ANO Bēgļu aģentūras (UNHCR) pārstāvis, pagājušajā nedēļā viesojoties Rīgā, paziņoja par vēl 11,2 miljonu eiro piešķiršanu Latvijā izmitināto Ukrainas bēgļu atbalstam. Vienlaikus viņš pauda pārliecību, ka nevienam neizdosies iedzīvoties uz šī finansējuma rēķina.
Diemžēl augstā pārstāvja cerībām tā īsti nebūs lemts piepildīties - kādreiz Džordža Sorosa finansētais sabiedriskās politikas centrs “Providus” jau nodrošinājies ar iespēju “apgūt” vairāk nekā 267 tūkstošus eiro no šīs kara nomocītajiem cilvēkiem domātās naudas.
Piešķirtais papildu finansējums domāts Ukrainas iedzīvotāju atbalsta rīcības plāna papildināšanai, turklāt skaidri uzsverot prioritātes, proti, bēgļu aizsardzībai, izmitināšanai un nodarbinātībai. Šajā precīzi formulētajā sarakstā nav atrodama ne kaut kādu teorētisku projektu tapināšana, ne arī izplūduša satura pētījumu veikšana, īsāk, nekas no tā, ar ko savā ikdienā nodarbojas sabiedriskās politikas centrs “Providus” (kura viens no galevanajiem dibinātājiem ir “Sorosa Fonds-Latvijai”, tagad “Fonds atvērtai sabiedrībai DOTS”). Jā, fonda paspārnē jau ir sarakstīti dažnedažādi “projekti”, kuru tēmu klāstam veikli piepīts klāt vai nu Ukrainas vārds, vai arī kāds cits, “laikam atbilstošs” formulējums - daži no pēdējā laikā tapušajiem darbiem, piemēram, saucas “Ukraina kā labais piemērs iedzīvotāju līdzdalības jomā: e-petīcijas, līdzdalība budžetā un citas e-demokrātijas izpausmes”, “Ukrainas pieredze veidojot un stiprinot pilsoniskās sabiedrības pašorganizācijas spējas” un “Jaunpienācēju integrācija caur vietējām pašvaldības praksēm”.
Patiesībā Ukrainas iedzīvotāju galvenā “līdzdalība” šobrīd vairāk gan ir saistīta ar krievu okupantu iznīcināšanu un pilsoniskās sabiedrības pašorganizācija diezin vai ir frontē esošo karavīru prioritāšu sarakstā. Savukārt Latvijas pašvaldības, kas ir vēlējušās sniegt taustāmu atbalstu Ukrainas bēgļiem, jau ir to izdarījušas un, nav šaubu, turpinās to darīt. Tās, kuras nevēlējās, nedarīs tāpat vai arī darīs tikai simboliski. Nekāds īpaši veikts “pētījums” vai izstrādātais teorētiski vispārīgu ieteikumu savirknējums situāciju nemainīs ne par mata tiesu, precīzāk, ne par 267 000 matu tiesām. (Tieši tik daudz eiro “Providus” iecerējis “apgūt” no jau pieminētās ANO piešķirtās papildu naudas.)
Lieki teikt, ka Latvijā ir pietiekami liels skaits gan valsts, gan pašvaldību, gan nevalstiskā sektora institūciju, kas tiešām sniedz reālu atbalstu bēgļiem - aplūkojot pārējos potenciālos papildu finansējuma saņēmējus, citu NVO iekļaušana finansējuma saņēmēju skaitā lielus jautājumus nerada. Var gan diskutēt par atsevišķu organizāciju pārstāvēto ideoloģiju, tomēr to dalību praktisko problēmu, tajā skaitā minētās bēgļu aizsardzības, izmitināšanas un nodarbinātības jautājumu risināšanā noliegt nevar. Ar “Providus” ir nedaudz citādi.
“Mēs, saņemot līdzekļus, esam ļoti strikti, veicot auditus, un donori, kas dod naudu, arī uzstāda ļoti striktus noteikumus. Nevalstiskās organizācijas Latvijā ir ļoti jaunas, protams, esam dažām no šīm organizācijām uzsvēruši nepieciešamību uzlabot finanšu un grāmatvedības uzskaiti, bet līdz šim esam droši, ka ir liela uzticamība un nopietnība no partneru puses,” piešķirtā finansējuma sakarā izteicies UNHCR pārstāvis Ziemeļvalstīs un Baltijas valstīs Henriks Nordentofts. Augstā amatpersona demonstrē zināmu naivumu, jo viņš vēl nav sapratis, ka māka “rakstīt projektus” ar vēlāku “pareizi pieskaņotu uzskaiti”, radot uzticamības un, galvenais, atbilstības iespaidu, pieder pie vienas no nenoliedzami visattīstītākajām tādu struktūru kā “Providus” gadiem ilgi izkoptajām prasmēm. Jādomā, viņš būtu arī pamatīgi pārsteigts, ja uzzinātu kopējās naudas summas, kuras gadu gaitā “Providus” un līdzīgas organizācijas ir pamanījušās izsmelt no valsts un dažādu starptautisku organizāciju kabatām dažnedažādu projektu un pasākumu formā. Faktiski, ja kaut desmitā daļa no šiem līdzekļiem būtu novirzīti reālu valsts problēmu risināšanai, nav šaubu, ka mēs šodien dzīvotu kaut vai par kripatiņu labāk. Šobrīd par pamatīgu kripatu treknāk dzīvo tikai vien apetīti audzējošie fondi, domnīcas un tamlīdzīgi veidojumi.
Vēl būtu derīgi atcerēties, kā veidojas tā sauktais “ANO donoru” piešķirtais finansējums. Pamatā tas sastāv no šīs organizācijas dalībvalstu iemaksām. Savukārt šīs iemaksas dalībvalstis veic no pašu budžetiem, t.i., savu nodokļu maksātāju līdzekļiem. Tādējādi var teikt, ka piešķirtajā papildu finansējumā ietilpst mūsu visu kopīgi samaksāta nauda. Tas vēl jo apšaubāmāku padara sazin kādos gaiteņos tapušo līdzekļu sadalījumu, atvēlot vairāk nekā ceturtdaļmiljonu Ivetas Kažokas vadītajam fondam. Iespējams, Latvijas varas nesējiem būtu pienākums sīkāk informēt starptautiskās organizācijas par to, kas tieši un kādiem mērķiem saņem tās pārvaldībā esošo finansējumu, tomēr tā jau nebūs - šādu struktūru klātesamība joprojām ir stabila un stipra teju visos valsts augstākās varas ešelonos ar joprojām Sorosa idejām uzticīgo Sarmīti Ēlerti kā Valsts prezidenta padomnieci priekšgalā. Tāpēc jau arī “Providus” un tam līdzīgās organizācijas arvien turpina plaukt un zelt.
Protams, objektīvas informācijas sniegšanas kanoni prasa, lai tiktu atspoguļots arī “Providus” un viņu lobistu viedoklis. Tādēļ “Neatkarīgā” ir nosūtījusi jautājumus gan pašiem finansējuma saņēmējiem, visredzamākajiem viņu pārstāvētās ideoloģijas atbalstītājiem un Latvijas politikas ekspertiem. Tiklīdz saņemsim atbildes, iepazīstināsim ar tām arī “Neatkarīgās” lasītājus.
Jebkurā gadījumā šoreiz ANO miljonu dalītājiem tomēr būtu īpaši rūpīgi un skrupulozi jāizvērtē, kādās rokās nonāks šī Ukrainas tautas “asiņu nauda”. Lai neiznāk tā, ka daļa no tās nenomazgājami nepielīp pie neīstām un ne gluži tīrām rokām.
