Gandrīz vēl kvēlāk par jaunās valdības veidošanas peripetijām sabiedrībā tiek apspriests jautājums, vai jaunievēlētā Saeimas deputāte, “rosļikoviete” Glorija Grevcova ir vai nav melojusi, sniedzot ziņas CVK gan par savu darba pieredzi, gan gūto izglītību. Nopietnības iespaidu šim stāstam nule kā radījusi Valsts policija, nododot Glorijas lietu kriminālvajāšanas uzsākšanai saistībā ar nepatiesu ziņu sniegšanu valsts iestādei. Tas, protams, ir labi. Labi nav kas cits, proti, kā vispār šāda Latvijas valstij klaji naidīga persona (un ne tikai viņa vien) tika pielaista pie kandidēšanas uz valsts augstāko un svarīgāko institūciju – Saeimu.
Droši vien daudzi Latvijas iedzīvotāji pirms tam, kad tika aizliegta atsevišķu Krievijas kanālu izplatīšana mūsu valsts teritorijā, bija redzējuši un dzirdējuši Kremļa visbaisākā propagandista Solovjova raidījumus, kuros tas gāza un joprojām gāž pār ļaužu prātiem apbrīnojami nekaunīgu melu straumi. Par šo personāžu viss tā kā būtu skaidrs - kā Putina “lakstīgala” viņš saņēmis daudzus un dažādus labumus, no kuriem vismaz ārvalstīs esošā daļa šobrīd jau konfiscēta.
Tomēr pat Solovjovs var pastāvēt “pie ratiem”, salīdzinot ar vienu otru sociālo tīklu aktīvistu, kas it kā tiešu labumu no Krievijas nesaņem, bet savās izpausmēs ir gandrīz “putiniskāks” par pašu asiņaino punduri. Šajā topā noteikti ne pēdējo vietu ieņem tikko kā par Latvijas parlamentārieti kļuvusī Grevcova. Reiz kāds mans kolēģis izteicās, ka, neskatoties uz profesionālo rūdījumu, Solovjovu viņš spējot klausīties ne vairāk kā 10 minūtes - vienkārši paliekot nelabi, bet Glorija viņu noved šādā stāvoklī jau pēc piecām minūtēm. To var saprast, jo tas gluži vai perversais naids, ko šī persona sociālajā vietnē “TikTok” ir vērsusi pret Latvijas valsti, tās pamatvērtībām, tradīcijām un latviešu tautu, ir grūti aprakstāms.
Faktiski nav skaidrs, kāpēc Latvijas iekšējās un ārējās drošības dienesti jau pirms laba laika neierobežoja Glorijas atklāti pretvalstiskās aktivitātes. Vēl mazāk skaidrs ir tas, ka šīs iestādes pieļāva un akceptēja viņas kandidēšanu uz Saeimu. Te nu gluži loģiski rodas jautājums - ja mūsu valsts drošības dienesti ir tik nespējīgi, tad kāda, atvainojos, “iksa” pēc Latvijas valsts tos uztur, turklāt no nodokļi maksātāju kabatām? Acīmredzot pastāv kaut kādi faktori, kas liedz valsts drošības sardzē stāvošajām struktūrām veikt savus pienākumus līdz galam un pēc būtības.
Saprotams, ka valsts drošības dienesti ir slepeni. Saprotams, ka viņu darbība ir “džeimsbondiska”. Saprotams, ka ne ar visu informāciju var dalīties. Tomēr nudien nav saprotams, kāpēc šie dienesti nepilda pirmo un acīm visredzamāko pienākumu - nenodrošina Latvijas valstij klaji naidīgu personu aktivitāšu pārtraukšanu un šo personu saukšanu pie atbildības? Piemēri jau nav tālu jāmeklē - gan Krievu savienība, gan tie paši “rosļikovieši”, gan individuāli Latvijas valsts nīdēji patiesībā var justies visnotaļ droši - viņu aktivitātes lielākoties paliek nesodītas. Nu, kaut vai, piemēram, tas indivīds, kurš uzbruka latviešu puisim ar atklāti proputinisku motivāciju. Sodīts jau it kā tika, bet šī soda “bargums” kalpo gluži vai kā zaļā gaisma visiem pārējiem “piektās kolonnas” kareivjiem - esiet mierīgi, spļaujiet virsū šai valstij, spļaujiet virsū Eiropai, tinieties Krievijas karogos un tās ideoloģijā. Mūsu drošības dienesti klusēs. Klusēs gan savās darbībās, gan retorikā. Nudien gluži vai traģikomiski smieklīgi izklausās jebkura drošības struktūru atbilde uz preses pārstāvju jautājumiem par vienu vai otru pieminēto darbību izmeklēšanu - komentārus nesniegsim. Kāpēc? Kāpēc nevar skaidri un gaiši pateikt - vai nu mums ir dots konkrēts uzstādījums, vai nu mums nav sajēgas šādu noziedzīgu darbību izmeklēšanā, vai nu mums trūkst kaut kādu resursu? Bet varbūt trūkst likumiskās bāzes, lai Latvijas Republikā sauktu pie atbildības šai valstij atklāti pretimstāvošas naidīgās personas?
Nudien jācer, ka Latvijas drošības dienesti nav tik nespējīgi kā izskatās. Jācer, ka viņu darbību ierobežo nepilnības Latvijas likumdošanā. Bet tad jaunajai Saeimai nekavējoties ir jāķeras pie šī brāķa labošanas - jāpalielina drošības struktūru pilnvaras iekšējo ienaidnieku neitralizēšanā, jādod tiesības informēt par to tautu un pats galvenais - jāpārliecina sabiedrība, ka mūsu drošības dienesti nav vis kaut kādās vecās vai jaunās telpās sēdošas nepersonas, bet gan mūsu vērtību sardzē stāvoši reāli cilvēki.
Protams, nevar visu uzreiz. Šodien jau neviens vairs nerunā par to, ka šādu Grevcovu atrašanās mūsu vidū ir deviņdesmito gadu sākumā neveiktās deokupācijas sekas. Šodien jādzīvo tādā realitātē, kāda tā ir. Tikmēr būsim vismaz apmierināti ar to, ka pašlaik mēs pretvalstisko Grevcovu, iespējams, noņemsim no “trases” ar maigo pantu par nepatiesu ziņu sniegšanu. Citādi mūsu politiķu iepriekšējā nespēja tikt galā ar okupācija sekām radīs arvien lielāku un lielāku pagātnē sakņojošos smirdoņu. Un Grevcovas gadījumā šo īpaši derdzīgo smirdoņu mēs būsim spiesti elpot vēl vismaz tuvākos četrus gadus - un šoreiz jau no Saeimas tribīnes.
