Laikā, kad globālu un ne tik globālu procesu iespaidā valsts ir nonākusi kārtējā krīzē, no valdības un tās satelītstruktūru puses arvien vairāk izskan ieteikumi sākt dzīvot taupīgi. Līdz šim šie aicinājumi lielākoties bijuši adresēti iedzīvotājiem, tajā skaitā arī 150 000 minimālās algas saņēmējiem, kuriem tiek atgādināts, ka turīgās dzīves laiks nu esot beidzies un nākšoties koriģēt savus līdz šim neapvaldītos tēriņus.
Īpaši šajā jomā izcēlies Fiskālās disciplīnas padomes (FDP) sekretārs Normunds Malnačs, kurš publiski izteicies, ka “valdība vairs nespēs nodrošināt tādu dzīves līmeni, kāds tas bija pirms kara Ukrainā”, ka “Latvijā iztrūkst individuālās atbildības dzīves filozofija” un ka “būs jādzīvo pieticīgāk”. Šie ciniskie spriedelējumi bija kā aizvainojošs pliķis lielākajai sabiedrības daļai, kuras ienākumi ne tuvu nesasniedz, piemēram, šī paša Malnača gandrīz 3000 eiro algas līmeni un kuru “atbildīgas dzīves filozofija” jau līdz šim lielākoties svārstījusies izvēlē starp “ēst vai maksāt par siltumu”.
Pagaidām par valsts tēriņu samazināšanu runāts tiek maz - reāla taupības pasākumu plāna šai valdībai nav. Vēl vairāk - valdošā koalīcija turpina šķērdēt naudu pa labi un pa kreisi bez jebkādas aiztures (kaut vai, piemēram, zemes iegādei zem Biķernieku trases), acīmredzot skaļi pieteikto “pieticības” režīma ieviešanu deleģējot jau jaunajai izpildvarai.
Ja tā tiešām par savu mērķi izvirzīs taupību visās jomās, tad nav šaubu, ka primāri būs jāsāk ar pašas valsts tēriņu padziļinātu izvērtēšanu. Tādēļ “Neatkarīgā” uzsāk apskatu sēriju par valsts finansētām institūcijām, kuru loma, nozīme un atdeve ir vai nu mazinājusies, vienmēr bijusi neskaidra, vai arī tām uzticētie uzdevumi dublējas ar citu struktūru darāmo. Aplūkosim šīs konkrētās iestādes publiski redzamos darba rezultātus, kurus samērosim ar tās uzturēšanas izmaksām.
Šoreiz fokusā tieši FDP, kuras uzturēšana, sekretāra atalgojumu ieskaitot, tiek pilnībā segta no valsts budžeta līdzekļiem, bet par kuras sasniegumiem un atdevi plašākai sabiedrībai ir visai aptuvens priekšstats.
2013. gadā, kad Ministru prezidenta krēslu ieņēma “Vienotību” pārstāvošais Valdis Dombrovskis, Saeima pieņēma Fiskālās disciplīnas likumu, kas noteica fiskālās politikas principus, tās plānošanas un īstenošanas instrumentus, kā arī fiskālās disciplīnas ievērošanas uzraudzību, izveidojot jau minēto FDP.
Pašas padomes pienākumi izklāstīti vairākos pantos, tomēr tie definēti samērā vispārīgi, lielākoties ļaujot padomei “sagatavot viedokli”, “ieteikt” un “analizēt”, savukārt tiesības ir vēl miglainākas - “uzraudzīt”, “pieaicināt ekspertus”, “saņemt informāciju” utt., faktiski nedodot reālus likuma normu nodrošināšanas instrumentus, kurus padome nepieciešamības gadījumā varētu piemērot, ja konstatētu novirzes no valsts fiskālās politikas veidošanas nosacījumiem.
Komisijas locekļus daļēji apstiprina Saeima, daļēji tie tika iecelti pēc Latvijas Bankas prezidenta un finanšu ministra ieteikuma.
Darbības gados komisijas sastāvā bijuši vairāki zināmi finanšu jomas speciālisti, pašreizējo Latvijas Bankas prezidentu Mārtiņu Kazāku ieskaitot. Šobrīd FDP vadītājas posteni ieņem Inna Šteinbuka, kura amatā stājās 2019. gada decembrī. Tolaik jaunieceltā priekšsēdētāja ar lielu konkrētību neizcēlās, publiski paužot, ka “FDP vēlos redzēt nevis kā kritiķi no malas, kas skarbi komentē valdības lēmumus par budžetu, bet konstruktīvu valdības sadarbības partneri, kurš pauž neatkarīgu viedokli, aicina uz dialogu un kura rekomendācijās ieklausās”. Jāpiebilst, ka gan likumā noteiktā FDP, gan I. Šteinbukas piesauktā FDP neatkarība ir visai nosacīta, jo, kā jau minēts, ar Finanšu ministrijas starpniecību, FDP tiek pilnībā uzturēta no valsts budžeta līdzekļiem.
Jau no pirmās darbības dienas FDP misija un tai atvēlētā loma valsts finanšu sektora pārraudzībā daudzos jautājumos faktiski dublējās ar citām institūcijām.
Pirmkārt, ar Latvijas Banku, kuras viens no uzdevumiem ir tieši iesaistīties valsts finanšu politikas veidošanā, veicot uzraudzību pār visiem būtiskākajiem šo politiku veidojošajiem faktoriem, tajā skaitā fiskālās politikas atbilstību gan īstermiņa, gan ilgtermiņa attīstības stratēģijai. Turklāt nav noslēpums, ka tieši Latvijas Bankas atzinumi, rekomendācijas un secinājumi ir ņemti par pamatu faktiski visu līdzšinējo valdību finanšu politikas īstenošanā.
Ko FDP varētu ieteikt vai secināt kvalitatīvāk un kompetentāk par Latvijas Banku, ir grūti atbildams jautājums. Vēl jo vairāk tādēļ, ka FDP vismaz publiski sniegtie atzinumi ir samērā vispusīgi un reizēm pat apbrīnojami pašsaprotami un naivi.
Otrkārt, dublēšanās notiek ar Finanšu un kapitāla tirgus komisiju. Arī šīs iestādes uzdevumos ietilpst pārraudzība un kontrole pār gandrīz visiem finanšu jomas segmentiem, turklāt tās struktūra, pieredze un jauda ir neskaitāmas reizes lielāka par FDP rīcībā esošo.
Treškārt, ar Finanšu ministrijas Fiskālās politikas departamentu. Arī šīs struktūrvienības uzdevumos ietilpst ne tikai finanšu jomas tiešās pārvaldības īstenošana, bet arī stratēģisku jautājumu risināšana, piemēram, fiskālās politikas ilgtspējas attīstības prognožu veikšana, datu analīze utt. Faktiski visi šie uzdevumi tikai ar nelielām niansēm saskan ar FDP paredzētajiem. Turklāt departamentam ir tieša pieeja visiem aktuālajiem datiem, kas ļauj savā darbībā un pieņemtajos lēmumos būt nesalīdzināmi operatīvākam nekā FDP, kam visa informācija ir jāiegūst speciālu pieprasījumu veidā.
Vai divas ar ļoti līdzīgām funkcijām uzturētas struktūrvienības, turklāt abas finansētas no FM atvēlētajiem budžeta līdzekļiem, iekļaujas vispārējas taupības un resursu ekonomēšanas rāmjos?
Sākotnēji pieņemot, ka FDP redzējums par notiekošo finanšu jomā ir unikāls, svaigs un inovatīvs, pēc iepazīšanās ar tās sapulču protokolos atrodamajiem secinājumiem un ieteikumiem jāsecina, ka tāds tas diemžēl nav - lielākoties kā rezultējoši secinājumi ir izteikti jau vispārzināmi fakti. Piemēram, pēc ilgām diskusijām un analīzes viens no šā gada 10. augusta sēdē tapušajiem secinājumiem ir šāds: “Ņemot vērā augsto inflāciju, kas samazina iedzīvotāju pirktspēju, Padomes locekļiem ir šaubas, vai 2023. gada ekonomiskās izaugsmes dzinējs varētu būt privātais patēriņš.“ Un turpat:” Padome uzsver prognožu augsto nenoteiktību un nepieciešamību atjaunot makroekonomikas prognozes, gadījumā, ja tiks novērota būtiska novirzīšanās no apstiprinātā bāzes scenārija.” Vai vēl: “Padome atzīmē, ka plānotiem valdības atbalsta pasākumiem vajadzētu būt inflāciju slapējošam efektam. Tomēr atbalsta apjoma fiskālās ietekmes novērtējums, salīdzinot ar energoresursu kopējo sadārdzinājumu tautsaimniecībā, izskatās optimistisks. Padome uzsver, ka pašreizējā atbalsta sistēma pietiekoši nemotivē samazināt energoresursu patēriņu vai investēt enerģijas efektivitātē. Ilgtermiņā ir nepieciešami stratēģiski energoefektivitātes un energoresursu patēriņa samazināšanas risinājumi, kas ļautu mazināt atbalsta programmas fiskālo ietekmi.”
Tad atbalsta sistēma ir optimāla vai tomēr nē? Izlasot FDP pausto, pagrūti saprast, nemaz jau nerunājot par to, ka nekādi konkrēti risinājuma modeļi netiek pat aplūkoti.
Arī veikto pētījumu un ziņojumu kvalitāte ir apmēram tādā pašā līmenī - lielākoties tajos atrodami vien dažādu faktu un skaitļu apkopojumi, izmantojot statistikas pārvaldes, FM un daudzu citu institūciju sniegto informāciju. Turklāt pēc šo faktu uzskaitīšanas neseko nekāda ievērības cienīga analīzes daļa. Tie nedaudzie atrodamie teikumi, kurus varētu traktēt kā secinājumus, ir tikpat virspusēji kā jau pieminētie padomes sēdes laikā tapušie atzinumi. (Ar visiem FDP veiktajiem pētījumiem, pārskatiem, atzinumiem, ziņojumiem, sapulču protokoliem un citiem izdotajiem dokumentiem ikviens interesents var iepazīties FDP mājaslapā.)
Daži FDP veikumi ir pat gaužām dīvaini, piemēram, 2021. gada novembrī “Sadarbībā ar pētījumu centru SKDS veiktā kārtējā aptauja par valsts finansēm un Covid-19 problemātiku”. (Jāatgādina, ka valsts grūtības ar Covid-19 problemātiku lielākoties lielā mērā radās tieši šādu vai līdzīgu “pētījumu” finansēšanas dēļ.) Vēl jocīgāk izskatās 2018. gadā sagatavotā prezentācija un pārskats par FDP līdzdalību sarunu festivālā “Lampa”.
Jāsecina, ka šobrīd īsti precīza FDP loma valsts finanšu jomas pārraudzībā un attīstībā nav saprotama, neviens tās vārdā publiskotais atzinums nesatur savu īpašo unikālo vēstījumu, kas jau nebūtu izskanējis pirms vairākiem mēnešiem. Protams, pastāv varbūtība, ka padomes locekļi veic kādus publiski neafišējamus valdības uzdevumus, operējot un analizējot tādus datus, kas vispārējai pieejai nav domāti, tomēr par šādu misiju pagaidām nekas nav dzirdēts.
Finanšu ministrijas publiskotajā valsts budžeta tēriņu atspoguļojumā redzams, ka šogad FDP nodokļu maksātājiem prasīs ne mazu summu - 247 532 eiro.
Piemēram, jau pieminētais padomes sekretārs Normunds Malnačs pērn (un arī šogad) algā FDP saņēmis 34 046 eiro, tātad vairāk nekā 2800 eiro mēnesī. Bez atlīdzības nav palikuši arī citi darbinieki (vidēji saņemot vairāk nekā 2400 eiro mēnesī), kā arī padomes locekļi, priekšsēdētāju Innu Šteinbuku ieskaitot.
Protams, visa valsts budžeta kontekstā šie skaitļi nav ārkārtēji, tomēr jāatceras, ka FDP nav vienīgā, kas tiek barota no valsts naudas, bet kuras lietderība raisa virkni jautājumu. Ja nākamās taupības režīma ietvaros tiktu aizdambēta kaut puse no šīm valsts naudu aizskalojošajām straumēm, visticamāk, atrisinātos ne viena vien sasāpējusi problēma, kuras risināšanai naudas it kā pietrūkst.
Te nu vietā ir citēt pašu FDP priekšsēdētāju Innu Šteinbuku, kura portālam “Kas jauns?” šā gada 2. augustā pauda: “Jebkādos apstākļos ir svarīgi samazināt neefektīvus tēriņus. Skaidrs, ka valdībai ir vesela rinda ar problēmām, kuru risināšana prasa valsts budžeta līdzekļus, piemēram, nav zināms, kāda būs situācija ar Covid-19 rudenī, pieaugošās energoresursu cenas, nepieciešams atbalsts Ukrainas bēgļiem, nepieciešamība arī pēc investīcijām enerģijas ražošanas kapacitātes palielināšanā, tāpat nepieciešama valsts militāro spēju stiprināšana. Nemaz nerunāju par investīcijām izglītībā, zinātnē. Ir skaidrs, ka prasību un prioritāšu ir ļoti daudz.”
Un tālāk jo īpaši: “Augstas inflācijas apstākļos valdībai ir jāraugās tēriņu mazināšanas virzienā, un, lai gan FDP kompetencē nav norādīt, kādus izdevumus samazināt, ir skaidrs, ka būtu lietderīgs kritisks un radikāls iestāžu funkciju un izdevumu audits.”
Viedi vārdi, kas vistiešākajā veidā būtu attiecināmi uz pašu FDP. Nešaubīgi, ka “fiskālās disciplīnas uzraudzīšanas” kārtības maiņa nav ar vienu spalvas vilcienu izdarāms darbs, jo būtu jāveic izmaiņas spēkā esošajā likumdošanā, jāprecizē citu institūciju funkcijas utt. Tomēr ar kaut ko ir jāsāk un beidzot jāsāk atvieglot jau tā grīļīgo valsts budžetu no tam uzkrautajām nastām.
