Reģionu un to iedzīvotāju tīša vai netīša nonicināšana nav tikai atsevišķu sabiedrībā pazīstamu cilvēku izpausme, tāda ir bijusi arī valsts politika vairāku gadu desmitu garumā. Tā vietā, lai veiktu valsts investīcijas stratēģiski nozīmīgā infrastruktūrā, iepriekšējā Krišjāņa Kariņa valdība izlēma "piesegties" ar plaši izreklamētu pašvaldību reformu, kuras gala rezultātā nomales kļūst par vēl lielākām nomalēm.
Tomēr tas nenozīmē, ka reģionu ekonomiskajā attīstībā viss ir tikai slikti, un netrūkst novadu un pilsētu ar mūsu valsts apstākļiem diezgan augstu atalgojuma līmeni un vietējās tautsaimniecības attīstības perspektīvām. Attālākos reģionos netrūkst vietu, kur uz vietējās iniciatīvas vai uz kādreizējo PSRS laiku uzņēmumu bāzes ir radīts kaut kas moderns, tādējādi radot iespēju tikt gan pie labām algām, gan arī pašiem reģioniem dodot lielāku pienesumu valsts kopējā ekonomikā.
Centrālās statistikas pārvaldes apkopotā informācija liecina, ka pagājušajā gadā vietējiem apstākļiem relatīvi augsts algu līmenis ir bijis ne tikai Rīgā un tai tuvākajos novados, bet arī atsevišķās reģionu pilsētās, kuru vidū noteikti būtu jāmin Valmiera. Cita starpā var piebilst, ka tajā ne tikai ir Latvijas apstākļiem samērā augsta alga, bet vietējās rūpniecības radīts visai augsts iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju. Pērn strādājošais valmierietis pelnīja vidēji 1121 eiro “uz papīra”, salīdzinot ar 1287 eiro Rīgā. Tāds pats atalgojums kā Valmierā ir bijis arī Jelgavā, bet Ogrē vidējā bruto alga fiksēta 1190 eiro. Turklāt Valmierā atšķirībā no abām pārējām tikko minētajām reģionu valsts pilsētām ekonomisko aktivitāti neietekmē tuvumā esošās Rīgas labumi, bet ekonomiskā bāze pamatā turas uz vietējās rūpniecības, piemēram, tādiem uzņēmumiem kā “Valmieras stikla šķiedra” vai “Valpro”.
Protams, Ogre un Jelgava ir ar labi attīstītu rūpniecību. Rūpnieciskais faktors samērā augstu ekonomisko aktivitāti tur arī tādā nesen plašāku uzmanību ieguvušā pilsētā kā Dobele. Uzņēmumi “East Metal”, “Spodrība”, “Dobeles dzirnavnieks” un citi šim novadam liek turēt Latvijas apstākļiem samērā augstu ekonomisko latiņu. Diemžēl var tikai aptuveni minēt, kāds vidējās algas līmenis pēdējā laikā ir tieši Dobelē, jo statistikas datos ir pieejama informācija vien par visu novadu kopumā. Taču, ņemot vērā šo apstākli, var teikt, ka Dobeles novads uz Latvijas fona izceļams pozitīvi. Vidējā bruto darba samaksa šeit 2021. gadā ir bijusi 1015 eiro. Dobeles sniegums pat nedaudz (par 14 eiro) apsteidza tādu pilsētu kā Liepāja, kas tiek uzskatīta par vietu ar augstām attīstības perspektīvām, tieši ražošanas dēļ, kas piesaista darbaspēku no plašākas apkaimes.
Vienlaikus gan jāatzīst, ka novadu “turība” pamatā ir saistīta ar Rīgas tuvumu. Visas 12 pašvaldības, kur vidējā bruto alga pārsniedza Latvijā fiksētos 1144 eiro, bija vai nu Rīga, vai tiešā tās tuvumā esoši novadi. Visaugstākā vidējā darba samaksa tika fiksēta Mārupes novadā - 1746 eiro, ko noteikti var saistīt ar tuvumā esošo lidostu, tās infrastruktūru un dažādiem satelītbiznesiem. Uz kopējā fona samērā augsta alga bija Ādažu novadā - 1523 eiro, Ropažu novadā - 1460 eiro, kā arī Ķekavas novadā - 1440 eiro. Tajā pašā laikā tādās lielās reģionu pilsētās kā Rēzekne un Daugavpils vidējā darba samaksa sasniedza vien 918 un 890 eiro. Vēl sliktāk ir tas, ka starp bagātākajiem un nabadzīgākajiem novadiem alga atšķiras pat vairāk nekā divkārt. Piemēram, Krāslavas novadā vidējā darba samaksa 2021. gadā bija vien 816 eiro, Rēzeknes novadā - 823 eiro, Augšdaugavas - 841 eiro, Ludzas novadā 848 eiro, bet Balvu - 854 eiro.
Tas, cik lielas, kurā reģionā vai tā novadā ir algas, ir atkarīgs no šajās vietās radītās ekonomiskās vērtības. Kā jau var noprast no iepriekš rakstītā, jo vairāk ražošanas un “vērtīgo” pakalpojumu tiek sniegts konkrētā apdzīvotā vietā vai reģionā, jo augstākas šajās vietās ir algas. Vēl samērā augstu algu līmeni var nodrošināt naudas ieplūšana no blakus esošām apdzīvotām vietām ar augstu pievienoto vērtību radošu darba tirgū. Tādējādi notiek naudas pārplūde, kā tas ir Jūrmalas gadījumā, kuru lielā mērā finansiāli stutē tuvumā esošā Rīga, ļaujot atrasties saņemto algu topa augšgalā. Jūrmalā vidējā alga aizpērn bija 1261 eiro, bet Rīgā jau minētie 1287 eiro. Līdzīgi ir arī ar Pierīgas novadiem, Ogri vai Jelgavu.
Rīgā tiek radīta vairāk nekā puse no Latvijas iekšzemes kopprodukta (IKP). Precīzāk, pēc CSP datiem, galvaspilsēta 2020. gadā radīja 52,8% no mūsu valsts IKP. Šeit ir arī vislielākā produktivitāte uz vienu iedzīvotāju. 2020. gadā tie bija 25,9 tūkst. eiro uz vienu iedzīvotāju. Salīdzinājumam - Latgalē tie bija vien 8,1 tūkstotis eiro. Tādējādi produktivitāte Rīgā ir 3,2 reizes lielāka nekā Latgalē. Savukārt Pierīgā IKP uz vienu iedzīvotāju ir 13 tūkst. eiro, Kurzemē - 11,6 tūkst. eiro, Vidzemē - 11,1 tūkst. eiro, Zemgalē - 10,8 tūkst. eiro. Salīdzinot ar 2019. gadu, 2020. gadā IKP visstraujāk palielinājās Zemgales reģionā - par 3,7% (88,4 milj. eiro), taču visstraujāk samazinājās Pierīgā - par 4,6% (233,5 milj. eiro). 2020. gadā starp lielajām pilsētām vislielākais IKP uz vienu iedzīvotāju - 25,9 tūkst. eiro - bija galvaspilsētā. Otrajā vietā bija Valmiera ar 19,0 tūkst., trešajā - Liepāja ar 14,3 tūkst. eiro. Sekoja Rēzekne ar 12,6 tūkst., Jelgava ar 12,3 tūkst., Jēkabpils ar 11,7 tūkst., Ventspils ar 10,6 tūkst., Daugavpils ar 9,5 tūkst. un Jūrmala ar 9,3 tūkst. eiro uz vienu iedzīvotāju.
To, cik strauji reģionu ekonomikas un atalgojums tuvosies Rīgai, galvenokārt noteiks vietējās aktivitātes, jo, kā norāda vairāku gadu desmitu pieredze, ar valdības atbalstu reģioniem svarīgu jautājumu risināšanās īsti nesokas. Pastāv bažas, ka arī aizpērn notikusī administratīvi teritoriālā reforma nekādu reālu atbalstu nesniegs, jo mehāniska robežu pārzīmēšana pati par sevi nekādu pienesumu ekonomikā nerada. Drīzāk gan otrādi - nomales kļūs aizvien nomaļākas, savukārt centriem ir iespēja uzblīst. Būtībā notiek varas un naudas pārdale, nekas vairāk.
Turklāt, kā liecina prakse vēl no iepriekšējās reformas, kas sāka strādāt 2009. gadā, iedzīvotāju aizplūšana ir notikusi ne tikai no nomaļākām vietām, bet arī novadu centriem. Atslēgas vārdi iedzīvotāju noturēšanai ir darbs un alga. Raugoties no pašreizējā skatu punkta, samērā labas sadzīves perspektīvas saglabāsies ne tikai Rīgā un Pierīgā, bet arī tādās pilsētās kā Valmiera, Liepāja un Ventspils un to tuvākās apkaimes. Tāpat arī viss Zemgales līdzenuma reģions ir ar visai augstu sadzīvisko perspektīvu, gan tāpēc, ka tuvumā ir Rīga, gan tādēļ, ka arī tādās pilsētās kā Jelgava un Dobele ir samērā attīstīta rūpniecība, līdz ar to veidojas labvēlīga vide vietējās ekonomiskās attīstības pieaugumam. Savukārt Latgali nomāc ceļu infrastruktūras trūkums un atsevišķu lielo pašvaldību vadītāju radītais iespaids par slīgšanu nostalģijā, ka ir iespējams atgriezties laikos un attiecībās, kādas bija pirms 2022. gada 24. februāra. Cita starpā attiecībā uz ekonomisko aktivitāti pozitīvi būtu jāizceļ Līvāni un Rēzekne. Turklāt pēdējā IKP uz vienu iedzīvotāju 2020. gadā sasniedza 12,6 tūkstošus eiro, kas ir par 300 eiro labāks rādītājs nekā Rīgas tuvumā esošajai rūpniecības pilsētai Jelgavai.
