Viņa ir kā skaista salapojusi, ziedoša liepa vasaras plaukumā, savā sievišķīgajā trauslumā un spēkā vienlaicīgi. Pārcietusi milzīgus pārbaudījumus dzīvē, Dārta Daneviča atzīta par 2023. gada labāko aktrisi par darbu monoizrādē “Zēni nav meitenes”, kas būs redzama Dailes teātra repertuārā arī jaunajā teātra sezonā. Par savu gatavošanās rutīnu katrai izrādei, par uzlabojamo savā teātrī, par darbu kopā ar Holivudas zvaigzni Džonu Malkoviču ekskluzīvā intervijā “nra.lv” stāsta Dārta Daneviča.
Holivudas zvaigzne Džons Malkovičs strādāja Dailes teātrī Rīgā, tas bija sensacionāli. Kā ir strādāt kopā ar Malkoviču?
Manuprāt, Džons Malkovičs ir brīnišķīgs piemērs un atgādinājums, ko vajadzētu atcerēties arī Latvijas “slavenībām” - jo cilvēks ir lielāks, jo vairāk sasniedzis savā dzīvē, jo viņš ir vienkāršāks, piezemētāks un cilvēcīgāks. To esmu savā dzīvē pamanījusi, iespējams, ir izņēmumi, tie ir vienmēr. Džons Malkovičs ir ārkārtīgi patīkams cilvēks, kādā kopdarba brīdī es pat aizmirsu, ka viņš ir Holivudas zvaigzne Džons Malkovičs. Iespējams, tas bija vispatīkamākais mēģinājumu process manā dzīvē, es strādāju teātrī no 2011. gada, man ir bijuši daudzi iestudējumi pie daudziem režisoriem. Ar kādu cieņu un mīlestību viņš izturas pret aktieriem, cik viņš ļoti “pienāk” pie katra un “nolaižas” pie tā brīža domas, saprašanas un ieklausās. Kāda viņam ir brīnišķīga humora izjūta, protams, tur varēja nolasīt, kāds viņš ir pasaules līmeņa zvaigzne, jo viņa jokos pēkšņi ieklīst, piemēram, Toms Krūzs vai kāds cits Holivudas aktieris. Viņš tā vienkārši stāsta, kā pie galda viņi ir aplējušies ar mērci. Tad tu saproti, par ko mēs runājam. Kopumā tā bija tiešām bauda, arī ārkārtīgi gudrs un izglītots cilvēks. Atceros, ka diezgan daudz ar viņu jokojām. Man patika viņu pavilkt uz zoba, viņam bija acs operācija, Malkovičs staigāja ar apsēju, un mēs smējāmies, ka mēs tik slikti spēlējam, ka viņam jau acis deg. Savukārt man viņš jautāja, vai man rados ir Džokovičs (serbu tenisa zvaigzne Novāks Džokovičs - autors), jo es esmu Daneviča, tad es teicu: “Hei, vecīt, tu pats esi Malkovičs, par ko tu runā?” Tad mēs varējām pasmieties.
Vai Džons Malkovičs atkal būs Dailes teātrī nākotnē?
Es nezinu, viņš gan pats solījās atbraukt “pieskatīt” izrādi, cik sapratu, viņam tiešām patika Rīgā un Jūrmalā. Līdz ar to domāju, ka mēs varētu viņu vēl gaidīt. Ja ne kā režisoru, viņš arī šeit vienā iestudējumā ir spēlējis kā aktieris, tad kā pilsētas viesi noteikti. Viņam, starp citu, ļoti patika “Mārtiņa beķereja”, viņš tepat gāja no teātra pāri Brīvības ielai pēc maizītēm.
Malkovičs noķēra Latvijas sajūtu.
Man šķiet, ka - jā. Redzi, kā jau tādi inteliģenti cilvēki, viņam nav melnbaltā domāšana, ka viss ir ļoti slikts vai paradīze. Viņi vienkārši iet, analizē, vērtē, vēro, paši izdara secinājumus.
Dārta, kas ir tava Latvijas sajūta šodien?
Es droši vien nebūšu no tiem, kas runās skaistas, tautiskas frāzes, kā jāmīl sava valsts. Protams, ir jāmīl sava valsts, bet es šobrīd esmu tādā skeptiskā savas dzīves punktā, pēdējos gados esmu saskārusies ar valsti ļoti cieši caur dažādām institūcijām, to darbiem un nedarbiem. Esmu vērsusies arī pēc palīdzības, tas izskanējis arī publiski. Kopumā man ir tāda nelāga sajūta, ka šobrīd liela sabiedrības daļa gaida kaut kādu glābiņu no ārpuses, gaida labāku valdību un labākus darītājus, bet kā mēs paši uzvedamies, kad publiskā acs mūs neredz? Cik daudzi no mums ir godprātīgi, cik daudzi no mums ne tikai izpilda kaut kādas likuma normas, bet arī izpilda nerakstītās normas - ētikas, morāles normas un principus. Tas pat nav retorisks jautājums, man šķiet, ka diezgan reti kurš tā dara. Ja mēs tā rīkojamies ikdienā, tad ko mēs varam gaidīt no valsts, jo valsts ir mūsu spogulis. Ja mēs sakām, ka valstī ir tikai daži sakarīgie politiķi, tad, visticamāk, sabiedrībai ir tikai daži sakarīgie indivīdi. Es tam ticu. Man šobrīd ir pārdomas, ko es, mani radi, draugi, domubiedri varam darīt, lai to uzlabotu. Mans pirmais solis bija skaļi runāt un ar to risināt kaut kādas lietas, kas mani satrauc, tur es šobrīd virzos ar kaut kādiem saviem principiem un nospraustajiem mērķiem. Es aicinātu arī citus būt pilsoniski aktīvākiem, izvērtēt savu uzvedību, netolerēt pat savu tuvo cilvēku lokā morāles noslīdējumus, pamazām virzīties uz piramīdas augšpusi, tad mēs, iespējams, varam sagaidīt kaut ko labāku.
Tepat tūkstoš kilometru attālumā no mums ir Ukrainas karš. Mani tas nospiež, kā ir ar tevi?
Jā, mani kā sievieti, kurai ir ģimene, kurai ir bērns, tas ļoti satrauc. Izdzīvošanas instinkti paliek izteiktāki, es dzirdu kara dienu uzskaitījumus, kas par to atgādina un noved mani spriedzē katru vakaru. Man nav droša sajūta. Es ļoti ceru, ka pārspīlēju, ka pārāk emocionāli to uztveru. Esmu no to iedzīvotāju grupas, kas seko līdzi notiekošajam, kas lasa citu valstu gatavošanās stāstus, scenārijus un vadlīnijas, kā šīs valstis rīkosies apdraudējuma vai konflikta gadījumā. Es par to tiešām domāju. Nesen lasīju grāmatu par Hābsburgiem (ķeizariska dzimta un liela vācu aristokrātijas zara pārstāvji, kuri no 13. gadsimta līdz 1918. gadam vadījuši dažādas Eiropas valstis - autors). Lasot šo un citas grāmatas, var labi redzēt, kā domā lielie līderi, cik viņiem patiesībā ir ļoti nospļauties par mazo cilvēku. Mazajam cilvēkiem ir jādomā par sevi pašam.
Ukrainā lido vai nelido raķetes, bet tu katru vakaru kāp uz skatuves, redzi cilvēkus, kas atnākuši uz izrādi. Tajā pašā laikā Latvija apkalpo Krieviju. Kāds ir tas balanss starp labo un ļauno šobrīd mūsu valstī?
Absolūti piekrītu, arī man ir mugurkauls, manas nostājas. Tas arī sasaucas, ko nupat minēju, ar mazajiem cilvēkiem - ne vadošajiem cilvēkiem. Ja paskatāmies apkārt, redzam, ka, piemēram, latviešu valodas aizstāve Liāna Langa mums rāda, kā Latvijā dažādi uzņēmēji pieprasa darbiniekiem komunicēt ar klientiem krieviski, joprojām kafejnīcās ir ēdienkartes krieviski. Tās visas lietas patiesībā ir kopsakarā, viss no lejas līdz augšai piramīdā ir kaut kādas pielaides. Ja mēs sākam no lejas ar mazajiem “prusaciņiem”, tad nav brīnums, ka mūsu “pīķī” arī ir tā. Par ko mēs brīnāmies? Tas sākas ar pamatlīmeni, ar kompromisiem, ko mēs savā ikdienā pieļaujam, ko mēs nepieļaujam, par ko sakām “stop”. Cik daudziem no mums ir bail, ka tad mūs atlaidīs vai nesapratīs kāds, ko padomās? Vēl aizvien tā ir. Patiesībā cilvēku, kas skaļi pauž savu viedokli visās jomās, kultūrā vēl jo vairāk, ir ļoti maz. Kopumā man tas nav pieņemami, es to saku.
Ko darīt?
Pasaki man, ko darīt?
Kad ievēlam savus priekšstāvjus varā, mēs tomēr uzticamies šiem cilvēkiem, ka tie darīs visu labāko Latvijai. Kas ir tie par iekšējiem kompromisiem šiem politiķiem, kas viņiem liek ko tādu darīt? Tas ir tāds mans lielais jautājums. Kas tas īsti ir? Atrautība no realitātes, muļķība vai daudz sliktākas lietas? Tā ir tāda liela morāla izšķiršanās, ko šie cilvēki dara, lai to paveiktu. Varbūt viņi nospļaujas par mums?
Es domāju, ka mēs neesam pārāk politiķu dienas kārtībā. Nedomāju, ka viņi satraucas par mums un domā, kā tagad uzlabot mūsu dzīvi. Es tam vienkārši neticu. Nezinu, iespējams, tā ir sabiedrisko attiecību stratēģija, iespējams, tas ir kas vairāk - ko ir uzsācis Valsts prezidents Edgars Rinkēviča kungs, ka viņš ir sasniedzams daudziem, tautai tas patīk. Es pati izbaudīju iespēju, ka viņu var sasniegt un seko atgriezeniskā saite. Tādu politiķu ir ļoti maz - viņš, un nevaru nosaukt vēl kādu. Vēl Šmite-Roķe (Valsts ieņēmumu dienesta vadītāja - autors) līdzīgi uzvedas. Pārējie politiķi ir nesasniedzami. Es tiešām nedomāju, ka viņus tas interesē. Es kā no politikas diezgan tālu stāvošs cilvēks nevaru sniegt labu atbildi, kāpēc tā ir, jo man šķiet, ka tur var būt visi tavi nosauktie faktori - gan korumpētība, gan lielā roka no augšas, tie var būt visi varianti kopā, tas var būt arī vienkārši stulbums. Tam patiesībā nav nozīmes.
Bet zem sitiena ir Latvija.
Zem sitiena ir Latvija.
Ikviens - tu, tavs dēls, visa Latvija.
Tieši tā, un es to apzinos, ka es to valdību neizmainīšu. Man ir arī jāgaida jaunu politiķu paaudze, kad nomainīsies pašreizējie un būs kādi principiālāki cilvēki, kad vienkārši nomainīsies šī masa pret citu masu. Cerams - labāku. Tādēļ mans mērķis ir ieguldīt sava bērna izglītībā pēc iespējas vairāk. Tā ir vislabāk ieguldītā nauda pasaulē, jo tā mēs izaudzināsim nepiemuļķojamu cilvēku paaudzi, maksimāli daudz šādu gudro vēlētāju, kam vairs nevarēs ielikt ausīs “batonus”. Es redzu, ka man apkārt ir cilvēki manas paaudzes ietvaros, kas nekam neseko līdzi un nesaprot neko, kas notiek apkārt, viņiem ir pilnībā vienalga. Un viņi arī ievēlē šo lielo masu, par kuru mēs šobrīd runājam, kas vēlāk pieņem pilnīgi debilus lēmumus vai vispār nepieņem lēmumus. Esmu vienmēr audzināta tā, ka mana ģimene uzsvērusi izglītības nozīmi - ne tikai akadēmisko, bet vienkārši saprašanu par lietām, viedokļa izteikšanu. Jau šobrīd cenšos to nodot tālāk. Uzskatu, ka tas ir labākais, gudrākais, ko darīt. Cilvēki, kam ir galva uz pleciem, viņi ir bīstami ieroči.
Kas tevi iepriecina šodienas Latvijā?
Labs laiks. Tā ir mana ģimene, draugi. Tā ir mūsu brīnišķīgā daba, ko visi sauc - pludmales, meži. Tas, ko vajag izmantot, ka esam maza valsts un tam ir daudz priekšrocību. Ja mēs būtu liela valsts un sūkstītos par šīm problēmām, tas būtu kā spļāviens jūrā, bet mazā valstī diezgan ātri vari sasniegt dzirdīgas ausis, iekustināt, sasniegt kaut kādus rezultātus. Tās pašas sociālā tīkla “X” jeb “Twitter” kopienas, kas rezonē par dažādiem tematiem un izraisa tektoniskas svārstības. Tas latviskais teiciens “mazs cinītis gāž lielu vezumu”, tas reāli Latvijā strādā. Vajag pārstāt raustīties kā puņķiem, būt skaļākiem un nebaidīties. Kas tad notiks, vai nošaus tevi kāds? Nē.
Piekrītu, tā ir tā lieta, kas ir brīvās Latvijas priekšrocība - mēs varam kritizēt politiķus un amatpersonas, bet Valsts drošības dienests mūs negaida aiz durvīm, lai apcietinātu. To vajag izmantot.
Vajag izmantot, piekrītu. Lai to izmantotu, vajag galvu uz pleciem.
Atgriezīsimies pie teātra. Mēs tiekamies Dailes teātrī, kas tevi iepriecina šeit?
Mani iepriecina, ka mums ir diezgan laba kopējā kvalitāte, darba kvalitātes līmenis ir būtiski audzis. Priecē atsevišķi starptautiskie projekti. Man personiski būtiski, ka teātris ir devis kaut kādu uzticības kredītu, kas ļāvis iestudēt monoizrādi, saņemt par to Latvijas mēroga atzinību. Bez tā tas nebūtu iespējams. Tas ir stāsts arī par to, ja cilvēkam ir kaut kāda vīzija, griba, pašam sava galva uz pleciem, tad tu vari iet un panākt to. Es nezinu, kā tas ir lielākās valstīs, bet Latvijā tas ir iespējams. Es tam esmu dzīvs piemērs, man to nepienesa uz paplātes, es to realizēju pati, bet man bija atbalsts, un es to tiešām novērtēju.
Ko tu vēlētos Dailes teātrī uzlabot?
Man patīk, ka ir izrādes, kas tiek vestas uz lieliem ārvalstu teātriem un tur tiek tiešām uzņemtas ar atzinību. Tajā pašā laikā mēs esam viens no lielākajiem teātriem Baltijā, mums ir arī valsts subsīdija, tātad nodokļu maksātāju nauda. Man šķiet, ka mums būtu vairāk jānodarbina vietējie režisori, dramaturgi, vietējais radošais personāls. Tāpēc tāds projekts kā Džona Malkoviča ierašanās iedod svaiga gaisa malku mums visiem, tas ir brīnišķīgi, bet visi ārzemju režisori nav pilnās lozes, kaut kāda panaceja, visi nav ģēniji. Uzskatu, ka mums teātra līmenis ir daudz augstāks nekā daudzviet Eiropā. Manuprāt, mēs varam labākus rezultātus panākt, ja miksējam radošās apvienības. Vēlētos redzēt vairāk ambiciozu latviešu cilvēku. Šīs pašas sociālās vai politiskās tēmas, ir pierādījies, ka cilvēkiem patīk šādas izrādes. Tās nav noteikti jāveido skarbas un nopietnas, tas var būt arī sarkasms, ironija, satīra. Šādas lietas var nodot publikai tikai vietējie, kas zina, kas šeit notiek, un zina latvisko kodu.
Tu turpini spēlēt monoizrādi “Zēni nav meitenes”. Esmu dzirdējis par to fantastiskas atsauksmes, tu tajā burtiski “izgriežot sevi otrādi”. Kā notiek tava gatavošanās lomai, kā tu to izjūti? Kā tu gatavojies izrādei konkrētā vakarā, kāda ir gatavošanās rutīna?
Tieši par šo izrādi - tas ir grūti. Principā aptuveni diennakti pirms izrādes man sākas tāds sava veida fizisks nelabums. Man viss ķermenis, kas zina, kas sekos, burtiski visam pretojas. Ir tiešām tāda ļoti, ļoti nepatīkama sajūta. Izrādes dienā vēl ieslēdz tādu atbildības sajūtu. Es parasti atkārtoju visu tekstu - tās ir aptuveni 65 lapaspuses A4 formātā. Eju dienas darbos un iekļauju pa vidu teksta atkārtošanu. Un tad neilgi pirms septiņiem vakarā viss teātra personāls jau zina, ka cenšos visus pārliecināt, ka nevajag spēlēt, ka skatītājiem ir jāiet mājās (Dārta smejas - autors).
Tas gan ir interesants atklājums!
Un tad mani tā kā uzgrūž uz skatuves septiņos, tad atkal es visu aizmirstu. Tad pēc izrādes ir pretējs efekts - jo esmu nospēlējusi. Ja vēl nākamā izrāde ir pēc nedēļas, nevis rīt, tad tas atvieglojums ir milzīgs, savukārt skatītājiem ir tas smagums, tad viņi man raksta savas pārdomas, izliek savas emocijas un sāpes. Man ir tāds prieks! Es līdz galam nespēju veidot to “saķeri”, jo esmu dziļi atvieglota, nastu nododot viņiem. Piedodiet, mīļie skatītāji!
65 lapaspuses ar tekstu, ko tu nelasi, bet spēlē. Tā ir milzīga slodze gan psiholoģiski, gan fiziski. Kas ir tas spēks, kas tevi paceļ uz skatuves, lai tu tur būtu?
Es tik ļoti vēlējos šo izrādi. Nezinu. Man šķiet, ka tā ir mana milzīgā griba. Es nevaru izteikt vārdos, cik ļoti es to vēlējos. Tas ir tāds dzinulis, arī atgriezeniskā saite ir milzīga. Man pat var nebūt spēka fiziski, esmu spēlējusi pēc operācijas, man nav balss, bet uzkāpju uz skatuves, es spiežu tām saitēm pāri, skaņu režisors visu laiku regulē mikrofona skaļumu - te es kliedzu, te es čukstu, saites neklausa, bet es vienkārši ignorēju to visu, kā tādā mākslas karā. Tā ir tā milzīgā griba, jo visās profesijās ir pašam jāgrib, nav kusli kaut kas jāgaida. Ja ir tā griba, rezultāts nekad neizpaliek.
