Šogad valsts budžetā ir paredzēti vairāk nekā 63 miljoni eiro aptuveni četru miljonu jaunu kovida vakcīnu devu iegādei. Tā kā vakcinēties gribošo cilvēku skaits valstī sarūk teju ģeometriskā progresijā, rodas jautājums – vai pastāv iespēja lauzt šos, iespējams, bezatbildīgi vai tīši noslēgtos līgumus ar vakcīnu ražotājiem?
Igaunija savukārt grasās iegādāties 1,3 miljonus jauno vakcīnu, kas, pat neraugoties uz par trešdaļu mazāko tās iedzīvotāju skaitu (aptuveni 1,3 miljoni pret 1,9 miljoniem), proporcionāli ir krietni mazāk.
Kopš pasaules vadošie farmācijas uzņēmumi tā pa īstam apjauta, kāda medusmaize viņiem patiesībā ir kovids, ir pagājuši jau divi gadi. Redzot visas pasaules paniku, zāļu ražošanas giganti panāca, ka tiek pārkāpts gadiem izstrādātais jaunu medikamentu apstiprināšanas protokols - līdz šim pats īsākais termiņš bija vismaz pieci gadi, bet kovida stāstā jebkāda piesardzība tika atmesta. Izmantojot vispārējo vēlmi pēc brīnumnūjiņas, kas nekavējoties apturēs sērgu, farmācijas milži tik ļoti ilgoto vakcīnu “izsita” caur nepieciešamajiem drošības sietiem burtiski dažu mēnešu laikā. Līdztekus tam tika izmantots gan pārliecības vadītu, gan dažkārt, ļoti iespējams, apmaksātu propagandistu koris, kas vienā balsī sāka ik dienas dziedāt, ka jaunradītās vakcīnas būs nekaitīgas un drošas, lai gan tajā brīdī lāgā pat nebija sākta to testēšana uz cilvēkiem.
Mūsu valsts nebija izņēmums, un arī mūsu vadība iestājās kovida vakcīnu zupas virtuves rindā. Jau pavisam drīz izrādījās, ka ar nekādu labdarību neviens tomēr nodarboties negrasās un par tik ļoti kārotajiem flakoniņiem būs (un joprojām ir) jāmaksā milzu nauda.
Kad kļuva skaidri redzama vakcīnu ražošanas komerciālā puse, ikviens kaut cik saprātu saglabājis savas valsts līderis visai loģiski sāka prātot - cik daudz tad īsti vajadzētu iegādāties šo nebūt ne lēto “glābējpoti”? Latvija jau laikam nebija izņēmums, un kaut kādi saskaitīšanas-atņemšanas procesi, domājams, notika arī šeit. Tikai rezultāts pārsteidza.
Lai gan mūsu valstī aizslepeno un noslepeno visu, kas kaut nedaudz varētu raisīt šaubas par tā vai cita procesa leģitimitāti un jēgu, vismaz statistiskā informācija par valsts iedzīvotāju skaitu laikam jau neiekļaujas šajā kategorijā. Pieņemot, ka Latvijā 2021. gada sākumā reāli bija aptuveni 1,8 miljoni iedzīvotāju, tad kā skaidrot valdības (laikam taču?) noslēgtos kopējos līgumus par tādu daudzumu vakcīnu iegādi, kas teju 10 reizes pārsniedz valsts iedzīvotāju skaitu? (Jāatgādina, ka tolaik par kaut kādu balsta “būsterēšanos” neviens pat nerunāja - nebija jau patiesībā īstas nojēgas ne ražotājiem, ne vēl jo vairāk pasūtītājiem, vai un kā vakcīnas īsti darbosies.) Un jo īpaši aizdomīgas šķiet vismaz četras reizes iedzīvotāju skaitu pārsniedzošās devas, kas pasūtītas šim gadam.
Protams, var jau aizbildināties ar vispārēju paniku un vēlmi pēc drošības ilūzijas. Bet, kā zināms, mūsu valsts vadoņi par cilvēku reālo veselības stāvokli nemaz tik ļoti “neiecepas” - lai paskatāmies vien nākamā gada budžeta pieauguma plānu, kurā proporcionāli visapdalītākā ir tā pati medicīnas nozare.
Tāpēc tā vien rodas nelāgi secinājumi, ka megalīgumu pamatā varētu būt kāda pavisam cita motivācija, respektīvi, ar medicīnu nekādi nesaistīts auksts aprēķins.
Pirmais un visloģiskākais pieņēmums šādu grūti pamatojamu iepirkumu izskaidrošanai ir mūsu finansiāli klimatiskie apstākļi. Lai gan pierādītu gadījumu skaits nav liels, tomēr nevar noliegt, ka, sasniedzot zināmu lemtspējas līmeni, valsts amatpersonu rokas bieži sāk salt mūsu zemē valdošo finanšu klimata vēju mainīgajā vidē. Tā kā valsts šūdinātās kabatas nav nedz diezin ko dziļas, nedz ērtas, visdrošākais veids, kā atgriezt siltumu vārgajās plaukstās, ir raudzīties plašāk un tālāk. Kovida vakcīnu gadījums kaut kā labi iekļaujas šāda varbūtēja scenārija rāmjos. Kad visi lielie ražotāji bija uztapinājuši savu versiju par pasaules glābšanu vakcīnu flakonu veidā, sākās nepatikšanas - šie uzņēmumi spēja saražot tik daudz devu, ka pietika visiem un vēl blāķis palika pāri. Ko nu? Bet tad šie giganti atcerējās, ka ir taču valstis, kurās ir auksti - gan ziemā, gan vasarā. Tādēļ varbūt tika izteikti priekšlikumi, kā šo situāciju labot. Tā, lai visiem ir silti. Tika parakstīti bezjēdzīgi līgumi par miljonu un miljonu vakcīnu piegādi, kas tiktu garantēti apmaksāta no katras iesaistītās valsts budžeta līdzekļiem.
Atmetot ironiju - mežonīgā slepenība, ar kādu ir noklāta visa vakcīnu iepirkšanas epopeja, diemžēl vedina domāt, ka visu pušu slepenotājiem ir ko slēpt.
Taisnības labad jāpiebilst, ka Latvija nebūt nav vienīgā valsts, kas laika gaitā ir aprakta zem faktiski nevajadzīgu vakcīnu kaudzēm - šī problēma ir skārusi visu Eiropu un pat pasauli. Arī mūsu kaimiņus igauņus.
Igaunija arī par kovida vakcīnām maksājusi bargi - kopā par 6 800 000 jau saņemtajām un vēl gaidāmajām vakcīnu devām mūsu kaimiņi izdevuši 71 miljonu eiro. Redzams, ka arī Igaunijas valdība, salīdzinot ar valsts iedzīvotāju skaitu, ir pasūtījusi un saņēmusi devas, kas, mehāniski rēķinot, četras reizes garantētu potes saņemšanu katram Igaunijas iedzīvotājam. (Ja neņem vērā, ka arī kaimiņos ir liels skaits cilvēku, kas no vakcinācijas atteicās vispār.) Arī vidējā vakcīnas iegādes cena (neatkarīgi no ražotāja) ir aptuvena tāda pati, kā to maksā Latvijas valsts - ap 16 eiro par devu. Tomēr ir kāda būtiska atšķirība.
Latvija jau līdz šim ir saņēmusi ievērojami lielāku skaitu vakcīnu nekā igauņi (arī ja ņemam vērā iedzīvotāju skaita atšķirības). Tomēr pavisam traka aina paveras, ja paraugāmies uz šogad pasūtīto devu apjomu. Igauņi šobrīd ir patiesi norūpējušies, kur likt gaidāmo 1,3 miljonu vakcīnu kravu vairāk nekā 20,8 miljonu vērtībā. Mēs šajā ziņā kaimiņiem stabili “ieliekam” - kā jau vairākkārt uzsvērts, 2023. gadā vien par vairāk nekā 63 miljoniem Latvija pirks vismaz četrus miljonus devu. Var gadīties, ka šis paliks vienīgais rādītājs, kurā mēs būsim droši priekšā Igaunijai. Diezin vai tieši šādas “uzvaras” ir domājuši mūsu varneši, vietā un nevietā pļāpājot par nepieciešamību panākt un apsteigt Igauniju.
Ziemeļu kaimiņu valdība turklāt ļoti atklāti pauž bažas par jau krājumos esošo vakcīnu likteni - tām strauji iet uz beigām derīguma termiņš (lai gan ražotājs to ir “pagarinājis”). Vienkārša jau samaksāto miljonu aizslaucīšana mēslainē igauņiem nešķiet pieņemams risinājums. Un arī šajā ziņā mēs esam priekšā - kamēr “lēnīgie” igauņi prāto par zaudējumu mazināšanu, mēs drīzumā izmetamās vakcīnas dāvinām. Piemēram, Nikaragvai, kurai mūsu pērn pompozi piešķirtās devas vismaz 16 miljonu vērtībā patiesībā ir nepieciešamas kā sunim piektā kāja.
Tātad šodien Latvijā vēl nevienam nav skaidrs, kur tiks nogrūstas vai kā tiks norakstītas (arī pie mums daudzām devām drīzumā beidzas derīguma termiņš) jau tagad noliktavās putekļus krājošās vakcīnas neskaitāmu miljonu eiro vērtībā. Un vēl jo vairāk tās, kas Latvijai tiks piegādātas šogad. Esošie un bijušie varas vīri ar stingru konsekvenci runā par “Latvijas valsts” saistībām, bet ne ar pušplēstu vārdu nemin ko citu. Kura amatpersona konkrēti ir pieņēmusi vienu vai otru lēmumu? Kura amatpersona un uz kāda pilnvarojuma pamata ir parakstījusi konkrētus līgumus ar konkrētiem piegādātājiem? Kādi aprēķini likti šo garantēti apmaksāto vakcīnu pasūtījumu pamatā?
Šis slepenības zīmogs beidzot ir jālauž. Tikai tad no konkrētas amatpersonas varēs prasīt konkrētus tās rīcības skaidrojumus. Bezjēdzīgi tērētos nodokļu maksātāju miljonus šoreiz tikai ar “politisko atbildību” vien nosegt nedrīkst. Kļūdīties ir cilvēcīgi, un politiķi par šādām kļūdām maksā vēlēšanās. Tomēr, ja pastāv kaut minimāla iespēja par apzinātu “kļūdīšanos”, tad atbildības noteikšanai būs nepieciešams ielūkoties dažos specifiskos spēkā esošos tiesību aktos, piemēram, Krimināllikumā.
Vispārējās slepenības gaisotnē gan bijusī, gan jaunā valdība konsekventi un nemainīgi maļ vienu un to pašu mantru. Ja Latvija lauzīšot līgumus ar piegādātājiem, sekas būšot šausmīgas - bankrots, bads un posts. Bet vai tā patiešām ir? Protams, nav šaubu, ka noslēgtajos līgumos kaut kādas soda sankcijas par to laušanu noteikti ir paredzētas. Bet kādā apjomā? Piemēram, vai Latvijai nebūtu izdevīgāk samaksāt, teiksim, 15 000 000 soda naudā, tādējādi ietaupot teju 50 000 000? (Šī ir tikai hipotētiska varbūtība, kas nebalstās uz objektīvu informāciju.)
Varbūt vēl vairāk? Varbūt mazāk? Uz šiem jautājumiem valdībai būtu tomēr jāatbild, ja vien tā nav piemirsusi, ka plānotie 63 miljoni patiesībā nav viņu, bet gan visu Latvijas nodokļu maksātāju nauda. Un šeit atkal neiztikt bez slepenības noņemšanas. Neviens komercnoslēpums (varbūt izņemot dažus ļoti specifiskus gadījumus) nevar tikt likts augstāk nekā atbildība savas valsts iedzīvotāju priekšā par visu kopīgās naudas tērēšanu. Pretējā gadījumā paveras ceļš prātam neaptveramām mahinācijām, kuras varētu pabāzt zem valdībai šobrīd tik ļoti ērtās “komercnoslēpuma” cepures.
Šobrīd lieko vakcīnu jautājums, kā jau minēts, ir aktuāls visā Eiropā. Pat Eiropas Komisijas līmenī notiek sarunas ar vismaz vienu no lielajiem ražotājiem un piegādātājiem. Vai Latvijas valdība piedalās šajās sarunās? Kas pārstāv mūsu valsti? Kāda ir mūsu pozīcija? Jebkurš ietaupījums no vakcīnu iepirkšanas neprāta būtu neatsverams ieguldījums valsts aktuālo problēmu risināšanā. Tāpēc slepenības izbeigšana un skaidru atbilžu sniegšana uz šiem jautājumiem ir valdības pienākumus - turklāt vēl pirms valsts budžeta apstiprināšanas galīgajā lasījumā.
