Vēlēšanas ir garām. Politiskajiem spēkiem vairs nav jāuztraucas, ka elektorāts tos sodīs par iepriekš veiktajām cūcībām un blēdībām. Vismaz “Jaunā Vienotība” noteikti var justies droša, jo tās vēlētājs, nesaprotama akluma sists vai arī ar tīši aizmālētām acīm, ir piedevis gandrīz visu. Gan izšķaidītos un nāsīs iešņauktos kovida miljonu miljonus, gan neskaitāmos “ārkārtas gadījumus”, kuru “novēršanai” bez jebkādas aiztures arī tika dāsni svaidīti miljoniem “eiriku”, gan krieviem pārdotus bijušos kinoteātrus, gan daudzas citas mazāk uzkrītošas afēras.
Tomēr visos gadījumos paļauties uz ļaužu īso atmiņu un nespēju orientēties dažādu ekonomiski bandītisku virāžu labirintos JV arī neriskēja. Tādēļ dažas lietas pirms vēlēšanām tika “noliktas malā”. Galu galā, vēlētāji jau tā bija gana satraukti par gaidāmo ziemu, un to lieka uzbudināšana, piemēram, ar vēl kādu nepamatotu ikdienas maksājumu celšanu, nebūtu tālredzīgs solis.
Tāds - iepriekš pagaldē klusi nobāzts, bet tagad izcelts un pasludināts visā tā atbaidošajā krāšņumā - ir a/s “Augstsprieguma tīkls” iecerētais radikālais tarifu pieaugums no 2023. gada 1. marta.
AST, iesniedzot apstiprināšanai jaunos tarifus, ko paredzēts celt 4 līdz 4,6 reizes (vairāk par to lasiet “Neatkarīgās” rakstā “Martā būtiski pieaugs “Augstsprieguma tīkla” elektroenerģijas tarifi”), protams, nosaukuši neskaitāmus objektīvus iemeslus, kuru dēļ, asarām birstot un sirdij lūstot, šis skarbais solis ir jāsper un jāuzkrauj Latvijas uzņēmējiem un visiem iedzīvotājiem smagā, bet neizbēgamā nasta. Nekas jauns šajos pamatojumos gan nav atrodams - galvenokārt tiek runāts par elektrības cenu kāpumu visā Eiropā, par septiņus miljonus eiro lieliem zaudējumiem, šo elektrību pērkot šogad vien (tā vajadzīga nepieciešamajam tehnoloģiskajam patēriņam) utt., utt. Vēl tiek norādīts, ka uzņēmums jau iepriekš cietis milzu zaudējumus (tiek minēti vairāk nekā 50 miljoni), bet tie segti no paša uzņēmuma resursiem un uzkrājumiem. Tātad - ja AST nebūtu tik cēli nesavtīga kompānija, tarifs jau sen būtu augšā un visi sen maksātu “pa lielo”.
Protams, ir arī neatņemamā mūsdienu labajam tonim atbilstošā vāvuļošana par Latvijas energoneatkarības nodrošināšanu, “zaļās” enerģijas īpatsvara pieaugumu un ar to saistītajām izmaksām, nepieciešamību nezaudēt kredītreitingu u.tml.
Tomēr pagarlaicīgajos teikumos nemanot iesprucis arī mazliet neierastāks skaidrojums, kas, visticamāk, ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc tarifs tik pēkšņi un dramatiski jāceļ, proti, jāsagatavo Latvijas enerģētikas sistēma drošai sinhronizācijai ar Eiropas elektrotīklu.
Šim patiesībā tiešām svarīgajam projektam AST jau pirms laba laika sāka meklēt sadarbības partneri. Pieteicās vairāki - piedāvātā nepieciešamo darbu izpildes summa svārstījās no 80 līdz pat 116 miljoniem eiro. Turklāt aiz lētākā piedāvājuma nestāvēja vis kaut kādi kaktu kantori, bet gan visā pasaulē pazīstamais ASV uzņēmums “General Electric” un līdzīga kalibra firmas. Savukārt dārgākais piedāvājums nāca no vācu koncerna “Siemens”.
Un te nu uz skatuves parādījās Kariņš, “Jaunā Vienotība” un par valdību sauktā šā politiskā grupējuma satelītorganizācija. AST, iespējams, saņēma nepārprotamu norādi - līgums jāslēdz ar vāciešiem. Kur loģika? Nekur.
Savukārt amerikāņu un pārējo vēlāk uzdotais jautājums JV politiskajā pārraudzībā esošajam Iepirkumu uzraudzības birojam - kāpēc maksāt 116 miljonus, ja var maksāt 80 - palika “gaisā karājamies”. Kur loģika - vaicāja atšūtie uzņēmumi? Nekur, dārgie stratēģiskie partneri! (Smalkāk šī epopeja aprakstīta “Neatkarīgajā”, Arņa Kluiņa rakstā “Latvijas vēlētājiem izkrāpti 36 miljoni šķitis nieks”.)
Bet atgriežoties pie jaunajiem tarifiem. Ne Kariņš, ne kāds cits “jauni apvienotais” izvēli par labu dārgākajam variantam nekā un nekur nav pamatojis. Paša darījuma noformēšanu gan atlika pēc vēlēšanām - līgums ar “Siemens” tika parakstīts 5. oktobrī. Un kāda dīvaina sakritība - pagāja tikai nedaudz dienu, kad AST nāca klajā ar jauno tarifu projektu. Saprotams, ka ar tikko kā parakstīto līgumu tam nav nekāda sakara, tā ir tikai nejauša sakritība, nekas vairāk.
Vai šķietami bezjēdzīgajam līgumam ir kāds specifisks sakars ar “Siemens”, Kariņu personīgi un JV kopumā, visticamāk, mēs neuzzināsim nekad. Varbūt vienīgi martā, maksājot par jaunajiem astronomiskajiem tarifiem, viens otrs no mums tomēr aizdomāsies par šiem nezināmā “melnajā caurumā” izplēnējušiem kārtējiem miljoniem un to, kāpēc mēs kā paklausīgs JV ganīts bars ar to visu samierināmies un maksājam, maksājam, maksājam...
