No it kā kategoriska “nē” līdz nedaudz mērenākiem iebildumiem – tāds ir gan opozīcijas, gan abu pārējo valdību veidojošo politisko spēku uzstādījums pret “Jaunās Vienotības” (JV) ieceri uzsākt valsts stratēģisko uzņēmumu akciju daļēju kotēšanu biržā. Tomēr šķiet, ka tikai ar deklaratīviem paziņojumiem šoreiz var nepietikt.
“Neatkarīgā” jau rakstīja, ka jaunās valdības deklarācijas tapšanas gaitā JV par varītēm cenšas tās tekstā iedabūt sadaļu par valstij piederošu uzņēmumu akciju daļas (līdz 20%) izlikšanu biržā.
Pati JV gan norobežojas no jebkādiem iespējamiem slēptiem privatizācijas plāniem - pēc JV politiķa Alvila Ašeradena teiktā, priekšlikums esot saistāms vienīgi ar vēlmi panākt lielākus ekonomikas kapitalizācijas rādītājus un mazināt politiķu ietekmi lielajos uzņēmumos. Izklausās jau labi, tomēr Ašeradena kunga teiktajā pavīdēja arī kas tāds, kas liek šaubīties par paustā absolūtu patiesumu.
Vispirms jau viņa izteiktais mierinājums, ka 80% taču palikšot valsts īpašumā, tādēļ par nekādu privatizāciju nevarot būt ne runas. Te nu jāpiezīmē, ka 20% ir viena piektā daļa no uzņēmuma un tik liela “mazākuma” akciju turētāju ietekme uz uzņēmuma kopējo darbību var būt vairāk nekā nozīmīga. Turklāt nevar izslēgt, ka mazākuma akciju turētāji patiesībā izrādīsies viens diezgan paliels “turētājs”. Un vēl var gadīties, ka šis “turētājs” tā vai citādi tomēr būs saistīts ar “politiskajām aprindām”.
Bet galvenais, kas mulsināja A. Ašeradena teiktajā, ir viņa apgalvojums, ka Latvijas sabiedrībai šobrīd faktiski vienīgā un galvenā rūpe ir izdomāt, kur grūst savus milzīgos finanšu uzkrājumus. Tad nu ieguldīšana lielo uzņēmumu akcijās būšot makten laba iespēja. Jāsecina, ka Alvils Ašeradens vai nu dzīvo kādā paralēlā pasaulē, vai arī apzināti izvēlas cinisku pieeju. Vismaz 80% Latvijas iedzīvotāju ar šausmām rēķina, kā pārdzīvot ziemu, nevis lauza galvu par mistisku “uzkrājumu” tērēšanu. Vai nākamais finanšu ministrs par to ir lietas kursā? Jā nē, tad viņam būtu lietderīgi iziet kaut uz ielas un pajautāt pirmajiem garāmgājējiem, kā viņi plāno izlietot savus “uzkrājumus”. Baidos, ka iegūtās atziņas jaunajam ministram varētu izrādīties visnotaļ sāpīgas.
Bet kas tad būtu tie atlikušie 20%, kuriem kaut kādi nebūt uzkrājumi tiešām ir? Daļa no uzņēmējiem. Bet tiem diezin vai būs vēlme ielaisties ar savu jomu nesaistītos, iespējams, spekulatīvos biržas darījumos. Kas tad atliek? Nu tā pati vecā labā valdošā elite, kura ar “politisko ietekmi” nodarbojas nevis laiku pa laikam, bet nemitīgi, mērķtiecīgi un konsekventi un kurai, spriežot pēc publiski pieejamām deklarācijām, tiešām ir šādi tādi “uzkrājumiņi”. Kā tad galu galā izrādīsies ar JV politiķa deklarēto politiķu lomas mazināšanu?
Gan “Apvienotā saraksta” (AS), gan Nacionālās apvienības politiķi vismaz šobrīd jautājumā par stratēģiski nozīmīgu uzņēmumu akciju kotēšanu biržā ir vienoti - tas nebūtu pieļaujams. Ņemot vērā, ka bez šiem nosauktajiem politiskajiem spēkiem nekāda Kariņa valdība vismaz tās pašreizējā modelī nav iespējama, šķiet, ka viss atrisinājies pats no sevis. Šajā gadījumā JV “mazākums” būs spiests piekāpties partneru “vairākumam”. Tomēr ir daži bet...
AS jau mokošajā valdības veidošanas sarunu procesā pierādīja, ka spēj atkāpties no sākotnēji nelokāmi paustiem uzstādījumiem. Nekādu jaunu megaministriju, nekādu memorandu, nekādu jomu dalījumu pirms deklarācijas - tie ir galvenie punkti, kuros AS “ieslēdza atpakaļgaitu” vai nu pakļaujoties JV spiedienam, vai arī saņemot piedāvājumu, “no kura nevar atteikties”. Vai šobrīd AS līdera Ulda Pīlēna stingri paustais noraidījums stratēģisko uzņēmumu akciju laišanai tirgū ir no citas kategorijas? Vai šoreiz AS konsekventi paliks savā pašreizējā nostājā? To parādīs jau vistuvākie balsojumi Saeimā. Tomēr tā paša Pīlēna kunga klusās piebildes, ka AS principā neiebilst pret vārdā nenosauktu “atsevišķu finanšu instrumentu” lietošanu valsts uzņēmumu pārvaldīšanas uzlabošanā, rada nelielas, bet stabilas bažas, ka šobrīd “cietā” AS pozīcija var negaidot “pamīkstināties” JV ieceru virzienā.
Savukārt otrs valdību veidojošais partneris - NA - valsts ekonomiskās attīstības jautājumos jau labu laiku vairāk atgādina tādu kā JV piedēkli, nevis patstāvīgi domājošu politisku spēku. Vienīgais, ko NA politiķi pašlaik dara virtuozi, ir nekā nepateikšana uz konkrēti uzdotiem jautājumiem. Visraksturīgākais piemērs ir NA deleģētās ekonomikas ministres Indriksones tukšā atrakstīšanās uz “Neatkarīgās” jautājumu par plānoto “Latvenergo” darījumu, iegādājoties īpašumu vēja parka izveidei. Daudz neatpaliek arī nominētais satiksmes ministrs Jānis Vitenbergs, kurš savā pirmajā intervijā jaunajā statusā nespēja būt konkrēts nevienā jautājumā, izņemot to, ka tiks turpināta ostu reforma. Tā pati reforma, kas kā aizgājušās “bordānistu” partijas un JV kopdarbs tika pakļauta visskarbākajai kritikai. Respektīvi, Vitenbergs būs tikpat pakļāvīgs un iztapīgs JV priekšā kā iepriekš Linkaits.
Tieši tāpēc NA politiķu (tā paša Vitenberga un Jāņa Dombravas) sacītais, ka NA ir pret, pret un vēlreiz pret stratēģisko uzņēmumu akciju pārdošanu, jāuztver ar zināmu skepticismu. Viens uzrūciens no JV puses, un NA “lācis” var izrādīties “uz pakaļkājām”.
Saeimas opozīcijas partijas, kuras var uzskatīt par puslīdz nopietniem politiskiem spēkiem, šobrīd, protams, sola cīnīties “līdz galam”, lai nepieļautu., viņuprāt, atklāto virzību uz stratēģisko uzņēmumu privatizāciju.
Zaļo un zemnieku (ZZS) frakcijas vadītājs Viktors Valainis sarunā ar “Neatkarīgo” apliecināja, ka apvienība esot apņēmības pilna ne tikai cīnīties pret JV ieceri, bet ir gatava piedāvāt arī savus uzņēmumu attīstības modeļus. “Ja nerunājam pa to, ka šī iecere nešaubīgi ir pirmais solis valsts stratēģisko uzņēmumu privatizācijas virzienā, šobrīd JV dienaskārtībā, manuprāt, ir nedaudz detalizētāki plāni, piemēram, šādā veidā atvieglot zemes īpašumu iegādi, teiksim, potenciālo vēja parku izveidei. Pašlaik šis process ir pietiekami lēns un komplicēts, bet 20% akciju turēšana “Latvenergo” to ievērojami paātrinās un vienkāršos. Tas gan ir tikai viens piemērs, dažādu slēptu priekšrocību radīšana šim “investoram” būs plaša un, iespējams, nesīs neatgriezenisku kaitējumu valsts tālākajai attīstībai,” norādīja deputāts.
Turklāt ZZS saredz dažādas iespējas, kā piesaistīt papildu līdzekļus stratēģisko uzņēmumu attīstībai, neuzsākot to akciju brīvu kotēšanu biržā. “Piemēram, finanšu uzņēmumu pārvaldītie pensiju fondi. Šobrīd mūsu nauda tiek ieguldīta kaut kādos neskaidros darījumos ārpus Latvijas, bet kāpēc nevarētu izstrādāt likumisku mehānismu šo fondu līdzekļu ieguldīšanā mūsu pašu uzņēmumos? Iespējas būtu, ja vien būtu vēlme tās meklēt,” uzsvēra politiķis. Katrā ziņā šā brīža JV piedāvāto variantu ZZS centīsies apturēt ar visiem tās rīcībā esošajiem līdzekļiem. (Kuru gan, taisnību sakot, nav īpaši daudz. Sabiedrības iesaiste dažādu pilsonisku aktivitāšu, piemēram, referendumu rīkošanā, kā to rāda pavisam nesena vēsture ostu reformas sakarā, ir niecīga. Arī paļāvība uz Valsts prezidenta pilnvarās esošu iejaukšanos līdzinās nullei, vismaz Levita kunga laikā noteikti. - U.S.)
Arī cita Saeimas opozīcijas partija “Latvija pirmajā vietā” ir noskaņota kareivīgi - tās deputāts Vilis Krištopans “Neatkarīgajai” sacīja, ka JV īstenotā ekonomiskā politika vispār esot absolūtas šausmas. “Es varētu atkal un atkal pārskaitīt jomas, kurās ir pilnīga katastrofa, bet JV nevis strādā tās mazināšanai, bet prāto, kā sakampt vēl to, kas palicis pāri. Tas ir ārprāts,” sašutumu neslēpa V. Krištopans. Runājot tieši par iespējamo akciju kotēšanu, viņš norādīja, šobrīd tirgū noteikti nav vislabākais brīdis šādām darbībām, pat ja pieļautu, ka kaut kas tāds vispār notiek. “Nav ne aprēķinu, ne plānu, nekā, tikai vēlme pēc iespējas ātrāk uzsist gaisā pašiem sev to, kas pieder visai sabiedrībai,” uzskata deputāts. Līdzīgi kā ZZS kolēģis, arī V. Krištopans sola aktīvu rīcību, tomēr arī viņa partijas iespējas daudz neatšķiras no jau minētajām ZZS iespējām.
Pārējo Saeimā sēdošo partiju viedoklis kopējo situāciju nemainītu pat politiskās diskusijas līmenī - “Progresīvie” ir līdz pašiem dziļumiem pārņemti ar civilo savienošanos, savukārt “rosļikovieši” vēl nav sapratuši, kuras valsts intereses viņi īsti ir solījuši pārstāvēt saviem vēlētājiem.
Apturēt kāro rociņu stiepšanos pēc visas sabiedrības īpašumā esošajiem vērtīgajiem uzņēmumiem varēs vien tad, ja visi Saeimā pārstāvētie puslīdz nopietnie politiskie spēki to nepieļaus jau saknē, t.i., vēl pirms Krišjāņa Kariņa valdības apstiprināšanas.
Pat ja pašreizējiem JV partneriem izdosies izmest bīstamo sadaļu par valsts kapitālsabiedrību akciju kotēšanu biržā no topošās deklarācijas teksta, tā būs vien tāda formāla uzvara - papīrs pacieš visu, un “manevrēt” atbilstoši mirkļa konjunktūrai jau nu gan JV politiķiem nav jāmāca. Tāpēc stratēģisko uzņēmumu neaizskaramība būtu jānodrošina īpaši. Un tas ir iespējams, ja šoreiz notiks Latvijas vēsturē visai unikāls gadījums - daļa potenciālās pozīcijas savā nostājā un, galvenais, rīcībā būs vienota ar šībrīža opozīciju. Tas ļautu jau ar pavisam citām cerībām raudzīties uz jaunievēlētā parlamenta spējām būt nevis tikai pašu, bet gan visas Latvijas sabiedrības interešu aizstāvjiem.
