Kas traucē Eiropai atrisināt bēgļu problēmu? Par ko neraksta Latvijas oficiālajos ziņojumos? Cik ilgi ukraiņi varēs uzturēties ES valstīs?
Migrācijas krīze, kas Eiropā sākās 2015. gadā, pēdējo divu gadu laikā ir ieguvusi jaunus un draudīgus apmērus. Bēgļiem no Sīrijas un Afganistānas ir pievienojušies kara bēgļi no Ukrainas, Krievijas pilsoņi cenšas bēgt uz Eiropu no mobilizācijas un politiskās vajāšanas draudiem, bet divus miljonus palestīniešu bloķē militārais konflikts Gazas joslā. Ko šajā situācijā darīs ES? Cik ilgi ukraiņi varēs palikt Eiropā? Par to “kontekst.lv” iztaujāja Eiropas Parlamenta Zaļo frakcijas juristu Alekseju Dimitrovu. Kopš 2007. gada viņš ir Eiropas Parlamenta Zaļo/EBA grupas juridiskais padomnieks, pirms tam strādājis mūsu Saeimā un Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariātā. A. Dimitrovs pārstāv pieteicējus Latvijas Satversmes tiesā, ANO Cilvēktiesību komitejā un Eiropas Cilvēktiesību tiesā.
Vai var prognozēt to ukraiņu likteni, kuri aizbēga uz ES valstīm? Viņu pagaidu aizsardzības statuss beidzas 2025. gada martā. Kas notiks pēc tam?
Juridiski ES nevar pagarināt aizsardzību ilgāk par 2025. gada martu. Ir svarīgi saprast, ka formāli Ukrainas pilsoņi nav bēgļi, bet gan personas ar pagaidu aizsardzību. Viņu statusu nosaka 2001. gada direktīva, kas tika pieņemta kara vai dabas katastrofas gadījumam, kad Eiropas Savienības teritorijā vienlaikus ierodas daudz cilvēku. Par klasiskā bēgļa statusa vai alternatīvā statusa piešķiršanu katrā gadījumā ir jāpieņem individuāls lēmums. Pagaidu aizsardzībai procedūra ir atšķirīga - ir noteiktas cilvēku kategorijas, kurām ir tiesības uz aizsardzību, un cilvēkam ir tikai jāpierāda piederība pie tām. Piemēram, šajā gadījumā - ka viņš ir Ukrainas pilsonis. Taču direktīvā ir kāda īpatnība - laika ierobežojumi: šādu aizsardzību var piešķirt tikai uz trim gadiem..
Vai pagaidu aizsardzības direktīva tika piemērota iepriekš? Kas šādos gadījumos rīkojās?
Nē. Šī ir pirmā reize. Tika runāts par pagaidu aizsardzības piemērošanu sīriešiem, taču toreiz tas šķita politiski pārāk sarežģīti. Tāpēc precedentu nav.
Kādas ir iespējas?
Pirmā iespēja ir grozīt pašu direktīvu, paredzot, ka tiesiskā aizsardzība var būt ilgāka. Otra iespēja ir pieņemt atsevišķu lēmumu, kas garantētu ukraiņiem līdzīgu aizsardzību kā direktīvā, bet saskaņā ar īpašu procedūru. Trešā iespēja ir pārtraukt pagaidu aizsardzības principa piemērošanu un tiem ukraiņiem, kuri vēlas palikt ES teritorijā, piedāvāt klasisko starptautiskās aizsardzības statusu. Viņu gadījumā tā būtu alternatīvā aizsardzība - aizsardzība tiem cilvēkiem, kuri nav individuāli apdraudēti, bet baidās atgriezties savā valstī, jo viņiem ir bail kļūt par militārā konflikta upuriem.
Bet ja 2025. gada pavasarī Ukrainā vairs nebūs liela mēroga konflikta?
Arī šajā gadījumā ir varianti. Pirmais ir alternatīvā aizsardzība, bet tā būs pieejama tikai tiem cilvēkiem, kas dzīvoja teritorijā, kura nonāca Krievijas okupācijā vai kurā joprojām notiek karadarbība. Taču tad katrs pieteikums tiks izskatīts atsevišķi. Kā piemēru var minēt situāciju ar sīriešiem - viņiem nupat tika piešķirta alternatīvā aizsardzība. Otrais variants - ja karš būs pilnībā beidzies, tad Eiropā varēs palikt tikai tie, kuri varēs pierādīt savas tiesības uz klasisko bēgļa statusu, piemēram, ja kāda iemesla dēļ cilvēkam ir bīstami atgriezties. Turklāt palikt varēs arī tie, kuri varēs saņemt uzturēšanās atļauju darba vai, piemēram, laulības dēļ.
Vai klasiskajam bēgļa statusam ir “derīguma termiņš”?
Ja cilvēku personīgi apdraud kaut kas cits, izņemot karu, piemēram, politiska vajāšana, bēgļa statuss tiek piešķirts vismaz uz trim gadiem, bet katra valsts to var piešķirt uz ilgāku laiku. Latvijā, piemēram, oficiālam bēglim tiek piešķirta pastāvīgās uzturēšanās atļauja, proti, beztermiņa statuss. Taču ir viens svarīgs punkts: ja varas iestādes nonāk pie secinājuma, ka cilvēkam vairs nedraud briesmas, vai ja cilvēks ir apmeklējis savu izcelsmes valsti un praksē ir kļuvis skaidrs, ka viņš var droši tur dzīvot, tas var būt par iemeslu bēgļa statusa atņemšanai.
Vai tas, ka Ukraina pašlaik intensīvi cenšas risināt sarunas par iestāšanos ES, var ietekmēt ukraiņu likteni Eiropā?
Pēc Ukrainas pievienošanās ES Ukrainas pilsoņi nevarēs saņemt patvērumu ES. Tā ir ierasta prakse, ka ES valstis nepiešķir patvērumu citas dalībvalsts pilsoņiem. Šajā gadījumā Ukrainas pilsoņiem būs tādas pašas tiesības kā visiem ES pilsoņiem, bet tas nedod viņiem privilēģijas, kādas var būt bēgļiem.
Kāpēc ES, kurai patīk regulēt tik daudzas lietas - no ierīču lādētājiem līdz informācijai uz iepakojuma -, nav ieviesusi vienotus standartus un kritērijus, kad piešķirt bēgļa statusu un kad ne? Kāpēc Vācija ir gatava uzņemt Krievijas pilsoņus, kas bēg no mobilizācijas, bet Latvija uzreiz brīdina, ka nelaidīs viņus pie sava sliekšņa?
Pastāv abstrakti kritēriji, taču valstis pašas lemj, kā tos piemērot praksē. Gadījumos, kad valsts tiesa nav pārliecināta, tā var vērsties ES tiesā un konsultēties par attiecīgo lietu interpretāciju. Zinu, ka arī Latvijā tagad ir pieņemti tiesas lēmumi par labu Krievijas pilsoņiem, kuriem Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde ir atteikusi statusu.
Taču jebkuram šādam juridiskam procesam ir nepieciešami līdzekļi, zināšanas un laiks. Kāpēc nav starptautiskas tiesas vai tiesībsarga, pie kura varētu tieši vērsties cilvēks, kam ir atteikts bēgļa statuss vai kas uzskata, ka viņa kā bēgļa tiesības netiek ievērotas? Izrādās, ka Ženēvas konvencija pastāv, bet nav institūcijas, kas kontrolētu tās īstenošanu?
Ir ANO augstais komisārs, kurš uzrauga, kā attīstās migrācijas likumdošana katrā valstī, taču patiesībā komisārs sniedz tikai ieteikumus.
Vai pret Latviju ir bijušas pretenzijas?
Jā, saistībā ar situāciju uz robežas ar Baltkrieviju. Bija komisāra oficiāls atzinums. Bet valsts valdība uz to nereaģē.
Cik svarīgs ir maršruts, kuru izvēlas bēgļa statusa pieprasītājs? Un cik svarīgi ir tas, vai viņš šķērso robežu likumīgi ar vīzu vai bez tās?
Absolūti nav svarīgi, kā cilvēks ir ieradies valstī - legāli vai nelegāli. Tas neietekmē to, vai cilvēkam tiek piešķirts bēgļa statuss vai nē. Svarīgi ir tas, vai ceļā uz Eiropu viņš šķērsojis tā sauktās drošās trešās valstis, kurās viņš hipotētiski varētu lūgt patvērumu. Ja jā, tad ES to var uzskatīt par atteikuma iemeslu. Taču pat šajā gadījumā atteikumam nevajadzētu būt automātiskam. Cilvēkam vajadzētu būt tiesībām paskaidrot, kāpēc viņš vai viņa neiesniedza pieteikumu trešajā valstī.
Kuras valstis tiek uzskatītas par drošām?
Vispārīga saraksta nav.
Vai Krieviju un Baltkrieviju var uzskatīt par drošām valstīm?
Ir svarīgi saprast, kas konkrētajam bēglim ir droši - kādas valsts pilsonis viņš ir, vai ar šo valsti ir noslēgts atpakaļuzņemšanas nolīgums, proti, vai atteikuma gadījumā viņš tiks nosūtīts atpakaļ uz Sīriju vai Irāku. Otrs jautājums ir, vai šīs valstis ir ratificējušas ANO konvencijas un kā tās piemēro praksē. Un trešais punkts - cik labi darbojas attiecīgās valsts tiesu sistēma: vai migrants varēs apstrīdēt tiesā atteikumu piešķirt viņam statusu. Ņemot vērā to, ko mēs tagad zinām par Krievijā un Baltkrievijā notiekošo, šajā gadījumā atbilde, visticamāk, būs noliedzoša.
Vai ir kāds saraksts ar valstīm, no kurām cilvēks var noteikti pretendēt uz bēgļa statusu?
Piemēram, Afganistāna. Taču šobrīd Latvija nelaiž afgāņus caur robežu ar Baltkrieviju. Protams, oficiālajās atskaitēs netiek rakstīts, ka cilvēks ir atnācis uz robežu un iesniedzis patvēruma lūgumu, tur tiek rakstīts, ka blakus robežai stāvēja kaut kādi aizdomīgi cilvēki un mēs viņus padzinām prom. Taču šobrīd uz robežas nav ne žurnālistu, ne pilsoniskās sabiedrības pārstāvju, līdz ar to arī nav iespējams pārbaudīt šādu ziņojumu patiesumu.
Pēdējā laikā bēgļi arvien biežāk tiek izmantoti kā maigās varas instruments, lai izdarītu spiedienu uz citām valstīm: Erdogans draud Eiropas Savienībai, ka palaidīs caur robežu Sīrijas bēgļus, kuri šobrīd atrodas Turcijas bēgļu nometnēs, Lukašenko atbalsta migrantu plūsmu caur Baltkrieviju, bet Baltijas valstis un Polija izstumj šos cilvēkus atpakaļ, saucot viņus par “hibrīdieroci”. Cik lielā mērā starptautiskā likumdošana spēj aizsargāt cilvēkus, kuri mēģina rast patvērumu Eiropā un, visdrīzāk, paši saprot, ka ir bandinieki lielajā politiskajā spēlē?
Šādai argumentācijai, ka mēs nepiešķiram bēgļa statusu, jo ārvalsts mēģina cilvēku izstumt uz mūsu valsti, nevajadzētu darboties pēc noklusējuma. Ja Krievija un Baltkrievija veic ES nedraudzīgas darbības, pret šīm valstīm ir jāievieš sankcijas, taču tas nedrīkst ietekmēt uz robežas iestrēguša bēgļa statusu.
Vai Eiropas Savienība var kaut kādā veidā palīdzēt cilvēkiem, kas šobrīd nakšņo Baltkrievijas mežos?
Kad sākās problēmas uz Baltkrievijas robežas, Eiropas Komisija piedāvāja Polijai, Latvijai un Lietuvai pagaidu palīdzības pasākumus, kas paredzēja dažu prasību atvieglošanu (pieteikumu izskatīšanas termiņš, migrantu izvietošanas apstākļi). Polija atteicās. Rezultātā šis projekts ir iestrēdzis ES Padomē, jo citas valstis teica: ja jau skartās valstis nav ieinteresētas šādā palīdzība, tad tā nav jāsniedz.
Vai tiešām Eiropas Komisiju nesadusmoja tas, ka 2016. gada migrācijas krīzes laikā ES valstis faktiski ignorēja lūgumu izturēties solidāri un uzņemt Sīrijas bēgļus?
Sadusmoja gan. Tāpēc šobrīd tiek mēģināts padarīt regulējumu stingrāku. Šobrīd tiek apspriesta jauna grozījumu pakete. Piemēram, tiek ierosināts noteikt statusa piešķiršanas kritērijus nevis direktīvā, bet gan regulā, kura automātiski ir saistoša. Šajā paketē ir minētas arī situācijas, kad solidaritāte būs obligāta. Piemēram, kā tas bija Grieķijā, kad robežu vienlaicīgi šķērso ļoti daudz cilvēku. Šobrīd notiek strīdi par to, kad tieši ir jāizrāda solidaritāte - vai uzņemt šos cilvēkus pie sevis vai arī atpirkties, maksājot tām valstīm, kuras uzņems bēgļus. Tāpat ir priekšlikums atļaut strādāt personām, kuru lūgumi par bēgļa statusa piešķiršanu tiek izskatīti ilgāk par sešiem mēnešiem.
Vai ir minēts arī jautājums par to migrantu izraidīšanu, kuri ir saņēmuši atteikumu?
Šis jautājums nav iekļauts šajā paketē, bet gan atsevišķā direktīvā. Taču šeit ir sarežģītāk. Praksē migrantu atgriešanos bremzē trešo valstu nevēlēšanās uzņemt atpakaļ savus pilsoņus, un to nevar noregulēt ar direktīvu. Viņiem saka: “Paņemiet savu cilvēku!” Uz ko viņi atbild: “Kas mums par to būs?” Sākas kaulēšanās. Tāpēc pēdējā laikā atsevišķas ES valstis arvien biežāk sāk solīt kaut kādus finanšu labumus tām valstīm, no kurām nāk lielas migrantu plūsmas: ja ņemsiet atpakaļ savus pilsoņus, mēs ieguldīsim naudu jūsu ekonomikā. Lai gan šī nav vishumānākā prakse, tā tomēr pastāv.
Kad var tikt pieņemts jauns regulējums?
Pagaidām Eiroparlaments un Padome sola, ka grozījumu pakete tiks pieņemta vēl pirms Eiroparlamenta vēlēšanām, kuras notiks nākamā gada maijā, un vēl divi gadi ir atvēlēti, lai sagatavotos tās ieviešanai. Taču šeit ir grūti izteikt prognozes. Valstis, kuras tieši skar šī migrācijas krīze — Itālija, Grieķija, Malta —, iestājas par šī dokumenta iespējami ātrāko pieņemšanu. Savukārt tādas valstis kā Ungārija un Slovākija ir ieinteresētas novilcināt sarunas.
Kā plānots sodīt valsti, kura nepildīs jaunās paketes prasības? Vai tai varēs, piemēram, atņemt daļu ES fondu?
Dabīgi, neviens nenometīs bēgļus ar izpletņiem. Taču Eiropas Komisija vērsīsies ES Tiesā, šī tiesa atzīs, ka prasības pārkāpusī valsts nepildīja savas saistības uzņemt tik un tik tūkstošus bēgļu, un, ja šī valsts turpinās ignorēt savus pienākumus, Eiropas Komisija var atkārtoti vērsties tiesā un lūgt tai uzlikt šai valstij sodu (piemēram, viena miljona eiro apmērā par katru dienu), kamēr attiecīgā valsts izpildīs tiesas lēmumu. Līdz ar to šo sodu ieturēs no eirofondu maksājumiem, kurus saņem šī valsts.
Vai Eiropas Savienība uzņems palestīniešu bēgļus no Gazas joslas, ja viņi, protams, varēs no turienes izkļūt?
Visdrīzāk nē. Agrāk, pirms kādiem 20 gadiem, Eiropas Savienība pretendēja uz to, lai būtu par sava veida morālo kompasu, taču tagad šādu ambīciju tai nav. Atcerēsimies kaut vai situāciju ar sīriešiem, kad visas ES valstis, iespējams, izņemot Vāciju, gribēja, lai bēgļi labāk paliek Turcijā un Libānā. Galvenā doma bija šāda: mēs varam palīdzēt ar naudu vai uzņemt kādus divsimt cilvēkus, ar nosacījumu, ka mūsu migrācijas dienesta virsnieki paši atbrauks uz bēgļu nometnēm un atlasīs tos, taču neko vairāk. Savukārt šodien ES valstis cenšas nepielaist cilvēkus pat pie savām robežām. Tāpēc palestīniešu gadījumā ES, visticamāk, centīsies pierunāt Ēģipti uzņemt šos bēgļus pie sevis, apsolot tai naudu.
Kāpēc vienās Eiropas valstīs cilvēki izturas pret bēgļiem ar empātiju un izpratni, bet citās — ar agresiju un bailēm? Piemēram, saskaņā ar pēdējo aptauju datiem, lielākā daļa Beļģijas iedzīvotāju iestājas par to, lai paplašinātu nelegālo migrantu tiesības, tajā skaitā nodarbinātības jomā. Ir grūti iedomāties šādu statistiku Latvijā.
Tas ir tāpat kā ar jebkuru ksenofobiju. Iemeslu tam ir daudz: vēsturiskā pieredze, cilvēktiesību nozīme konkrētajai sabiedrībai, valsts kulturālā un nacionālā daudzveidība. Tik tiešām, Austrumeiropas valstīs ir vairāk baiļu, jo tām nav pieredzes bēgļu uzņemšanā un sadzīvošanā ar cilvēkiem, kas nāk no Tuvo Austrumu un Āfrikas valstīm. Taču ir cita problēma, kas nav līdz galam apzināta pat Rietumeiropā. Tā ir pakāpeniska cilvēktiesību vērtību pavājināšanās.
