“Krievijas privātais algotņu grupējums “Vagner” ar uzbrukumu Baltijas valstīm varētu mēģināt pārbaudīt rietumvalstu aizsardzības mehānismus,” pirms dažām dienām paziņoja Lietuvas prezidenta Gitana Nausēdas galvenais nacionālās drošības padomnieks Ķēstutis Budris.
“Atbilde uz jūsu jautājumu ir - jā, viņi varētu pārbaudīt [Rietumu] reaģēšanas mehānismus un sniegt Kremlim politisku iespēju teikt, ka tam ar to nav nekādas saistības. Kā tas notiek Āfrikā,” Budris sacīja intervijā Lietuvas ziņu portālam “Delfi.lt”, atbildot uz jautājumu, vai Krievija varētu īstenot provokāciju Baltijas valstīs, izmantojot tādus grupējumus kā “Vagner”.
Ņemot vērā viedokļa asumu un viedokļa izteicēja amata nopietnību, “Neatkarīgā” nolēma veikt nelielu analīzi, vai tiešām ir pamats bailēm, ka pēkšņi, piemēram, Daugavpilī neizsēžas vāgneriešu desants, un, ja nav, tad kādas iespējamas militāra rakstura cūcības Krievija tuvākajā laikā varētu saorganizēt ārpus Ukrainas robežām.
Cik ticams ir Lietuvas prezidenta padomnieka aprakstītais scenārijs, “Neatkarīgā” vaicāja bijušajam Nacionālo bruņoto spēku virspavēlniekam ģenerālleitnantam Raimondam Graubem.
“Es teiktu kategoriski - neiespējams! Es nezinu, kādēļ viņš tā sacīja,” atbildēja R. Graube. “Kādēļ tas pārskatāmā nākotnē nav iespējams? Tur ir vismaz trīs iemesli. Pirmkārt, Jevgeņijam Prigožinam [“Vagner” šefam] nebūt neklājas spīdoši. Viņš konfliktē ar Krievijas bruņoto spēku un Aizsardzības ministrijas vadību. Šobrīd viņu vairāk uztrauc paša statusa saglabāšana un tas, kā saturēt kopā komandu pēc milzīgajiem zaudējumiem Ukrainā.
Otrkārt, šādai rīcībai jābūt būtiskam iemeslam. NATO gatavības pārbaude - tas nav nopietni!
Treškārt, Krievija šobrīd ir pilnībā aizņemta Ukrainā. Tai nav nekādu militāro spēju, lai paralēli uzturētu kaut mazāko konfliktu ar NATO.”
Pēc R. Graubes domām, pat tad, ja mēs runājam tikai par provokāciju, diversiju un tamlīdzīgu līmeni, Baltijas valstis šobrīd nav Krievijas primārais mērķis. “Krievijas “blogeru”, “analītiķu” un TV “žurnālistu” retorika šobrīd tiek vērsta pret valstīm, caur kurām uz Ukrainu plūst ieroču piegādes. Tieši tās šobrīd tiek mēģināts ideoloģiski pataisīt par “leģitīmu mērķi”. Ja nu kaut kas notiks, tad tur, bet arī tas ir mazs ticams, teica R. Graube.
Līdzīgu viedokli “Neatkarīgajai” pauda arī drošības politikas analītiķis, Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centra direktors Toms Rostoks.
“Skaidrs, ka “Vagner” grupa vairs nekādi nevar izlikties, ka tai nav saistības Krievijas valdību un bruņotajiem spēkiem. Ja tā pēkšņi uzrodas kaut kur NATO teritorijā, nepārprotami stājas spēkā NATO līguma 5. pants. Tas automātiski nozīmē karu ar NATO, kas šobrīd ir pats pēdējais, ko Krievija varētu gribēt,” atzina T. Rostoks.
Savukārt vaicāts, vai nevar būt runa par kādu “maigāku” scenāriju, kur īsti nebūtu skaidrs, vai 5. pants ir iedarbināms, piemēram, kaut kādi nemieri, pašvaldības ēku sagrābšana, ko veic nezināmi bruņoti cilvēki, teiksim, Daugavpilī, viņš teica: “To varbūt var izdarīt Moldovā, bet ne kādā no NATO dalībvalstīm, kuru dienestiem ir daudz labāka informācija. Pie mums šādi cilvēki nemaz netiktu valstī ielaisti. Mūsu drošības iestādes neko tādu nepieļautu, tām ir pietiekama kapacitāte.”
Pēc T. Rostoka domām, teorētiski Krievijas iespēja varbūt būtu mēģināt politiski destabilizēt kādu NATO dalībvalsti, mēģināt tajā panākt sev izdevīgu valdību, bet tas ir laikietilpīgs process, un šobrīd tas Krievijai nav aktuāli. Līdz ar to kā vienīgo reālistisko iespēju, ko Krievija šobrīd varētu mēģināt darīt NATO teritorijā, T. Rostoks redz potenciālus mēģinājumus traucēt ieroču piegādes Ukrainai. “Piemēram, pēkšņi kaut kas uzsprāgst Vācijā, Čehijā vai Polijā un atbildību par to uzņemas kāds vietējais radikālais grupējums,” viņš iezīmēja iespējamo scenāriju.
Abi eksperti gan atzina, ka attiecībā, piemēram, uz NATO neietilpstošo Moldovu viņi nav tik optimistiski, lai gan nevar detalizēti vērtēt tur notiekošo. R. Graube uzskata, ka tiešs militārs iebrukums vismaz tuvākajā laikā arī šajā valstī ir maz ticams, jo tā atrodas Ukrainas aizmugurē, savukārt t.s. Piedņestras anklāvā izvietotais Krievijas karaspēka kontingents ir tikai ap 1500-2000 karavīru. Ar to ir krietni par maz pat vāji bruņotās Moldovas ieņemšanai. Moldovā gan neesot izslēgti visi pārējie scenāriji - diversijas, nemieri, politiskie apvērsumi.
“Neatkarīgā” jau rakstīja, ka Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis pirms divām nedēļām, uzstājoties Eiropas Parlamentā, paziņoja, ka Maskavai ir “Moldovas iznīcināšanas” plāns. Krievijas iebrukuma sākumā pastāvēja lielas bažas, ka Krievijai izdosies ieņemt Ukrainai piederošo Melnās jūras piekrasti, caur Odesu izveidojot koridoru līdz pat Moldovai, un tad šīs valsts neatkarība karātos mata galā.
Krievijas bruņotie spēki, Moldovai par laimi, šobrīd ir bezcerīgi iestrēguši Donbasā, tomēr runas par iespējamu Krievijas organizētu varas nomaiņu Moldovā jo dienas, jo kļūst spēcīgākas. 13. februārī Moldovas prorietumnieciskā prezidente Maija Sandu paziņoja, ka Krievija plāno Moldovā sarīkot valsts apvērsumu. Krievija plānojot izmantojot opozīcijas protestus, iesaistot militāri sagatavotus un prokrieviski noskaņotus vietējos cilvēkus, kā arī valstī iesūtītus Krievijas, Baltkrievijas, Serbijas un Melnkalnes pilsoņus, uzbrukt varas iestādēm un nomainīt varu valstī.
“Plāns paredz diversijas, iesaistot militāri sagatavotus cilvēkus, kas maskējas par civilistiem, lai veiktu vardarbīgas darbības, uzbruktu valsts iestādēm un sagrābtu ķīlniekus,” sacīja M. Sandu.
Kopš tā brīža situācija Moldovā ir kļuvusi tikai saspringtāka. 19. februārī Moldovas galvaspilsētas Kišiņevas ielās izgāja tūkstošiem cilvēku, lai protestētu pret valdību un “milzīgajiem komunālajiem rēķiniem” (kuri, protams, ir Krievijas iebrukuma Ukrainā sekas). Savukārt vēl vakar, 23. februārī, Krievijas aizsardzības ministrs Sergejs Šoigu paziņoja, ka Kijiva gatavojot “bruņotu provokāciju” Piedņestrā “tuvākajā nākotnē”, ziņo CNN. Zinot Krievijas ierasto taktiku “sagatavot informatīvo lauku” pirms pašas organizētajiem uzbrukumiem, tā diemžēl nav laba zīme Moldovai.
