Kā sargāsim un vai kara apstākļos nosargāsim mūsu muzeju krājumus – saruna ar Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktori Māru Lāci un Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktores vietnieci krājuma darbā Ivetu Derkusovu.
Katras nacionālās valsts uzdevums un mērķis ir saglabāt savas nacionālās kultūras vērtības. Līdz ar to katrā situācijā, kur var veidoties sava veida apdraudējums, ir jābūt risinājumiem. Valstij ir jādomā, kā vislabāk nodrošināt nacionālo kultūras vērtību saglabāšanu. Latvijā ir pietiekami daudz muzeju, kuros atrodas naudas izteiksmē faktiski nenovērtējami kultūrvēsturiski dārgumi. Kara apstākļos arī muzejiem jābūt gataviem rīkoties krīzes situācijās. Krīzes situācijas var būt ļoti dažādas. Krīze var būt, kad plīst ūdensvads, un krīze var būt, kad sākas ugunsgrēks. Latvijā salīdzinoši nesen nopietnu krīzes situāciju esam piedzīvojuši, kad dega Rīgas pils. Tobrīd tur atradās trīs muzeju krājumi, tostarp ārzemju kolekcija. Savukārt runājot par reālu karadarbību, ceļi, kā glābt muzeju fondus, var būt ļoti dažādi. Viens no glābšanas veidiem ir fondu evakuācija. Bet evakuēt var tikai noteiktu krājumu apjomu. Piemēram, Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā atrodas apmēram 100 tūkstoši glabājamo vienību, un tas ir pietiekami apjomīgs krājums. Nacionālajam vēstures muzejam ir pusotrs miljons krājuma vienību.
Mūsu priekštečiem ir krājumu evakuācijas vēsturiskā pieredze. Tas ir stāsts par vilciena sastāvu, kurā vācu armija Otrā pasaules kara beigu posmā no Latvijas izveda mākslas priekšmetus uz Vāciju. Šo kravu pavadīja muzeju darbinieki, kuru skaitā bija arī Grosvaldu dzimtas pārstāve. Viņa tolaik strādāja Valsts Vēstures muzejā - Mērija Grīnberga. Viņa bija tā, kura atgādāja visas vērtības atpakaļ Latvijā. Bez Mērijas Grīnbergas visticamāk mūsu vērtības būtu gājušas zudībā.
Vai šobrīd muzejs gatavojas kara situācijai, piemēram, evakuācijai?
Iveta Derkusova (ID): Šobrīd evakuācija nav primārais jēdziens, kuru lietot. Likumdošana muzejiem kopumā paredz noteiktas procedūras. Ja mēs runājam par kara situāciju, tā ir absolūti ekstrēma cita līmeņa problēma. Ir iespējami arī cita veida apdraudējumi - elektrības zudums, kā rezultātā nedarbojas drošības sistēmas, tas var būt arī plūdu apdraudējums. Tāpēc muzeja uzdevums ir izvērtēt šos iespējamos riskus, saprast, kas var apdraudēt, un apzināt mehānismus, kā risināt šādas situācijas. Piemēram, elektrības pārrāvumus jaunajās telpās risina ģenerators. Tātad ir riski, kurus varam apzināt un vadīt risinājumus. Un nākamais ir kara apdraudējums. Šeit muzejiem ir skaidrs algoritms. Tā ir apziņošana, secīga lēmumu pieņemšana. Ir zināms, kāda ir rīcība ar priekšmetiem, kuru priekšmetu glābšana ir primāra. Evakuācijas gadījumā jāzina, uz kurieni evakuēt. Jāsaprot, ka visu muzeja krājumu pārvietošanai būtu nepieciešami vairāki mēneši. Tam nepieciešami milzīgi resursi - gan transporta, gan cilvēku. Arī miera apstākļos muzeja krājumu pārvietošanai ir sava veida lieli riski. Principā jebkura pārvietošana ir risks. Priekšmets tiek pakļauts vibrācijai, pakošanai, vešanai, tīšanai ārā un ievietošanai citos apstākļos. Ja runājam par pēkšņiem, ekstrēmiem kara apstākļiem, tas tādā veidā nestrādā. Cita lieta - Latvijā nav tādas vietas, uz kurieni varētu pārvest visu muzeju krājumus. Tas vienkārši nav iespējams. Tā ir tāda skaista utopija. Muzeji apzinās, ka viss mūsu nacionālais krājums ir vērtība. Katram muzejam ir savi noteikti saraksti ar priekšmetiem, kuri ir visvērtīgākie Latvijas kultūrvēstures izpratnē.
Māra Lāce (ML): Jāpiebilst, ka katram muzejam pašam ir jāizvērtē, cik konkrētā lieta ir unikāla.
ID: Ja runājam par salīdzinoši īsa perioda iespējamām rīcībām kara apstākļos, ja mums ir cilvēku resurss un laiks, protams, daļa visvērtīgāko krājumu tiks pārvietota. Pārvietošana var būt esošās ēkas ietvaros vai citur. Ja mēs esam pilna apjoma karā, tad konkrēta pārvietošana ir atkarīga no ļoti daudziem faktoriem.
ML: Primārais, kas ir būtiski - katram muzeja darbiniekam jāzina, kas jādara krīzes situācijā. Darbiniekiem ir jābūt apziņošanas sistēmai, jāzina, kur, kad, kāpēc viņam ir jāierodas. Muzejam ir jāsaprot, kuri darbinieki šādā krīzes situācijā var ierasties un kuri objektīvu iemeslu dēļ nevar ierasties. Jāatceras mammas ar maziem bērniem utt. Šādi riski ir jāapzinās, un muzeji to arī apzinās. Apziņošanas shēmas muzejos ir izstrādātas. Mēs nevaram turēt milzīgus apjomus ar pakojamajiem materiāliem, bet rezerves mums ir.
Ja kaut kas notiek, principā jūs neesat gatavi pa galvu, pa kaklu ķert visu un evakuēt?
ML: Vissliktākais ir panika. Ir jābūt "vēsai galvai un karstai sirdij". Jāsaprot, kas konkrētajā situācijā ir jādara. Pat skatoties uz šo ēku, pat ar neapbruņotu aci ir redzams, kur ir problēmas. Tie ir daudzie logi. Tāpat pastāvīgās ekspozīcijas, kuras izvietotas otrajā un trešajā stāvā, ir apdraudējuma apstākļos. Protams, šo situāciju var risināt, nogādājot ekspozīciju uz pagrabstāviem.
ID: Tāpēc arī pastāv lēmumu pieņemšanas mehānisms. Varam izstrādāt vairākus scenārijus, bet lēmums tiks pieņemts atbilstoši situācijai, raugoties no apdraudējuma - ko ir iespējams izdarīt un ko ir jēgpilni izdarīt. Ja ir jēgpilni strādāt veselu diennakti, lai pārvietotu x priekšmetu skaitu no vienas vietas uz otru, tad tam ir jēga. Vairāk nekā divus gadus jau ir tā sajūta, ka ir slikti un ļoti slikti. Esam apdraudēti, un fonā ir šī sajūta, ka vajadzētu būt vēl gatavākiem visam. Bet mēs nevaram noņemt pastāvīgo ekspozīciju un pateikt, ka esam to noslēpuši drošā vietā. Tā būtu panikas sēšana. Līdz ar to, ja muzejs saņem konkrētas indikācijas, notiek komunikācija ar citiem dienestiem. Muzeji ir tajā kategorijā, kuriem komunikācijas ķēdē laikus jāsaņem informācija, lai varētu rīkoties.
Vai pārvietošanā nāks palīgā armijas spēki?
ML: Armija var nākt palīgā miera laikā. Bet armijai ir citas funkcijas un citi uzdevumi. Bet ļoti būtiska ir komunikācija starp institūcijām un koordinācijai. Mēs esam Kultūras ministrijas pakļautībā. Līdz ar to esam saistīti ar lēmumiem, kas nāk no ministrijas un ir saskaņoti ar citiem krīzes centriem.
Vai nav domāts daļu pārvietot uz Latvijas Bankas glabātavu, kura ir droša?
ML: Interesants priekšlikums. Bet jautājums par bankas seifu izmantošanu nav izskatīts.
Uz kurieni varētu pārvietot krājumus? Vai muzeja pagraba telpas ir piemērotas lielu krājumu uzglabāšanai? Kāpēc jaunās telpas netika būvētas kā seifs?
ID: Kāda daļa no informācijas, kā tieši muzeji gatavojas, kādi ir tie vērtīgākie priekšmeti un ko mēs darītu x stundā, nav publiska informācija. Nevis tāpēc, ka to nevajadzētu zināt mūsu sabiedrībai, bet gan tādēļ, ka ir daudzas citas puses, kurām to noteikti nevajag zināt. Runājot par drošām vietām, kur, ko novietot, ir svarīgi saprast, ka tās ēkas, kurās jau ir muzeji, ir jāsargā primāri. Jāsaprot, ka šīs ēkas jau fiziski gandrīz ir kā seifi vērtību glabāšanas izpratnē. Notiek iespēju apzināšana, kā apsargāt šīs ēkas.
ML: Katrā gadījumā visi glabāšanas noteikumi atbilst prasībām, ko nosaka Latvijas likumdošana. Tomēr ir cits jautājums. Cik daudz katra māja var izturēt. Nu, tādu totālu bunkuru mums nav. Jaunās telpas mazliet varētu nosaukt par seifu. Tomēr, kad šo pārbūvi projektēja, nebija nekādu noteikumu. Rīgā praktiski nav arī nevienas patversmes cilvēkiem. Būvnormatīvi nekad nav paredzējuši šādas prasības, un neviens netaisīs neko lieku, ja to neprasa normatīvi. Tās ir citas izmaksas.
ID: Nevienā muzejā nav īpaši izbūvētu telpu zem ēkas, kur varētu izvietot visu muzeja krājumu.
Vai ir domāts par mākslas priekšmetu izvešanu no valsts?
ML: Mans personīgais viedoklis ir tāds, ka kustība tālumā un liela apjoma pārvietošana vienmēr ir bīstama. Arī no tā saucamā Mērijas ceļojuma daudzi mākslas darbi neatgriezās atpakaļ. Vienmēr ir zudumi. Pārvietot ārpus valsts... tad tām ir jābūt absolūti unikālām lietām. Un tad patiesi ir jāsaprot, ka tas tiek darīts, lai saglabātu šo absolūto unikalitāti, un patiešām jāzina, uz kurieni vest.
Ja vajadzētu vest, kura būtu tā valsts? Vai tas būtu valsts noslēpums?
ML: Pirmām kārtām saskaņā ar likumdošanu no valsts bez saskaņošanas ar Kultūras ministriju neko nevar izvest arī šajā situācijā. Bet šādus jautājumus pieņem citā valsts līmenī. Es pat nezinu, vai tas būtu valsts noslēpums.
ID: Tas ir konkrēts lēmums, ka, vienojoties ar otru pusi, kolekcija x dodas ārpus valsts līdz labākiem laikiem. Šobrīd kolekciju izvešana uz citu valsti ir tikai teorija, bet tas nav neiespējami.
Ukraina cer pēc kara atgūt izlaupītās mākslas vērtības...
ML: Tās būs milzīgas tiesvedības, juristiem būs daudz ko darīt. Būs grūti.
Jādomā arī par muzeja kartotēkas saglabāšanu..
ML: Jā. Kā mēs zinām, informācija ir tikpat vērtīga kā paši priekšmeti. Tāpēc informācijas saglabāšana ir ļoti nozīmīga. Mums informācija ir gan papīra formātā, gan elektroniski dublēta. Gribu teikt, ka šie jautājumi ir ļoti problemātiski un smagi risināmi, bet nav neatrisināmi.
Šobrīd notiek pārrunas starp institūcijām?
ML: Tās notiek visu laiku. Ņemot vērā, ka Kultūras ministrijas pārraudzībā ir šis lielais mantojums, tā ir diezgan aktīva.
ID: Problemātika ir apzināta. No Latvijas Nacionālā mākslas muzeja pārraudzībā esošajām sešām ēkām četras ir arhitektūras pieminekļi: Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenā ēka, I/z "Arsenāls" ēka, mākslas muzejs "Rīgas birža" un Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejs. Vēl LNMM struktūrvienības ir Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzejs, Muzeju krātuve (ēkā izvietots arī Latvijas Nacionālā vēstures muzeja, Rakstniecības un mūzikas muzeja un LKA Rīgas kino muzeja krājums).
ML: Mums visvērtīgākā ir latviešu mākslas kolekcija laika posmā no 19. gs. beigām līdz 20. gs. 20. gadiem. Tās zaudējums... to nevar atgūt. Tad no ārzemju mākslas, kurām nav tik liela vērtība kā nacionālajai kolekcijai, bet ir liela vērtība naudas izteiksmē. Mēs esam vienīgā vieta, kur šīs nacionālās vērtības glabājas.
