Eiropas Savienības (ES) valstu ambiciozie un savstarpēji nesaskaņotie plāni neskaitāmu jaunu sašķidrinātās dabasgāzes termināļu izbūvē vidējā termiņā var novest pie LNG pārprodukcijas. Tie ir arī pretrunā ar ES klimata politikas mērķiem un tikpat sparīgo jaunu jaudu uzstādīšanu atjaunīgās enerģijas ražošanai, savā pētījumā brīdina starptautiskā enerģētikas politikas analīzes domnīca “Global Energy Monitor”.
Turklāt ir kāda praktiska problēma - saslēgtie ilgtermiņa līgumi par LNG piegādi pārsvarā stājas spēkā ilgi pēc nākamās apkures sezonas, kas, kā gaidāms, būs izšķirošā ES cīņā par izdzīvošanu bez Krievijas izcelsmes dabasgāzes. Šos apstākļus derētu atcerēties arī Latvijas valdībai, kas, pēc premjera Krišjāņa Kariņa vārdiem, nebūt nav atteikusies no Skultes termināļa būvēšanas idejas, bet tikai noraidījusi “Skulte LNG Terminal” un tā nezināmo īpašnieku projektu tā pašreizējā veidolā. Premjers pat pieļāva, ka termināli varētu būvēt valsts.
Kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā ES dalībvalstis ir izziņojušas plānus par ievērojamu LNG termināļu jaudu palielināšanu, lai aizvietotu iepriekš no Krievijas saņemto cauruļvadu gāzi. No 2022. līdz 2026. gadam jau ir īstenota vai tiek paredzēta jaunu jaudu izbūve kopumā 195 miljardu kubikmetru gadā apmērā, kas kopumā izmaksās vismaz septiņus miljardus eiro. (Salīdzinājumam - pēc Eiropas Komisijas prognozēm kopējais dabasgāzes patēriņš ES šogad būs ap 400 miljardiem kubikmetru). Kā liecina “Global Energy Monitor” dati, līdz kara sākumam Ukrainā ES sašķidrinātās gāzes termināļu kopējā jauda bija 164 miljardi kubikmetru gadā. Tātad jau tuvākajos gados to plānots vairāk nekā dubultot.
Kur ir problēma? Kā norāda “Global Energy Monitor”, galvenais jautājums ir tīri politisks - ES dalībvalstu centieni Krievijas gāzi pilnā apmērā aizvietot ar sašķidrināto gāzi no citiem pasaules reģioniem (pārsvarā ASV un arābu valstīm) nonāk pretrunā ne tikai ar ES klimata mērķiem kopumā, bet arī ar konkrētām spēkā esošām regulām, kas paredz līdz 2023. gadam samazināt dabasgāzes patēriņu ES par 35% attiecībā pret 2019. gada līmeni.
Papildus ir vēl viena problēma - šie daudzie iecerētie termināļi diemžēl nerisina iespējamo akūto gāzes krīzi, kas var iestāties jau nākamajā ziemā, ja tā izrādīsies krietni bargāka par šo. Lielākā daļa no ilgtermiņa piegādes līgumiem, ko saslēguši topošo termināļu īpašnieki, stājas spēkā tikai 2026. gadā un tad turpinās 15 vai pat 20 gadu - gandrīz līdz 2025. gadam, kad ES taču iecerējusi vispār sākt dzīvot bez jebkādiem CO2 izmešiem! Kādēļ līgumu termiņi ir tik gari - šobrīd ir deficīta apstākļi, kuros noteikumus diktē pārdevēji. Turklāt, lai ievērojami palielinātu piegādes Eiropai, ir jāatver jaunas dabasgāzes sašķidrināšanas rūpnīcas ASV un arābu valstīs, kas ir ilgtermiņa projekti, kuriem nepieciešamas garantijas.
Jau rakstījām, ka, pēc Starptautiskās enerģētikas aģentūras (SEA) aprēķiniem, ja ES strauji neveic drošības pasākumus (atjaunīgās enerģijas projektu palaišana, taupība utt.), potenciālais gāzes piegāžu iztrūkums 2023. gadā, neskatoties uz jauno LNG termināļu darba uzsākšanu, var sasniegt vismaz 27 miljardus kubikmetru. Vienlaikus, pēc “Global Energy Monitor” ziņām, 2024. gadā situācija strauji mainīsies uz labo pusi, jo jau gada sākumā darbu uzsāks septiņi jauni LNG termināļi, četri no kuriem atradīsies Vācijas piekrastē, ar kopējo jaudu 36,6 miljardi kubikmetru gadā. Savukārt turpmākajos divos gados ir plānota vēl daudzu termināļu izbūve, kas 2026. gadā ļaus sasniegt jau pieminētos papildu 195 miljardus kubikmetru gadā.
Tātad situācija ir tāda, ka vēl nākamajā ziemā iespējami gaidāmais dabasgāzes iztrūkums ES turpmākajos gados var pārtapt pārpalikumā, ņemot vērā gan piegāžu jaudu ievērojamu palielināšanos, gan gāzes aizvietošanu ar atjaunīgās enerģijas resursiem, kas galu galā vēl joprojām ir ES pamatuzstādījums. Latvijā situācija ir līdzīga vai pat labāka - jau šobrīd darbu ir sācis otrais LNG terminālis Baltijā - Inko ostā Somijā, kas kopā ar Klaipēdas termināli ar uzviju nosedz Baltijas valstu un Somijas dabasgāzes patēriņu.
Kā nupat preses paziņojumā par pagājušā gada rezultātiem uzsvēra Lietuvas LNG termināļa Klaipēdā operatorkompānijas "Klaipedos nafta" ģenerāldirektors Darjus Šilenskis, “pārkraušanas un regazifikācijas kuģa (FSRU) ierašanās Somijā dabasgāzes piegādes ķēdi mūsu reģionā padara stabilāku, jo mūsu FSRU [regazifikācijas kuģis] "Independence" varēja nodrošināt līdz 50%, galējā gadījumā līdz 60% no kopējā patēriņa Somijā un Baltijas valstīs”. Pērn Klaipēdas terminālis pārkrāvis sašķidrināto dabasgāzi 32 teravatstundu apmērā, kas ir 72% no tā maksimālās jaudas. Somijas nomātais FSRU "Exemplar" gadā spēj regazifizēt vairāk nekā Klaipēda - līdz pieciem miljardiem kubikmetru gāzes, kas veido vēl 35 teravatstundas enerģijas, ziņo LETA.
Jāņem arī vērā, ka Latvijas valdība, kā arī privātie investori šobrīd ir uzsākuši neskaitāmus vēja un saules enerģijas projektus, kas Latvijas enerģijas bilancē varētu būtiski aizvietot gāzi. Kā savā pētījumā “Eiropas enerģētikas nākotne un transformācijas izaicinājumi Latvijai” norādījusi Ekonomistu apvienība, jau 2022. gada pirmajā pusē Latvijā pārvades tīklam sauszemē bija pieteikti atjaunīgās enerģijas projekti ar kopējo jaudu aptuveni 3500 megavatu, ko Ekonomistu apvienības eksperti novērtēja kā Latvijas vajadzībām daudz par daudz! Turklāt šeit pat netika ieskaitīts Latvijas valdības iecerētais mega vēja parku projekts, kura īstenošanai ir nodibināts “Latvenergo” un “Latvijas valsts mežu” kopuzņēmums SIA “Latvijas vēja parki”. Šis projekts paredz vēl vismaz 800 megavatu jaudu izbūvi.
