Kopš 2021. gada Penpa Cerings ir Tibetas trimdas valdības vadītājs. Savas pirmās vizītes Latvijā laikā viņš tikās ar rīdziniekiem kinoteātrī "Splendid Palace" un pēc tam sarunājās ar Kontekst.lv korespondentu.
Iepriekš kontekst.lv jau ziņoja par prezidenta Ceringa tikšanos ar rīdziniekiem projekta "Filozofija par ūdeni" ietvaros.
Ceringa kungs, Ķīna neatzīst Tibetas neatkarību. Kādā stadijā ir Tibetas un Ķīnas sarunas?
Laikposmā no 2002. līdz 2010. gadam mums bija sava veida sarunas. Un tas, mūsuprāt, bija vairāk saistīts ar to, ka Ķīna īstenoja atvērtības politiku, jo rīkoja olimpiskās spēles. Viņi negribēja nekādu problēmu, tāpēc centās ar mums sadarboties. Taču, tiklīdz olimpiskās spēles beidzās, sarunas 2010. gadā tika pārtrauktas.
Šobrīd mēs mēģinām saprast, vai varēsim atjaunot kontaktu vai nē. Tikai tad mēs varēsim domāt par to, ko apspriest. Tāpēc mēs strādājam tieši šajā virzienā. Mums ir neoficiāli kanāli, pa kuriem mēs cenšamies nodibināt attiecības. Taču šobrīd mums nav nekādu oficiālu sarunu.
Kāda ir pašreizējā situācija Ķīnas kontrolētajā Tibetas teritorijā? Kas tur pašlaik notiek? Cik daudz informācijas ir jūsu rīcībā?
Jā, mēs sekojam līdzi tam, kas notiek Tibetā. Lai gan dažkārt tas ir ļoti grūti. No 80. gadu sākuma līdz aptuveni 2015. gadam, pirms Sji Dzjiņpina nākšanas pie varas, cilvēki varēja izbraukt. Tāpēc ar informāciju nebija lielu problēmu. Vēlāk, pēc Sji Dzjiņpina nākšanas pie varas un jo īpaši pandēmijas laikā, visa Ķīna bija slēgta. Un Tibeta, protams, kļuva vēl slēgtāka. Bija grūti iegūt informāciju. Taču mēs cenšamies iegūt informāciju par situāciju Tibetā gan tradicionālos, gan modernos veidos. Tāpēc ir diezgan dabīgi, ka mēs vienmēr zinām, kas tur notiek. Pēc tam, kad Tibeta kļuva vēl noslēgtāka nekā Ķīna, mums kļuva ļoti grūti to darīt. Taču mēs turpinām uzturēt sakarus.
Vai ir panākts progress attiecībā uz politieslodzīto un Pančenlamas atbrīvošanu?
Mums joprojām nav informācijas par to, vai viņš arvien ir dzīvs vai ir miris.
(Pančenlama ir otrs augstākais lama pēc Dalailamas. Ķīnas valdība 1995. gadā aizveda nesen dzimušo šī titula mantinieku, kas atzīts par Dalailamu, nezināmā virzienā, un tagad viņš tiek uzskatīts par bezvēsts pazudušu. Savukārt Ķīnas varas iestādes iecēla savu Pančenlamu, kuru neatzīst budistu kopiena - red. piezīme).
Pat ja viņš ir dzīvs, viņš nav ieguvis budistu izglītību, lai pildītu savus pienākumus. Tādēļ Ķīna cenšas piespiest savu Pančenlamu apmeklēt Tibetu. Un tibetieši neatzīst Ķīnas Pančenlamu. Tāpēc Ķīnas varas iestādēm ir jāmaksā cilvēkiem nauda, lai viņi ierastos un viņu uzklausītu, lai parādītu pasaulei, ka tibetiešiem it kā patīk Ķīnas ievēlētais Pančenlama. Taču patiesībā tā nav. Bet mums nav nekādas informācijas par īsto Pančenlamu.
Ķīnā ir vēl viena cilvēktiesību problēma. Tā ir situācija ar uiguriem. Kas notiek ar šo minoritāti? Vai jums par to ir kāda informācija?
Arī uiguri ir briesmās, lai gan viņu situācija ir atšķirīga. Tibetieši savā zemē ir vairākumā, bet uiguri savā teritorijā ir minoritāte. Uiguri ir musulmaņi, savukārt tibetieši ir budisti. Demogrāfiski uiguri ir lielākā skaitā. Tibetiešu ir mazāk, lai gan Tibetas teritorija ir ļoti liela. Tāpēc situācija ir atšķirīga. Taču nozieguma vaininieks ir viens, un tā ir Ķīnas valdība. Tāpēc nav nozīmes, vai viņi to dara ar uiguriem vai tibetiešiem. To, ko viņi tagad dara ar uiguriem, viņi vispirms veica Tibetā kā eksperimentu. Tas bija tas pats partijas sekretārs, kuru pēc tam pārcēla uz uiguru reģionu. Un viņš paplašināja šo spiediena praksi. Viņi to dara vienmēr. Mēs sazināmies ar mūsu uiguru un mongoļu draugiem. Ar mūsu Honkongas draugiem. Ar mūsu taivāniešu draugiem. Pat ar demokrātisko grupu un organizāciju vadītājiem Ķīnā. Situācija visur ir tāda pati.
Kopš 2011. gada Tibetas centrālās valdības vadītāja amats ir vēlēts. Kā jums izdevās organizēt vēlēšanu procesu, dzīvojot trimdā? Kādas struktūras tam tika izveidotas?
Mēs esam vienīgā trimdas kopiena ar demokrātisku struktūru. Mums ir valdība, mums ir parlaments, mums ir tieslietu komisija. Mums ir vēlēšanu komisija, kas aptver visas tibetiešu misijas - no Japānas līdz Austrālijai, Indijai, Nepālai, Eiropai, Amerikai. Tāpēc mēs rīkojam vēlēšanas vienā un tajā pašā dienā visā pasaulē. Bet, lai iegūtu rezultātus, ir vajadzīgs laiks. Tāpēc mēs darbojamies divos posmos. Vispirms notiek vēlēšanu pirmā kārta. Tad mēs izvēlamies divus vai trīs labākos. Pēc tam notiek pēdējā kārta. Šobrīd mēs apsveram iespēju nākotnē balsot tiešsaistē. Ja mums izdosies izstrādāt lietotni, tā būs piemērota tieši tādai diasporai kā mūsu, jo tibetieši dzīvo visā pasaulē. Tibetas interneta segments kļūst aizvien populārāks. Tāpēc, ja mums izdosies izstrādāt labu lietotni, tas ievērojami atvieglos šo procesu. Bet šodien cilvēkiem ir personīgi jāapmeklē vēlēšanu iecirkņi dažādās valstīs. Daži tibetieši var dzīvot ļoti tālu, piemēram, Francijā. Ja cilvēks dzīvo divu vai trīs stundu braucienā no Parīzes, tad, neierodoties Parīzē, viņš arī nevarēs nobalsot. Tomēr vēlēšanās piedalās aptuveni 60 % reģistrēto vēlētāju.
Vai šajās vēlēšanās var piedalīties arī cilvēki, kas pašlaik dzīvo Tibetā?
Nē.
Kā var kļūt par Tibetas pilsoni?
Jums ir jābūt dzimušam Tibetā vai arī jūs varat būt dzimis citā valstī un iesniegt pieteikumu vēstniecībā. Ja abi vecāki ir tibetieši, bērns, protams, būs tibetietis. Automātiski. Ja vīrs ir tibetietis, bet sieva nav tibetiete, vai sieva ir tibetiete, bet vīrs nav tibetietis, bērns tomēr tiks atzīts par tibetieti. Jābūt tikai vienam vecākam. Ar to pietiek.
Bet naturalizācijas procedūras nav?
Tas nav iespējams. Nav tā kā Latvijā, kur var nokārtot eksāmenu un iegūt pilsonību. Nē, šobrīd mums nav valsts. Bet pēc tam, protams, mums būs kaut kādi noteikumi.
Kāda ir jūsu kā Tibetas valdības vadītāja personīgā programma šīs krīzes atrisināšanai? Kā jūs personīgi redzat bēgļu atgriešanos Tibetā?
Divas lietas, ko es vienmēr saku saviem cilvēkiem. Ja ir jāatrisina Ķīnas un Tibetas konflikts, nav cita ceļa, kā vien runāt ar Ķīnas valdību. Mums ir jārunā ar Ķīnas valdību. Cita ceļa nav. Kad mēs vēršamies pie starptautiskās sabiedrības, mēs zinām, ka valstu nacionālās intereses ir pirmajā vietā. Latvija neatteiksies no savām nacionālajām interesēm Tibetas interešu vārdā. Tātad šīs ir divas realitātes, kuras mēs paturam prātā.
Mēs vēršamies pie starptautiskās sabiedrības un apvienojam mūsu tautu. Šie ir līdzekļi, ar kuriem var sasniegt mūsu mērķus.
Vēlos pajautāt mūsu iedzīvotājiem vienu ļoti svarīgu un aktuālu tēmu. Par karu Ukrainā. Vai Tibetas valdībai ir oficiāls viedoklis par Krievijas agresiju pret Ukrainu? Ko jūs personīgi domājat par to?
Ļoti žēl, ka Ukrainas tautai nākas piedzīvot šo krīzi. Mēs atbalstām nevardarbību. Bet, ja Krievija izmanto agresiju, lai iekarotu viņu valsti, ukraiņiem nav citas izvēles, kā tikai aizstāvēties. Tāpēc viņi ir ļoti drosmīgi cilvēki. Neviens nedomāja, ka ukraiņi spēs tik ilgi cīnīties. Un viņi cīnās. Tāpēc es pat reiz teicu Ukrainas vadībai: ja jūs pieņemsiet nevardarbību un ar starptautiskās sabiedrības atbalstu vēlēsieties stāties pretī Krievijas militārajam spēkam, es būšu pirmais, kas pievienosies. Bet es nevaru ņemt rokās ieročus, lai cīnītos par ukraiņiem. Protams, mēs neatbalstām nekādu vardarbību. Bet, ja jūs izveidosiet kādas grupas, kas var jūs atbalstīt, es labprāt piedalīšos. Un, protams, mēs esam pret agresiju. Mēs neatbalstām nekādu vardarbību.
Latvijā jūs esat pirmo reizi. Kādi ir jūsu iespaidi par šo valsti un tās iedzīvotājiem?
Šis ir mans pirmais vakars jūsu valstī. Šī ir mana pirmā vizīte Latvijā. Bet jūs zināt, ka Viņa Svētība Dalailama ir vairākkārt viesojies Latvijā. Tātad starp latviešiem un tibetiešiem ir īpaša saikne. Tas viss ir, pateicoties tādiem cilvēkiem kā Jānis Mārtiņš Skuja un citiem, kuri organizēja Viņa Svētības vizītes. Jūs esat izgājuši cauri tām pašām problēmām, ar kurām mēs tagad esam saskārušies. Tāpēc tagad jūs mūs saprotat daudz labāk nekā daudzas citas valstis.
Kādas ir attiecības starp Baltijas valstu varas iestādēm un Tibetas valdību? Vai plānojat kādas tikšanās ar vietējiem politiķiem?
Mēs nevienu nevaram piespiest. Mēs tikai lūdzam, jūs saprotat? Mums būs tikšanās ar deputātiem un tikšanās ar vicemēri Lindu Ozolu Rīgas domē.
Kā jūs domājat, kas traucē mūsu varas iestādēm atzīt Tibetas valdību? Vai bailes no Pekinas?
Jā, tāpēc es vienmēr esmu teicis, ka valstīm ir savas nacionālās intereses. Mēs negaidām, ka tās atmetīs savas nacionālās intereses Tibetas interešu labā. Bet, ja valsts intereses un Tibetas intereses sakrīt, mēs varam daudz ko darīt kopā. Emocionāli mēs zinām, ka Latvijas politiķi, Latvijas valdība un Latvijas tauta ir ar mums. Bet viņiem, iespējams, ir kaut kādas saistības. Tāpēc tās var viņus atturēt. Bet, kā jau teicu, ja mēs atzīsim cilvēces vienotību un mūsu eksistences savstarpējo atkarību, tad mums būs daudz holistiskāka izpratne par to, kā mēs varam sadarboties un palīdzēt cits citam.
Vai varam teikt, ka ekonomika ir uzvarējusi morāli?
Tas ir ļoti tuvredzīgi no politiķu puses. Politiķi trīs, četrus, piecus gadus vēlas pierādīt sabiedrībai, ka viņi ir labi. Tāpēc dažkārt ekonomiskā ieguvuma dēļ viņi, risinot attiecības ar Ķīnu, atstāj malā daudzas citas lietas, piemēram, cilvēktiesības un vispārcilvēciskās vērtības, demokrātiju. Viņiem ir vienalga, ko Ķīna dara ar tibetiešiem vai uiguriem, ja vien viņi iegūst Ķīnas biznesu. Taču tā ir ļoti īslaicīga domāšana.
