“Katrai dalībvalstij jāizstrādā nacionālais ārkārtas rīcības plāns enerģijas patēriņa samazināšanā, par tā progresu jāziņo ik pa diviem mēnešiem,” – šāda prasība no Eiropas Savienības izskanēja jau vasarā.
Latvijā par šāda plāna izstrādi, kur nu vēl tā par realizāciju, līdz šim neviens nav licies ne zinis - Ministru kabinets noņēmās ar Bordāna, Ragauša, Skoka un citu odiozu personāžu lietu kārtošanu, Saeima jau plīvoja nākamā sasaukuma gaidās, vārdu sakot, visi bija aizņemti ar svarīgām un nopietnām lietām. Arī pēc vēlēšanām situācija nav mainījusies - nejēdzīgi izstieptās valdības veidošanas sarunas nekādu būtisku pienesumu enerģētiskās krīzes pārvarēšanas un taupības plāna izstrādē nav devušas.
Vismaz kaut ko lietas labā mēģinājušas darīt atsevišķas valsts institūcijas un pašvaldības, tomēr kopējais lietderības vektors šīm aktivitātēm lielākoties svārstās starp sadaļām “komiski” un “bezjēdzīgi”.
Lai radītu motivāciju sākt domāt par iespējamiem taupības pasākumiem ziemā, valstij būtu jāsāk ar sabiedrības godīgu informēšanu par esošo un gaidāmo reālo situāciju energoresursu pietiekamības jomā. Diemžēl Latvijā ar šo informēšanu lāgā nesokas - te premjers Kariņš visiem līksmi stāsta, ka gāzes ir atliku likām, te lielākais gāzes pārdevējs bubina, ka tā neesot vis, pēc neilga laika tas pats Kariņš rāda drūmu vaigu, savukārt tagad priecīgs ir iepriekšējais bubinātājs. Tas viss rada vai nu nenopietnības, vai nekompetences iespaidu.
Tikko kā līdzīgu putru sakūla AS “Augstsprieguma tīkls”, kas paziņoja: “Lai gan kopējās elektroapgādes jaudas gaidāmajai ziemai Skandināvijā un Baltijas valstīs ir pietiekamas, jaudu rezerve ir maza, tāpēc nav izslēdzams, ka galējas nepieciešamības gadījumā varētu noteikt patēriņa ierobežojumus.” Un turpat burtiski vienu rindiņu tālāk: “Analīze neuzrāda nepieciešamību ierobežot patēriņu, tomēr tas nav izslēdzams.” Ko lai saprot ar šo paziņojumu? Ja jau analīze neuzrāda nepieciešamību kaut ko ierobežot, tad kāpēc kaut kas būtu jātaupa?
Vēl nereti ap energoresursu pietiekamības jautājumiem tiek radīta tīša noslēpumainības migla - piemēram, ilgi netika atklāti pateikts par “Latvenergo” noslēgto 10 gadu līgumu par sašķidrinātās gāzes piegādi no Klaipēdas termināļa. Visas amatpersonas, zīmīgi smaidot, “atteicās komentēt” u.tml. Loģiski, rodas secinājums, ka kaut kas tiek darīts ne gluži visas sabiedrības interesēs. (Konkrētā gadījumā tā gan arī izrādījās, Bordāns un partneri vēl cerēja izbīdīt Skultes termināļa projektu tā sākotnējā nejēdzīgajā versijā.)
Tādējādi motivācija taupīt arī sabiedrībā sāk mazināties.
Lai gan, kā jau minēts, izstrādāta visaptveroša taupības plāna valstī nav, gan dažas amatpersonas, gan iestādes ieraudzījušas iespēju paspilgtināt (šajā gadījumā tieši veicot tieši pretējas darbības) savu nedaudz apsūbējušo tēlu. Piemēram, Valsts prezidenta kanceleja paziņojusi par skarbiem pasākumiem elektroenerģijas taupīšanā. Pats satraucošākais no tiem - pilij šogad nebūšot neviena elektriska rotājuma. Tā teikt - labāk bēdīgs prezidents pilī bez lampiņām nekā tumsa ļaužu būdiņās. Vēl kāds pasākums saistīts ar gaismas sensoru ieviešanu, lai bez vajadzības neapgaismotu telpas. Zināmas bažas ir, jau nu kādam sanāk aizsēdēties kur nebūt ilgāk, var palikt tumsā - un ko tad? Bet risks laikam jau attaisno ieguvumu.
Vēl drosmīgāk taupības režīmu gatavojas ieviest Ekonomikas ministrija - tur iecerēts ik pa laikam atslēgt ēkas liftus. Ja kāds šajā valstiski nozīmīgajā brīdī paliks starp stāviem, tad pats vainīgs - vajadzēja iet kājām, nevis vieglprātīgi šķērdēt dārgos energoresursus!
Turklāt gan minētās, gan vēl citas pārvaldes institūcijas kampaņveidīgi un masveidīgi pāriešot uz ekonomisku spuldzīšu ieviešanu (ko gan 90% valsts iedzīvotāju ir izdarījuši jau pirms daudziem gadiem.)
Vēl dumjāk sanāca Rīgas domei - ar vienu roku tā elektrības taupības vārdā metās mainīt jau zināmās lampiņas, ar otru roku izveidoja trīs jaunas trolejbusu līnijas bijušo autobusa maršrutu vietā. Trolejbuss, kā zināms, darbojas ar elektrību. Šis piemērs vēlreiz apliecina totālo “bardaku”, kas šobrīd iestājies dažādu taupības pasākumu ieviešanā.
Bet atmetot ironiju - ja VP kanceleja un par vienota taupības plāna izstrādi atbildīgā ministrija kaut vai pavirši būtu iepazinusies ar publiski pieejamiem enerģētikas ekspertu atzinumiem, tad zinātu, ka šāda rakstura elektroenerģijas “taupības pasākumi” kopējā valsts energoresursu pietiekamības ziņā nedod praktiski nekādu taustāmu efektu. Būtībā tā ir tikai māžošanās, cenšoties radīt mākslīgu rūpju un līdzatbildības iespaidu.
Siltumenerģijas taupīšana ar temperatūras regulēšana telpās tiešām var dot būtisku efektu. Tikai arī šiem soļiem jābūt vienota plāna sastāvdaļai - nevar stihiski sākt telpu apsildes samazināšanu, neizvērtējot visus iespējamos negatīvos blakusefektus. Citādi var iekrist no viena grāvja otrā - piemēram, radikāli ietaupot uz kurināmo, var nākties papildus investēt veselības aprūpē u.tml.
Turklāt, neizslēdzot īstermiņa taupības pasākumu kompleksu šajā ziemas sezonā, pats būtiskākais ir nekavējoties sākt arī ilgtermiņa energoefektivitātes (un tātad arī taupības) politikas praktisku īstenošanu - pirmkārt, jau citā kvalitātē un kvantitātē beidzot veikt visaptverošu ēku siltināšanu. Tas, ka kādas valsts sūtnis pārsals, ilgstoši gaidot pieņemšanu +15 grādos, valsts energoresursus nevairos. Nosiltinātas ēkas gan.
Tādēļ bez vienota plāna neiztikt. Zināmas cerības raisīja “Apvienotā saraksta” postulētā krīzes centra vadības izveide (kura kompetencē būtu arī saprātīgas taupības politikas īstenošana). Diemžēl AS arī ir iestidzis grūtsirdīgās sarunās par “darāmajiem darbiem” laikā, kad patiešām darāmo darbu saraksts kļūst arvien garāks un neatliekamāks.
