Vakar Saeimas Juridiskā komisija, kas bija nozīmēta kā atbildīgā, noraidīja otrajam (un galīgajam) lasījumam iesniegtos grozījumus Ministru kabineta iekārtas likumprojektā, ar kuriem bija paredzēts radīt jauno klimata un enerģētikas minstriju, kā arī izveidot ministru biedru posteņus. Vienlaikus tika lemts nevirzīt šo likumprojektu uz Saeimas sēdi. Tomēr, visticamāk, līdzīgi kā iepriekšējā Saeimā, arī jaundzimušās koalīcijas “balsošanas mašīna” parādīs, kurš “mājā ir saimnieks”, un pārbrauks šim komisijas lēmumam kā ar ceļa rulli.
Cīņas karstumā pielaida opozīciju “pie šprices”
Tie, kuri, uzzinot par pieņemto lēmumu, sāka satraukties, vai tikai Kariņa otrā valdība jau nesāk agonēt vēl pirms dzimšanas, var gulēt mierīgi. Šķietami skandalozais komisijas lēmums patiesībā radies vien tādēļ, ka cīņas karstumā par darāmajiem darbiem un par to, vai ieņemt horizontālu vai vertikālu pozīciju, jaunizceptā koalīcija nepievērsa pienācīgu uzmanību Saeimas pastāvīgo komisiju sastāvam un kaut kā palaida garām, ka Juridiskās komisijas vairākums nonācis “nepareizajās”, t.i., opozīcijas rokās. Šī nelielā paviršība visvairāk, šķiet, nodarīja pāri komisijas priekšēdētājam no “Jaunās Vienotības” Andrejam Judinam. Dzelžaini būdams “pareizajā pusē”, viņš bija spiests šo buntavniecisko lēmumu ar nopietnu seju izsludināt, izliekoties, ka tam ir kaut kāda tālejoša nozīme, lai gan patiesībā šis notikums jaunajai varai ir vien apnīcīgi dīcoša oda radīto neērtību kategorijā.
Galvenais, lai visi “pozicionāri” būtu ierindā
Faktiski nav ne mazāko šaubu, ka jau ceturdienas rītā vismaz 10 pozīcijas deputāti iesniegs Saeimas prezidijam prasību tomēr iekļaut likumprojektu Saeimas darba kārtībā, neskatoties uz atbildīgās komisijas pretestību. Jo jādomā taču ir valstiski. Un domāt valstiski, diemžēl, šķiet, arī šīs Saeimas vairākuma izpratnē, ir nekad un nekādos apstākļos, nekādā formā un izskatā neņemt galvā opozīcijas pausto. Gluži kā tas notika iepriekšējās Saeimas laikā. Opozīcija varēja izstrādāt kaut vai absolūti ģeniālu likumprojektu, tas uzreiz automātiski un cieti tika novirzīts uz miskasti vai kaut kur vēl tālāk. Tas, ka nedaudz vēlāk šis pats likumprojekts tika no miskastes izvilkts, tajā izlaboti daži komati un tas vēlāk atkārtoti iesniegts nu jau kā pozīcijas dzemdināts projekts, jau ir cits stāsts.
Konkrētais gadījums ar Juridiskās komisijas noraidījumu valdības veidošanas sarunās panāktajiem “kompromisiem” par “megaministriju” un nenosauktu ministru vēl nesnosauktākajiem biedriem būs pirmais pārbaudījums jaunās koalīcijas “balsošanas mašīnas” disciplīnai un momolītumam. Visticamāk, vairākums vienalga šo sasteigto, praktiski neizstrādāto un neizdiskutēto likumprojekta pieņemšanu nodrošinās bez jebkādas aiztures. Opozīcija drusku pabļaustīsies, nu un? Galvenais, lai, politikas smagsvara Kariņa vārdiem runājot, “mēs ietu uz priekšu”! Atliek vien cerēt, ka topošās valdības veidotāji un īpaši tās vadītājs tiešām zina, kur īsti ir tā “priekša”. Ka tik jau minētajā cīņas karstumā arī virziens nenojūk...
Sīkāk paanalizējot zīmīgās 29. novembra Juridiskās konisijas sēdes protokolu, kļūst skaidrs, ka opozīcijas negaidīti iegūtais vairākums komisijā (6 deputāti no 11) netiek īpaši augstu vērtēts arī no pašas opozīcijas puses - valdību neveidojošie politiķi labi apzinās, ka taustāmu seku viņu darbībai tāpat nebūs. Tad nu atliek vien izmantot šo pēkšņi klēpī iekritušo platformu gan pozīcijas nervu čakarēšanai, gan savu ideju popularizēšanai (pieņemot, ka vēlētāji vispār iedziļinās, kas tādās komisijās tiek pausts un lemts). Tā noticis arī šajā gadījumā - opozīcija iesniedza atklāti sarkastiska rakstura priekšlikumus, piemēram, apvienot Iekšlietu un Tieslietu ministriju un tādā garā, labi zinot, ka tās vismaz šobrīd ir galīgas muļķības bez jebkāda seguma.
Vēl jāpiemin, ka noraidošs Juridiskās komisijas lēmums bija arī par likumprojekta virzīšanu pirmajā lasījumā. Ar ko tas beidzās, ir zināms - Saeima balsoja citādi un punkts. Ceturtdien viss notiks pēc tāda paša scenārija.
Valsts prezidents Egils Levits, sakot ceļavārdus 14. Saeimai, starp citu, īpaši pieminēja opozīciju, novēlot tai strādāt konstruktīvi un ražīgi. Gan jau vismaz daļa no aizdurvē atstātajiem to arī būtu gatavi darīt, tikai vai šim darbam ir jēga? Kā redzams, pat komisijās, kur opozīcija ir vairākumā, tur lemtais ir graša vērtībā. Entuziasms reāli iesaistīties likumdošanas darbā tādējādi strauji rūk, jo jau tāpat skaidrs, ka nekas no izstrādātā tāpat netiks iedzīvināts - jau nu vienīgi jau pieminētajā miskastes pārskatīšanas procesā. Bet ar to vien nepietiks, lai opozīcija saglabātu vēlmi būt aktīvai četrus gadus. Rezultātā valsts vara kopumā zaudē - zaudē viedokļu daudzpusību, zaudē iespēju laikus pamanīt brāķi likumdošanas darbā, zaudē daļas vēlētāju izsniegto varas mandātu un, pats gavenais, iedzīvotāju ticību, ka esošā valsts vara tiešām objektīvi cenšas realizēt visu tās iedzīvotāju intereses. Valsts kanceleja var rakstīt valsts pārvaldes reorganizācijas plānus, kamēr rokas sapampst - ja ļaužu vairākums ikdienā redzēs, ka labi un jēdzīgi opozīcijas priekšlikumi tiek izmesti mēslainē tikai kaut kādu šauru “koalīcijas” interešu dēļ, tad uz labu nekas nemainīsies, drīzāk gan otrādi.
