“Neatkarīgā” jau rakstīja, ka septembra vidū tranzītbiznesa vidē sāka cirkulēt ziņa, ka ES jaunajā Krievijas sankciju paketē gatavojas iekļaut arī uzņēmumu “Krievijas dzelzceļi” (“Rossiskije žeļeznije dorogi”), turklāt šī iniciatīva it kā nākusi no Latvijas un Lietuvas. Tolaik Igaunija esot atturējusies pievienoties abām pārējām Baltijas valstīm, bet pašlaik situācija ir mainījusies – arī mūsu ziemeļu kaimiņu ārlietu sektors esot paudis atbalstu šai iecerei.
Jāatgādina, ka tikai pirms dažām nedēļām gan Latvijas Ārlietu ministrija (paužot arī ministra Edgara Rinkēviča viedokli), gan Satiksmes ministrija visai kategoriskā formā noliedza šādu informāciju.
Igaunijas tranzītbiznesa uzņēmēju vidū satraukums aug ar katru dienu - pēc pašu Baltijas valstu iniciatīvas ieviestu sankciju pret KDz ietekme uz valsts ekonomiku būšot graujoša. Tādēļ arī Igaunijā tranzītbiznesā strādājošie vairākkārt ir vērsušies pie savas valsts ārlietu ministrijas un ministra Urmasa Reinsalu personīgi, lai gūtu oficiālu apstiprinājumu vai noliegumu izskanējušajām versijām par plānotajām sankcijām pret KDz.
Igaunijas ārlietu ministrija atteikusies apstiprināt šādu informāciju, nav sniegti komentāri arī par uzņēmēju uzdotajiem jautājumiem, kā, pēc politiķu domām, gaidāmās sankcijas kaitēs Krievijai, vienlaikus nekaitējot Igaunijai. Jo pagaidām, pēc uzņēmēju pašu veiktajiem aprēķiniem, cietēji būs nevis krievi, bet gan tikai un vienīgi igauņi un somi.
Nav īsti skaidrs, kāpēc visu triju Baltijas valstu ārlietu ministrijas ir ieņēmušas šādu noliegšanas un klusēšanas pozu. Vēl jo vairāk tāpēc, ka noslēpt neko īsti nav izdevies - caur saviem informācijas kanāliem Briselē vairākas Igaunijas dzelzceļa kompānijas ir saņēmušas apstiprinājumu sankciju gatavošanai - pašlaik notiekot iespējamo ekonomisko seku izvērtēšana. Tikai esot kāds paradokss - nezin ko vērtējot Briseles ierēdņi, bet nevienam Igaunijas tranzītbiznesa pārstāvim nekādi iespējamo zaudējumu un cita veida ietekmes aprēķini neesot prasīti...
Vairāki lielākie Igaunijas tranzītbiznesa pārstāvji vienoti uzskata, ka no plānotajām sankcijām agresorvalsts Krievija tikai iegūs.
Pirmkārt, Krievijas īpašumā paliks neskaitāmi Igaunijas kompānijām piederoši vagoni ar kopējo vērtību gandrīz viens miljards eiro. Otrkārt, Krievija varēs straujā tempā attīstīt savu ziemeļu ostu kravu apgrozījumu (tātad pelnīt), jo lielākā daļa no Ķīnas un citu Āzijas valstu tranzītkravām Baltijas virziena slēgšanas gadījumā tiks novirzītas tieši uz šīm ostām. Turklāt vēl rentabls kļūšot šobrīd zaudējumus nesošais Krievijas dzelzceļa tīkls, pa kuru kravas tiks līdz šīm ostām nogādātas.
Treškārt, ievērojami cietīs Ukraina, kas vairs nesaņems no Āzijas nākošās pārtikas un cita veida nemilitāras kravas, kas veido ievērojamu apjomu šobrīd ar Krieviju karojošās valsts apgādē ar pirmās nepieciešamības precēm.
Igaunijas medijos no tranzītbiznesā esošo uzņēmēju puses izskan arvien nesaudzīgāki vērtējumi gaidāmajai KDz pakļaušanai sankcijām. Vēl nesen vērojamo visai pragmatisko situācijas analīzi un ekonomikā balstītu argumentu izklāstu pamazām nomaina arvien skarbāka retorika. Jau visai atklāti tiek runāts par to, ka šādas no reālās situācijas atrautas darbības vairāk līdzinās graujošai un pat kaitnieciskai darbībai pret Igaunijas valsti. Plānoto sankciju lobētāji Eiropā, iespējams, savā pārcentībā, no Krievijas ekonomikas bremzētājiem pamazām kļūstot par tā dēvētajiem Kremlim noderīgajiem idiotiem - pat tik skarbi apzīmējumi jau vairs nav nekas jauns Igaunijas un nu jau arī Somijas politekonomiskajā telpā.
Latvija un Lietuva no plānotajām sankcijām pret KDz cietīšot mazāk, jo šo valstu dzelzceļa tranzītkravas varēs turpināt ienākt no Baltkrievijas - tā uzskata vairāki eksperti Igaunijā. Tomēr šī nosacītā priekšrocība ir, kā mēdz teikt, “ūdenī rakstīta”, jo nekur nav teikts, ka vienā jaukā brīdi sankcionēts netiks arī šīs agresiju atbalstošās valsts dzelzceļš un to apkalpojošās kompānijas.
“Neatkarīgā” jau rakstīja, ka arī vairāki Latvijas tranzītbiznesa pārstāvji ir pauduši bažas par gaidāmajām pārmaiņām, šobrīd gan neesot tik strikti savos izteikumos kā igauņu kolēģi.
Ne mazākajā mērā nemainot attieksmi pret kara noziegumus pastrādājošo Krieviju, nevajadzētu pašiem “šaut sev kājā”. Turklāt, zaudējot ienesīgu tautsaimniecības nozari, mazināsies arī mūsu sniegtais atbalsts Ukrainai, ienākumu mazināšanās nenoliedzami atstās iespaidu arī uz pašmāju jau tā samilzušajām ekonomiskajām problēmām.
Tieši tāpēc varbūt mūsu ārlietu ministram un citām atbildīgajām valsts amatpersonām būtu laiks atklāti informēt sabiedrību par plānotajiem soļiem, nevis klusēt un izvairīties. Vismaz tik daudz, lai sabiedrība jau laikus būtu gatava iespējamiem jauniem ekonomiskajiem slogiem.
