Arestovičs kļuva slavens Krievijas militārās agresijas pirmajos mēnešos. Būdams prezidenta kancelejas runasvīrs, viņš spēja novērst paniku un saliedēt Ukrainas tautu cīņai ar iebrucēju. Pēc tam tikpat pēkšņi viņš atkāpās no visiem amatiem un šodien ir vairāk pazīstams kā neatkarīgs eksperts, filozofs un savas skolas "Apeiron" pasniedzējs. Viņa spriedumi ir kļuvuši vēl skarbāki, viņš nebaidās saukt lietas īstajos vārdos. Zemāk “rus.nra.lv” saruna ar Oleksiju Arestoviču.
Kas šobrīd notiek Ukrainas sabiedrībā? Kādas ir noskaņas, un vai joprojām valda optimisms par pretuzbrukuma izredzēm?
Ukrainas sabiedrībā ir uzkrājies liels nogurums no kara. Kā jau jebkuru emociju uzplūdus, to aktīvi izmanto sabiedriskās domas līderi un politiķi. Faktiski valstī notiek priekšvēlēšanu kampaņa, sauksim to par "politisko" kampaņu, kurā visi tā vai citādi cenšas spēlēt uz ukraiņu traumām. Noskaņojums ir nepastāvīgs, mūs mētā no optimisma uz pesimismu. Taču joprojām valda vispārējs optimisms par pretuzbrukuma rezultātiem, lai gan zināms atslābums jau ir iestājies.
Jūs un jūsu kolēģi aktualizējāt jautājumu par neracionālu valsts līdzekļu tērēšanu - cik nopietna problēma valstij tā ir šodien?
Neracionālu tēriņu problēma ir totālas korupcijas problēma. Ukrainas ierēdņi, izmantojot karastāvokli un dažu pārredzamu procedūru un konkursu atcelšanu, cenšas nopelnīt pēc iespējas vairāk. Mēs ar kolēģiem to uztveram kā "naudas pelnīšanu uz asinīm", un mums pret to ir ārkārtīgi negatīva attieksme. Mēs jau esam izveidojuši programmu "Tautas audits", kas izseko koruptīvas darbības, lai novērstu zagšanu. Skaļie atkāpšanās gadījumi, piemēram, kultūras un informācijas politikas ministra Aleksandra Tkačenko atkāpšanās no amata, liecina, ka šīs mūsu darbības ir diezgan veiksmīgas.
Skandāli ar kara komisariātiem un humānās palīdzības sadali, kā arī "Monako bataljons" ir Eiropas valstīs redzamākās korupcijas izpausmes Ukrainā. Kas tagad tiek darīts, lai to mazinātu?
Man ir grūti pateikt, kas tieši tiek darīts, jo to var izdarīt tikai augstākās valsts varas iestādes. Mēs redzam, kā regulāri tiek aizturēti korumpēti deputāti, ierēdņi utt. Taču man šķiet, ka mēs netiekam līdz korupcijas saknēm. Un atsevišķu amatpersonu aizturēšana daudz ko neatrisina, lai gan arī tā ir noderīga.
Brīvprātīgie Latvijā stāsta, ka vākt palīdzību ar katru mēnesi kļūst arvien grūtāk. 2022. gada pavasarī cilvēki labprāt ziedoja naudu un lietas Ukrainai, bet šodien labdarības organizācijas saskaras ar budžeta deficītu. Vai jums nešķiet, ka Rietumi jau jūtas noguruši no notiekošā kara?
Ir jūtams, ka visi ir noguruši no kara. Īpaši uz tā fona, ka Ukraina neveic nepieciešamās sistēmiskās darbības vai dara to nepietiekami. Un tas ir daudz lielāks demotivators nekā tikai ilgstošais karš.
Kā palīdzības samazināšana varētu ietekmēt Ukrainas iedzīvotājus un valsts militārās spējas?
Tas ir atkarīgs no tā, par cik lielu palīdzības samazinājumu mēs runājam. Ja tā būs pilnīga samazināšana, mēs sāksim zaudēt vai atkāpties. Ja atbalsts tiks samazināts par kādiem procentiem, mēs buksēsim uz vietas, nevis aktīvi virzīsimies uz priekšu.
Vēl viens nopietns jautājums, kas tiek aktīvi apspriests Eiropas plašsaziņas līdzekļos un sabiedrībā, ir "taisnīga miera" formula Ukrainai. Mēs redzam, ka vecās Eiropas politiķu vidū izskan balsis par saskares līnijas noteikšanu, pamieru vai pat "divu Koreju formulu". Tas Ukrainai ir nepieņemami, bet ko var tam likt pretī?
Ukrainai nav nekā, ko likt pretī "divu Koreju formulai", ja to uzspiež Rietumi. Jo visu militāro tehniku, bruņojumu un 2/3 finansiālās un ekonomiskās palīdzības mēs saņemam no Rietumiem. Tāpēc, ja Rietumi nopietni gribēs mums uzspiest kādu formulu, tie, visticamāk, to uzspiedīs, jo viņiem ir iespēja kontrolēt militārās un finansiālās palīdzības apjomu. Tas nenozīmē, ka Ukrainas balss tur netiek sadzirdēta. Tā tiek sadzirdēta, mums ir oficiāla formula - 1991. gada robežas. Bet mēs saprotam, ka ar pašreizējo spēku un līdzekļu proporciju, ņemot vērā gaidāmo jauno mobilizācijas vilni Krievijā un tos pasākumus, kas no mūsu puses ir nepietiekami, mēs uz šīm robežām neiziesim. Plus vēl korupcija. Tāpēc mums ir radikāli jāmaina valsts raksturs, ja vēlamies atgūt pēc iespējas lielāku teritoriju. Bet pagaidām tas nav redzams.
Situācija ar Ukrainas Pareizticīgo baznīcu… Šis jautājums satrauc vairākus teologus Eiropā. Kādu jūs redzat Ukrainas Pareizticīgo baznīcai kanoniski pieņemamu izeju no šīs krīzes attiecībās ar valsti?
Kā es redzu risinājumu? Pirmkārt - tā ir plašas padomes izveide, diskusija ar visu baznīcu līdzdalību. Tā var būt Baznīcu padome (Visukrainas Baznīcu un reliģisko organizāciju padome. - Red. piezīme). Piemēram, valsts līgums, ko parakstītu visas baznīcas un konfesijas, par Maskavas patriarhāta Ukrainas Pareizticīgo baznīcas stāvokli Ukrainā. Un šajā līgumā būtu jāpieņem kopīgs garīdzniecības un valsts lēmums, vienošanās par to, kā pārvarēt krīzi. Mēs varam uzaicināt ne tikai visu baznīcu pārstāvjus, bet arī pasaules labākos baznīcas reformu ekspertus, vēsturniekus un pat divus gadus diskutēt, bet pieņemt lēmumu. Pats šīs diskusijas uzsākšanas fakts ievērojami mazinātu spriedzi sabiedrībā.
Jūs vairākkārt paudāt viedokli, ka privātā militārā kompānija "Vagner” varētu tikt izmantota provokācijām pret Lietuvu vai pat Latviju. Cik pamatotas ir šīs bažas? Kas aiz tām stāv?
Bažas, ka grupējums “Vagner” tiks izmantots provokācijās pret Lietuvu un pat Latviju, ir acīmredzamas. Putins paaugstina eskalācijas līmeni, ņemot vērā Rietumu mēģinājumus samierināt viņu ar Ukrainu, lai vienotos par darījumiem. Putinam sarunas nozīmē apturēt vai krasi samazināt militārā aprīkojuma daudzumu, kas nonāk Ukrainā. Tas ir viņa galvenais mērķis. Viņš nevēlas noslēgt mieru, viņš vēlas, lai mēs pārtrauktu saņemt atbalstu. Un Rietumi, risinot sarunas, tradicionāli samazina militāro piegāžu apjomu. Tā ir viņu galvenā un mūžīgā kļūda. Tāpēc Putinam ir nepieciešama atelpa, lai mobilizētos, pabeigtu dronu rūpnīcu būvniecību, izceltu no noliktavām tehniku. Un viņš ir gatavs Rietumiem parādīt gatavību sarunām. Turklāt viņš sagādā Rietumiem nepatikšanas Āfrikā, Nigērā. Un Baltijas valstīs. Tiklīdz viņš biedē, viņi sāk ar viņu runāt.
Kara eskalācija un karadarbības pārcelšana uz NATO valstu teritoriju - ko tas var dot Putinam?
"Vagner" ir "labs" tajā ziņā, ka par to nav jāuzņemas politiskā atbildība. Krievija, protams, oficiāli nesāks karu ar NATO. Bet provokācijas, draudi, plānu izstrāde, Rietumu sabiedriskās domas iebiedēšana - jā, tāds ir mērķis informatīvajā operācijā, ko kopīgi veic Krievijas prezidents Putins un Baltkrievijas prezidenta pienākumu izpildītājs Lukašenko.
Kā jūs vērtējat NATO samita rezultātus?
Es šajā samitā neko negaidīju no Rietumiem, vēl jo mazāk precīzu Ukrainas pievienošanās NATO datumu. Rietumi īsteno absolūti noteiktu politiku, aiz kuras stāv ASV un jo īpaši prezidenta Baidena lēmums. Tās vienmēr staigā pa trijstūri, lai tikai neatdotu Krieviju Ķīnai. Šim nolūkam viņi izmanto formulu "Ukraina nedrīkst zaudēt, bet arī Krievija nedrīkst zaudēt". Ar šādu pozīciju ir ļoti grūti uzvarēt karā, un no rietumvalstīm nav jāgaida asas kustības. Runājot par Putinu, viņš lieliski zina, kādi ir Rietumi un ka tiem ir nepieciešams Putins, lai stātos pretī Ķīnai. Un viņš mierīgi spēlē uz Rietumu neizlēmību un to koķetēšanu ar Ķīnu.
Kopā ar saviem kolēģiem jūs veidojat nākotnes Ukrainas tēlu. Kara gaitā tas ievērojami mainās. Kāds ir jaunākais modelis, kurā virzienā Ukrainai būtu jāvirzās pēc kara, lai novērstu tā atkārtošanos?
Tas nemainās, bet tiek publiskots soli pa solim. Priekšstats ir nemainīgs: es Ukrainu saprotu kā jaunu civilizāciju, kas būvēta pēc jauniem principiem. Šie principi ir tāds pretstats Loka un Hobesa principiem, par 180 grādiem pretēji tiem, uz kuriem balstās Rietumu sabiedrības. Lai gan mēs sevi saprotam kā daļu no Rietumiem. Taču Rietumu ietvaros ir iespējamas dažādas civilizācijas formulas. Es ticu, ka cilvēkā ir vairāk labā nekā ļaunā, atšķirībā no iepriekš minētajiem filozofiem, kuri uzskata, ka "cilvēks cilvēkam ir vilks" un viņu dabiskais stāvoklis ir savstarpējs karš. Es ticu, ka cilvēka dabiskais stāvoklis ir komunikācija un sadarbība, dialogs, un es vēlos veidot uzticībā balstītu sabiedrību. Tā vietā, lai veidotu disciplinētu sabiedrību, kas balstīta uz bailēm un kontroli, es vēlos veidot prieka un zinātkāres, un savstarpējas uzticēšanās sabiedrību. Nav jēgas cīnīties par kaut ko mazāku, un es arī neredzu jēgu veidot kaut ko mazāku.
Vai šajā projektā ir vieta “Intermarium” projektam (Baltijas, Melnās un Adrijas jūru ciešas sadarbības vai pat konfederācijas projekts - Redakcijas piezīme), par kuru daudz runāja pirms kara un pat tā sākumā?
“Intermarium” projektam ne tikai ir vieta. Jaunās Ukrainas ārpolitikas svarīgākais punkts, kā to redzu es un mani kolēģi, ir ciešu ekonomisko, aizsardzības un citu alianšu sistēma, galvenokārt ar kaimiņvalstīm, ar kurām mums ir kopīgs vēstures redzējums un kopīgas intereses. Tās ir Polija un Baltijas valstis.
Kā jums izdodas tikt galā ar šādu garīgo un fizisko slodzi pēdējā pusotra gada laikā?
Man tas ir ierastais dzīves ritms, tāpat bija arī miera laikā. Es sevi nežēloju, esmu pieradis smagi strādāt.
Kur atrast resursu tiem brīvprātīgajiem, kuriem pastāvīga stresa dēļ draud izdegšana?
Brīvprātīgajiem ir jāmeklē resurss, tāpat kā to meklē visi cilvēki. Šajā ziņā viņi nav atšķirīgi. Viņiem ir jāsaprot, kāds ir vispārējais mērķis. Galvenais mērķis nākotnē dod spēku tagadnē un spēku tikt galā ar pagātni.
Kari vienmēr ir pavadījuši cilvēci, taču man ir grūti atcerēties citu tik ētiski skaidru karu. Ir upuris, ir agresors. Ir savas mājas aizsardzība, un ir mēģinājums to ieņemt. Kāpēc tas notika? Vai tas varētu būt mans kognitīvais izkropļojums?
Sākumā tas bija ētiski skaidrs. Kopš tā laika mēs esam izdarījuši daudz muļķīgu lietu, dehumanizējot krievus, saucot viņus par "orkiem" un "cūku suņiem" un darot virkni citu lietu, kas krieviem ir radījušas morālā taisnīguma izjūtu. Nav svarīgi, cik tas ir pamatoti, svarīgi ir tas, ka viņi jūt, ka cīnās par savas tautas izdzīvošanu. Tā ir viena no mūsu lielākajām muļķībām. Jūs varat rakņāties vēsturiskos iemeslos un tamlīdzīgi gadsimtiem ilgi, bet jums ir jāsaprot, ka Putinam ir metavēsturisks ietvars. Viņš to izmantoja pirms iebrukuma, un viņi turpina vadīties pēc tās pašas loģikas. Medinskis, Putina uzticības persona, strādā ar to pašu vēsturi. Un pats svarīgākais ir tas, ka viņi tam patiešām tic, tas viņus motivē. Un nav svarīgi, ko mēs sakām par šīs loģikas muļķību, svarīgi ir tas, ka tā dod viņiem motivāciju cīnīties.
Ukrainā pēc kara būs ļoti daudz cilvēku, kas cietīs no posttraumatiskā stresa. Vai jau ir plāni, kā to novērst un palīdzēt šādiem cilvēkiem?
Ukrainā jau tagad ir ļoti daudz cilvēku, kas cieš no posttraumatiskā stresa sindroma. Es nezinu par plāniem, esmu dzirdējis tikai runas par tiem, bet realitātē es pat neredzu, ka šī problēma tiktu nopietni apzināta. Turklāt, kad es ierosinu PTSS tēmu, tie, kas cenšas iegūt sociālo kapitālu no varoņu mīta, sāk raustīties un sāpīgi reaģēt, it kā viņus tas aizskar. Otrkārt, es neredzu atbilstoša speciālistu skaita sagatavošanu, pasākumu sistēmu un infrastruktūru, lai nodrošinātu iedzīvotāju masveida aprūpi.
Pie mums sarūk to cilvēku skaits, kas atbalsta Krieviju, bet saglabājas liels "neviennozīmīgo" slānis. Kādu kritiskās domāšanas padomu jūs varētu dot tiem Latvijas iedzīvotājiem, kuri joprojām šaubās un kuriem "viss nav tik viennozīmīgi" un "pie visa vainīga ir Amerika"?
Grūti dot padomu tiem, kuri domā, ka "viss nav tik viennozīmīgi" un "pie visa vainīga ir Amerika", jo viņi ir izvēlējušies savu pasaules ainu un to var mainīt tikai personiska katastrofa, kas pašai Latvijai nedraud un šiem cilvēkiem Latvijā droši vien arī ne. Šeit būtu jādod padoms tiem cilvēkiem, kuri saskaras ar šiem "neviennozīmīgajiem". Ir jāatzīst pasaules sarežģītība un tomēr jāuzstāj uz savu taisnību. Un taisnībai būtu jānāk no skaidra pasaules redzējuma un skaidras ētiskas izpratnes par to, kāpēc un ko mēs darām, kā vārdā. Ja mērķi ir gaiši un mēs saprotam, kā vārdā ir šis gaišums, tad pat atsevišķiem trūkumiem, problēmām un citām lietām nevajadzētu mūs novirzīt no ceļa. Tāpat kā Ukrainā: jā, mēs atzīstam, ka ir korupcija, viss ir grūti, ir trūkumi, bet mūsu mērķi ir gaiši. Krievijai ir daudz priekšrocību, viņi ir pieņēmuši virkni veiksmīgu lēmumu, viņi diezgan prasmīgi spēlē stratēģiskā līmenī, Āfrikā, bet tas nenozīmē, ka viņu mērķi ir gaiši.
Kā jūs šodien redzat savu personīgo misiju?
Mana misija šodien ir tāda pati - aizvest tautu līdz realitātei. Kad nepieciešams, es saku pozitīvas lietas, kad cilvēki novirzās pa kreisi. Kad pa labi, tad negatīvas lietas. Galvenā misija, mērķis ir, lai tauta saglabātu līniju, kas ir nevainojami vērsta uz gaismu. Mans mērķis vienmēr ir tāds, tas nemainās. Es to daru televīzijā, intervijās, savā sabiedriskajā darbā un semināros.
