Pēc otrdien notikušās valdības sēdes Ministru prezidents Krišjānis Kariņš tandēmā ar satiksmes ministru Jāni Vitenbergu nāca klajā ar optimisma pārpilniem paziņojumiem par aviokompāniju “airBaltic”.
Abu minēto amatpersonu teiktajā skanēja tikai līksmes un priekpilnu gaviļu notis - finanšu situācija “airBaltic” esot stabila, uzņēmums iztiekot ar pašu (?) līdzekļiem, turklāt pēdējā gada laikā pat vērojams finanšu apgrozījuma pieaugums, kas tuvojoties pirmskovidlaika līmenim. Kompānijai turklāt esot arī ambiciozi mērķi - sīkāk gan paskaidrots, kādos tālākos galvu reibinošos augstumos plāno aiztraukties līdz šim knapi dzīvību velkošais “airBaltic”, netika. Ar pacilāto gaisotni nedaudz disonēja vien Vitenberga pieļāvums, ka galīgi izslēgt arī turpmāku vēl papildu valsts naudas iepludināšanu “airBaltic” tomēr nevar - ja nu galīgi neies, būšot vien jādod.
Pieņemot, ka ne premjeram, ne satiksmes ministram nav medicīniska rakstura problēmas saistībā ar atmiņu, jākonstatē, ka abi vai nu absolūti neorientējas reālajā situācijā, vai arī bezkaunīgi ņirgājas par visu nodokļus maksājošo Latvijas sabiedrības daļu. Tikai viens fakts - tikko Saeimā iesniegtajā valsts budžeta projektā palielinājums, piemēram, onkoloģijas pacientu aprūpes uzlabošanai nākamajā gadā paredzēts aptuveni 30 miljonu eiro apmērā. Salīdzinājumam - tikai pagājušajā gadā vien no valsts budžeta “airBaltic” kontā ieripoja 45 miljoni. Protams, tālredzīgie valstsvīri un pieredzējušie ekonomisti Kariņš un Vitenbergs jau neies pielīdzināt kaut kādus tur pīkstošus onkoloģijas vārgdieņus (kuriem visticamāk, pārfrāzējot citas augstas amatpersonas savulaik teikto, “nākamo Ziemassvētku tāpat nebūs”) avionozares flagmaņa nedefinētiem “ambiciozajiem” plāniem.
Turklāt arī par izcilā menedžera Martina Gausa algas saglabāšanu un indeksēšanu atbilstoši inflācijai nedrīkst aizmirst - galu galā šis vēl apvainosies, ka saņem tikai drusku vairāk par līdzīgā amatā esošu “Lufthansa” amatpersonu, uzmetīs lūpu un, nedod dievs, vēl aizies prom. Lūk, tā gan būtu katastrofa, sabrukums un šausmas, nevis alkatīgo mediķu apgalvotais, ka katastrofa, sabrukums un šausmas ir gaidāmais veselības aprūpes budžets kopumā.
Pieminētie pagājušā gada 45 miljoni eiro (kas lielā mērā ir pamatā Kariņa ieraudzītajam apgrozījuma pieaugumam) patiesībā ir nieka desmitā daļa no tā, ko valsts tikai pēdējo gadu laikā ir sagrūdusi “airBaltic” nepiesātināmajā vēderā. Un ar kādiem tik cēliem motīviem tas nav darīts - profesionāļu piesaistei, modernu lidmašīnu iegādei, reisu ģeogrāfijas paplašināšanai utt., u.t.jpr. Kas no tā ir realizēts? Praktiski nekas. Augstākās raudzes avionozares profesionāļi pamet kompāniju, jo piedāvātais atalgojums ir ievērojami zemāks nekā pat līdzīga apmēra aviokompānijās Eiropā, jaunas lidmašīnas gan ir nopirktas, bet tās ir izīrētas citiem, pašai “airBlatic” paliekot pie “lidojošiem graustiem”, reisu galamērķu skaits ir krities. “Attīstījusies” ir vien jau pieminētā Martina Gausa alga, tuvojoties vienam miljonam eiro gadā.
Protams, “airBaltic” nedienas tiek aizbildinātas gan ar kovidu, gan karu Ukrainā. Bet vai tad kovids plosījās tikai Latvijā? Vai karš skāra tikai mūsu valsts avionozari? Nē, tas skāra un joprojām skar visas pasaules aviopārvadātājus, kuri (ar dažiem izņēmumiem) risina problēmas bez savas mītnes zemju valstu budžeta noplicināšanas.
Secinājums - ne kompānijas vadība, ne tās darbību uzraugošās valsts institūcijas, ne valdība kopumā ar saviem pienākumiem nav tikušas galā. Vienīgā izeja, kā pārtraukt bezgalīgo un neprātīgo valsts līdzekļu ieguldīšanu, ir kardinālu pārmaiņu ieviešana. Pirmkārt, nekavējoties atlaižot pašreizējo kompānijas vadību. Otrkārt, izstrādājot reālu, nevis mākoņos rakstītu kompānijas tālākās attīstības plānu. Treškārt, uzraudzību par šā plāna realizāciju uzticēt īstiem avionozares speciālistiem, nevis tūristu gidiem un kokteiļledus ražotājiem.
Visā cīņas un kompānijas “stabilizācijas” tendenču eiforijas karstumā pazudis vēl kāds būtisks aspekts - saskaņā ar EK norādījumiem un sniegtajiem saskaņojumiem “airBaltic” jau tuvāko piecu gadu laikā valsts ieguldītā nauda būtu jāatdod. Šobrīd tā vietā, lai strādātu pie faktiskā parāda atgūšanas grafika, valsts no savas puses ne tikai neizvirza nekādus nosacījumus, bet vēl prātuļo par papildu “investīcijām”. Ja nu premjers to nezina, tad jāatgādina, ka “investīcijas” un “aizdevums” nav gluži viens un tas pats. Tad ko īsti Latvijas valsts dara - investē būtībā bezcerīgā biznesā vai, līdzīgi kā viena otra bēdīgi slavena banka, apzināti “izsniedz sliktu kredītu”? Abas atbildes ir skumjas, proti, abas praktiski garantē, ka Latvijas valsts un tās nodokļu maksātāji “airBaltic” stutēšanā izķēzīto naudu vairs neredzēs kā savas ausis. Ja nu vienīgi visiem kopā pietiks spēka beidzot patriekt gan importētos, gan pašmāju avionozares diletantus.
