Jauno valdību atkal sastādīs Krišjānis Kariņš – vakar Valsts prezidents Egils Levits to paziņoja oficiāli. Tas nebija liels pārsteigums, jo pēdējā laika politisko notikumu attīstība citu variantu faktiski it kā nepieļāva. Tagad dienaskārtībā ir jaunās valdības deklarācija. Daudzi to gaida ar lielām cerībām – arī tie, kuri tomēr ne līdz galam saprot, ar ko “vecais” Kariņš, kuru prezidents savulaik Saeimas sēdē faktiski identificēja ar valsts “ilgstošu atpakaļslīdēšanu”, atšķirsies no “jaunā” Kariņa, kurš vedīs valsti pretī ilgai un laimīgai nākotnei. Pagaidām šķiet, ka ne ar ko.
“Valdības kopīgais mērķis ir radīt apstākļus, lai tautsaimniecība turpinātu pāreju uz inovatīvu, augstas pievienotās vērtības preču un pakalpojumu eksportu, ieguldot cilvēkkapitālā, kāpinot produktivitāti, palielinot investīciju apjomu un valsts konkurētspēju pasaules tirgū. Ilgtermiņā veidosim Latviju kā talantu valsti ar ilgtspējīgu ekonomisko izaugsmi. Stiprināsim Latvijas konkurētspēju transporta nozarē, veidojot Rīgu kā vienu no Ziemeļeiropas centriem, un turpināsim Rail Baltica projektu. Veicināsim videi draudzīgu politiku un samazināsim siltumnīcefekta gāzu emisijas. Palielināsim atjaunojamo energoresursu izmantošanu un paaugstināsim energoefektivitāti, lai samazinātu atkarību no importētajiem energoresursiem. Veidosim saprotamu un taisnīgu nodokļu politiku, lai sekmētu visu šo mērķu sasniegšanu. Par prioritāti izvirzām finanšu sektora sakārtošanu un starptautiskās reputācijas atgūšanu kā pamatu turpmākajai nozares attīstībai, kas ir neatņemama globāli integrētas tautsaimniecības izaugsmes sastāvdaļa.“
Atvainojos par garo citātu, kā arī atvainojos tiem, kuri nolēma, ka “Neatkarīgās” rīcībā nonācis jaunās valdības deklarācijas ievada uzmetums. Diemžēl, šis pagarais citāts ņemts no cita dokumenta - iepriekšējās Kariņa vadītās valdības deklarācijas. Bet mierīgi varētu būt arī no jaunās, vai ne? Mērķi faktiski tie paši gandrīz visās nozarēs, protams, ar niansēm, ko diktē pašreizējā laika nosacījumi. Tas rada loģisku jautājumu - ja iepriekšējā Kariņa valdība izvirzīja šādus visai precīzi izpildāmus uzdevumus, tad kāpēc pēc četriem gadiem tos visus praktiski bez izņēmuma varētu ierakstīt jaunajā deklarācijā? Vai ne tāpēc, ka Kariņa vadībā neviens no šiem mērķiem tā arī netika sasniegts? Savukārt no šī jautājuma izriet nākamais - ja izvirzītie uzdevumi palika tikai uz papīra, kas Egilam Levitam rada pārliecību, ka šoreiz būs citādi?
Paredzu, ka zvērināti “Jaunās Vienotības” un Kariņa fani sāks vaimanāt un vaidēt par tiem “grūtajiem izaicinājumiem”, ar kuriem Kariņam bija jāsaskaras iepriekšējos četros gados - galvenokārt ar Covid krīzi un tai sekojošo Krievijas uzsākto karu Ukrainā. Ja atsevišķi šo notikumu izraisīti faktori tiešām objektīvi ietekmēja (vai mainīja) valsts attīstību, tad visa neizdarītā novelšana uz šiem apstākļiem ir liekulīga un melīga.
Pirmkārt, valdība tāpēc ir valdība, ka tai jāspēj tikt galā ar krīzēm, pārorientējot prioritātes un mainot taktiku, nezaudējot kopējo mērķi, Ja valdība to nav varējusi, tad tādai valdībai ir jādod vieta tādai, kas to spēj. Pie mums, acīmredzot, notiek nedaudz citādi. Nonākšana absolūtas panikas un dezorienrtācijas stāvoklī jau pašā Covid krīzes sākumā, kas noveda pie nepārdomātiem, liekiem un pat idiotiskiem un kaitīgiem lēmumiem jau būtu bijis pietiekams iemesls tam, lai Kariņu nomestu no amata ar visiem pavļutiem un pūcēm vienlaicīgi. Tomēr tā nenotika un šī pati nespējnieku komanda bija valsts priekšgalā arī pēc 24. februāra. Te gan jāpiezīmē, ka ne jau šajā datumā pēķšni radās mūsu atkarība no Krievijas energoresursiem. Tā bija pieņemta un kultivēta jau gadu gadiem - arī tā paša Kariņa valdības sākumā. Nonākot saskarē ar skaudru realitāti, šī kompānija nespēja ne tikai sākt jēdzīgu darbu pie stratēģiskiem jautājumiem, bet netika galā ne ar vienu reāli atrisināmu problēmu. Viss tika aizslaucīts ar kādu cinisku frāzi: “Tāda ir mūsu brīvības cena”. Nē! Tā ir tā cena (pie kam visās jomās), ko mēs maksājam par tādu premjeru kā Kariņš ilgstošu atrašanos pie varas.
Tomēr mūsu valsts dīvainās politiskās tradīcijas ne tikai neaizslauka šādus politikāņus (pirms tam paprasot visa veida atbildību), bet gan atkal un atkal ceļ tos saulītē. Gluži kā tas notiek šodien.
Prezidenta Levita dusmu zibeņi par “valsts atpakaļslīdēšanu” šodien izskatās kā liekulības paraugstunda. Ja valsts galva tiešām domāja to, ko teica, tad kā tas ir savienojams ar atkārtotu Kariņa nominēšanu? Nekā. Vēl varētu saprast kāda cita “Jaunās Vienotības” politiķa vārda nosaukšanu (jo šis spēks tomēr saņēma lielāko vēlētāju atbalstu), bet tieši Kariņam dāvātā otrreizējā uzticība liecina, ka vai nu Levits reāli nesaprot un neredz, kas notiek valstī, vai arī viņam tiešām vissvarīgākais jautājums ir savas pārvēlēšanas nodrošināšana.
No prezidenta mācās arī nosacītie “jaunpienācēji” Latvijas politikā - “Apvienotais saraksts”. Sākumā braši pasludinātie principi ir sabrukuši kā kāršu namiņš. Šaubos, vai šos politiķus sabaidīja Kariņa ultimatīvā kāju pieciršana un citas lecīgās darbības. Drīzāk gan atteikšanās no iebildumiem pret nesaprotamo “megaministriju”, prasības pēc “finanšu rāmja” viņu atbildībā nodotām nozarēm, piekrišana bezjēdzīgiem “memorandiem” tomēr panākta ar “pragmatiskiem” argumentiem, tādējādi līdz šim visumā jēdzīgos AS politiķu priekšlikumus aizstājot ar ne pašiem, ne citiem īsti nesaprotamo murmulēšanu par “horizontālām saitēm”.
Tāpēc jaunās deklarācijas gaidas ir ar lielu rūgtuma piegaršu - visticamāk, ka sarakstītie vārdī būs cēli un dekoratīvi, bet pēc četriem gadiem atkal var nākties konstatēt, ka nekas nav mainījies - kā kūlāmies pa Eiropas kūtspakaļu, tā kuļamies vēl joprojām. Protams, fonā braši griežoties “Jaunās Vienotības” vadībā saceltajiem neskaitāmajiem vēja ģeneratoriem, digitāli līdz matu saknēm un sapotēti pret visu, izņemot savu lētticību.
