Vai topošās koalīcijas partneri ilgi piecietīs Kariņa nedemokrātiskos ultimātus?

© Neatkarīgā

Tūļīgā un brīžam gluži vai absurdā teātra tradīcijās ietvertā jaunās valdības veidošana nedēļas vidū ieguva strauju dinamiku. Līdz tam ieņemot ņerkstošu “Progresīvo” fanu pulciņa lomu, “Jaunā Vienotība” pēkšņi uzņēma pavisam citu dziesmu – precīzāk, to uzņēma tās līderis, pagaidām vēl premjers Krišjānis Kariņš. Pēc kārtējā sarunu raunda ar potenciālajiem partneriem Kariņš ar akmenscietu seju un bez jebkādas ierastā mīlīgā smaida atblāzmas strikti novilka “sarkanās līnijas”, bez kuru ievērošanas, Kariņa vārdiem runājot, “šīs valdības nebūs”.

Likteņtēva balsī izteiktos vārdus, kuru tonis bija tik kategorisks, bargs un nepielūdzams, ka dažiem pat sanāca smiekli, tomēr nedrīkst uztvert kā publikas izklaidētāja Kariņa kārtējo stāvizrādi. Tie liecina, ka “Jaunā Vienotība” un pats Kariņš vēlēšanu uzvaras reibumā sākuši sevi identificēt ar visu valsti, proti, “ja Kariņa valdības nebūs, tad nebūs nekā - Latvijas valsti ieskaitot”. Tas ir pirmais solis uz autoritārismu, kura saldo garšu valdošie paguva nobaudīt kovida apkarošanas laikā. Divus gadus vadot valsti pēc principa “kā gribēsim, tā izdarīsim”, visatļautības, pašu nekļūdības un pat zināmas izredzētības sajūta augusi ģeometriskā progresijā, loģiski novedot pie šodienas retorikas.

Latvija vēl joprojām, atbilstoši Satversmei, ir demokrātiska republika, kurā valsts pārvaldes principi ir formulēti skaidri un nepārprotami - pastāv likumdevējvara (Saeima), izpildvara (Ministru kabinets) un tiesu vara, turklāt šo trīs varu funkcijas tiek strikti nodalītas. Paanalizējot dziļāk gan “sarkano līniju” būtību, gan atsevišķus Kariņa izteikumus, arvien noteiktāk sāk rasties iespaids, ka no varas partiju puses lielāks un lielāks kļūst kārdinājums šīs robežas pārkāpt. Tomēr tas ir bīstams ceļš arī pārkāpējiem - ja pārējiem politiskajiem spēkiem pietiks gribas, godaprāta un spēju, tad Kariņa izvilktās “sarkanās līnijas” var negaidot pārvērsties par tādu cilpu, kurā ja ne pakaras, tad bezcerīgi sapinas paši šo līniju vilcēji.

Pirms piesaukt “tiesiskumu”, būtu jāizlasa Satversme

Bija viens ministrs, kurš ar savu vietā un nevietā viļāto “tiesiskumu” un paša rīcību tieši pretēji jebkādam “tiesiskumam” Latvijas sabiedrībai bija galīgi apriebies, ko tā skaidri pateica vēlēšanu dienā. Stafeti gan pārtvēra “Progresīvie”, kuru līderis Briškens strauji tuvojas iepriekš piesauktā ministra līmenim un, kas zina, arī liktenim. Tomēr, “Progresīvajiem” paliekot uz brīdi politiskajā aizdurvē, atradās vēl kāds tiesiskuma jēdziena valkātājs - pats premjers Kariņš. Viena no viņa “sarkanajām līnijām” esot tieši par to - tiesiskuma vārdā gaidāmajā memorandā esot jāparedz obligāta likumdošanas paketes pieņemšana saistībā ar kopdzīves likumu un to pavadošajiem tiesību aktiem. Šobrīd priekšplānā nav jautājums par to, vai šāds likums vispār ir vajadzīgs vai nē - būtiskākais šobrīd ir fakts, ka par tiesiskumu aurojošais Kariņš pats rīkojas prettiesiski.

Likumus Latvijā pieņem Saeima. Pašreizējās sarunas notiek par valdības veidošanu. Iekļaujot valdības veidošanas nosacījumos tikai Saeimai deleģētas funkcijas, Kariņš rupji pārkāpj jebkāda tiesiskuma pamatu pamatus - likumdevējvaras un izpildvaras nošķirtību. Viņa “sarkanā līnija” būtībā ir rupjš diktāts jaunajai Saeimai. Var pieļaut, ka pats Kariņš, studēdams Satversmes tiesas spriedumus, ir piemirsis izstudēt pašu Satversmi. Tomēr maz ticams, ka dažāda kalibra juristu masa, kas spieto ap un iekš “Jaunās Vienotības”, šo pretrunu nebūtu pamanījuši. Noteikti ir, un tas visu padara vēl satraucošāku - tātad no “Jaunās Vienotības” puses apzināti notiek mēģinājums graut Satversmē nostiprināto varas dalījuma principu. Ja izdosies, tas būs precedents jaunām un jaunām MK “iniciatīvām”, kas izteiktas ultimāta formā.

Proporcionalitāte vai Kariņa diktāts

Jaunās valdības atbildības jomas tiks sadalītas pēc proporcionalitātes principa - tā vēl vienu “līniju” novilka Kariņš. Un pats tūlīt pat paskaidroja, ko tas, viņaprāt, nozīmē - sadarbības partneri saņemšot tieši to, ko viņi ir prasījuši: “Spēcīgu premjeru, kas uzstāj uz saviem uzskatiem un prasa no ministrijām konkrētu atbildību, atbilstoši tam, par ko esam vienojušies.” Tātad - premjers pavēlēs, ministri pildīs, turklāt atbilstoši “memorandā” ietvertajiem nosacījumiem (sk. iepriekš minētās “sarkanās līnijas”). Un ne soli sāņus - ja kas, tā “premjers uzstās”. Kaut kā gluži negribas ticēt, ka tieši šādu modeli būtu “prasījuši” nākamie partneri - ar “uzstāšanas” tiesībām apveltītu personāžu, turklāt vēl tieši Kariņu.

Vēl skaidrāk Kariņa nākotnes autoritārā vīzija izpaudās viņa nākamajā paziņojumā - tieši viņš, vadonis Kariņš, pēc memoranda parakstīšanas noteikšot un paziņošot, kuru jomu pārstāvēs katrs koalīcijas partneris. Nekādu diskusiju, kā premjers “uzstās”, tā būs. Un atkal jāsaka - kaut kā negribas ticēt, ka visi jaunās “koalīcijas partneri” ar šādu “proporcionalitāti” jeb faktisku publisku pazemojumu būs gatavi samierināties.

Ministrijas “līnija” pamatīgi ož pēc naudas

Vistreknākā no Kariņa līnijām saistās ar jaunās megaministrijas izveidošanu, kurā zem viena jumta būs sabāzta valsts energopolitika, vides uzraudzība un vēl kaut kas “zaļš”. Vistuvākajā laikā tieši energoneatkarības nodrošināšanai var paredzēt vislielāko līdzekļu piesaisti no ES struktūrām. Nekur nepaliks arī jaunās pasaules kārtības vārdā īstenotā “zaļā” un “klimatneitralitātes” politika un tai sekojošā naudas plūsma, kas daudzos gadījumos Latviju no patiesi “zaļas” valsts pārvērtīs industriālā dzelžu tuksnesī. Turklāt ir virkne agrāk pieņemtu “netālredzīgu” vides aizsardzību reglamentējošu likumu, kuru labošana un “elastīga piemērošana” progresa vārdā arī būs gauži nepieciešama. Tādēļ visu vajag salikt kopā, lai, pirmkārt, kontrolētu piķi, otrkārt, kontrolētu visu piķi un, treškārt, novērstu šķēršļus tam, lai varētu kontrolēt piķi.

Turklāt neviļus jāatceras “Jaunās Vienotības” dīvainā pakļaušanās viena jau iepriekš pieminēta ministra aktivitātēm, nekaunīgi lobējot viena konkrēta uzņēmēja intereses saistībā ar Skultes sašķidrinātās gāzes termināli. Vai tiešām varētu būt tā, ka arī JV ticis apsolīts kāds, teiksim, īpašs megavats? “Privātie investori” jau atkal ir pacēluši galvas un pāriet uz aktīvu rīcību. Ja turpmākā saskaņošana būs tikai ar jauno ministriju un ja atkal “premjers uzstās”, tad Ragauša afēra var panesties kosmiskā ātrumā, neatkarīgi no tā, ko aiz muguras klusi iebilstu, piemēram, koalīcijas partneri no AS. (Jo šaubu, kuras partijas ietekmē būs jaunā ministrija, nevienam taču nav.)

Partneriem būtu jāstrādā pie alternatīvām

Lai apturētu vai vismaz nobremzētu “Jaunās Vienotības” un Kariņa uzsākto kursu uz faktisku vienas partijas diktatūru, ir jārīkojas pārējiem politiskajiem spēkiem, ja vien tie ir uzticīgi saviem principiem un sīku ieguvumu dēļ nebūs gatavi riskēt ar valsts nākotni.

Iespējamie scenāriji var būt dažādi, bet tie ir - pretēji JV arvien agresīvāk paustajam - ja nebūs Kariņa, nebūs nekā.

JV uzvedas kā absolūta uzvarētāja, bet jāatceras, ka viņiem ir tikai 26 balsis Saeimā. “Apvienotajam sarakstam” un Nacionālajai apvienībai kopā ir 28 - tātad vairāk. Vai nebūtu iespējams abiem politiskajiem spēkiem kopīgi bloķēties un sākt runāt ar JV no “spēka pozīcijām”?

Tā teikt, nevis JV kaut ko ņems vai neņems, uzstās vai neuzstās, bet gan pārējo labējo spēku apvienība pārņem valdības veidošana procesu savās rokās. Un pati lemj, vai “ņemt vai neņemt” uzstājīgo JV.

Ir vēl kāds alternatīvs risinājums. AS un NA nekavējoties uzsāk konsultācijas ar ZZS un “Latvija pirmajā vietā” par iespējamas koalīcijas veidošanu. Varbūt tas “atvēsinās” Kariņa virsvaldīšanas gaidu drudzī kaistošo pieri. Varbūt tieši iespējama JV aizdzīšana pie “progresīvās” opozīcijas padarītu valdības veidošanu par jēgpilnu procesu, nevis vienas partijas augstmanīgu ālēšanos.

“Apvienotais saraksts” vēlētājiem solīja jaunu pieeju valsts pārvaldē, arī Nacionālā apvienība apliecināja savu nemainīgo uzticību atsevišķiem principiem, kurus to šobrīd spiež pārkāpt. Vai vēlētāju cerības tiks pieviltas? Ļoti jācer ka nē un “Jaunajai Vienotībai” tiks nepārprotami atgādināts, ka visādi kariņi nāk un iet, bet Latvijas valsts bija, ir un paliks brīva demokrātiska republika.

Izpēte

Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) apmierināja Saeimas deputātu interesi par pāreju uz mācībām tikai latviešu valodā ar tādu datu krājumu un komentāriem, atbilstoši kuriem šī pāreja jāuzskata par faktiski jau notikušu.

Svarīgākais