos spēkus, protams, bija saistīts tikai un vienīgi ar viņa pēkšņi pamodušos latvietības apziņu.
Bet, ja nopietni, tad Ragauša pēdojums Nacionālās apvienības lauciņā ir visnotaļ labi saskatāms - lai atceramies NA ļengani ļumīgo nostāju valdībā, kad Bordāns brutāli dzina izdzina caur valdību un Saeimu likumprojektu par nacionālo interešu objekta statusa noteikšanu Skultes terminālim, kura celšanai trūka un joprojām trūkst racionāli izsvērtu objektīvu argumentu. Tā vien šķiet, ka Ragauša savulaik iesētā sēkla tomēr izdzina savus mazos, bet dzīvelīgos politiskā merkantilisma asnus.
Protams, ir vēl paša Vitenberga izteiktā versija, ka “mēs būtu traki, ja atteiktos no ASV piedāvājuma”. Šis variants ir tik šaušalīgs, ka pat bail to sīkāk aplūkot.
Protams, šodien Vitenbergs cenšas Kušnera izpausto nonivelēt līdz kaut kādam nesaprotamam “kāpēc tieši tagad” līmenim. It kā tam būtu kaut kāda nozīme. Visticamāk, “tagad” tādēļ, ka Latvijas Bankas amatpersonas rīcībā nonākusi, viņaprāt, neapgāžama informācija par savulaik ASV notikušo.
Daudz būtiskāks ir Vitenberga atrunās neizskanošs aspekts - ja jau toreizējās sarunas bijušas tikai nākotnē balstīta “taustīšanās”, tad cik tālu ir “aiztaustīts” šodien? Portālam “lsm.lv” Vitenbergs gan minējis, ka kaut kādas aktivitātes ASV turpinot “Latvenergo”, taču sīkāk par to viņam nekas neesot zināms. Vai kādas nebūt sarunas tiek turpinātas? Jā jā, tad ar kā pilnvarojumu? Kāda ir Latvijas tagadējā nostāja? Vai piedāvājumu vēl iespējam “atdzīvināt”? Savukārt, ja nē, tad kurš tieši ir pieņēmis lēmumu neturpināt nekādas sarunas? Kādi ir šī lēmuma argumenti?
Energoneatkarības jautājumi ir pārāk nopietni, lai visa šī epopeja ar atteikšanos no ASV gāzes, kuras dēļ Latvijas ekonomika cieta aptuveni vienu miljardu eiro lielus zaudējumus, paliktu neizpētīta. Savu iespēju robežās skaidrojums un vērtējums būtu jādod visiem Latvijas politiskajiem spēkiem - gan tiem, kuri ir šodienas “pozīcijā”, gan opozīcijai, gan tiem, kuri sēdēja iepriekšējā kabineta ministru krēslos un ar kuru tiešu vai netiešu atbalstu šī visnotaļ skandalozā amerikāņu “pasūtīšana” notika.
Turklāt nevar izslēgt iespēju, ka šāda (vienpersoniska vai pilnvarota) atteikšanās no acīmredzami izdevīga piedāvājuma būtu jāvērtē arī valsts drošības kontekstā - galu galā, energoneatkarība ir viens no tās vissvarīgākajiem stūrakmeņiem. Un šāda veida izvērtēšana jau vairs nebūtu ne politiķu, ne žurnālistu kompetencē.
