Aizsardzības ministre Ināra Mūrniece (Nacionālā apvienība) intervijā ASV telekanālam “Voice of America” atklāj, ka no samita Viļņā gaida NATO dalībvalstu vienprātību par nepieciešamību iekļaut Ukrainu aliansē, par dalībvalstu apņēmību vismaz 2% no iekšzemes kopprodukta nodalīt aizsardzībai, kā arī vienošanos par NATO aizsardzības plānu izstādi NATO austrumu flangam, tostarp Baltijas valstīm.
- Apritējušas 500 dienas kopš Krievijas iebrukuma. Ik dienas drošības jomā notiek procesi, parādās jauni riski. Kurp virzāmies? Vai Latvija ir drošībā?
- Kopš iestāšanās NATO Latvija ir daudz lielākā drošībā, nekā mēs bijām agrāk pirms tam. Drošības riski ir pieauguši. Mums tepat blakus NATO robežām, tepat blakus Latvijas robežām notiek Krievijas brutālais, asiņainais, neattaisnojamais karš Ukrainā. Mēs redzam interesantas norises pašā Krievijā, kas liecina par Putina varas vertikāles jūtamu šūpošanos. Šie procesi rada jautājumus par drošības situāciju. Latvija ir NATO dalībvalsts, un Latvija ir ļoti daudz darījusi savu drošības spēju uzlabošanai. Varam runāt par jaunām kaujasspējām, kuras mēs Latvijas bruņotajos spēkos ļoti aktīvi ieviešam un virzām uz priekšu. Varam runāt par jauniem sadarbības projektiem militārajā jomā ar Amerikas Savienotajām Valstīm, mūsu stratēģisko partneri. Varam runāt par ļoti aktīvu drošības sadarbību ar NATO dalībvalstīm. Varam runāt par to, cik neticami daudz Latvija ir darījusi, stiprinot savu drošību. Piemēram, valsts aizsardzības dienesta ieviešanu.1. jūlijā valsts aizsardzības dienestu sāka pildīt pirmie brīvprātīgie. Turpināsim attīstīt dienestu, lai gatavotu rezerves karavīrus, lai sagatavotu bruņotas rezerves karavīru vienības. Tādējādi mēs radām nemitīgu pienesumu mūsu pašu bruņotajiem spēkiem. Latvijas drošība ir daudz labāk nostiprināta, tā ir daudz lielāka nekā pirms mūsu iestāšanās NATO. Bet piekrītu arī tam, ka drošības riski ir pieauguši.
- Kāds ir mūsu rīcības modelis augošo drošības risku situācijā? Cik veiksmīga ir mūsu sadarbība ar ASV? Ko Latvijas valsts no ASV vēl var iegūt?
- Amerikas Savienotās Valstis ir mūsu stratēģiskais partneris. Varu tikai teikt, ka mūsu sadarbība ir ārkārtīgi laba. Man bija iespēja vizītē apmeklēt Amerikas Savienotās Valstis un tikties ar ASV aizsardzības ministru ģenerāli Loidu Ostinu, tikties ar Amerikas Savienoto Valstu bruņoto spēku redzamākajām amatpersonām un runāt par sadarbības projektiem. Viļņas samits ir zināma robežšķirtne, kur mēs jau gribam sasniegt zināmus attīstības posmus. Tas ir zināms atskaites punkts mums pašiem. Te jārunā par “Hard Defence”, par NATO austrumu reģiona nostiprināšanu. Arī Amerikas karavīru ieguldījums šeit ir ārkārtīgi augstu vērtējams. Runājot par austrumu flanga nostiprināšanu, svarīgi mobilizēt jaunas spējas. Latvija sevi apzinās kā reģiona valsti. Mēs redzam savus sabiedrotos - Baltijas valstis, Poliju, Čehiju. Mūsu tuvākie sadarbības partneri ir arī Kanāda, ar kuru kopā mēs veidojam kaujas spējīgu brigādi. Mēs kopīgi realizējam arī NATO stiprināšanas pasākumus. Viens no tiem Viļņas samitā būs sarunas par 2% no iekšzemes kopprodukta iedalīšanu aizsardzībai. Polija jau paziņoja par virzīšanos uz 5% slieksni. Latvija ir paziņojusi par virzīšanos uz 3% no iekšzemes kopprodukta līdz 2027. gadam. Bet jau tagad ir skaidrs, ja būs tik dinamiska attīstība, kāda šobrīd notiek Latvijā, mēs šos 3% no iekšzemes kopprodukta valsts aizsardzībai sasniegsim agrāk nekā 2027. gadā. Mēs, Latvija, Baltijas valstis, Polija, darām ļoti daudz. Priecē, ka mēs darām kopā ar mūsu stratēģisko sabiedroto ASV un arī citiem NATO partneriem.
Vienlaikus, runājot par drošības riskiem, ir skaidrs, ka mūsu kopējais uzdevums ir atbalstīt Ukrainu. Man ir bijis tas gods piedalīties sanāksmē Ramšteinā, kuru vada divi ministri - ASV aizsardzības ministrs Loids Ostins un Ukrainas aizsardzības ministrs Olekss Rezņikovs. Jā, viņi sēž blakus pie viena galda, bet šis galds ir ļoti garš. Respektīvi, pie tā sēž ne tikai NATO dalībvalstis, bet pievienojas arvien jaunas un jaunas valstis. Atbalsts Ukrainai - tā ir viena no lietām, par ko es kā aizsardzības ministre varu patiešām lepoties. Esam saņēmuši atzinību gan no Ukrainas, gan no Amerikas. Nepieciešamību palīdzēt Ukrainai Latvijas sabiedrība vienmēr sapratusi. Viens procents no iekšzemes kopprodukta - tā ir tikai mūsu militārā palīdzība Ukrainai. Kopumā atbalsts Ukrainai ir daudz lielāks. Blakus minot, ka mūsu pašu aizsardzības budžets ir 2,3% no iekšzemes kopprodukta. Jā, var teikt, ka tā ir gandrīz puse no mūsu no valsts aizsardzības izdevumiem, ko mēs sniedzam Ukrainai. Jo ir skaidrs, ka ilgtspējīgs miers mūsu pasaules daļā būs iespējams tikai tad, kad Ukraina šajā karā uzvarēs un Krievija tiks sakauta.
- Vai Baltijas valstīm ir kas padomā par palīdzēšanu ne tikai par naudu, bet arī par ieročiem, kā, piemēram, to dara Zviedrija? Varbūt ir laiks arī pašiem ražot ieročus?
- Jūs ļoti pareizi uzsvērāt to, ko mēs redzam: atbalsts Ukrainai nav tikai naudas jautājums. Naudu valstis būtu gatavas dot vairāk un ieguldīt vairāk. Ir militārās industrijas problēmas. Latvija Ukrainai ir atdevusi savus ieročus un militāro ekipējumu tik daudz, lai Latvijas bruņoto spēku kaujas spējas saglabātos atbilstošā līmenī. Mēs, protams, saņemsim jaunu, modernāku ekipējumu un ieročus. Šobrīd Ukrainai ir nepieciešama munīcija, un ir iniciatīvas Eiropas Savienības ietvaros, arī NATO dalībvalstis strādā, lai Ukrainai sagādātu nepieciešamā kalibra munīciju. Tās kritiski trūkst. Tiek domāts arī par to, lai gan Eiropas Savienība, gan NATO dalībvalstis audzētu savas spējas militārās industrijas jomā. Mēs Latvijā spējam radīt jaunus interesantus militāro produktu prototipus, par kuriem ir interese arī pasaulē. Bet šobrīd mūsu uzdevums ir uzsākt šo prototipu masveida ražošanu. Visi zina Latvijā radītās lidmašīnas “Tarragon”. Latvijā militārā uzņēmējdarbība attīstās. Piemēram, mūsu militārā partnerība ar Somiju un bruņumašīnas “Patria” projekts. Es Latvijā gribētu redzēt daudz straujāku militārās industrijas attīstību. Mums ir labas iestrādnes. Bet pirms laika es tās neatklāšu, ir interesanti projekti, labi projekti, par ko ir gandarījums, ar ko ejam uz priekšu, bet pagaidām par tiem runāt vēl ir pāragri.
- Ko jūs personīgi gaidāt no NATO samita Viļņā?
- Ir gandarījums par to, ka Madrides samitā tika ļoti atklāti pateikts, ka Krievija ir drauds un NATO to saredz kā draudu. Tā bija atklāta valoda un arī pavērsiens pašā NATO domāšanā. Šis Viļņas samits notiks kara laikā, un kara noziegumi un zvērības, ko visa pasaule redz, kas notiek Ukrainā dienu no dienas, ir mainījuši noskaņu gan NATO dalībvalstīs, gan pasaulē kopumā. Līdz ar to es sagaidītu un redzu, ka notiek virzība uz vienošanos, ka Ukraina ir jāuzņem NATO pavisam drīz pēc kara beigām. Arvien vairāk NATO dalībvalstu pievienojas šim viedoklim. Es cerētu, ka NATO ģenerālsekretāra vadītā diskusija varētu vainagoties ar šādu apņemšanos. Es ļoti cerētu uz to. Otra lieta ir 2% valsts aizsardzībai no iekšzemes kopprodukta. Tā ir vēl viena lieta, par ko mēs runājam pie NATO apaļā galda, tiekoties NATO dalībvalstu ministriem. Latvija jau šobrīd sasniedz 2,25%, pavisam drīz būs 2,3% un vēl pavisam drīz jau 3%. Mēs saprotam, kāpēc tas ir nepieciešams, mēs saprotam, ka tādējādi mēs stiprinām ne tikai Latviju, bet arī stiprinām NATO. Ja Latvija var tik ievērojami atbalstīt Ukrainu, salīdzinot ar to, cik liela ir mūsu ekonomika, salīdzinot ar to, cik liels ir mūsu budžets, tad es domāju, ka citas valstis arī var sekot mūsu piemēram.
Tas, ko mēs vēl gribētu redzēt NATO samitā un kāpēc šie 2% no iekšzemes kopprodukta ir nepieciešami valsts aizsardzībai, ir labi, detalizēti izstrādāti NATO aizsardzības plāni, tajā skaitā Baltijas reģionam. Patiešām tie plāni ir sarežģīti, un tiek runāts par plānu kopumu, nevis par kādu vienu vai diviem, vai četriem plāniem. Tas ir plānu kopums, bet, lai šos plānus NATO varētu izpildīt, valstīm ir jādeleģē spēki, un tas ir ļoti būtiski. Vispirms valstīm šos spēkus vajag, un tas nozīmē arī finansējumu valsts aizsardzībai. Jā, pirmais solis ir izdarīts, un es gribu izteikt ļoti augstu atzinību ģenerālim Kristoferam Kavolli, kurš ar šiem plāniem strādāja, un tādi ir izstrādāti. Bet ir nepieciešams, lai NATO valstis kopumā būtu spējīgas šos plānus pildīt. Un tāpēc šie 2% valsts aizsardzībai ir būtiski ne tikai Latvijai, ne tikai mūsu pasaules daļā, bet arī citās NATO dalībvalstīs.
- Vai Latvija bija gatava reaģēt uz iespējamo ārkārtas situāciju Prigožina puča mēģinājuma laikā Krievijā?
- Mēs sekojām līdzi situācijai. Notika intensīva saziņa gan ar drošības dienestu, gan ar politiķiem. Bijām saziņā ar Valsts prezidentu, ar Ministru prezidentu, ar bruņotajiem spēkiem arī ministri savstarpēji regulāri sazinājās. Situācija tika apzināta. Mēs nepārtraukti saņēmām datus par notiekošo kaimiņvalstī. Respektīvi, nebija tiešā apdraudējuma Latvijai, bet kopumā kopš kara sākuma drošības līmenis ir paaugstināts, tas nozīmē, ka bruņotie spēki ir augstākā gatavības stāvoklī nekā ikdienā, nekā pirms kara. Patrulēšanā gar pierobežu ir deleģēti ne tikai robežsargi, bet arī zemessargi un Latvijas bruņotie spēki. Šī sadarbība notiek, ja būtu nepieciešams un ja mēs ziņotu par kādiem riskiem saistībā ar to, kas notiek mūsu pierobežā, tad šie spēki tiktu pastiprināti un tas notiktu ļoti ātri.
