Nožēlojamas algas, daudzviet vēl nožēlojamāks aprīkojums, cilvēku masveida aiziešana no darba, civilās aizsardzības plānu neesamība un reālām briesmām pakļauti neskaitāmi Latvijas iedzīvotāji – tas viss ir mantojums, ko jaunajam iekšlietu ministram atstājusi Kariņa iepriekšējā valdība. Pēc šī paša Kariņa “taisnīgā sadalījuma” visu šo haosu mēģināt kaut cik savest kārtībā acīmredzot tiks uzticēts “Apvienotajam sarakstam” (AS).
Šobrīd Kariņš un viņa galms no “Jaunās Vienotības” (JV) jau paguvuši nedaudz apnikt ar savu kladzināšanu par solidārās atbildības principu likšanu topošās otrās Kariņa valdības pamatos - to iespieda arī parakstītajā memorandā, un nav šaubu, ka tas tiks dažādos veidos iemīcīts arī valdības deklarācijā. Tomēr Kariņam, pirms vispār sākt virināt muti par šāda veida atbildību, būtu bijis lietderīgi atskatīties uz iepriekšējo četru gadu posmu, kurā pie varas... ak, pārsteigums!... bija viņš pats un viņa vadītais kabinets. Ja jau premjers ir tik pārliecināts un kaismīgs šī principa aizstāvis, tad kāpēc gan no šodien “pārdzimušā” Kariņa nav dzirdēts neviens vārds par to atbildības daļu, kuru viņš “solidāri” uzņemas uz saviem pleciem kā iepriekšējās valdības vadītājs? Tāpēc, ka tad būtu jāsniedz atbildes uz daudziem ļoti nelāgiem jautājumiem (no Kariņa kā jaunā saulveža pozīcijām raugoties). Viens no “nelāgākajiem” šajā neskaitāmo neatbildēto jautājumu rindā būtu Kariņa kā solidāra atbildības nesēja skaidrojums par praktiski sagrauto Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestu (VUGD). Kariņš klusē, tāpēc, ka nav jau ko teikt - situācija ir aizlaista tik tālu, ka, ja nenotiks radikāla politikas maiņa, dienests var sabrukt pilnībā.
Zinot šos apstākļus labāk nekā jebkurš cits, Kariņš pēc ilgas galvas lauzīšanas par “taisnīgumu” nolēma - būtu tikai taisnīgi, ja arī turpmāk JV varētu atkratīties no samilzušo problēmu risināšanas Iekšlietu ministrijas pārziņā esošajās struktūrās. Nebūtu taisnīgi šo nastu uzkraut arī NA - viņi būs ļoti aizņemti, lai kaut cik pieklājīgā formā turpinātu, piemēram, ostu reformu. Atliek vien AS, kam pēc taisnīguma principa svētas ievērošanas taču pienākas arī kāda “spēka ministrija”, vai ne? Tad lai nu parāda savu spēku, cenšoties iztīrīt visu iepriekšējās valdības pieķēzītos Augeja staļļus. Ja nesanāks - arī labi, stingrais premjers varēs bargi “prasīt atbildību” un citādi ņemties, lai arvien tālāk un tālāk aizbīdītu faktu, ka pamatā tieši paša Kariņa aicinātie iekšlietu ministri iepriekšējā valdībā darīja visu ko, izņemot to, kas bija viņu tiešajos pienākumos.
“Bet kā tad ar solidāro atbildību turpmāk?” daudzi vaicās. Būs jau labi, jebko taču var piemērot pēc vajadzības - ja mēslus taisīs Kariņš vai kāds no JV ministriem, atbildēs visi. Ja neveiksies citam partnerim, tad izlīdzēsies ar universālo “premjers uzstās” paņēmienu, pasniedzot šo diktātu kā solidārās atbildības visšķīstāko piemēru. Lūk, premjers arī jūtas atbildīgs, tādēļ jau “uzstāj”.
Iekšlietu ministra posteni gadu gaitā ieņēmušas daudzas odiozas personas, sākot ar tagadējo “feisīša” zvaigzni Lindu Mūrnieci un beidzot ar spiegošanā apsūdzēto Jāni Ādamsonu. Tomēr pat šie personāži nenolaida saimniecību tik tālu, kā to pamanījās izdarīt Marija Golubeva un viņas pēctecis Kristaps Eklons.
No vienas puses, vēlētāji jau ir pateikuši, ko domā par šo ministru un visas apvienības “Attīstībai/Par” darbu - kādu laiku par viņiem mēs vismaz daudz un bieži nedzirdēsim. Tomēr tas ārprāts, kas kļūst arvien redzamāks visā iekšlietu sistēmā, bet jo īpaši VUGD, liek jautāt, vai šajā gadījumā ar politisko atbildību vien ir pietiekami? Ir taču Krimināllikumā joprojām panti, kuros paredzēta atbildība par amatpersonu nolaidību? Varbūt tieši caur šādu prizmu būtu jāpalūkojas gan uz pēdējo divu ministru paveikto, gan arī vēl tālāk - uz tiem, kas bezatbildīgi uzsāka VGUD graušanas pēdējo fāzi, padzenot no darba cilvēkus, kuri izmantoja savas tiesības nevakcinēties?
Iespējams, ka Golubeva bija vienkārši nekompetenta būtne, kuru iekšlietu sakarā interesēja vien šauri specifiskas jomas, tomēr Eklona gadījums ir smagāks. Pirms ministrēšanas viņš turklāt ieņēma vadošu posteni tieši VGUD. Kur bija kaut vai trauksmes zvani par reālo stāvokli? Kur bija uzstājīgi nozares sabrukuma novēršanas mēģinājumi Ministru kabineta sēdēs? Kur bija kaut vai viens adekvāts plāns situācijas uzlabošanai? Ministrs bija un ir pilnīga nulle. Turklāt, izrādās, “nesolidāra” nulle, jo pat ne vismazāko atbildību par šobrīd slēgtajiem ugunsdzēsības posteņiem darbinieku trūkuma dēļ nedomā uzņemties neviens no iepriekšējā kabineta ministriem, par Kariņu nemaz nerunājot.
Lai spriestu par patieso stāvokli iekšlietu struktūrās, šobrīd trūkst datu - nav izslēgts, ka ne tikai VUGD ir katastrofas priekšā. Publiski pagaidām vislielāko rezonansi ir ieguvusi tieši 18 ugunsdzēsības posteņu slēgšanas novados. Eklona pļāpas par brīvprātīgo ugunsdzēsēju lomas palielināšanu neuzskatu par nopietnas analīzes vērtu. Tāpat kā viņa piedāvāto risinājumu par posteņu darbu noteiktās nedēļas dienās. Tātad, pilsoņi, krāsnis kuriniet tikai otrdienās, ar metināšanas darbiem nodarbojieties ceturtdienās un gultās pīpējiet tikai sestdienās - tad viss būs labi un glābēji ieradīsies laikus! Grūti saprast, kā šādu murgu vispār var piedāvāt cilvēks, kurš it kā nāk no profesionālām glābēju aprindām. Atšķirībā no ”ministra” ierindas glābēju arodbiedrība jau ir savākusi 10 000 parakstu par ugunsdzēsības posteņu saglabāšanu, jo saprot šīs lietas svarīgumu. Tam vajadzēja tika pāris dienas, un cerams, ka šī iniciatīva tiešām tiks aizvadīta līdz jauno Saeimas deputātu apziņai, liekot atvērt acis un sākt rīkoties.
Tomēr bez jebkādas ironijas jākonstatē, ka liels skaits Latvijas iedzīvotāju šobrīd ir reālā apdraudētības stāvoklī. Un ne tikai uguns nelaimju sakarā - arī civilās aizsardzības plāni faktiski atrodas vien uz papīra, un reālu briesmu gadījumā milzīga civiliedzīvotāju masa būtu pakļauta galējiem izdzīvošanas riskiem, kuri būtu novēršami, ja civilās aizsardzības jomu beidzot vadītu kāds profesionālis, nevis šis postenis būtu tikai ērts izdienas pensijas gaidīšanas instruments “augšām” tuvām personām.
Jācer, ka jaunais ministrs, neatkarīgi no pārstāvētā politiskā spēka, gribēs un spēs strādāt. Jo pretējā gadījumā drīz būs jāsāk valstiskas un personiskas nolaidības radīto upuru uzskaite. Ja tā, nedod dievs, notiks, tad “solidārā” atbildība beidzot pārtaps reālā un tā būs jānes visiem - sākot no zemākā ranga nolaidīgiem darbiniekiem un beidzot ar visaugstākos krēslus ieņemošajiem tukšpļāpātājiem.
