Daugavietis: Ļausim Ķirsim nostrādāt līdz pilnvaru beigām – tad vērtēsim, kādu Rīgu viņš mums atstājis

© Dmitrijs Suļžics/MN

Par politiku un sportu, kas nekur tālu nevar atrauties no politikas, arī par notikumiem ap partiju apvienību “Jaunā vienotība” TV intervija "Nra.lv sarunas" ar Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas Sporta apakškomisijas priekšsēdētāju un “Jaunās vienotības” politiķi Dāvi Mārtiņu Daugavieti, kuram ir 27 gadi, jurista izglītība un kurš ir spēlējis futbolu.

Ņemot vērā, ka jūs esat jaunās politikas pārstāvis, bet Latvijas politiskā vide ir “ar bārdu”, sabiedrība uz jaunajiem politiķiem un cilvēkiem, kas vispār iesaistās politikā, skatās ar lielu cerību. Vai jums ir kāds pamatojums, kāpēc esat šajā jezgā iekšā?

Kad iesaistījos politikā, man vairāki ģimenes locekļi uzdeva šo jautājumu, kāpēc man tas ir vajadzīgs. Iegūstot izglītību, es domāju, ka vairāk strādāšu privātajā sektorā. Bet sapratu, ka kaut ko gribas dot arī atpakaļ sabiedrībai. Iesaistījos politiskās aktivitātēs, bet sākumā man nebija doma, ka iekļaušos sarakstā un uzreiz kļūšu par deputātu - tā vairāk bija mana pilsoniskā aktivitāte. Esmu izgājis pilnu ciklu, sākumā darbojoties partijas jaunatnes organizācijā, sešu gadu laikā esot klāt partijai.

Vai jūs esat partijas jaunatnes organizācijas vadītājs?

Biju divus gadus.

Esat jau par vecu?

Nē, “jaunieša” termins ir diezgan stiepts. “Jaunās vienotības” jaunatnes organizācijā var būt līdz 35 gadu vecumam. Arī Rietumeiropā ir tā pieņemts daudzās partijās, ka jaunatnes organizācijās var būt līdz 35 gadu vecumam. Sāku vadīt organizāciju tādā brīdī, kad laikam vieglāk būtu bijis likvidēt veco un dibināt jaunu, bet bijām piecu sešu cilvēku, entuziastu grupiņa, kura procesus iekustināja, un pašlaik organizācijā ir vairāk nekā 100 cilvēku. Es savu posteni atstāju ar mierīgu sirdi, lai nākamie cīnās un pierāda - tagad viņiem ir savas cīņas, bet man ir savas.

Vai jaunie nāk, vai arī viņi jāvelk “aiz matiem”?

Nāk. Esmu ievērojis, ka viņi nāk tieši uz jaunatnes organizāciju, kas ir mazliet citādi nekā politiskā partija kā tāda. Jaunieti ir grūti pārliecināt, kāpēc viņam jāstājas partijā. Tā ir problēma, jo joprojām nav izdzisis stereotips, kas nāk no Padomju savienības, ka partija nav kaut kas īsti labs. Nezinu, kā ir citās partijās, bet domāju, ka visās jauniešiem ir jautājums, ko dod iestāšanās partijā. Mēs organizējām daudz pasākumu - mediju treniņus, tikšanās ar politiķiem un viedokļu līderiem. Tas ir interesanti, un tas piesaista jauniešus, taču liela daļa no viņiem ir apmierināti ar iesaisti partijas jaunatnes organizācijā, bet par iestāšanos partijā vēl turpina prātot.

Jūs esat Saeimas deputāts, un Rīgas pilsēta nav jūsu atbildība, tomēr mērs ir jūsējais no “Jaunās vienotības”. Vai, braucot pa galvaspilsētu, nešķiet, ka ielas, parki varēja būt labākā stāvoklī?

Neesmu Rīgas deputāts, bet esmu “Jaunās vienotības” Rīgas nodaļas valdes loceklis. Esmu par šo tēmu runājis ar Rīgas mēru Vilni Ķirsi. Viņš saka, ka pēdējos divos gados pilsētas ceļu infrastruktūrā ir ieguldīts vairāk līdzekļu nekā astoņos gados iepriekš, kad bija Nila Ušakova vadītā dome.

To Vilnis Ķirsis stāsta jau sen.

Atļausim viņam nostrādāt līdz sasaukuma beigām un tad vērtēsim, kādu Rīgu viņš ir atstājis aiz sevis! Pašlaik ir sācies aktīvs ielu remontu laiks, jo ziemā iespējas kaut ko uzlabot bija ierobežotas.

Partijas vecbiedri, “stūrakmeņi”, kas bijuši pie partijas dibināšanas, pēkšņi sāk noplūdināt informāciju par “aplokšņu algām” un citādām nebūšanām “Jaunajā vienotībā”. Kas īsti notiek partijā?

Man tas bija izbrīns, kā partijas vecbiedri var ko tādu stāstīt. Es pats par to neko nezinu - ja kāds ir vainīgs, lai tad tiek sodīts. Neesmu bijis izsaukts uz tiesībsargājošajām iestādēm, bet zinu, ka vairāki mani kolēģi ir bijuši, visi ir sadarbojušies, devuši liecības. Visu, ko esam varējuši partijā izdarīt, mēs esam izdarījuši - tālāk pilnībā uzticamies izmeklēšanai.

Savulaik kaut kas līdzīgs notika ar “Latvijas ceļu”, kad arī šīs partijas politiķi sāka vilkt ārā “kompromatus” cits par citu. Vai šis nav “Jaunās vienotības” beigu sākums?

Es domāju, ka tas nav beigu sākums. Ja kāds partijas biedrs uzskata, ka vajag doties citā virzienā, tās ir viņa tiesības. Mēs dzīvojam demokrātiskā valstī, un mēs esam demokrātiska partija. Mēs esam partija, kas ir atjaunojusies - esam vairāki deputāti Saeimā, kas nāk no partijas jaunatnes organizācijas. Mēs esam nākuši tāpēc, ka ticam tām idejām, ko nes šī partija. Es nenācu politikā, lai mani noteikti kaut kur ievēlētu - ja pēc diviem gadiem man beigsies mandāts, gan jau es dzīvē kaut ko atradīšu, ko darīt. Man tas nav tik būtiski kā varbūt kādiem citiem kādās citās partijās, jo viņi iet sarakstā tāpēc, ka nezina neko citu, ko dzīvē darīt.

Vai “Jaunajā vienotībā” nenotiek iekšēja šķelšanās?

Cik es zinu, tad nē.

Vai nav bažas, ka “Jaunā vienotība” Eiroparlamenta vēlēšanās var izgāzties, ņemot vērā skandālu plūsmu? Tas, kas notiek publiskajā telpā, izskatās ar diezgan pamatīgu “vezumu”.

“Vezums” ir, un būtu muļķīgi apgalvot, ka viss ir kārtībā, bet varu teikt, ka mūsu saraksta līderis Valdis Dombrovskis ir pieredzējušākais un ietekmīgākais latvietis pasaulē. Es domāju, ka mēs neizgāzīsimies. Protams, rezultāts nevarēs būt tik labs, kā varētu būt, ja šādu skandālu nebūtu. Daļa sabiedrības varbūt pašlaik iepauzē un gaida, kā beigsies izmeklēšana, bet ir uzticība Valdim Dombrovskim, un vēlētājs to parādīs 8. jūnijā Eiroparlamenta vēlēšanās.

No Latvijas Eiroparlamentā ir vairāki deputāti, taču Latvija vairākos ekonomikas rādītājos joprojām ir Eiropas Savienības lejasdaļā. Vai tam ir kāds loģisks izskaidrojums?

Tas ir jautājums par deputātu godaprātu, cik atbildīgi viņi veic savus pienākumus. Ir bijuši arī deputāti, kas “nav pieķerti strādājam Briselē”. Tad jautājums ir, kāpēc viņus ievēlē? Latvijai bija astoņas vietas, tagad būs deviņas, bet viena daļa no Eiroparlamenta deputātiem pazūd un parādās uz plakātiem tikai tad, kad atkal ir nākamās vēlēšanas.

Sportā risinās aizraujoši notikumi. Nav aiz kalniem olimpiskās spēles. Drīz būs Latvijas Olimpiskās komitejas vadītāja vēlēšanas. Parasti ir tā, ka vadītāju ievēlē pēc olimpiskajām spēlēm, taču būs agrāk. Tur arī ir skandāls pēc skandāla.

Jā, garlaicīgi nav. Tas ir rezultāts tam, kas notika pagājušajā gadā, kad iznāca Žorža Tikmera... sauksim to par skandālu. Tas ir par uzņēmumiem, kas pieder viņa sievai un kuri gūst labumu. Bet tas ir cits stāsts. Taču tas iegrieza virpuli, kas ir rezultējies tā, ka ne tikai sporta sabiedrība, bet visa sabiedrība redz, cik sporta nozare ir sašķelta.

Redzēsim, ko 4. jūnijā ievēlēs, kas būs kandidāti. Es pagaidām neredzu, ko īsti nozare vēlas un ko izvirzīs kā savus pārstāvjus. Skaidrs, ka ir grūti sarunāties ar nozari, jo tur ir divas vadošās organizācijas. Mēdz būt tā, ka uz Saeimas apakškomisiju atnāk vienas nozares pārstāvji, kas saka vienu, bet pēc tam atnāk no otras organizācijas, kuri saka kaut ko pilnīgi pretēju. Un tad arī mums kā valstij ir grūti atrast kādas sadarbības iespējas. Mēs kā valsts nedrīkstam iejaukties sabiedrisku organizāciju darbībā. Tas Latvijas Olimpiskajai komitejai pašai ir jāizlemj un jāizplēšas, kurš būs galvenais karognesējs.

Bija brīdis, kad sporta organizācijas grasījās apvienoties, taču tas neizdevās, jo balsojums bija pret. Runājot ar sporta organizāciju pārstāvjiem, esmu secinājis, ka par apvienošanos ir aptuveni 90%, bet kādi 10% ir pret. Taču šis mazākums visu regulē.

Vai Latvijas sportam ir vīzija, uz kurieni ejam, kā redzam nākotni? Vai mērķis ir olimpiskās medaļas vai arī bērnu un jauniešu sportiskums un veselība?

Ir mērķis, un ir vīzija. Saeimas Sporta apakškomisijas vadītāja amatā esmu pusotru gadu. Tas, uz ko mēs virzāmies kopā ar Izglītības un zinātnes ministriju, ir tautas sports, bērnu un jauniešu sports un masveidība. Tas ir arī definēts. Un nav tā, ka tas būtu nodefinēts bez seguma, ka politikā vadība būtu to tikai sarakstījusi uz papīra, kas pacieš visu - tas tiek ieviests dzīvē.

Latvijas valstij ir nepieciešama veselīga sabiedrība. Olimpiskās medaļas - tā ir pievienotā vērtība. Ja tās ir, tad tas ir fantastiski, taču tas nevar būt pašmērķis.

Ir aprēķināts, cik valstij izmaksā viens vesels cilvēks un cik izmaksā viens saslimis. To es cenšos izskaidrot kolēģiem, ka mazāk svarīgi ir futbols, basketbols vai vēl kaut kas, bet jāskatās tur, kur ir masveidība sportā - tā ir mūsu tautas veselība, nākotne, tie ir nodokļu maksātāji, tas ir mazāks slogs uz veselības sistēmu, tas viss ir savstarpēji saistīts. Viens no galvenajiem kritērijiem, pēc kuriem sarindojas sporta veidu federācijas pie valsts budžeta sadales, ir masveidība un bērni un jaunieši. Šogad šos kritērijus vēlreiz pārskatīsim, lai būtu vēl lielāks uzsvars uz bērniem un jauniešiem.

Tāpat šogad ir pirmo reizi runāts par sporta veidu prioritizēšanu. Tas nāk ļoti grūti, jo katra mazā federācija cenšas nokļūt saraksta augšgalā. 15 sporta veidi jau vairs nav īsti prioritāte, tomēr ir izdomāta kārtība to sarindošanai. Te arī tiek ņemti vērā tādi kritēriji kā masveidība, vai sporta veidā ir iesaistīti bērni un jaunieši, cik gadā ir sacensību utt. Tas var patikt, var nepatikt, bet tas ir valstiski nepieciešams.

Trešais lielais darbs ir jauna Sporta likuma rakstīšana. Pašreizējais Sporta likums tika pieņemts, kad man bija seši gadi - 2002. gadā. Nozare ir gājusi uz priekšu, bet likums ir palicis vecais. Ir daudz kas mainījies, sākot ar terminoloģiju, kas neatbilst mūsdienām, un beidzot ar tādām lietām kā sociālie pabalsti sportistiem. Kas ir profesionāls sports, kas ir bērnu un jauniešu sports, kas ir vispārīgā fiziskā sagatavotība? Šādas lietas ir nepieciešams likumā iekļaut.

Tāpat ir būtiski skaidrāk definēt, kāda ir ministriju atbildība jautājumos, kas saistās ar sportu.

Sports ir starpdisciplināra nozare - nevar to uzdot tikai Izglītības un zinātnes ministrijai. Tā ir arī veselība, labklājība, ekonomika, iekšlietas, aizsardzība. Manis nosaukto jomu ministriju pārstāvji ir Nacionālās sporta padomes sastāvā, taču valdošie politiķi ir gatavi nofotografēties kopā ar sportistiem, kas ieguvuši kādas medaļas, bet, kad ir vajadzīgs kāds atbalsts, tad viņiem necik labi nesokas ar lēmumu pieņemšanu.

Vēl viena lieta, kas ir izdarīta, kamēr esmu amatā, ir tas, ka par Latvijas sportistiem, kas ir olimpiskās komandas sastāvā, tiek maksātas sociālās iemaksas.

Pat ja viņš pēc gada vairs neizpilda olimpiskos normatīvus, viņam klāt nāk darba stāžs, viņš var pieteikties bezdarbniekos, ja nepieciešams pārejas laiks, lai pārorientētos, Latvijas sportistes var doties bērnu kopšanas atvaļinājumos, kas līdz šim nebija iespējams.

Ir bijuši gadījumi, kad sportists 35 gadu vecumā beidz aktīvo karjeru un viņam nav vispār nekāda darba stāža, jo nav maksāts “sociālais nodoklis”. Labi, ja paveicas un var dabūt darbu kā treneris. Ir arī gadījumi, kad olimpiskie medaļnieki ir tirgojuši savas medaļas, lai varētu izdzīvot.

“Jaunā vienotība” aizvien vairāk runā par budžeta konsolidāciju. Vai sports nebūs tā nozare, kurai finansējumu apgriezīs?

Ļoti ceru, ka sports nebūs nozare, kurai nogriezīs naudu. Sports tiek finansēts nepietiekami. Skatoties uz šā gada budžetu, redzams, ka tur nekā nav ko griezt. Vai nemaksāsim treneriem algas, vai pārtrauksim uzturēt kādus infrastruktūras objektus, kas ir nacionālā sporta centra statusā?

Nav aiz kalniem olimpiskās spēles. Kā vajadzētu būt ar Latvijas sportistu piedalīšanos tajā, ja piedalīsies krievi un baltkrievi?

Laika gaitā esmu kļuvis mazliet pielaidīgāks šajā jautājumā. Tas ir pēc tam, kad esmu runājis ar Ukrainas Olimpiskās komitejas prezidentu un ar Ukrainas vēstnieku Latvijā. Viņu lūgums bija nesteigties ar lēmumu pirms viņiem. Es uzskatu, ka, ja Parīzē plīvos Ukrainas karogs, tad tur jāplīvo arī Latvijas karogam. Savukārt, ja Ukraina nebrauc, tad arī mums nav jābrauc.

Intervijas

Par dārgajām zālēm Latvijā nav jābrīnās, un tam ir racionāls skaidrojums – skarbi secinājumi par konkurences neesamību un ačgārnībām normatīvajos aktos saistībā ar farmācijas tirgus regulējumu Latvijā lasāmi Konkurences padomes atbildēs uz “Neatkarīgās” jautājumiem.