"Krievijai ir tieši tikpat daudz laika kā mums – līdz 2024. gada novembrim. Maksimums – līdz 2025. gada februārim. Mums ir jāieņem stingra pozīcija potenciālajām sarunām, tāpēc noteikti jācenšas 2024. gadā pieņemt nestandarta lēmumus un pārņemt iniciatīvu no krievu puses,” intervijā “Ukrainskaja pravda”* saka militārais analītiķis Mihailo Samuss.
* Interviju publicējam saīsinātā veidā un tulkotu no ukraiņu valodas
Mihailo Samuss ir pētījis Ukrainas aizsardzības un valsts drošības jomu vairāk nekā 20 gadus. Pašlaik viņš ir “New Geopolitics Research Network” platformas direktors. Turklāt Samuss par militāro mākslu zina ne tikai no pētījumiem - savulaik viņš bruņotajos spēkos dienējis 12 gadus. “Ukrainskaja pravda” iztaujāja Mihailo Samusu par jautājumiem, kas nomoka ne tikai ukraiņus, bet arī daudzus citus pasaulē, piemēram, kur Ukraina ņems ieročus, ja ASV pēc vēlēšanām pārtrauks militāro palīdzību; kā tieši un kur Ukraina var veikt izšķirošo izrāvienu? Kad Krievija piedzīvos bruņutehnikas deficītu un vai F-16 mainīs situāciju frontē?
Šā gada martā jūs atzīmējāt, ka "2024. gadam ir jābūt nestandarta lēmumu gadam". Vai esam redzējuši šos netradicionālos risinājumus kaujas laukā?
Vēl ne. Bet iniciatīvu no krieviem varam pārņemt tikai nestandarta veidā. Ir analītiķi, kas saka, ka Ukrainai tagad vajadzētu uzņemties stratēģisko aizsardzību un apkopot spēkus 2025. un 2026. gadam, bet es uzskatu, ka ģeopolitiskā situācija attīstās tā, ka mums var vairs nebūt izredžu.
Kremļa plāns ir izlauzties cauri frontei un piespiest Ukrainu kapitulēt uz ģeopolitiskās situācijas izmaiņu fona. Pirmkārt, runa ir par vēlēšanām ASV un iespējamību, ka pie varas nāks Tramps, kurš var izsaukt Putinu un Zelenski uz sarunām.
Kā varētu izskatīties šie nestandarta risinājumi?
Tā var būt Krimas blokāde, kas ir šī kara "smaguma centrs" gan Ukrainai, gan Krievijai. Pat tikai Krievijas efektīvas kontroles zaudēšana Krimā pilnībā sagrautu visus tās plānus, un mēs pārņemtu iniciatīvu.
Tā varētu būt arī Kerčas tilta iznīcināšana, sauszemes koridora pārgriešana uz pussalu, pretgaisa aizsardzības sistēmu iznīcināšana un Krievijas gaisa spēku un flotes bāzēšana Krimas teritorijā.
Vai arī Kurskas apgabala aktuālie notikumi ir nestandarta pieejas variants?
Es nevaru apstiprināt, bet tas varētu būt Ukrainas Aizsardzības spēku nestandarta operāciju variants.
Savukārt, ja iedomājamies, ka Kurskas apgabala situācijas rezultātā reģionālais centrs tiks pārņemts mūsu kontrolē, tad Krievijas propaganda var izlikties, ka nekas nav noticis. Jo, ja viņi to atzīs, tad tas nozīmēs režīma vājuma atzīšanu, un būs jāveic vispārēja mobilizācija.
Krievijai nav rezervju, ja ofensīva Donbasā netiks apturēta. Un apstāties, lai pārvestu karaspēku uz Kurskas apgabalu, absolūti neietilpst paradigmā, ko Kremlis ir sev radījis.
Kāds šobrīd ir Krievijas armijas spēks un kādas ir Ukrainas bruņoto spēku priekšrocības?
Līdz 2024. gadam viss bija vienkārši - mūsu spēks bija Rietumu pieeja taktikā un stratēģijā, kad komandieriem bija lielāka brīvība izvēlēties metodes un veidus, kā sasniegt operāciju mērķus, kā arī priekšrocība, izmantojot dronus un izlūkošanu.
Krievijas armijai tādu tehnoloģiju tolaik nebija. Kopumā viņi visam piegāja ļoti standartizēti, kā arī nepareizi novērtēja Ukrainas armiju un tautu. Un es līdz pat šai dienai uzskatu, ka Krievija šo karu zaudēja jau 2022. gada februārī-martā, un tagad tā cenšas, pateicoties milzīgajiem resursiem un milzīgiem zaudējumiem, panākt sev no šīs situācijas pozitīvu izeju.
Mums ir priekšrocības automatizētajā vadības sistēmā. Tā pati "Kropyva", "Delta" - krieviem tādu sistēmu nav. Savukārt, ja runājam par Krieviju, tad viņu galvenā priekšrocība ir cilvēkresursi, tehnikas, aviācijas, raķešu masa. Un tā ir milzīga problēma, jo šī masa bieži vien ļauj virzīties uz priekšu.
Kādi faktori šobrīd Ukrainai liedz kaujas laukā būt pēc iespējas efektīvākai?
Viena no lielākajām problēmām mums ir neiespējamība stāties pretī Krievijas FAB - spēcīgi sprādzienbīstamām gaisa bumbām - un KAB - vadāmajām aviācijas bumbām. Šīs bumbas nav īpaši precīzas, bet, tā kā Krievijas armija tādas izmanto vairāk nekā simt dienā, dažās jomās mūsu pozīcijas vienkārši tiek izdzēstas.
Svarīga ir arī laba vadība un koordinācija. Daudz tiek kritizēta esošā vadības sistēma, jo mums ir brigādes, kas bieži vien kaujas laukā nestrādā kā viena vienība, bet gan darbojas kā atsevišķas vienības.
Mums var būt lieliski apmācīti karavīri, virsnieki, bet viņi nevar efektīvi veikt uzdevumus, ja pavēlniecības vertikāle ir neefektīva. Un bieži tas noved pie lielām problēmām un personāla zaudēšanas.
Kāds saka - izveidosim divīzijas, kas spēj nodrošināt pietiekamu vienību koordinācijas līmeni. To, protams, var izdarīt, taču tā būs atkāpšanās no Rietumu doktrīnas un atgriešanās pie padomju laikiem, jo tieši padomju armija gatavojās karot divīzijās. Amerikāņu armija nekaro divīzijās, lai gan tai ir divīzijas, bet tas vairāk ir sava veida mācību centrs, kura ietvaros tiek apmācītas brigādes, kuras pēc tam veic kopīgas operācijas.
Ukrainas Kara studiju institūts nonāca pie secinājuma, ka "Krievijas militārpersonas cenšas atgūt iniciatīvu kaujas laukā un panākt ātras uzvaras ar mehanizēta manevra palīdzību". Vai redzat šo tendenci?
Godīgi sakot, es neredzu masveida mehanizēto manevru izmantošanu. Drīzāk atsevišķi krievu komandieri atsevišķos apgabalos mēģina izmantot mehanizētos "kulakus". Šīs "dūres" šobrīd izskatās ļoti interesantas, jo ir gan uzbrukuma lidmašīnas, gan tanki, gan bruņumašīnas, kuras, starp citu, tagad tiek izmantotas nevis kā triecienspēks, bet gan kā transports, lai nogādātu personālu tik dziļi, cik iespējams, lai ieņemtu mūsu pozīcijas.
Principā šādu uzbrukumu efektivitāte ir ļoti apšaubāma no milzīga aprīkojuma daudzuma un milzīga personāla skaita zaudēšanas viedokļa. Vidē, kur kaujas lauks ir pilnībā pārredzams, izmantojot efektīvu dronu izlūkošanu, manuprāt, tā nav nekāda progresīva taktika. Tās rezultāti ir minimāli.
No otras puses, ir daudz jautājumu par to, cik Krievijas armijai vēl pietiks resursu tehnikas veidā, ko viņi iegūst no dažām bāzēm kaujas laukā.
Viņi jau ir iztukšojuši 75-80% no lielākās daļas ieroču un militārā aprīkojuma uzglabāšanas bāzu. Kādas šobrīd ir izredzes? Saskaņā ar aplēsēm, līdz 2025. gadam viņiem joprojām būs pietiekami daudz tanku un bruņutehnikas. Tad sāksies trūkums.
Tagad Krievijā no nulles tiek izgatavoti ne vairāk kā 20 tanki mēnesī. Un, ja viņi ražo 150-200 tankus gadā un var salabot 500-600 tankus - tie nav skaitļi, kad jūs runājat par karu ar NATO vai ar Ķīnu. Viņiem vajadzēs tūkstošiem tanku, bet viņiem to vairs nebūs.
Diemžēl viņi ar mums vēl var cīnīties vismaz gadu, pusotru, divus gadus, atkarībā no tā, kā viņi to visu atjaunos. Un, protams, atkarībā no tā, kā mēs iznīcināsim šīs bruņumašīnas.
Un šeit ir svarīgs punkts - tagad visi runā par droniem, bet mums ir ļoti jaudīga prettanku sastāvdaļa - mūsu “Stugna”, kas nav sliktāka par “Javelin”. Tāpēc mums ir jāiegulda tās ražošanā.
Lai samazinātu Krievijas militāro potenciālu, Ukraina dod triecienus Krievijas naftas pārstrādes rūpnīcām, militārajiem objektiem un Krievijas militāri rūpnieciskajam kompleksam. Kā var novērtēt šo darbību ietekmi?
Ja Ukraina pastāvīgi dod triecienus dažādiem Krievijas reģioniem, tas nozīmē, ka krieviem ir nepārtraukti jāpārvieto savas gaisa un pretraķešu aizsardzības sistēmas.
Krievijas Federācijas problēma ir tā, ka tā ir lielākā valsts pasaulē - tas ir slogs pretgaisa aizsardzības un pretraķešu aizsardzības sistēmai.
Tas ir arī slogs viņu militāri rūpnieciskajai bāzei. Piemēram, dažu Su-34 iznīcināšana viņiem ir milzīga problēma, jo viņi nevar tos saražot desmitiem katru mēnesi, tāpēc triecieni pret jebkuru militāro vai rūpniecisko objektu Krievijā ir noderīgi daudzu iemeslu dēļ.
Jūs pieminējāt aviāciju. Šajā jomā šobrīd priekšrocības ir Krievijai, bet tajā pašā laikā Ukraina liek lielas cerības uz F-16, no kurām pirmo tā jau ir saņēmusi. Kā Ukrainai vajadzētu izmantot šīs lidmašīnas, lai kaujas laukā no tām gūtu maksimālu labumu?
Vienkāršākais, ko F-16 šobrīd var izdarīt, ir notriekt Krievijas spārnotās raķetes.
Bet, lai strādātu ar zemes un gaisa mērķiem, ir nepieciešama mērķēšanas informācija. F-16 joprojām ir vajadzīgas AWACS (“Airborne early Warning and Control System”) vai arī zviedru lidmašīnas, kuras mums solīja.
Tās var redzēt visus ienaidnieka mērķus - zemi, gaisu, jūru 400-500 km rādiusā, un tas nozīmēs, ka varēsim notriekt lidmašīnas Su-34, kas mēģinās palaist pretgaisa raķetes. Tas būtiski mainīs situāciju kaujas laukā.
Viena no problēmām, ar ko ļoti akūti saskārās Ukrainas aizsardzības spēki šajos divos ar pusi gados, ir ne tikai paritātes trūkums gaisā, bet arī tā sauktais raķešu bads. Vai tagad situācija ir kaut kā mainījusies? Ja jā, kā Ukrainai izdevās atrisināt šo problēmu?
No 2022. gada beigām gan ASV, gan NATO Eiropas valstīs beidzot sākās lādiņu ražošanas palielināšanas programma. 2024. gadā sasniegsim līmeni, kad principā līdz gada beigām gan ASV, gan mūsu Eiropas partneri saražos aptuveni divus miljonus šāviņu gadā. Tas ir minimums, ar ko pietiktu, lai Ukrainas karaspēkam kaujas laukā būtu noteikta nosacīta paritāte nevis kvantitātes, bet artilērijas izmantošanas efektivitātes ziņā.
Tāda vēl nav, taču ir Čehijas iniciatīva, kas mums ļoti palīdz. Tās ietvaros Čehija meklē čaulas no ražotājiem ārpus NATO un Eiropas Savienības.
Jūs jau minējāt, ka 2025. gadā Ukrainai var būt problēmas ar Rietumu palīdzību un jo īpaši to var ietekmēt ASV vēlēšanu rezultāti. Ja mēs iedomātos, ka situācija patiešām pasliktinās, bez kā Ukraina spētu cīnīties pati, bet kas tai ir ļoti svarīgs, lai saglabātu efektivitāti kaujas laukā?
Kāpēc amerikāņi mums ir svarīgi? Jo mūsu kaujas rīku vissvarīgākie elementi nāk no Amerikas. HIMARS ir amerikāņu ierocis, lai gan pārvests no Eiropas. Visa ieroču nomenklatūra līdz pat F-16 ir amerikāņu ierocis. Munīcijas lauks, artilērija, izlūkošanas sistēma, komunikācija... Daudz amerikāņu elementu. Ja valstiskā līmenī ASV mums nepalīdzēs, bet aizsardzības firmām būs tiesības pārdot ieročus, var gadīties, ka eiropieši tos pirks no amerikāņu ražotājiem un pārdos Ukrainai. Šī iespēja nav izslēgta. Pat ja jūs iedomājaties, ka 2025. gadā amerikāņi Kongresa diskusiju dēļ atkal pārtrauks palīdzību Ukrainai, tas nebūs tik traģiski, jo Eiropa līdz tam būs sasniegusi ražošanas līmeni un viņi varēs kaut ko lielā mērā kompensēt. Fakts, ka Eiropas politiķi beidzot ir pamodušies un sākuši investēt aizsardzības nozarē, dod mums iespēju skatīties uz priekšu ar mazliet lielāku pārliecību.
Lai cīnītos, ir vajadzīgi ne tikai ieroči un ekipējums, bet arī cilvēki. Sāksim ar Krieviju. No vienas puses, mēs dzirdam, ka viņiem trūkst augsti apmācītu kaujinieku un virsnieku. Savukārt par krievu taktiskajiem panākumiem atsevišķos virzienos lasām viņiem labas ziņas. Kā tas sader kopā?
Pateicoties cilvēku masai. Viņu rotas komandieri faktiski nepazīst personālu, vienkārši tāpēc, ka viņiem tas nav jādara - viņiem tiek nosūtīta "gaļa", kuru viņi nekavējoties nosūta kaušanai, un viņiem atkal tūlīt tiek atsūtīta jauna "gaļa". Un tas ir diezgan dārgi, jo kareivis slēdz līgumu par vairāk nekā 20 tūkstošiem dolāru - lūk, viens no iemesliem, kāpēc krievi var virzīties uz priekšu.
Ja jūs iedomājaties situāciju, kad naftas cenas krītas, es domāju, ka dažu mēnešu laikā Krievija nespēs nodrošināt sev šādu "komerciālo mobilizāciju" un tai būs jāveic parastā mobilizācija, kas var radīt tieši tādu pašu spriedzi iedzīvotājos, kā tas notika 2022. gadā.
Ukrainas aizsardzības spēkiem tagad ir ļoti nepieciešami cilvēki. Ne tik sen tika veiktas izmaiņas mobilizācijas likumā. Vai Ukraina redzēja to efektu, uz ko cerēja?
Šis likums atrisināja galveno jautājumu - mēs atjaunojām datus. Tas, starp citu, bija liels trieciens Krievijas propagandai, kas teica, ka Ukrainā "neviens negrib karot", ka Ukraina kā "valsts ir tukša". Ja mēs runājam par to, kas mums būtu jādara tālāk, es uzskatu, ka mums vajadzētu pāriet uz finanšu personāla atlasi. Manuprāt, materiālais motīvs ir viens no galvenajiem stimuliem karot. Maksāt pienācīgu naudu cilvēkam, kurš savu darbu veic profesionāli un pašaizliedzīgi, ir cieņas jautājums.
Vēl viens svarīgs elements, kas ietekmē motivāciju karot, ir izpratne par to, vai būs demobilizācija. Vai valstij šis jautājums būtu jāskata tagad?
Diemžēl, bet nevar tā vienkārši izsludināt demobilizāciju. Cilvēki, kuri devās cīņā, piemēram, 2022. gada februārī, var tikt demobilizēti. Bet, no otras puses, pat ja tiks savervēts tikpat daudz jaunu cilvēku, vienību kaujas efektivitāte strauji kritīsies, jo nebūs pieredzējušu karavīru, virsnieku, speciālistu.
Tātad, kad var būt demobilizācija? Pirmkārt, kad tiks savākta noteikta rezerve un rotācijas kārtībā varēs veikt demobilizāciju. Cits variants, kuru mēs neapspriežam, ir tad, kad sāksies tās pašas sarunas un kara pārtraukšana. Kad saka - tagad pieņemsim likumu un sāksim demobilizēt -, tas ir populisms. Jo militārā vadība ir ļoti pret to. Viņi nevarēs kontrolēt situāciju, jo viņiem būs tāds personāla trūkums, ka veselas vienības zaudēs kaujas spējas. Un tas nozīmēs, ka bruņotie spēki nespēs pildīt savus uzdevumus.
Krievijas armijas galvenais uzsvars, pēc Volodimira Zelenska teiktā, pārcēlās no Harkivas apgabala uz Pokrovskas ieņemšanu Doneckas apgabalā. Kādi ir vēl daži potenciālie punkti, kur Krievija tuvākajā nākotnē varētu pastiprināt savu ofensīvu?
Ja iedomājamies, ka Putins līdz decembrim neokupē visu Doneckas apgabalu, tad viņa ultimāti šādu iespējamo sarunu laikā izskatīsies vieglprātīgi. Tad kāpēc Putins dodas Pokrovskas virzienā? Jo viņam tur šobrīd ir vislielākie panākumi, tur krieviem līdz šim visvairāk izdevies izlauzties cauri mūsu aizsardzībai.
Ja viņiem tagad izdosies virzīties tālāk, viņi izmantos vairāk rezervju, lai paplašinātu šo izrāvienu. Tāpēc tagad Putina minimālais uzdevums, lai viņš varētu ieņemt nopietnu pozīciju pie sarunu galda, ir Donbass. Ja tas neizdosies, tad viņam tā būs problēma.
