Latvijas medicīnas darbinieku arodbiedrības un Slimnīcu biedrības aicinājums sākt “rīkoties”, lai 2023. gada valsts budžetā tomēr iekļautu medicīnas nozares izdzīvošanai vitāli nepieciešamo finansējuma palielinājumu 306 miljonu eiro apmērā, izskatās pārāk maigs un nekonkrēts. Tikmēr Saeimas vairākuma balsošanas mašīna ir darba gatavībā. Neviens no koalīciju veidojošajiem politiskajiem spēkiem, vismaz pagaidām, nav paudis ne iebildumus, ne sniedzis jēdzīgus skaidrojumus par budžeta projektā paredzēto vairāk nekā trīs reizes mazāku finansējuma pieaugumu veselības nozarei.
Tajā pašā laikā valsti pārvaldošai ierēdniecībai un tās kantoriem par finansējuma palielinājumu nav pamata sūdzēties - šim mērķim valdība papildus iecerējusi vairāk nekā 33 miljonus eiro.
Jebkāda efektīva “rīkošanās” pašreizējā valsts budžeta projekta ietvaros diezin vai ir iespējama. To vislabāk apliecināja vieglums, ar kādu likumprojekts “izbrauca cauri” atbildīgajai Saeimas Budžeta komisijai. Faktiski tas lielā mērā nozīmē, ka līdzīgs scenārijs paredzams arī Saeimas balsojumos - gan pirmajā lasījumā, gan turpmākajos. Protams, šāda tāda “rīkošanās” jau neizpaliks. Tikai tā vairāk būs kā tēla spodrināšanas akcija sava esošā un potenciālā elektorāta priekšā, nevis situācijas labošana pēc
būtības. Nav šaubu, ka tieši no pozīcijas puses tiks “izcīnīti” atsevišķi “uzlabojumi”, piemēram, plānotā 86 miljonu lielā finansējuma palielinājuma vietā valdošie savstarpējās debatēs panāks, teiksim, 87,5 miljonu lielu pieaugumu. Tauta slaucīs pateicības asaras, koalīcija sviedrus, tikai kopējā aina paliks tikpat bēdīga un nožēlojama.
Opozīcijas paredzamos iebildumus un priekšlikumus, kā jau tas Latvijas politiskajā kultūrā ir pieņemts, neviens galvā neņems, pat ja tās piedāvātais plāns būtu sazin cik pragmatisks, izsvērts vai pamatots.
Ja neņem vērā jau līdz šim izskanējušos gan piezemētākos, gan radikālākos opozīcijas viedokļus, vienīgais, kurš tā redzami un pamanāmi “rīkojas” 2023. gada budžeta (un jo īpaši kritiski nepietiekamā veselības aprūpes budžeta) sakarā, ir pats Ministru prezidents Krišjānis Kariņš. Tiesa gan, viņa rosīšanās un to pavadošā retorika nu nekādi neved tajā virzienā, kuru gribētu redzēt gan mediķu arodbiedrība, gan slimnīcas, gan visa sabiedrība. Tā vietā, lai izklāstītu pamatotus argumentus (ja tādi vispār ir), kas likuši valdībai izšķirties par medicīnas vārdzināšanas turpināšanu, Kariņš izvēlējies agresīvu pieeju, proti, viņaprāt, pie medicīnas nozares samilzušajām katastrofālajām problēmām ir vainojama pati medicīnas nozare - joprojām neesot veiktas strukturālas pārmaiņas. Kas tās par pārmaiņām, Kariņš gan neprecizē, tādējādi paliekot uzticīgs principam - jo vispārīgāka runāšana, jo mazāka ir jebkāda veida atbildība par pateikto. Lieki piebilst, ka šo potenciālo strukturālo pārmaiņu (lai kas tās arī nebūtu) iespējamo tiešo cēloņsakarību ar nepietiekamo finansējumu premjers vai nu negrib, vai arī nespēj saskatīt.
Pēdējās dienās Kariņa tekstos parādījusies jauna vēsma - tagad viņš, spoži izvairoties no valdības rīcības skaidrošanas, nober garu un, šķiet, rūpīgi iekaltu tekstu par vispārējās apdrošināšanas nepieciešamību. Kāda apdrošināšana (obligāta, brīvprātīga), kas apdrošinās, kādā apjomā, ko saņems apdrošinātie, ko neapdrošinātie - tas nav būtiski. Svarīgākais, ka ir vēl viens tukšarguments, lai neko nepateiktu.
Nekur nav pazudusi arī Kariņa demagoģiskā matemātika - viņš joprojām kā mantru maļ skaitļus, kas it kā uzrāda ievērojamu medicīnas nozares finansējuma palielināšanu pēdējo gadu laikā. Ja nu kādam ir piemirsies, tad iepriekšējos divus gadus dzīvojām kovida ērā. Šajā laikā tērētie miljardi, tajā skaitā visādu biroju uzturēšanai, bezjēdzīga daudzuma vakcīnu iepirkšanai utt., diezin vai ir uzskatāmi par adekvātu ieguldījumu reālā medicīnisko pakalpojumu sniegšanas un saņemšanas jomā.
Tā kā Kariņš, Ašeradens un citi par plānoto budžeta pieaugumu (vai nepieaugumu) runā nelabprāt vai ne pēc būtības, “Neatkarīgā” ielūkojās tabulās, kurās gaidāmais pieaugums izteikts vairāk vai mazāk objektīvajā skaitļu valodā.
Par dažām īpaši smalkām pozīcijām “Neatkarīgā” jau rakstīja. Piemēram, joprojām vara nav skaidrojusi, kā tiks izlietoti “valdības centra stiprināšanai” paredzētie 1,8 miljoni šogad (un tikpat katru nākamo gadu). Arī Ekonomikas ministrijai iedalītie 675 318 eiro “cilvēkkapitāla pārvaldības uzlabošanai” raisa jautājumus.
Tomēr šā saraksta līderes godā ir praktiski visām ministrijām un citām institūcijām paredzētā visai mīklainā “valsts pārvaldes kapacitātes stiprināšana.” Vietnē “Tēzaurs” termins “kapacitāte” skaidrots kā spēja ietilpināt, uzkrāt. Budžeta palielinājuma pavadošajos dokumentos sīkāk nav skaidrots, ko par paredzētajiem līdzekļiem valsts pārvaldes aparāts ir gatavs sevī ietilpināt un uzkrāt, t.i., tieši valsts pārvaldes kontekstā. Taču, ja šo terminu aplūko kā ierēdniecības masas spēju un vēlmi nokost arvien lielāku un lielāku kumosu no valsts budžeta līdzekļiem, tādējādi pamazām kļūstot par teju visprivileģētāko šķiru nodarbināto personu vidū, situācija kļūst saprotama.
Tātad, “valsts pārvaldes kapacitātes stiprināšanai, nodrošinot stratēģiski svarīgo amata grupu atlīdzību”, 2023. gadā paredzēts šāds pieaugums (tieši “pieaugums”, nevis jau esošie līdzekļi pamatbudžeta projektā):
Kopā ne vairāk, ne mazāk kā 33 377 166 (trīsdesmit trīs miljoni trīs simti septiņdesmit septiņi tūkstoši viens simts sešdesmit seši eiro).
Lūk, atbilde, kāpēc ”nepietiek” onkoloģijas pacientu zālēm un daudzām citām vajadzībām, kas nodrošinātu cilvēku dzīvību glābšanu un veselības saglabāšanu.
Šie skaitļi uzrāda tikai plānoto finansējuma palielinājumu (!) valsts pārvaldes aparātam. Par to, cik šis pats nepiesātināmais aparāts gatavojas “aprīt” no valsts pamatbudžeta, lasiet “Neatkarīgajā” arī turpmāk.
Viens no variantiem, kā novērst gaidāmo krahu medicīnā, būtu uzsāktā procesa apturēšana, noraidot budžeta projektu kopumā. Tomēr tas nav iedomājams bez daļas šobrīd varas pozīcijā esošu deputātu atbalsta. Ja
pirmajā brīdī šķiet, ka tas ir nereāls scenārijs, zināmas cerības tomēr ir. Tās, visticamāk, jāsaista ar “Apvienotā saraksta” iespējamo neapmierinātību, ieņemot izteiktu “mazākā brāļa” lomu pašreizējā valdībā. (Par “nacionāļu” unikālo prasmi vienmēr pieslieties stiprākajam šaubu nav.)
Ja uzmanīgāk papēta sarakstu ar plānotajām “kapacitātes” piešpricēm, nepārprotami iezīmējas “Jaunās Vienotības” interešu dominance. Tieši JV pārraudzībā esošo nozaru pārvaldes aparātiem paredzēts vistreknākais kumoss. Diezin vai tas līdz galam apmierina “Apvienoto sarakstu”, kam jau tāpat “uzgrūsta” neizdevīgā veselības nozares pārraudzība. JV lecīgā līderība kādā brīdī var pārsniegt to kritisko masu, ko “pīlēnisti” ir gatavi nest. Un tad situācija var strauji mainīties.
Viens no variantiem ir sagatavotā budžeta likumprojekta atmešana atpakaļ Finanšu ministrijai ar uzdevumu veikt būtiskas izmaiņas. Šādā gadījumā Kariņa valdība tiktu saglabāta, bet JV tiktu izteikts nopietns un “taustāms” brīdinājums, ka gluži kā līdz šim vairs nevarēs, ar partneriem būs jārēķinās daudz nopietnāk.
Cita iespēja ir iet līdz galam ar šo pašu budžeta piedāvājumu, bet izšķirīgajā balsojumā to noraidīt. Tas nozīmētu Kariņa valdības krišanu un atkārtotu, visticamāk, atkal ļoti mokošu jaunas valdības veidošanas procesu.
Abi šie varianti bezgalīgā tālē aizbīdītu 2023. gada budžeta pieņemšanu, valstij vēl ilgi nāktos dzīvot ar tā saukto tehnisko budžetu.
Kurš no šiem variantiem būtu labāks, raugoties no medicīnas nozares viedokļa? Tā īsti jau neviens. Nav nekādas garantijas, ka arī valdības maiņas gadījumā mediķi tiktu pie nepieciešamā finansējuma. Tomēr esošais jeb, arodbiedrības līdera Valda Kera vārdiem runājot, “politkoruptīvais budžets” ved tikai un vienīgi bezdibeņa virzienā.
Turpinot Kera teikto, ka arodbiedrības nolūks nekādā ziņā nav pašmērķīgi panākt valdības krišanu, varbūt tomēr ir vērts apsvērt, vai sāpīgs grieziens nebūtu labāks nekā gadiem ilga tālāka mocīšanās. Labāks gan nozarei, gan nupat smagi sasmakušajai politiskajai videi, gan visiem Latvijas ļaudīm kopumā.
