Viena no lielākajām izdevniecībām pasaulē “Harper Collins” izdevusi romānu "Okupācijas meitas". Kanādiešu rakstnieces Šellijas Sandersas grāmata ir par daiļliteratūrā gandrīz neskartu tēmu – ebreju masu slepkavības Rumbulas mežā Latvijā Otrā pasaules kara laikā. “Rus.nra.lv” viesojās grāmatas prezentācijā Latvijā, Žaņa Lipkes memoriālajā muzejā.
Grāmatas “Okupācijas meitas” galvenā varone Mirjama redz, kā 1940. gadā Rīgā ienāk padomju tanki, bet gadu vēlāk pilsētu ieņem vācu karaspēks. Pēc 35 gadiem mazmeita Mirjama cenšas noskaidrot ģimenes noslēpumus un uzzināt, kā holokausta laikā Latvijā pazuda viņas onkulis.
Romāna sižetu un tā varoņus daļēji iedvesmojis stāsts par romāna autores, Kanādas ebrejietes Šellijas Sandersas ģimeni, kura tikai pirms dažiem gadiem uzzināja par savu saistību ar Latviju. Mēs ar Sandersu runājām par izdzīvojušo atmiņām, slepenības atmosfēru un traumām, kas tiek nodotas no paaudzes paaudzē.
Jūsu pirmā grāmatu sērija “Reičelas noslēpumi” ir balstīta uz jūsu vecvecmāmiņas biogrāfiju. Reičela bija spiesta apceļot pusi pasaules, lai izdzīvotu 20. gadsimta karu un represiju laikā. Cik lielā mērā jaunais romāns "Okupācijas meitas" ir saistīts ar jūsu dzimtas vēsturi?
“Okupācijas meitas” ir mēģinājums atjaunot to, kas varēja notikt ar maniem Latvijā palikušajiem radiniekiem. Lieta tāda, ka manu vecvecvectēvu no Rīgas izraidīja uz Sibīriju, jo viņš piedalījās 1905. gada revolūcijā. No turienes pēc ebreju grautiņa mani senči pārcēlās uz Šanhaju un tikai tad nokļuva Kanādā. Bet lielākā daļa manas ģimenes no Latvijas nekur neaizbrauca, un kontakts ar šiem cilvēkiem pazuda. Mani radinieki Kanādā nezināja, kas notika ar viņu tantēm, onkuļiem, māsīcām kara laikā - viņi tikai pieņēma, ka gājuši bojā nometnēs. Iedomājieties, ka jūsu ģimene ir pazudusi un jūs saprotat, ka ar viņiem ir noticis kaut kas šausmīgs, bet jums nav nekādas informācijas! Un nav iespēju apglabāt un apraudāt mīļos.
Es biju tādā pašā stāvoklī pirms septiņiem gadiem, kad sāku rakstīt šo grāmatu. Man ir kaudze ar ģimenes fotogrāfijām, kas nozagtas manai tantei. Jā, es tās burtiski nozagu. Ņuša - tā sauca šo sievieti - pat neļāva citiem tās redzēt, tāpēc fotogrāfijas bija jāiznes no mājas zem drēbēm. Kad sāku pētīt attēlus, daudzos no tiem atradu uzrakstu “Dvinsk”. Internetā uzzināju, ka tas ir viens no Daugavpils nosaukumiem. Tikai tādā veidā, pieaugušā vecumā, atklāju, ka manas saknes ir saistītas ar Latviju. Noslēpuma atmosfēra ir vēl viena lieta, kas manu ģimeni saista ar “Okupācijas meitu” varoņiem.
Kāpēc jūsu ģimenes locekļi tik ļoti slepenojās?
Es domāju, ka pat Kanādā viņi nejutās droši. Mana māte ir dzimusi 1938. gadā. Tieši tajā laikā Kanāda atteicās pieņemt pasažieru kuģi "St. Louis", ar kuru ebreji mēģināja emigrēt no Vācijas. Monreālā ieradās tūkstošiem nacistu atbalstītāju, daži no viņiem pat valkāja nacistu formas tērpus. Un visā pilsētā bija izvietotas zīmes "Melnajiem, ebrejiem un suņiem ieeja aizliegta". Ebreji nedrīkstēja strādāt slimnīcās vai apmeklēt golfa klubus. Es domāju, ka beigās mana vecmāmiņa vienkārši nolēma, ka viņai ir vieglāk izlikties, ka viņa nav ebrejiete, un aizmirst par pagātni.
Holokausta laikā Latvijā gāja bojā gandrīz 90 procenti valstī dzīvojošo ebreju. Taču par šiem notikumiem pasaulē zināms maz. Kad mēs sakām "holokausts", mēs primāri šo vārdu asociējam ar Babijaru Ukrainā vai Aušvicu Polijā. Kāpēc ir tā?
Man ir grūti sniegt konkrētu atbildi. Babijara tika izmantota ne tikai ebreju nogalināšanai - tur gāja bojā gan čigāni, gan padomju karagūstekņi. Nāvessodu izpilde Babijarā turpinājās līdz 1943. gadam, un tāpēc upuru skaits bija daudz lielāks - aptuveni 100 tūkstoši cilvēku. 1941. gada novembrī un decembrī Rumbulas mežā notika divi ebreju slaktiņi, pēc kuriem nāvessodu izpilde tur beidzās. Varbūt tāpēc šai traģēdijai nav pievērsta liela uzmanība.
Vai, jūsuprāt, Latvijas varas iestādes būtu varējušas darīt vairāk, lai runātu par holokaustu?
Latvijas varas iestādes dara daudz. Rumbulas mežā ir uzcelts labs memoriāls, un Rīgā ir arī citi muzeji, piemēram, memoriāls Žanim Lipkem, kurš kara laikā glāba ebrejus. Latvijā 4. jūlijā tiek atzīmēta Ebreju tautas genocīda upuru piemiņas diena. Par slepkavībām Rumbulā un Biķerniekos latvieši noteikti uzzinās arvien vairāk, taču grūtības rada tas, ka ārpus valsts neviens par šo traģēdiju nezina. Iespējams, situācija ir saistīta ar to, ka par Latviju un Rīgu principā zina maz. Es to bieži redzu Kanādā un ASV. Un man par to ir kauns. Jo Latvija ir brīnišķīga vieta, lai arī ar sarežģītu vēsturi. Es cenšos runāt par Rīgu, cik bieži vien varu.
Grāmatā jūs ļoti precīzi attēlojat Rīgas garu - par Meža prospektu vai Daugavas krastiem lasītājam šķiet, ka viņš redz šīs vietas. Kā jums tas izdevās?
Divas reizes atbraucu uz Rīgu, kad strādāju pie romāna. Apmeklēju Ebreju geto muzeju un muzeju “Ebreji Latvijā”, apskatīju kādreiz manai ģimenei piederējušos namus Elizabetes un Avotu ielā, meklēju informāciju par saviem radiniekiem nacionālajā arhīvā. Visu šo laiku ievēroju, kādas smaržas jūtu, kādas skaņas dzirdu, un tad mēģināju šīs sajūtas pamodināt darba laikā. Es uzņēmu tūkstošiem fotogrāfiju, izdrukāju tās, ievietoju fotoalbumā un skatījos, kad rakstīju tekstu.
Kādus vēl informācijas avotus izmantojāt?
Pirmkārt, man ļoti palīdzēja muzeja "Ebreji Latvijā" direktors Iļja Ļenskis. Tieši viņš izskaidroja vienu no galvenajiem noslēpumiem manas dzimtas vēsturē - kāpēc mans vecvectēvs un vecvecmāmiņa no Latvijas pārcēlās uz Sibīriju. Tomēr pārsteidzoši, ka šī izraidīšana faktiski izglāba viņu dzīvības. Latvijas Universitātes profesors Ruvins Ferbers ir izveidojis Latvijas ebreju kopienas vārdu un likteņu datubāzi, kas ir kļuvusi par galveno mana pētījuma sastāvdaļu. Intervēju Liepājas geto izdzīvojušo Džordžu Švābu un izlasīju viņa grāmatu “Izdzīvojušā bērna odiseja: no Latvijas uz Ameriku caur nometnēm”.
Par nozīmīgu avotu kļuva arī citu izdzīvojušo, piemēram, Rīgas šuvējas Frīdas Miķelsones, atmiņas. 1941. gada decembrī šo sievieti veda uz Rumbulu. Viņa mēģināja parādīt papīrus par to, kāda viņa ir veiksmīga šuvēja. Jo Frīda gribēja pierādīt, ka viņu nav vērts nogalināt. “Einsatzgruppe” dalībniece notrieca Miķelsoni zemē, viņa zaudēja samaņu, un viņa bija apbērta ar to cilvēku apaviem, kuri pirms nošaušanas novilka kurpes. Kad drēbniece atguva samaņu, viņa izkāpa no zābaku kaudzes un divarpus gadus klīda pa Latviju bez jumta virs galvas, burtiski dzīvojot mežos un laukos. Vienīgie cilvēki, kas viņu atbalstīja, bija Septītās dienas adventistu grupa. Frīda pie sevis atkārtoja: “Man ir jāizdzīvo, lai pastāstītu cilvēkiem par notikušo.” Viņa daļēji iedvesmoja mani izveidot Mirjamas tēlu.
Kāds ir ideālais līdzsvars starp faktu un fikciju vēsturiskajā daiļliteratūrā?
Vēsturiskās prozas autoram jābūt precīzam ar faktiem. Bet, ja jūs paļaujaties tikai uz faktiem, jūs saņemat mācību grāmatu, nevis romānu. Vēsturiskā proza atdzīvojas, pateicoties varoņiem, tāpēc reizēm ir jāizdomā, ko viņi saka viens otram, ko domā. Galu galā par to nav nekādu ierakstu. Uz stāstu jāskatās ar varoņu acīm.
Kādā “Okupācijas meitu” ainā, kurā aprakstīts padomju iebrukums Rīgā, teikts, ka tanki ietriecās pūlī un saspieda cilvēkus. Kāds ir šīs informācijas avots? Es nezinu nevienu pētījumu, kas to apgalvotu.
Šajā grāmatā es neesmu izdomājusi vēsturiskos faktus. Ja šis apraksts ir iekļauts tajā, tad es to izlasīju aculiecinieku atmiņās. Konkrētāk, kādas atmiņas, tagad nevaru atcerēties.
Kā iespējams ētiski literatūrā attēlot masu slepkavības?
Es neesmu pārdzīvojusi holokaustu. Es tur nebiju. Bet man šķiet, ka, ja katastrofas liecinieki stāsta jums savus stāstus, tad jūs pats kļūstat par liecinieku.
Jūsu varone neredz lielāko daļu Rumbulas nāvessodu - vai tas ir triks, lai netraumētu lasītājus?
Viņa to neredz, jo ir bezsamaņā. Es to neizdomāju, lai izvairītos no asiņainām ainām - tā bija holokaustu izdzīvojušo patiesā pieredze.
Jūsu grāmata ir veltīta arī starppaaudžu traumām - kā cilvēki, kas ir bijuši liecinieki kariem un katastrofām, nodod savu pārdzīvoto nastu tālāk bērniem un mazbērniem. Vai redzat sevī šīs traumas pazīmes?
Tas, ko piedzīvoja mana ģimene, protams, to ļoti ietekmēja. Mana vecvecmāmiņa Sofija ar saviem bērniem izdzīvoja Šanhajā, bet viņi cieta badu. Mamma stāsta, ka mana vecvecmāmiņa nekad nav smaidījusi. Mana vecmāmiņa pārcēlās uz Kanādu, un viņai izdevās iegūt augstāko izglītību. Viņai ar savu izcelsmi un dzīves gājumu šī bija unikāla situācija, jo tolaik sievietes augstskolās studēja reti.
Mana vecmāmiņa bieži sēdēja savā mājā Monreālā halātā un ilgi spēlēja “Solitaire”. Viņa nevarēja sevi pilnībā realizēt, lai gan viņai bija pietiekami daudz spēju.
Mana māte, arī nesmaidīga, nebija bieži mīļa. Domāju, ka starppaaudžu trauma skārusi arī mani - visu mūžu biju pakļauta depresijai, kas tika nodota arī manām meitām.
Tagad traumu izpētes ietvaros attīstās tāda zināšanu joma kā epiģenētika. Zinātnieki noskaidrojuši, ka tad, kad sievietei dzimst meita, piektajā grūtniecības mēnesī augļa iekšienē jau ir olšūnas, no kurām tad parādīsies nākamā šīs ģimenes paaudze. Iedomājieties - trīs paaudzes vienā ķermenī! Es jūtu ciešu saikni ar savu vecmāmiņu, lai gan viņa jau sen ir aizgājusi mūžībā. Kad ķēros pie savas dzimtas vēstures pētīšanas, es to darīju savas vecmāmiņas labā - esmu pārliecināta, ka viņa gribēja noskaidrot savu radinieku likteni.
Iespējams, tieši šīs saiknes dēļ ar senčiem mani tik ļoti saista jūdaisms un krievu literatūra.
Vai jūsu senči runāja krieviski?
Tā bija viņu galvenā valoda. Mana vecvecmāmiņa pat Kanādā sazinājās ar savu vecmāmiņu krieviski, un mana vecmāmiņa lasīja krievu klasiku oriģinālā. Pirms nāves vecmāmiņa atkal sāka runāt krieviski.
Vai viņi zināja latviešu valodu un bija saistīti ar latviešu kultūru?
Zinu, ka senči mājās runāja jidišā. Bet pieļauju, ka viņi varētu arī nedaudz zināt latviešu valodu, lai komunicētu ar vietējiem. Būt Latvijas ebrejam un latvietim ir pilnīgi atšķirīgas lietas. Man nav latviešu asiņu, es neredzu nekādu saistību ar šo kultūru. Bet mani patiesi iespaido tas, kā latviešiem izdevās saglabāt savas tradīcijas - valodu, dziesmas, dejas, tautastērpu. Biju vienā no dziesmu svētku koncertiem un Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā un noteikti varu teikt, ka apbrīnoju Latvijas mākslu.
Vai grāmata iznāks arī krievu un latviešu valodā?
Ļoti gribētos izdot krieviski, bet es to nevaru, kamēr Putins ir pie varas un karš turpinās. Ceru, ka turpmāk būs iespējama publikācija krievu valodā.
Latvijas tirgus ir ļoti mazs, neesmu pārliecināts, ka kāds uzņemsies tulkošanu - visticamāk, tas būs komerciāli neizdevīgi. Ceru, ka mans ceļojums uz Latviju pievērsīs uzmanību grāmatai angļu valodā.
Vēsturiska proza par holokaustu tiek rakstīta, cita starpā, lai novērstu līdzīgus noziegumus nākotnē. Bet Krievijas iebrukums Ukrainā vēlreiz pierādīja, ka māksla nevar apturēt karu. Vai pēc tam ir jēga rakstīt katastrofu romānus?
“Okupācijas meitas” iznāca tieši tajā brīdī, kad sākās karš Ukrainā. Un es saskatīju tik daudz paralēļu ar padomju okupāciju Latvijā... Tad nodomāju: “Vēsture iet pa apli.” Literatūra, protams, nekad neapturēs karu - noziedznieki un antisemīti nelasa tādas grāmatas kā mans romāns. Bet mums joprojām ir jāpaplašina cilvēku redzesloks un jāatgādina viņiem par notikušo.
