Operas vai baleta izrādes tapšanā un tās norisē iesaistīti vairāki simti mākslinieku un sava aroda pratēju. Taču, lai izrāde taptu un noritētu nevainojami, ir viens galvenais kapteinis, kurš koordinē izrādei nepieciešamās norises, un tas ir izrāžu vadītājs. “Patīkami ir tas, ka strādājam kopējam rezultātam!” par darbu Latvijas Nacionālajā operā un baletā (LNOB) intervijā “Neatkarīgajai” stāsta izrāžu vadītāja Ieva Kārkliņa.
Cik jūs ilgi strādājat savā profesijā un Operā?
Operā es strādāju no 1998. gada 21. aprīļa, atnācu pirmo reizi uz “Gulbju ezeru”. Bija svarīgi apjaust, kur gatavojos ienirt. Biju izlasījusi sludinājumu par brīvo vakanci un sapratu, ka man ir nepieciešamās prasmes, tāpēc uzdrošinājos pieteikties uz šo amatu. Tā es ienācu un paliku strādāt.
Kādai jābūt izglītībai un prasmēm, strādājot šādā amatā?
Svarīga ir muzikālā izglītība. Jāspēj orientēties nošu materiālā, kā arī jāizprot darbs teātrī, svarīgas valodu zināšanas. Man ir gan muzikālā, gan režijas izglītība. Nozīmīga ir psiholoģiskā spēja strādāt lielā kolektīvā, stresa situācijās un prasme sastrādāties.
Un kādi ir jūsu darba pienākumi?
Galvenais pienākums ir vadīt visus tehniskos procesus, kas notiek izrādes laikā uz skatuves. Tie ir dekorāciju pārbūves, gaismu, video signālu maiņas, fonogrammas, dažādi specefekti, pirotehniskie efekti. Viss, ko mēs no tehniskās puses redzam uz skatuves - to vadām mēs. Mums ir partitūra, kuru jauniestudējuma laikā sakārtojam un, strikti vadoties pēc šī nošu materiāla, protams, arī pēc vizuālām “atslēgām”, vadām izrādi. Mēs esam arī tie, kas sarunājas ar visu teātri, aicina doties uz orķestra bedri, uzaicina māksliniekus uz skatuves.
Cik izrādes nedēļā sanāk vadīt?
Ļoti dažādi. Varbūt trīs, varbūt četras izrādes. Tās mijas arī ar mēģinājumu procesiem gan uz lielās skatuves, gan jaunajā zālē. Pārsvarā strādājam pie savām izrādēm, lai izvairītos no nejaušībām. Pēc principa - daru to, ko esmu vislabāk apguvis. Bet, ja ir nepieciešamība, tad arī “ielecam” un vadām kolēģu izrādes.
Kas jums visvairāk patīk darbā?
Katra diena, katrs vakars ir atšķirīgs. Mūsu darbā nav rutīnas. Uz darbu nāku ar prieku, gan uz izrādēm, gan mēģinājumiem. Papildu vērtība darbam operā ir tas, ka mēs sastopamies ar dažādiem mākslas veidiem - ar deju, dramaturģiju, vizuālajām mākslām, kinomākslu un pāri visam, protams, mūziku. Atzīstu, ka mums ir brīnišķīgi kolēģi. Laba sadarbība ar visiem. Patīkami ir tas, ka strādājam kopējam rezultātam. Un rezultāts vienmēr ir skaista pirmizrāde.
Varbūt ir kas tāds, kas nepatīk?
Vienīgais, ko varētu minēt, ir tas, ka darbiniekiem, kuri izrādes laikā strādā uz skatuves, ir zināms dress code. Mums ir jābūt tumšās drēbēs. Tāpēc parasti esam melnos kostīmiņos vai uzvalkos. Tas tāpēc, lai skatītājs mūs nejauši nepamana. Ir bijuši gadījumi, kad izrādes laikā mums ir steidzami kaut kas vai nu jānovāc, jānovieto, vai jāpieslēdz. Paši esam līduši uz skatuves burtiskā nozīmē. Tāpēc arī tumšie apģērbi. Bet tā tas ir visā pasaulē teātros.
Varbūt ir kādas grūtības?
Brīžam ir sajūta, ka izrādes paliek arvien sarežģītākas un sarežģītākas, bet tad ar laiku tas izlīdzinās. Grūtākais ir tas, ka tad, kad izrāde ir iestudēta un sagatavota, bieži vien nāk dažādas pēdējā brīža pārmaiņas. Esi visu apguvis, kas prasa zināmu laiku, un tad pēdējā brīdī pirms pirmizrādes nāk kādas izmaiņas. Māksliniekiem jau liekas, ka tas nav nekas sevišķs. Viss ir jāizprot, jo seko daudzu elementu ķēde un mijiedarbība. Man bija gadījums, kad nesen biju sākusi strādāt, “Burvju flautas” izrādē gaismu mākslinieks, lai gan atradās jau lidojumā uz citu valsti, piezvanīja 10 minūtes pirms pirmizrādes sākuma un stāstīja, kas būtu vēl izdarāms, kur kādi jauni signāli jāieliek. Viņš to teorētiski bija izdomājis, bet mums bija jārealizē praksē un tūlīt. Pēdējā brīža izmaiņas mums nepatīk. Sauksim to par neērtībām, ne grūtībām. Viss iecerētais jāīsteno.
Kāpēc operas mākslinieki izrādes laikā vienmēr tiek saukti translācijā pirms iznāciena, bet baleta mākslinieki nē?
Vienmēr ir tradīcijas, arī šī. Tad, kad es sāku strādāt, ievēroju, ka operas solisti vienmēr tiek aicināti uz saviem uznācieniem, bet baleta māksliniekiem īpašais uzaicinājums izrādes laikā izpaliek. Tiek koleģiāli uzskatīts, ka baleta mākslinieki ir īpaši disciplinēti, precīzi. Protams, pirms izrādes sākuma ir jāpārliecinās par visu dalībnieku klātbūtni. Par šo īpašību mēs baletu ļoti mīlam, jo tad varam vairāk koncentrēties uz izrādes vadīšanas procesu. Operas izrādēs ir tā gadījies, ka solists tepat blakus stāv, bet pagriezies, un viņa jau vairs nav, norit kāda ātrā pārbūve, bet viņš nodomā, ka būs pauze.
Noteikti ir bijuši kādi interesanti atgadījumi?
Operā “Zigfrīds” uz skatuves atradās daudz kritušo, mirušo, uz diezgan liela paaugstinājuma. Vienu no tiem attēloja arī bijušais baleta mākslinieks. Izrādes laikā ar kolēģi sapratām, ka viņš ir piemidzis un sāk klusiņām krākt. Prātojām, ko darīsim, ja nu viņš skaļi iekrācas vai strauji pamostas pie kāda fortissimo, viņš varētu arī novelties no dekorācijām. Jutāmies atvieglotas, ka profesionalitāte tomēr nostrādāja un uz cēliena beigām mākslinieks pats mierīgi un klusu pamodās.
Neilgi pēc sākšanas strādāt operā izrādē “Aīda” dziedāja dižais Kārlis Zariņš, kuram lomai ir ļoti skaista karavadoņa galvas rota. Mēs runājamies pirms viņa uznāciena, pēkšņi viņš saprot, ka ir aizmirsis galvas rotu savā garderobē. Es skrienu uz turieni, durvis ciet, atslēga nolikta virs durvīm, bet es maza auguma, nevaru aizsniegt. Ar ieskrējienu lecu, notriecu atslēgu, atslēdzu durvis, paķeru un pēdējā brīdī uzlieku viņam to galvā, tieši pirms uznāciena. Un uz skatuves viss notiek kā plānots, it kā nekas nebūtu noticis.
Kas ir jūsu mīļākā izrāde?
Mīļas izrādes droši vien ir daudzas. Ir daudzi iestudējumi, kad atnāc un sajūti to īpašo auru, smaržu, kas ir uz skatuves. Katrai izrādei tā ir citāda. No šī brīža izrādēm viena no mīļākajām ir balets “Pērs Gints”. Dziļi emocionāls iestudējums, klaviermūzikas pieskāriens… Es redzu, kā baleta mākslinieki īpaši noskaņojušies iziet uz skatuves, tas ir saviļņojoši. Jūtams, ka skatītājiem šī izrāde ļoti iet pie sirds. No iepriekšējo laiku izrādēm mans favorītiestudējums ir Kristiana Špuka balets “Smilšu vīrs”. Tas bija ļoti aizraujošs darbs. Sarežģīts. Mēs tur strādājām uz sekundēm. Varētu teikt, ka manā pieredzē viens no sarežģītākajiem iestudējumiem. Liela koncentrēšanās, daudz savienojošo elementu, tika izmantota gan dzīvā mūzika, gan ieraksti. Tā noskaņa vēl joprojām atmiņā.
Ir izrādes, kuras jūs redzat no sava posteņa un droši vien kādreiz arī no zāles. Kāda ir šī atšķirība?
No mūsu skatu punkta - no sāniem - redzi tikai vienu plānu. Izrādi nevari pilnībā izbaudīt, jo esi darbā, kādreiz nevari pat galvu pacelt un palūkoties. Skatoties no zāles, izrādi izbaudi kā mākslas darbu, izlaid caur sevi. Tad nāk atklāsme, cik skatuve ir nežēlīga. Tā parāda visu. No zāles skatoties, redzi kopplānu, daudzas nianses, lietas, ko varbūt, no sāniem raugoties, nevar pamanīt. Bet vienmēr ir liels gandarījums un prieks par kolēģu paveikto.
Sēžot zālē, neieslēdzas profesionālisms?
Jā! Zinu, ka arī manām kolēģēm ir līdzīgi. Pamanīsim to, ko citi neredz. Ļoti reti ir tā, ka vari pilnībā brīvi skatīties. Pamani kaut kādas tehniskās neprecizitātes. Arī ārzemju teātros esot, nevilšus vēro ne tikai mākslas, bet arī blakus procesus, kā tiek veiktas pārbūves. Var arī kaut ko paņemt līdzi savam darbam.
Ko jums nozīmē strādāt LNOB?
Opera ir viens no mūsu valsts mākslas tempļiem. Vieta, kur saplūst mākslas žanri, aktualitātes. Prieks šeit strādāt, darboties un realizēt visas opernama ieceres, dodoties uz vienu mērķi - radīt augstvērtīgus iestudējumus, strādāt blakus cilvēkiem, kas ir izcili sava amata profesionāļi - horeogrāfi, režisori, mūziķi, dziedātāji, baleta mākslinieki. Atbildības sajūta pret kolēģiem un mūsu viesiem - skatītajiem. Esmu pateicīga, ka varu šeit strādāt un baudīt šo īpašo, mūzu piepildīto nama gaisotni.
****
* Baleta māksliniece Paula Lieldidža-Kolbina ir Latvijas Universitātes Žurnālistikas fakultātes 3. kursa studente. Prakses programmas ietvaros Paula šobrīd ar portāla “www.nra.lv” kolēģu atbalstu liek lietā Latvijas Universitātē iegūtās zināšanas žurnālistikā, gatavojot ziņas, rakstot intervijas.
