Šobrīd iespējamība, ka Krievija karadarbībā Ukrainā izmantos kodolieročus, ir zema. To lietošanai būtu pārāk augstas likmes, kas varētu izraisīt tiešāku rietumvalstu iesaisti karā, kā arī atsvešināt Krievijai draudzīgākās valstis, piemēram, Ķīnu un Indiju. Tomēr kodolieroči var tikt izmantoti, ja Vladimira Putina skatījumā tiks apdraudēta režīma pastāvēšana, teikts pagājušajā nedēļā publiskotajā ikgadējā Satversmes aizsardzības biroja (SAB) publiskajā ziņojumā.
SAB skatījumā izredzes uz ātru un Ukrainai labvēlīgu kara iznākumu tuvākajā laikā diemžēl nav lielas. Latvijas specdienests arī neuzskata par reālistisku Putina režīma krišanu apvērsuma ceļā. Tieši otrādi - tas šobrīd ir spēcīgāks nekā jebkad.
SAB vērtējumā karadarbība turpināsies vismaz visu 2023. gadu. Šobrīd nav priekšnoteikumu miera sarunu atsākšanai. Krievija nav gatava pamest Ukrainas teritoriju, savukārt Ukraina nav gatava teritoriāliem zaudējumiem. Krievijas raidītie signāli par gatavību atsākt sarunas uzskatāmi par viltus gājienu. No jebkāda veida pamiera noslēgšanas Krievija būtu galvenā ieguvēja. Tai ir nepieciešams laiks, lai pārgrupētu spēkus un sagatavotos jauniem uzbrukumiem.
Šo ziemu Krievija izmanto spēku atgūšanai. Ir gandrīz droši, ka gan Krievija, gan Ukraina izmantos uzbrukuma iespējas, tiklīdz tādas radīsies. Krievijas stratēģiskais mērķis - pakļaut visu Ukrainu - SAB ieskatā joprojām ir nemainīgs. Līdz ar to ir ļoti iespējams, ka Krievija pēc nosacītas atpūtas perioda ziemā [ja neskaita kauju par Bahmutu, red.]) plāno atsākt jaunu uzbrukuma kampaņu. Krievijas režīms joprojām izskata iespēju atjaunot uzbrukumu Kijivai. Tajā pašā laikā kā Krievijas minimālais taktiskais mērķis saglabāsies Donbasa ieņemšana.
Specdienests arī norāda, ka, lai Ukraina uzvarētu, tai nepieciešams ievērojami lielāks Rietumu militārais atbalsts. Gan Krievijai, gan Ukrainai trūkst bruņojuma un munīcijas, tāpēc viens no būtiskākajiem faktoriem, kas ietekmēs turpmāko karadarbību, būs abu pušu spēja pēc iespējas ātrāk tos saņemt vai ražot. Karadarbību ietekmēs arī spēja papildus piesaistīt karavīrus, kā arī abu valstu finansiālā un ekonomiskā situācija. 2023. gadā Ukraina turpinās uzrunāt starptautisko sabiedrību, lai novērstu nogurumu no kara. Savukārt Krievija turpinās centienus mazināt rietumvalstu sniegto atbalstu Ukrainai, mēģinot šķelt Rietumus un turpinot izplatīt draudus par kodolieroču izmantošanu.
Krievijas pozīcijām pasliktinoties, pieaugs dažādu izmisuma soļu riski, lai situāciju mainītu sev par labu. Tomēr SAB vērtējumā šobrīd ir zema iespējamība, ka Krievija karadarbībā izmantos kodolieročus. Tie gan var tikt izmantoti, ja Putina skatījumā tiks apdraudēta režīma pastāvēšana.
SAB ieskatā vismaz pārredzamā nākotnē Putina režīmu gan nekas īsti neapdraud. “Pēc Krievijas pilna apmēra iebrukuma Ukrainā gan Latvijas, gan arī citu valstu publiskajā vidē nereti sastopami viedokļi par Krievijas decentralizāciju un V. Putina varas norietu. SAB vērtējumā faktiskā situācija ir drīzāk pretēja - iekšpolitiski vismaz šobrīd V. Putina režīms ir spēcīgāks nekā jebkad iepriekš. Jau ilgstošas un pēdējā gadā strauji intensificētas represīvās politikas rezultātā režīms ir nodrošinājis gandrīz pilnīgu kontroli un dominanci Krievijas informatīvajā telpā. Režīma interesēm neatbilstošu viedokļu paušana tiek stingri kontrolēta un bargi sodīta. Politiskā opozīcija ir iznīcināta. Propagandas un represiju rezultātā sabiedrības vairākums ir iebiedēts un apātisks un no politiski jutīgām tēmām distancējas. Elites kodols lielākoties ir vienisprātis ar V. Putinu un kontrolē visus nozīmīgākos varas instrumentus no likumdošanas un tiesu varas institūcijām līdz pat tādām izpildvaras struktūrām kā armija un drošības un izlūkošanas dienesti. Ar karu un tā sekām neapmierinātie elites pārstāvji ir spiesti samierināties vai pamest Krieviju,” ziņo SAB.
Savukārt, runājot par paša Putina fizisko un psihisko stāvokli, nav pamata domāt, ka viņš tuvākajā laikā varētu atstāt amatu. “Gandrīz droši, ka 70 gadus vecais V. Putins saskaras ar veselības problēmām. Tomēr kopumā viņš uzskatāms par nosacīti veselu - gan fiziski, gan garīgi. Ņemot vērā V. Putina uzskatus un pārliecību, viņa rīcība ir racionāla un likumsakarīga. SAB vērtējumā šo uzskatu pamatā ir revanšistiska nostalģija pēc padomju impērijas, izteikts un pieaugošs konservatīvisms, kā arī dogmatiska pārliecība, ka Krievija pēc PSRS sabrukuma ir apkrāpta un nemitīgi tiek apdraudēta. V. Putina vērtību hierarhijas augšgalā ir fizisks spēks, pārākums, lojalitāte un vienprātība. Viņam raksturīgs izteikts empātijas trūkums. Kopumā V. Putins ir salīdzinoši tipisks autokrāts ar viduvējām spējām, kura galvenais mērķis ir pēc iespējas ilgāka varas noturēšana.”
Ne visai sekmīga no režīma interešu viedokļa gan izvērtusies karam nepieciešamo resursu mobilizācija - vismaz pagaidām panāktā cilvēkresursu un finanšu līdzekļu pietiekamība kontrastēja ar arvien pieaugošo bruņojuma un ekipējuma trūkumu karavīriem. Pretēji V. Putina sākotnējam plānam viņa uzsāktais karš Ukrainā kļuva arī par Krievijas iekšpolitisku problēmu un pārbaudījumu. Sprādzieni un kara radītā iznīcība sasniedza ne tikai Krievijas reģionus Ukrainas pierobežā, bet arī attālākus apgabalus un nelikumīgi anektēto Krimu. Turklāt fakts, ka Ukraina spēj uzbrukt Krievijai tās teritorijā, radīja un turpinās radīt papildu slogu Krievijas drošības struktūrām.
Kara klātesamību vairoja arī paaugstinātu drošības režīmu ieviešana visā Krievijas teritorijā un plašā karavīru mobilizācija - sākotnēji slēptā, bet pēc 23. septembra arī atklātā veidā. Mobilizācija izgaismoja pārsteidzoši sliktu formāli pasaulē otras spēcīgākās armijas materiālo nodrošinājumu - ne vienam vien mobilizētajam bija pašam par saviem līdzekļiem jāiegādājas ne tikai militārā forma, bet arī ieroči un cits bruņojums.
Kopumā aizvadītā gada norises un rezultāti gan liecina, ka vismaz tuvākā gada laikā Krievijai pietiks resursu karadarbības turpināšanai, uzskata SAB. Lai gan rietumvalstu sankcijas sākotnēji radīja šoku Krievijas ekonomikā, augstās energoresursu cenas un Centrālās bankas izlēmīgās politikas rezultātā Krievijas ekonomika vismaz īstermiņā saglabāja nosacītu stabilitāti un garantēja karadarbībai nepieciešamā finansējuma pietiekamību. Pretēji atsevišķām gaidām, galvenokārt uz dabas resursu eksportu vērstā Krievijas ekonomika ir pārāk liela, globālajā ekonomikā integrēta un valstiski kontrolēta, lai to tūlītēji sagrautu ārēja spiediena rezultātā. Kopumā gan sagaidāms, ka lejupslīde Krievijas ekonomikā turpināsies vēl aptuveni pusgadu, kam sekos ilgstoša stagnācija, pakāpeniska degradācija un atkarības pieaugums no Āzijas valstīm, īpaši Ķīnas.
