“Neatkarīgās” rīcībā ir nonācis kāds interesants vai, precīzāk, ļoti neinteresants Valsts kancelejas sagatavots dokuments ar daudzsološu virsrakstu “Valsts pārvaldes modernizācijas plāns 2023.–2027. gadam”. Interesants šis plāns ir tāpēc, ka, ietinot visu skanīgu frāžu kokonā, tas būtībā iezīmē ierēdņu armijas pašmērķīgu tālāku transformāciju “atbilstoši mūsdienu prasībām”, tās pašas ierēdniecības lomas un pozīciju nostiprināšanu un nesatricināmību, kā arī “pieticīgi” aplēš, ka šo “valstiski nozīmīgo inovāciju” ieviešanai no valsts budžeta katru gadu būs nepieciešami n-tie un n-tie miljoni eiro.
Neinteresants šis stāsts ir tādēļ, ka bezgalīgi maļ un atkārto pašsaprotamas patiesības, kuru vidū reālus darbus valsts pārvaldes uzlabošanā var atrast gluži vai mikroskopiskā daudzumā.
Tikko dienasgaismu ieraudzījušais dokumenta projekts nebūt nav pirmais unikālais valsts vadošās ierēdniecības izstrādājums - līdzīgi plāni bijuši jau kopskaitā pieci, nemaz nerunājot par desmitos mērāmiem apakšplāniem, precizētājplāniem, ieteikumplāniem, neietekumplāniem utt., u.t.jpr. Šādas makulatūras ražošanā ierēdņi patiesi ir “iesituši roku”, ievērojami sliktāk sokas ar kaut vienas jēdzīgas pārvaldes funkciju uzlabošanas reālu ieviešanu - iedzīvotāju uzticība valsts pārvaldes institūcijām ir zema un ar katru gadu kļūst arvien zemāka.
To, ka iepriekš saceptie plāni ir bijuši bez jebkāda taustāma efekta, apliecina ne tikai statistiskā analīze - arī tik cienījama iestāde kā Valsts kontrole pār tiem lējusi nesaudzīgas kritikas šaltis. Tas gan ierēdniecību būtiski nav ietekmējis - nopurinājusi uzšļakstītās nepatīkamo aizrādījumu piles, tā ar jaunu enerģiju metās turpmākā tukšu papīru ražošanas darbā.
Nespējot detalizēti iedziļināties Valsts kontroles veikto revīziju būtībā (tās veiktas pietiekami skrupulozi, ar lielu nopietnību analizējot nenopietnas lietas), jāizceļ tikai viens, toties bezgala krāšņs secinājums - vairāku gadu garumā realizējot iepriekš izstrādātos valsts pārvaldes uzlabošanas pasākumus un ieguldot tajos ievērojamus valsts līdzekļus, konstatējams, ka veikto darbu rezultātā daudzos jautājumos iedzīvotāju uzticēšanās uzlabotajai valsts pārvaldei ir pat zemāka nekā pirms šo uzlabojumu uzsākšanas. Acīmredzot jebkādi jautājumi par ierēdņu izstrādāto plānu patieso kvalitāti ir lieki, un nav ne vismazākā pamata domāt, ka jaunais plāns būs kaut par kripatiņu labāks un efektīvāks.
Lai raksturotu metodi, kāda, šķiet, ir izmantota šā jaunā plāna ražošanā, viens teorētisks piemērs. Ir kokapstrādes uzņēmums, kas sekmīgi ražo produkciju. Tomēr tas nav moderni, tāpēc jārada tālākās attīstības koncepts. Tātad - lai turpinātos sekmīga inovatīva kokapstrādes attīstība, pirmām kārtām ir nepieciešama koksne. Kas ir koksne? Koksne ir materiāls, ko iegūst no kokiem, tātad, lai nodrošinātu mūsdienu prasībām un tehnoloģijām atbilstošu koksnes piegādi, jāizstrādā un jāievieš saite “mežs - koks - uzņēmums”. Saites veiksmīgajai funkcionēšanai nepieciešams piemērot visaptverošu sistēmisku pieeju, veidojot nepieciešamo kopprojektu saskaņošanu ar citām procesa ķēdē iesaistītajām struktūrām. Lai šo kopprojektu ieviešana būtu ātra un efektīva, nepieciešams izmantot jaunāko pieeju ražošanas un savstarpējās komunikācijas digitalizācijas jomā, kas savukārt, atbilstoši mūžizglītības koncepta ieviešanas nosacījumu plānam, jāvērš uz stratēģiski tālredzīgas darbinieku kokdarbapzinīgprasmes (šāds jauns, nevienam nesaprotams termins ir noteikti nepieciešams) kvalitātes attīstības nodrošināšanu. Apmēram tā. Vēl būtu labi kaut kur pa vidu atsaukties uz kādu ES direktīvu vai normatīvo aktu, vēl labāk, ja kāda cita akta piemērošanas nosacījumu kontekstā - tad ar garantiju neviens vairs nesapratīs, ko tad īsti jūs ar savu uzņēmumu esat iecerējis darīt (jo negribēs atzīt savu nepietiekamo izpratni par diagonālo koncepciju priekšrocībām horizontālo saišu piemērošanas procesa veicināšanā), bet izklausīsies labi un mūsdienīgi.
Šādā veidā rakstīts arī Valsts kancelejas jaunais modernizācijas plāns. Pieļauju, ka šobrīd pat daži no tā autoriem vairs jēgpilni (!!!) nespētu pamatot vienu vai otru teikumu, bet tas nu tā. Vēl kāda ļoti būtiska lieta - noteikti vajag ielikt atsauci uz domnīcām, darbnīcām, servisiem un inkubatoriem, kā arī norādīt, ka plāna sagatavošanā bijuši iesaistīti 111 sertificēti speciālisti.
Aprakstīto murgu ietvaros pazūd arī tas labais un būtiskais, ko šādos plānos reizēm var atrast. Piemēram, aktuālajā modernizācijas plānā parādās iecere par Pārresoru sadarbības centra un Valsts kancelejas apvienošanu, kas praktiski tiešām varētu būt efektīvs solis valsts pārvaldes spējā reaģēt uz negaidītām situācijām. Bet ar to vien ir daudz par maz.
Kā jau tika minēts, šis “ārkārtīgi nepieciešamais” modernizācijas plāns jau nevar īstenoties pats. Tāpēc Valsts kanceleja aprēķinājusi arī to pieticīgo pienesumu no valsts budžeta, kas turpmākajos piecos gados būtu akūti vajadzīgs.
Patiesībā tie ir prātam neaptverami skaitļi. Necenšoties saskaitīt visu kopā (to nav izdarījusi arī Valsts kanceleja, laikam jau iznākums būtu pārlieku šausmīgs pat rūdīta ierēdņa prātam), tikai daži piemēri no nepieciešamo resursu ailes. “3.6. Pakalpojumu pārvaldības sistēmas pilnveides plāna īstenošana katrā valsts pārvaldes iestādē. 2024. gads - 5 miljoni eiro, 2025. gads - 5 miljoni eiro, 2026. gads - 5 miljoni eiro, turpmāk ik gadu - 2 200 000 eiro.” Un vēl: “5.10. Īstenot valsts pārvaldes Digitālās transformācijas kompetenču un prasmju pilnveides programmu no 2023. - 2025. gadam ik gadu 2 413 341 eiro, pēc pāris gadiem vēl 2 413 341 eiro.”
Šādas pozīcijas plānā var atrast vēl un vēl, turklāt ir neskaitāmas ailes, kurās iekļautās summas ir krietni mazākas, bet toties lielā daudzumā - sākot no dažiem simtiem līdz pārsimt tūkstošiem eiro.
Tā vien šķiet, ka ar šo plānu ierēdniecība cer nostiprināt tikai un vienīgi savas pozīcijas, papildus jau tā no valsts budžetā paredzētajiem līdzekļiem mēģinot izsist vēl šādu papildu bonusu.
Visticamāk, vienīgā pareizā valsts rīcība šajā situācijā būtu objektīva funkciju audita veikšana valsts pārvaldē, ierēdniecības masas radikāla mazināšana un tikai pēc tam jau pamatota un reāla valsts pārvaldes modeļa reformas īstenošana. Turpretī, ja valsts (Ministru kabineta un Saeimas personā) tiešām akceptēs iecerētos tēriņus, balstoties uz šāda līmeņa “modernizācijas plānu”, tad nudien būs jāsāk aizdomāties, vai ar šo valsti viss patiešām ir kārtībā.
