Latvija varētu būt pirmā valsts pasaulē, kura atklāti atzītu šī kara reliģiskos pirmcēloņus. Un tieši Latvijas reliģiskie līderi sāktu par to plaši rakstīt masu medijos. Cita ceļa kā apstādināt Putinu un Krieviju nav.
.. jautājums "kam pieder Krima" ir provokatīvs. Kam, kam ?! A' moš tatāriem? Vēsture tur visai sarežģīta vēl no senseniem laikiem un atšķirīgi skatu punkti ...
.. ienāca prātā tāda veida risinājums kā "Starptautiskā mandāta teritorija", tikai nepieciešams, lai Krievijā izbeigtos pūķis un iestātos kaut kāds gorbis/jelcis 2.0 .. ;)
.. un tad lai vietējie paši lemj: pievienoties kādam, nepievienoties, uztaisīt kaut ko līdzīgu vēl vienai Kiprai ...
Tev labs risinājums, Krims tatāri dibina savu republiku, un tad izlemj, kā dzīvos tālāk, suverēni vai kā autonomija Ukrainas sastāvā. Cik saprotu, ar Krieviju, atceroties četrdesmito gadu deportācijas no Krimas, tikai mazohisti vēlētos būt kopā ... 🤔
Aicinājums uz vēsturisku iniciatīvu cilvēces un pasaules miera labā
Viņa Svētībai Romas pāvestam Leonam XIV!
Svētais tēvs!
Vēršos pie Jums ar jautājumu, kura nozīme, manuprāt, sniedzas tālu pāri vienas valsts, vienas reliģijas vai vienas paaudzes interesēm. Tas skar visas cilvēces nākotni.
Pasaule atrodas bīstamā situācijā. Bruņoti konflikti, savstarpējs naids, reliģiskā un nacionālā neiecietība, kā arī kodolkara draudi liek uzdot jautājumu: vai cilvēce dara visu iespējamo, lai nepieļautu savu bojāeju?
Manuprāt, šajā situācijā īpaša atbildība gulstas uz pasaules reliģiskajiem līderiem.
Reliģijas cilvēces vēsturē ir iedvesmojušas līdzcietību, palīdzību citiem, piedošanu un vēlmi dzīvot mierā. Taču reliģiskie priekšstati un Svēto rakstu fragmenti dažādos laikos ir izmantoti arī naida, vajāšanas un vardarbības attaisnošanai. Šī problēma ir pelnījusi daudz atklātāku un nopietnāku izvērtēšanu.
Ar vispārīgiem aicinājumiem uz mieru var nepietikt. Ir vajadzīga arī drosme pārskatīt tos uzskatus un Svēto rakstu interpretācijas, kas var veicināt cilvēku dalīšanu pretējās nometnēs.
Tāpēc aicinu Jūs apsvērt iespēju uzņemties starptautiskas iniciatīvas vadību, kuras mērķis būtu panākt būtisku pavērsienu reliģiju attiecībās ar mieru, vardarbību un cilvēka dzīvības vērtību.
Šādai iniciatīvai varētu būt četri galvenie uzdevumi.
Pirmais — atklāti izvērtēt Svēto rakstu interpretācijas.
Starptautiskā teologu un reliģiju pētnieku dialogā būtu jāanalizē tie teksti un to interpretācijas, kurus izmanto kara, atriebības, citu tautu iznīcināšanas vai reliģiskā pārākuma attaisnošanai. Šā darba mērķim nevajadzētu būt ticības iznīcināšanai, bet gan atbildīgai tās izpratnes attīstībai un vardarbības attaisnojumu novēršanai.
Otrais — pārskatīt priekšstatus par reliģisko pārākumu.
Nevienai tautai vai reliģiskajai kopienai nevajadzētu uzskatīt savu pārliecību par attaisnojumu citu cilvēku tiesību, brīvības vai dzīvības apdraudēšanai. Cilvēka cieņa nevar būt atkarīga no viņa reliģiskās piederības.
Trešais — aicināt uz kopīgu starptautisku rīcību.
Es aicinu Jūs vērsties pie citu lielāko reliģiju vadītājiem ar priekšlikumu sasaukt starptautisku konferenci, kurā reliģiskie līderi kopīgi izvērtētu savu atbildību par miera saglabāšanu un vienotos par konkrētiem turpmākās rīcības principiem.
Ceturtais — nodrošināt procesa plašu atspoguļojumu masu medijos.
Šāda iniciatīva nedrīkst palikt tikai slēgtās sanāksmēs un oficiālos dokumentos. Tai jābūt atklātai sabiedrībai. Televīzijai, radio, ziņu portāliem un citiem plašsaziņas līdzekļiem būtu jāatspoguļo debates, argumenti, pieņemtie lēmumi un to īstenošanas gaita.
Cilvēkiem visā pasaulē būtu jāredz, ka reliģiskie līderi ir gatavi ne tikai aicināt citus uz mieru, bet arī kritiski izvērtēt savu tradīciju sarežģītos jautājumus un uzņemties atbildību par to, kā viņu mācības tiek izmantotas.
Svētais tēvs!
Es apzinos, ka šāds process būtu sarežģīts. Reliģiskajām kopienām ir atšķirīgas tradīcijas, uzskati un izpratne par Svēto rakstu autoritāti. Taču tieši tāpēc būtu vajadzīga drosmīga un tālredzīga vadība, kas spētu uzsākt sarunu, nevis atlikt to līdz brīdim, kad cilvēce saskartos ar vēl lielāku katastrofu.
Es neprasu atteikties no ticības. Es aicinu meklēt tādu ticības izpratni, kas stiprina cilvēka atbildību par citiem, nevis rada pamatojumu naidam un vardarbībai.
Vai nebūtu pienācis laiks reliģiskajiem līderiem visai pasaulei skaidri apliecināt, ka cilvēces dzīvības saglabāšana un kara novēršana ir svarīgākas par nevēlēšanos pārskatīt iesakņojušos interpretācijas un tradīcijas?
Jūsu iniciatīva varētu kļūt par sākumu procesam, kurā dažādu reliģiju pārstāvji kopīgi meklētu atbildes uz jautājumiem, no kuriem var būt atkarīga nākamo paaudžu nākotne.
Vēsture ne vienmēr prasa no cilvēkiem pilnīgi jaunas idejas. Dažkārt tā prasa drosmi atzīt, ka vecie risinājumi vairs nav pietiekami.
Ta nospļauties tam Leonam uz Ukrainu un taviem aicinājumiem, tāpat kā bija Franciskam, Pijam un visiem pārējiem attiecigajos laika periodos. Ar nelieliem izņēmumiem, protams.
Kāds sakars reliģiskajam vadonim, kam jādomā par cilvēku prātu aptumšošanu, ar kaut kādiem tur morālajiem principiem?
Nu bet, kas tur ko interpretēt Svētos rakstus? Svētie raksti ir jāpilda. Nepilda Svētos rakstus tikai tāpēc ka pasaule pilna ar grēciniekiem. Cerēt ka ir kādi pasākumi kas šajā pasaulē iespējo grēciniekus pārtaisīt par taisnajiem ir absurds. Lai kā arī līkie necenstos, neviens līkais taisns tā kā tā nemirs.
Un ja tas nav pēc rakstiem, tad par kādiem rakstiem ir runa? Ja daļai darbs ir iedzīvoties uz citu mantu un darbu un kad vairs nav ko paņemt, tad tiek saukts par sociālo slogu
Nevienu neatcerēsies par to cik daudz tam pieder, bet cik daudz devis nelūdzot neko atmaksā
Komentāri: VIDEO. Rajevskis atklāj, kādēļ ar bandītiem var runāt tikai pēc tam, kad viņiem ir salauzti deguni un pirksti
Latvija varētu būt pirmā valsts pasaulē, kura atklāti atzītu šī kara reliģiskos pirmcēloņus. Un tieši Latvijas reliģiskie līderi sāktu par to plaši rakstīt masu medijos. Cita ceļa kā apstādināt Putinu un Krieviju nav.
Nu ja bet, "kam pieder Krima" jau nemaz nav jautājums bet gan ir tests!
Ar šādiem "jautājumiem" pareizā viedokļa demokrātijā testē kurš ir pareizais, kurš nepareizais.
Jautājums "kam pieder Krima" ir visai zīmīgs!
Izteikts tas tiek kā jautājums, domāts tas tiek kā tests, bet patiesībā tas norāda uz šāda jautājuma - testa uzdevēju trulumu.
Nu bet Rajevskim - nevāvuļo, nekūdi citus, bet ej un dari.
.. jautājums "kam pieder Krima" ir provokatīvs. Kam, kam ?! A' moš tatāriem? Vēsture tur visai sarežģīta vēl no senseniem laikiem un atšķirīgi skatu punkti ...
.. ienāca prātā tāda veida risinājums kā "Starptautiskā mandāta teritorija", tikai nepieciešams, lai Krievijā izbeigtos pūķis un iestātos kaut kāds gorbis/jelcis 2.0 .. ;)
.. un tad lai vietējie paši lemj: pievienoties kādam, nepievienoties, uztaisīt kaut ko līdzīgu vēl vienai Kiprai ...
Tev labs risinājums, Krims tatāri dibina savu republiku, un tad izlemj, kā dzīvos tālāk, suverēni vai kā autonomija Ukrainas sastāvā. Cik saprotu, ar Krieviju, atceroties četrdesmito gadu deportācijas no Krimas, tikai mazohisti vēlētos būt kopā ... 🤔
Nu viss kā jau pie NRA!
Studijā, protams, Jurkāns, LPV, protams, par Latviju(ar Bartaseviču priekšgalā), visi krievi, protams, Latvijas patrioti u.t.t.
Neskaties uz maniem darbiem, klausies manos vārdos.
Atklāta vēstule Romas pāvestam Leonam XIV
Aicinājums uz vēsturisku iniciatīvu cilvēces un pasaules miera labā
Viņa Svētībai Romas pāvestam Leonam XIV!
Svētais tēvs!
Vēršos pie Jums ar jautājumu, kura nozīme, manuprāt, sniedzas tālu pāri vienas valsts, vienas reliģijas vai vienas paaudzes interesēm. Tas skar visas cilvēces nākotni.
Pasaule atrodas bīstamā situācijā. Bruņoti konflikti, savstarpējs naids, reliģiskā un nacionālā neiecietība, kā arī kodolkara draudi liek uzdot jautājumu: vai cilvēce dara visu iespējamo, lai nepieļautu savu bojāeju?
Manuprāt, šajā situācijā īpaša atbildība gulstas uz pasaules reliģiskajiem līderiem.
Reliģijas cilvēces vēsturē ir iedvesmojušas līdzcietību, palīdzību citiem, piedošanu un vēlmi dzīvot mierā. Taču reliģiskie priekšstati un Svēto rakstu fragmenti dažādos laikos ir izmantoti arī naida, vajāšanas un vardarbības attaisnošanai. Šī problēma ir pelnījusi daudz atklātāku un nopietnāku izvērtēšanu.
Ar vispārīgiem aicinājumiem uz mieru var nepietikt. Ir vajadzīga arī drosme pārskatīt tos uzskatus un Svēto rakstu interpretācijas, kas var veicināt cilvēku dalīšanu pretējās nometnēs.
Tāpēc aicinu Jūs apsvērt iespēju uzņemties starptautiskas iniciatīvas vadību, kuras mērķis būtu panākt būtisku pavērsienu reliģiju attiecībās ar mieru, vardarbību un cilvēka dzīvības vērtību.
Šādai iniciatīvai varētu būt četri galvenie uzdevumi.
Pirmais — atklāti izvērtēt Svēto rakstu interpretācijas.
Starptautiskā teologu un reliģiju pētnieku dialogā būtu jāanalizē tie teksti un to interpretācijas, kurus izmanto kara, atriebības, citu tautu iznīcināšanas vai reliģiskā pārākuma attaisnošanai. Šā darba mērķim nevajadzētu būt ticības iznīcināšanai, bet gan atbildīgai tās izpratnes attīstībai un vardarbības attaisnojumu novēršanai.
Otrais — pārskatīt priekšstatus par reliģisko pārākumu.
Nevienai tautai vai reliģiskajai kopienai nevajadzētu uzskatīt savu pārliecību par attaisnojumu citu cilvēku tiesību, brīvības vai dzīvības apdraudēšanai. Cilvēka cieņa nevar būt atkarīga no viņa reliģiskās piederības.
Trešais — aicināt uz kopīgu starptautisku rīcību.
Es aicinu Jūs vērsties pie citu lielāko reliģiju vadītājiem ar priekšlikumu sasaukt starptautisku konferenci, kurā reliģiskie līderi kopīgi izvērtētu savu atbildību par miera saglabāšanu un vienotos par konkrētiem turpmākās rīcības principiem.
Ceturtais — nodrošināt procesa plašu atspoguļojumu masu medijos.
Šāda iniciatīva nedrīkst palikt tikai slēgtās sanāksmēs un oficiālos dokumentos. Tai jābūt atklātai sabiedrībai. Televīzijai, radio, ziņu portāliem un citiem plašsaziņas līdzekļiem būtu jāatspoguļo debates, argumenti, pieņemtie lēmumi un to īstenošanas gaita.
Cilvēkiem visā pasaulē būtu jāredz, ka reliģiskie līderi ir gatavi ne tikai aicināt citus uz mieru, bet arī kritiski izvērtēt savu tradīciju sarežģītos jautājumus un uzņemties atbildību par to, kā viņu mācības tiek izmantotas.
Svētais tēvs!
Es apzinos, ka šāds process būtu sarežģīts. Reliģiskajām kopienām ir atšķirīgas tradīcijas, uzskati un izpratne par Svēto rakstu autoritāti. Taču tieši tāpēc būtu vajadzīga drosmīga un tālredzīga vadība, kas spētu uzsākt sarunu, nevis atlikt to līdz brīdim, kad cilvēce saskartos ar vēl lielāku katastrofu.
Es neprasu atteikties no ticības. Es aicinu meklēt tādu ticības izpratni, kas stiprina cilvēka atbildību par citiem, nevis rada pamatojumu naidam un vardarbībai.
Vai nebūtu pienācis laiks reliģiskajiem līderiem visai pasaulei skaidri apliecināt, ka cilvēces dzīvības saglabāšana un kara novēršana ir svarīgākas par nevēlēšanos pārskatīt iesakņojušos interpretācijas un tradīcijas?
Jūsu iniciatīva varētu kļūt par sākumu procesam, kurā dažādu reliģiju pārstāvji kopīgi meklētu atbildes uz jautājumiem, no kuriem var būt atkarīga nākamo paaudžu nākotne.
Vēsture ne vienmēr prasa no cilvēkiem pilnīgi jaunas idejas. Dažkārt tā prasa drosmi atzīt, ka vecie risinājumi vairs nav pietiekami.
Ar cerību, ka šis aicinājums tiks uzklausīts,
Atis Priedītis
Ta nospļauties tam Leonam uz Ukrainu un taviem aicinājumiem, tāpat kā bija Franciskam, Pijam un visiem pārējiem attiecigajos laika periodos. Ar nelieliem izņēmumiem, protams.
Kāds sakars reliģiskajam vadonim, kam jādomā par cilvēku prātu aptumšošanu, ar kaut kādiem tur morālajiem principiem?
Nu bet, kas tur ko interpretēt Svētos rakstus? Svētie raksti ir jāpilda. Nepilda Svētos rakstus tikai tāpēc ka pasaule pilna ar grēciniekiem. Cerēt ka ir kādi pasākumi kas šajā pasaulē iespējo grēciniekus pārtaisīt par taisnajiem ir absurds. Lai kā arī līkie necenstos, neviens līkais taisns tā kā tā nemirs.
Jo Tev mazāk pieder, jo taisnāks esi
Un ja tas nav pēc rakstiem, tad par kādiem rakstiem ir runa? Ja daļai darbs ir iedzīvoties uz citu mantu un darbu un kad vairs nav ko paņemt, tad tiek saukts par sociālo slogu
Nevienu neatcerēsies par to cik daudz tam pieder, bet cik daudz devis nelūdzot neko atmaksā
Kā saka, miers nav meklējams Svēto rakstu interpretācijās, bet gan miers ir atgriešanās pie veselā saprāta.
Komentēt