Latvijas izcilais pianists un komponists Raimonds Pauls ir apmeklējis Rakstniecības un mūzikas muzeju, kas atrodas netālu no Iļģuciema, kur viņš nācis pasaulē pirms vairāk nekā 88 gadiem. Maestro uzdāvināja muzejam vijoli, ar kuru kādreiz bija sācis savu radošo ceļu. Un tad sekoja tikšanās mūzikas salonā, kuras laikā klasiķis parādīja sevi nedaudz īdzīga džentlmeņa tēlā ar tikai viņam raksturīgo humoru.
Tikšanās reizē klāt bija arī mūsu kolēģi no laikraksta “Novaja Gazeta. Baltija”
Maestro, Dailes teātrī tiek gatavota jauna versija jūsu mūziklam "Meža gulbji". Kādam jābūt tekstam, lai tam rakstītu mūziku?
Vai tad dzejnieki šodien kaut ko raksta? Man šķiet, ka nē. Mūs joprojām glābj sešdesmito un astoņdesmito gadu klasiķi - Vizma Belševica, Ojārs Vācietis. Es nezinu, tas droši vien ir mans vecums. Bet pirmās divas rindas tev dod noskaņojumu - tu tās noķer, un tad sākas visinteresantākās lietas!
Tāpat ir arī, sadarbojoties ar māksliniekiem: tu viņam spēlē un redzi, ka viņš uz tevi skatās ar garlaicīgu ģīmi. Šeit es vienmēr atceros Jakovu Rafalsonu no krievu drāmas. Lielisks mākslinieks, bet pilnīgi antimuzikāls, kas ir pat pārsteidzoši, jo viņš ir ebrejs un šī tauta ir ļoti muzikāla. Es spēlēju, un pēkšņi viņš mani aptur un saka: "Jūs man nepareizi nospēlējāt!" Publika smejas, visi ir priecīgi. Vai viņi atceras Elzu Radziņu? Tā viņa dziedāja manu ļoti slaveno "Ances romanci" filmā "Klāvs - Mārtiņa dēls", lai gan lieliskajai aktrisei vispār nebija balss. Bet dziesma kļuva populāra, un viņa to dziedāja arī koncertos, kā nu prata.
Aizvakar es spēlēju kopā ar Jaunā Rīgas teātra aktieri Andri Keišu, un vienā brīdī viņš sāka dziedāt tā, ka es pat nezināju, ko darīt. Ar Intaru Busuli ir citādāk. Taču izrādē galvenais nav vis vokālās dotības, bet gan tas, ka tu vari melodiju aiznest līdz cilvēkiem. Es ceru, ka tā tas būs arī "Meža gulbjos". Lai gan es jau baidos, ka režisors izdomās kaut ko tik modernu, ka es, vecs cilvēks, nesapratīšu. Režisors taču ir jauns!
Un, ja nopietni, ir slikti, kad aktieri sāk domāt, ka viņi ir dziedātāji, bet strādāt ar viņiem vienalga ir jautri, jo tas ir saistīts ar dažādiem jautriem notikumiem. Tas ir teātris! Teātris ar saviem dažādiem stāstiem, ar ļoti talantīgiem māksliniekiem, no kuriem daudzi jau ir aizgājuši.
Vispār tagad daudz kas ir mainījies - atveras priekškars, tu iznāc uz skatuves, un skatītāji uzreiz pieceļas, kad vajag un kad nevajag. Agrāk bija jāpamokās, lai zāle pieceltos.
Atceros, pirms gadiem piecdesmit Ojārs Grīnbergs dziedāja vienu no manām dziesmām - "Somu pirts", nu, protams, tas ir šedevrs! Es jokoju. Un kā viņš grozījās un kustējās, un pirmajā rindā sēdēja kāda veca dāma, kura, iespējams, domāja, kā samaksāt par elektrību, un viņa pat nepaskatījās uz viņu. Un tagad iznāk Keišs, un visi pieceļas. Un tad pusotru stundu ir svētki. Bet, ja godīgi, man sagādā baudu, ka cilvēki tik ilgi smejas.
Starp citu, nesen no Jaunā Rīgas teātra ugunsmūra noņēma Eduarda Smiļģa portretu - jo viņš, lūk, bijis Staļina prēmijas laureāts. Es ierosinu tur piekārt Keišu - lai viņš ir! Bet kaut kādu iemeslu dēļ šo manu ierosinājumu pagaidām neviens neatbalsta.
Nu, pagaidīsim "Meža gulbju" pirmizrādi un pārējo. Starp citu, padomju laikā avīzēs bija sludinājumi "Paredzēta pirmizrāde", bet neviens nezināja, vai tā būs vai nebūs. Taču - "pirmizrāde ir paredzēta". Tai vajadzētu būt novembra beigās. Un disks būs drīz.
Šobrīd uz Rīgu ir atbraukusi jūsu senā draudzene, izcilā operdziedātāja Elīna Garanča, ar kuru kopā ierakstāt albumu.
Tikko viņa atver muti, uzreiz var redzēt, ka ir liela zvaigzne. Es viņu pazīstu kopš bērnības - viņas māte Anita bija pazīstama vokālā pedagoģe un strādāja teātrī. Tagad viss ir mainījies - Elīna ar savu lielo operu atbalsta manu pieticīgo popmūziku.
Viņa ir aktrise ar zināmām kaprīzēm. Šodien klausījos viņas jauno disku, kas ierakstīts mūsu Latvijas Radio pirmajā studijā. Tas saucas - “Kad atnāk nakts”. Romantiskās dziesmas, kur līdzās Brāmsam un Rihardam Štrausam ir arī latviešu autori Alfrēds Kalniņš, Jānis Zālītis un es, trīs manas dziesmas. Un beigās ir tautasdziesma “Aijā, žūžū”. Obojas solo spēlē Berlīnes filharmonijas pirmais obojists! Prīma! Un Elīna dzied solo, un tas ir ļoti skaisti. Un viņa nāk uz mēģinājumiem pirms manis - ko lai es saku, krietns cilvēks! Arī prīma!
Viņa man vēl padomju laikos, būdama vēl pavisam maziņa, teica: "Maestro, atceries, kādu dienu es dziedāšu kaut ko no tavām dziesmām, lai tevi arī pazītu Eiropā!" Un kāda bija Eiropa tajos gados? Izej Doma laukumā - lūk, tā bija Eiropa, ko mēs toreiz pazinām, un tur tevi sagaida tūrists no Krievijas: "Sveiks, maestro!" Un es par to jokojot teicu Elīnai: "Nu, bet tevi pagaidām kaut kā neviens nepazīst.” Tagad viss ir mainījies.
Un vēl es tagad taisīju ierakstu kopā ar Edgaru Ošleju. Lielisks operas bass! Super balss! Tagad viņš strādā Vācijā, Veimāras operā. Es viņam piedāvāju dziedāt dažas latviešu dziesmas manā aranžējumā ar patriotisku noskaņu (tas, kas latviešiem patīk, protams, bez propagandas). Visi, kam parādām šo ierakstu, apmulst - kāds lielisks materiāls! Žēl, ka mums nav daudz dziedātāju šeit, bet ir Veimārā.
Starp citu, par spīti tam, kas tagad notiek mūsu Mūzikas akadēmijā (skandāls par pedagogu uzmākšanos - piezīme), man bija konservatorijas izglītība! Nu, tur kaut kā nav viss labi. Un kad vispār bija labi? Vienmēr bija problēmas. Atceros, padomju gados radio bija tāds priekšnieks Bartkevičs - starp citu, tāds kārtīgs, ne kā daži skarbi vadoņi. Viņš bija no Latgales un no turienes kādu dienu atgriezās ar pārsietu seju. Izrādījās, ka viņš tur saviem klasesbiedriem bija stāstījis, cik labi Rīgā dzīvot komunismā. Nu, un viņam sadeva pa purnu. Dzīvē visādi ir gājis.
Kādreiz Leļļu teātris atjaunoja izrādes ar jūsu mūziku, bet tagad?
Tur vairs neredz lelles. Agrāk mēs spēlējām izrādes ar lellēm, un teātri sauca par Leļļu teātri, bet tagad ir otrādi. Es droši vien pārspīlēju, bet... Es tur sāku, cita starpā, pašā Rīgas centrā, ar dažādiem koncertiņiem un dziesmiņām, bet tas bija tik sen. Un visi mani tā laika paziņas jau ir aizgājuši, tas pats brīnišķīgais leļļu meistars Arnolds Burovs, prīma! Bet es aizkavējos.
Bet vispār, ja runājam par teātri, man ļoti paveicās, ka es tajā daudz strādāju. Ibsena "Brands" Dailes teātrī Arnolda Liniņa iestudējumā vien ko bija vērts. Ar Juri Strengu šajā lomā - viņš ir dzīvs un panāk mani vecuma ziņā. Kāda tā bija izrāde! Un arī Strenga - kas par mākslinieku pats par sevi! Bet nu es te atkal ņurdu…
Starp citu, pirmo reizi es uz tagadējā Nacionālā teātra skatuves kāpu vēl tajos laikos, kad tur spēlēja “vecā gvarde” un to vadīja Amtmanis-Briedītis. Un, starp citu, uz skatuves nevarēja iziet ielas kurpēs. Atceros, kad spēlēja izcilā Velta Līne, es spēlēju viņai līdzi, un man vienmēr bija viena pianiste kā aizvietotāja, un tad viņa vienmēr skatījās, kādā es biju stāvoklī. Es nospēlēju pirmo cēlienu, otro cēlienu. Nu, dažreiz viņa paķēra trešo - paši saprotat. Tas viss bija, un tas bija tik sen - paldies dievam.
Un arī radio - tāds, kādu es to atceros - mirst, iet uz beigām. Un tādas radošās redakcijas vairs nav. Nav bufetes! Ko lai tad sakām par kino mūziku. Tagad tu paņem sintezatoru, "uzgrilē" kaut kādu mūziku, un viss, ir gatavs. Tas laiks ir pagājis, nāk jauns laiks.
Es atceros, kā rakstīju mūziku Jāņa Streiča un Aloiza Brenča filmām. Streičam patika, ja vien kadrā bija daba, izmantot stīgu instrumentus. Savukārt Brenčs uzņēma daudz detektīvfilmu, un viņam patika nedaudz "asiņaina" mūzika. Viņi nebija obligāti ļoti muzikāli kinorežisori, bet viņiem bija “oža”. Vai arī mana mūzika filmai "Vella kalpi", kas vēl šodien ir ļoti populāra: man piezvanīja pēdējā brīdī, viss jau bija uzņemts, bija palikusi nedēļa, un filma bija jānodod, citādi mēs nesaņemtu prēmiju no Maskavas. Es visu sarakstīju pa nedēļu.
Tas viss ir pagājis. Un arī foreles es sen jau nemakšķerēju. Bet šodien reizēm atceros cilvēkus, ar kuriem kādreiz braucu makšķerēt - to pašu tēlnieku Albertu Terpilovski, kurš bija apbrīnojams Latvijas vēstures zinātājs un tik daudz man stāstīja. Gunārs Kirke, Mākslas akadēmijas rektors. Bija jautra kompānija, mēs braucām ar savām mašīnām. Reizēm parādījās padomju laika kultūras ministrs Vladimirs Kaupužs, viņš nesen nomira ļoti cienījamā vecumā. Viņš bija ļoti cienījams muzikologs. Un mums bija ļoti mīļas attiecības ar forelītēm - es noķeru divas vai trīs un esmu laimīgs. Tagad man saka, varbūt man vajadzētu iet makšķerēt ar pašreizējo Latvijas kultūras ministri Loginu. Bet uz kurieni?
Kā jums ir izdevies veiksmīgi un krietni dzīvot jebkurā laikmetā?
Pie jebkuras varas? Jūs zināt, ka es nebiju boļševiku partijā, lai gan mani aicināja, bet man kaut kā izdevās tikt vaļā. Tāpat es nekad neesmu uzrakstījis nevienu dziesmu par partiju. Kaut kā man tas izdevās. Bet es nekad nevienam no saviem kolēģiem, kas rakstīja šādas dziesmas, neko nepārmetu, jo man bija kaut kā jādzīvo. Un man un manai ģimenei 1943. gadā bija kaut kā jādzīvo, un es ļoti labi atceros, ka tad man bija septiņi gadi un es vācu zaldātiem spēlēju klavieres. No tā laika atceros vien to, kā viņi sita ar zābakiem pa grīdu - tie bija aplausi. Dzīvē ir gājis visādi, bet, paldies dievam, man kaut kā izdevās godīgi nodzīvot. Tas ir galvenais.
