Valsts, iespējams, pārņems Skultes gāzes termināļa būvniecību; aktuāls jautājums par tā nepieciešamību

© Publicitātes foto

Gan izpildvaras, gan Saeimas gaiteņos vēl nav norimušās bangas, ko sacēla bezkompromisa tiesiskuma apoloģēts Jānis Bordāns, kurš ar izšautas torpēdas sparu bīdīja caur visiem varas stāviem sava sponsora Pētera Ragauša iecerēto “megauzvārīšanās” plānu par tiesībām attīstīt, būvēt un apsaimniekot Skultes sašķidrinātās gāzes termināli, kad politikāņa iekustinātā straume sākusi plūst pavisam citā virzienā.

Gan “Jaunā Vienotība”, gan Nacionālā apvienība, kuras rāmi un mierīgi noskatījās uz tā laika koalīcijas partnera plosīšanos, reizēm pat atklāti atbalstot “Konservatīvo” līderi, tikko nākušas klajā ar pagaidām vēl visai miglainu paziņojumu, ka termināļa būvniecību varētu īstenot pati valsts. Arī nākamie partneri no “Apvienotā saraksta” šādu variantu uzskata par reālu, taču tikai tad, ja tam tiks rasts skaidrs un nepārprotams ekonomiskais pamatojums.

No klusas lobēšanas līdz atklātai interešu bīdīšanai

Tā saucamā investora Pētera Ragauša tēls jau samērā ilgi klīst gar Skultes apvāršņa pamali. Runas par viņa īstenotu sašķidrinātās gāzes termināļa celtniecību tieši Skultē notikušas jau gadiem - te ar lielāku, te mazāku intensitāti. Skaļākas tās kļuva pēc tam, kad 13. Saeimā iekļuva visu oligarhu bieds, kristālskaidrais puisis Bordāns ar kompāniju. Tā kā šis politiskais veidojums, zvērot pie Bībeles vai nu pie tā, kas gadījās pa rokai, sludināja, ka nekad, nekur un nekādos apstākļos nepakļausies dažādu biznesmeņu vēlmei kārtot lietas ar politisko sabiedroto rokām, Bordāna lēnām iesāktā Ragauša bīdīšana tuvāk Skultes krastam sākumā pat palika tā īsti nepamanīta.

Protams, pastāv iespēja, ka Bordāns no Ragauša saņemtos visu veidu ziedojumus ir ieguldījis tikai un vienīgi partijas bukletu drukāšanā, savu kopoto rakstu sagatavošanā, dažādu kopdzīves aspektu padziļinātā izpētē vai kādā līdzīgā “konservatīvo” ideju izplatīšanas pasākumā, tomēr ticamāks ir variants, ka ar drauga Ragauša palīdzību gan tieslietu ministrs, gan viņa uzticamākie līdzgaitnieki par sūrajām ikdienas problēmām varēja domāt krietni vien mazāk nekā pilsonis ar vidusmēra ienākumiem. Lai nu kā tur arī nebūtu - kas, ar ko, kāpēc, vai vispār un kādā veidā - atklāti un pat agresīvi sava labdara intereses Bordāns sāka lobēt pēc 24. februāra, kad Krievijas noziedzīgais iebrukums Ukrainā vairs neatstāja vietu šaubām, ka tālāka atkarība no Krievijas energoresursiem nebūs iespējama ne no morālā, ne politiskā, ne ekonomiskā skatpunkta raugoties, un Latvijai jāsāk spert praktiski soļi alternatīvas un ilgtspējīgas energoresursu nodrošināšanas politikas virzienā.

Ar partneru klusu atbalstu gandrīz jau izdevās

Vēl jau pat nav beigusi darbu Kariņa vadītā līdzšinējā valdība, kas, neskatoties uz četrus gadus ilgušo palikšanu pie varas, drīzāk atgādināja tādu kā vecmāmiņas lupatu deķi. Lai šo ideoloģiski pretrunīgo un visādi apšaubāmo veidojumu saturētu kopā, Kariņam - vai nu viņš un viņa partija to gribēja vai nē - bija jādod zināma rīcības brīvība savu lietu kārtošanā katrai no “lupatiņām” - vieni, piemēram, veica novadu reformu vai attīstīja Biķernieku trasi, otri kopa un meliorēja Latvijas laukus, pati JV turēja valsts maku, savukārt “bordānisti” čakarēja augstskolas un veidoja savas kabatas tiesas. Visi bija vairāk vai mazāk apmierināti. Līdz jau pieminētajam liktenīgajam datumam, kas mainīja ļoti daudz.

Brīdī, kad enerģētiskās neatkarības jautājums kļuva par galveno valsts tālākās pastāvēšanas stūrakmeni, Bordāns sajuta iespēju beidzot atlīdzināt par ilggadējā sponsora Ragauša sniegto morālo un vēl kāda tur veida atbalstu. Metis malā pārraudzībā esošās tieslietas, Jānis Bordāns sāka darboties visā krāšņumā.

“Neatkarīgā” jau vairākkārt ir aprakstījusi šo epopeju, kurā netrūka ne politisku “dīlu”, ne klusas piekāpšanās, pat ne rupjas šantāžas elementu, tādēļ, lai neatkārtotos, īss rezumējums - ar sazin kā panāktu Ekonomikas ministrijas atbalstu, ar “atparistiem” izsistiem astoņiem miljoniem par tukšu gaisu no JKP pārraudzībā esošās Satiksmes ministrijas un vēl plašākai publikai nezināmu politekonomisku instrumentu lietā likšanu “konservatīvie” rekordātrumā Skultei dabūja gan nacionālo interešu objekta statusu, gan atlaides vides prasībās, turklāt arī izbīdīja šos lēmumus caur Ministru kabinetu un pat divos lasījumos caur Saeimu. Visā jezgā neviens pat tā īsti neapšaubīja mākslīgi izveidotās un Ragauša ēnas klātās SIA “Skulte LNG Terminal” pašsaprotamās tiesības uz projekta īstenošanu.

Bet tad sākās nedienas. SIA “valdes loceklis” nejauši izmuldējās par kārotām valsts garantijām 10 gadu garumā, atklājās, ka Ragaušam vispār nav naudas projekta īstenošanai un ka viņš to tikai “meklēs” utt. Tad nu dažiem tomēr ierunājās veselais saprāts, un pieņemtais likums ne garantē kaut ko no valsts puses, ne nosauc kādus konkrētus projekta īstenotājus.

“Vecie” maina kursu

Jau pavisam drīz pēc konsultāciju uzsākšanas par jaunās valdības izveidi “Jaunā Vienotība” un Nacionālā apvienība gandrīz vienlaikus nāca klajā ar paziņojumu, ka sašķidrinātās gāzes termināli varētu būvēt pati valsts. Nav ne mazāko šaubu, ka pozīcijas maiņa ir tiešā un nepārprotamā sasaistē ar “Konservatīvo” izgāšanos 1. oktobrī - vairs nav jāizdabā Bordāna iegribām, kas bija būtiski, saturot kopā šļaugano iepriekšējo koalīciju.

JV ar Kariņu priekšgalā šobrīd vispār neliekas ne zinis, ka vēl pirms pāris nedēļām šādu iespēju partiju apvienība pat neapsvēra. “Neatkarīgajai” tā arī neizdevās rast kāda JV esošā vai nākamā deputāta viedokli, jo laikam jau visi iebriduši jaunās valdības tapināšanas druvā.

Savukārt NA, pēc likuma pieņemšanas puslīdz ciešamā formā, tagad var droši teikt, ka šāda pozīcija viņiem jau bijusi no sazin kādiem laikiem. NA Saeimas deputāts Jānis Dombrava “Neatkarīgajai” vairākkārt norādīja, ka apvienības pozīcija neesot mainījusies: “Šis likums ir par termināļa būvi kā tādu. Tas nav ne par valsts garantiju sniegšanu, ne par kādu būvnieku, tā ir tikai mediju interpretācija. Galīgais variants vēl nav pieņemts, un būs vēl diskusijas, pagaidām Skulte tikai ir nosaukta kā vieta. Kāds būs termināļa attīstīšanas galējais modelis - vai 100% privātā kapitāla, 50 uz 50 ar valsti vai pilnībā valsts finansēts - pagaidām nav skaidrs,” skaidroja deputāts. Viņš strikti noraidīja, ka likumprojekta straujās virzības laikā būtu izjutis kaut kādu spiedienu no tā laika koalīcijas partneru puses. “Nekā tāda nebija, ātrais temps saistīts tikai ar nepieciešamo straujo virzību uz pilnīgu atbrīvošanos no Krievijas energoresursu izmantošanas,” apgalvoja J. Dombrava.

“Jaunie” grib redzēt skaitļus

Mazliet citās domās ir Saeimas nosacīto jaunpienācēju, “Apvienotā saraksta” ievēlēto nākamo deputātu viedoklis - viņi visai vienoti uzskata, ka līdzšinējās darbības tomēr lielā mērā notikušas pēc vienas partijas iniciatīvas šauru interešu vārdā. Tagadējais no AS ievēlētais deputāts Didzis Šmits “Neatkarīgajai” sacīja, ka sašķidrinātās gāzes terminālis, iespējams, ir tikai viens no risinājumiem, lai nodrošinātu energoneatkarību. “Es gribu redzēt skaitļus, gribu iepazīties ar veiktajiem aprēķiniem. Pagaidām mums tos nerāda, bez tiem nekādu izsvērtu viedokli paust tā īsti nevaru,” viņš norādīja. Vēl jau esot jāsaprot, vai terminālis vispār ir vajadzīgs. “Es domāju, ka nav grūti saskaitīt, cik uzņēmumi un citas struktūras šobrīd patērē dabasgāzi un cik no tiem plāno pāriet uz citu energoresursu izmantošanu. Pēdējā laikā vispār ir vērojams gāzes patēriņa kritums. Jāliek visi šie aprēķini kopā un tikai tad jāpieņem optimālais lēmums,” uzsvēra Didzis Šmits.

Līdzīgi izteicās arī Saeimā atkal ievēlētais Edvards Smiltēns, kurš atklāja, ka Skultes terminālis un tā attīstīšana ir viens no sarunu tematiem pie jaunās valdības veidošanas galda. “Pozitīvi, ka jautājumu vairs neietekmē, tā sakot, JKP faktors. Turklāt viņu piedāvātais attīstītājs, kā tagad zināms, ir bez naudas. “Apvienotais saraksts” vēlas tikt skaidrībā par visiem jau veiktajiem aprēķiniem, jo, pieņemot jebkādu lēmumu, nedrīkst aizmirst, ka šis ir fundamentāls valsts drošības garants,” uzsvēra Smiltēns.

Tādējādi jautājums par Skultes sašķidrinātās gāzes termināļa likteni pamazām ieiet jaunā, domājams, sakarīgākā un pragmatiskākā fāzē.

Izpēte

Pēc ilguma un apmēra Otrā pasaules kara Eiropas sadaļai kaut cik līdzīgais Krievijas iebrukums Ukrainā aktualizē notikumus pirms 80 gadiem, kad tagadējās Krievijas priekšteces Padomijas karaspēks gatavojās jau trešo reizi šķērsot Latvijas Republikas robežas.

Svarīgākais