Aleksandrs Vaņukovs savulaik iniciēja Krievijas ārstu atklāto vēstuli Alekseja Navaļnija atbalstam. Kad Krievija sāka iebrukumu Ukrainā, viņš atbrauca uz Rīgu.
Par attieksmi pret karu un protesta noskaņām Krievijas medicīnas sabiedrībā intervijā “rus.nra.lv” stāsta kardioķirurgs ar 19 gadu stāžu.
Pirms kara Aleksandrs Vaņukovs bija Maskavas 52. slimnīcas rentgena ķirurģijas vadītājs. Pandēmijas laikā šī iestāde tika pārveidota speciāli kovida pacientu ārstēšanai. Vaņukovs un viņa kolēģi ir izglābuši tūkstošiem pacientu, kuriem ir bijušas kādas komplikācijas pēc amputācijām. Pirmo reizi ķirurgs atklātu protestu izteica 2019. gadā - tad viņš izgāja ielās, atbalstot “Meduza” žurnālistu Ivanu Golunovu, pret kuru bija safabricēta narkotiku lieta. 2022. gada februārī pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā Vaņukovs savā sociālā tīkla lapā ievietoja aicinājumu līdzpilsoņiem iebilst pret karu, un martā viņš pameta Krieviju, baidoties no vajāšanas. Jau no trimdas Aleksandrs Vaņukovs ierosināja parakstīt atklātu ārstu vēstuli, atbalstot ieslodzīto opozīcijas līderi Alekseju Navaļniju. Kā izrādījās intervijas laikā, ķirurgs nevar strādāt savā profesijā Latvijā - pieredzējušais ķirurgs nodarbojas tikai ar tiešsaistes medicīniskām konsultācijām internetā.
Kāpēc jūs nolēmāt nākt klajā ar vēstuli Alekseja Navaļnija atbalstam? Galu galā daudzi ārsti turpina klusēt.
Tas notika pēc kara sākuma, kad es jau sāku pārvākties uz dzīvi Latvijā. Man ir ļoti solīdi un pieklājīgi draugi, kuri man piezvanīja un teica: "Saša, kaut kas jādara! Tas cilvēks nomirs!" 2023. gada janvārī Navaļnija advokāts Vadims Kobzevs teica, ka opozicionārs atrodas karcerī "ar temperatūru, drudzi un klepu".
Ārsti nedrīkstēja tikties ar politiķi. Un nevienam tas nerūpēja. Es piekritu, uzrakstījām vēstuli un parakstījāmies. Agrāk es nebiju aktīvi iesaistījies politikā. Man šķita, ka, ja es labi darīšu to, ko spēju un protu, dzīve kļūs labāka. Ja visi labi darīs savu darbu, tad mēs sāksim pagriezt šo lielo laineri citā virzienā, es domāju. Bet nē - tā tas nenotiek.
Kāpēc nolēmāt vēstuli adresēt tieši Krievijas prezidentam?
Nu, pirmkārt, viņš ir atbildīgs par valstī notiekošo, otrkārt, Krievijā priekšnieki sāk kaut ko darīt tikai tad, ja kāds pasūdzas augstākām iestādēm. Uz to bija aprēķins.
Un vai tas palīdzēja?
Navaļnijam iedeva divas glāzes silta ūdens un īsu atelpu. Šķiet, ka atļāva nodot viņam arī dažus medikamentus.
Cik ārstu parakstīja vēstuli, un cik no viņiem tika represēti?
Kad vēstule tika sūtīta uz prezidenta administrāciju, parakstījās aptuveni 700 cilvēku. Vēl bija ārsti, kas parakstījās vēlāk, un kopumā viņu skaits bija gandrīz tūkstotis. Lielākā daļa palika Krievijā, cilvēki nebaidījās atklāt savus vārdus un darba vietas, par ko es biju ļoti pārsteigts. Un šo kolēģu liktenī, cik man zināms, nekas īpaši nav mainījies.
Vai krievu ārstiem ir burvju amulets pret represijām?
Acīmredzot varas iestādes nedomā, ka šāda veida protesti tām būtu bīstami. Tomēr 90% ārstu Krievijā strādā valsts labā, viņi ir daļēji šīs sistēmas ķīlnieki, un varas iestādes to saprot.
Jūsu Navaļnija aizstāvības vēstules līdzautors Aleksandrs Polupans intervijā atzina, ka medicīniskās komisijas laikā Novosibirskā slepeni nodevis informāciju par viņas vīra veselību Jūlijai Navaļnajai, lai tā palīdzētu vīru glābt. Varbūt tāds ceļš ir atlicis - pagrīdes cīņa?
Tas, ka šī izskatās pēc pagrīdes cīņas pret varas iestādēm, ir dīvaini. Jo ārsta pienākums ir ārstēt cilvēkus, pat ja pacients ir no partijas “Vienotā Krievija”. Tas ir vienkārši godīgums profesijā. Jājautā nevis par profesiju - skolotājs vai ārsts, bet gan jāuzdod sev jautājums: “Vai es esmu nelietis?”
Cik ilgi esat Latvijā?
Mēs atstājām Krieviju 2022. gada 1. martā. Bijām jau iepriekš domājuši par pārcelšanos, bet nebija nekādu plānu, nebija skaidras kustības šajā virzienā. Bet pēc kara sākuma vienkārši sakrāmējām somas un devāmies prom. Pagāja tikai dažas dienas, lai savāktu dokumentus, pabeigtu steidzamas lietas.
Kāpēc Latvija?
Mums bija uzturēšanās atļauja šajā valstī, mēs bijām šeit ciemos. Manas sievas mamma šeit dzīvo kādus 10 gadus, viņas vecvectēvs ir no šejienes. Un šeit man ir ļoti ērti, pirmkārt, tāpēc, ka Latvijā nav drūzmas - ir omulīgi, viss ir tuvu un kompakti. Latvija ir brīnišķīga zeme, kur dzīvot. Ziema, protams, ievieš savas korekcijas. Reizēm domāju, ka, ja būtu mazliet siltāks, tad gan būtu brīnišķīgi.
Sergejs Dovlatovs par savu emigrāciju uzrakstīja veselu romānu "Koferis". Tur viņš uzskaitīja vērtīgākās lietas, ko paņēmis aizbraucot. Ko jūs paņēmāt?
Neko daudz - datoru, telefonu, fotogrāfijas un dokumentus. Visa mana dzīve griežas ap bērniem, tāpēc viņiem līdzi bija visa kā vairāk - vairākas grāmatas. Viņi paņēma Viktora Dragunska "Deniskas stāstus", kas ir tāda kā bērnības kvintesence. Es to lasīju bērnībā, un tagad es to lasu savam dēlam. Man šķiet, ka nekas labāks par bērnību nav uzrakstīts.
Kā bērniem tika izskaidrota steidzamā aizbraukšana?
Neizstāstot visas šausmas, teicām, ka jā, Krievija sāka karu, uzbruka citai valstij. Mēs vairs nevaram šeit palikt. Protams, viņi jautāja, kāpēc. Bet es pat nevaru sev izskaidrot, kāpēc mana valsts to izdarīja. Un mēs neslēpām, ka tuvākajā laikā diez vai atgriezīsimies mājās.
Ja salīdzinām Latviju pirms 24. februāra un pēc tam, kā mainījusies latviešu attieksme pret jums?
Nevaru teikt, ka Latviju labi pazinu pirms kara. Bet mums ir jāpateicas, ka no cilvēcisko attiecību viedokļa nekādas izmaiņas nemanīju. Daudzi mūs atbalstīja un palīdzēja, kad ieradāmies. Daži no vietējiem izvilka mūs no depresijas, kurā bijām. Pa ceļam centāmies palīdzēt brīvprātīgo centriem, bēgļiem, kuriem atšķirībā no mums klājas grūtāk. Apbrīnojami, ka ukraiņi atrada spēku arī mūs atbalstīt.
Vai jūs jau strādājat Latvijā par ķirurgu?
Es pārstāju saukt sevi par nodaļas vadītāju Maskavas klīniskajā slimnīcā Nr. 52, lai gan formāli vēl neesmu no turienes atlaists. Joprojām pozicionēju sevi kā ķirurgu, bet savā specialitātē nestrādāju. Šobrīd strādāju vienā uzņēmumā par ārstu - konsjeržu. Tas ir cilvēks, kurš var atrast un izvēlēties klientam klīniku, ārstus, izstrādāt maršrutu pa ārstniecības iestādēm, atšifrēt dažus medicīniskos dokumentus - es tulkoju no medicīnas valodas “cilvēku valodā”.
Kāpēc jūs nestrādājat savā specialitātē?
Latvijā, tāpat kā jebkurā citā valstī, ir stingri noteikumi - veselības darbiniekam jāapliecina savas prasmes un jānokārto eksāmens valsts valodā. Galu galā vismaz ir jāstrādā ar dokumentiem. Lai to izdarītu, jāzina valoda B2-C1 līmenī. Ārzemēs ceļš līdz iekļūšanai vietējā "medicīnas aptverē" ir diezgan garš, īpaši ķirurgam. Tas var ilgt apmēram piecus gadus.
Kādā līmenī protat latviešu valodu? Kad kārtosiet eksāmenu?
Godīgi sakot, mans zināšanu līmenis ir katastrofāls. Es valodu mācos kādu pusgadu - jau varu pasūtīt dažas kafijas tases un lūgt līdzņemšanai, neizmantojot krievu valodu. Mācāmies kopā visa ģimene, brauksim kārtot eksāmenu uz A2 līmeni - mums vēl ir laiks. Bet dažos gadījumos latviešu valodas apguve Latvijā nemaz nav tik vienkārša - daudzi uzreiz pāriet uz krievu valodu, lai nedarītu mums pāri.
Ko domājat par Saeimas lēmumu uzlikt par pienākumu tiem, kam Latvijā ir Krievijas pases, īsā laikā nokārtot latviešu valodas eksāmenu?
Mums ir jāizvēlas vārdi, lai pareizi izteiktos un nevienu neaizvainotu. Mēs visi zinām, ko Latvijai nācās pārdzīvot, tās vēsturi, kas saistīta ar Padomju Savienību un okupācijas laiku. Tas, ka Latvija mums nav pavisam aizvērusi durvis, ir augstu jānovērtē. Bet mēģinājumi principā sadalīt cilvēkus Krievijas pases turētājos un visos pārējos ir nedaudz vieglprātīgi. Galu galā cilvēki neizvēlas, kur piedzimt, un nevar vienā mirklī mainīt pilsonību. Esmu dziļi pārliecināts, ka vienīgais, kas var mums palīdzēt pārvarēt šo smago krīzi, ir komunikācija. Un tieši valoda, arī krievu valoda, ir saziņas līdzeklis, nevis tikai Kremļa propagandas instruments. Esmu pārliecināts, ka, lai integrētos, ir jāzina tās valsts valoda, kurā tu dzīvo. Citādi nesapratīsi, kā šīs valsts sabiedrība un iekārta darbojas, nevarēsi tajā pilnvērtīgi dzīvot un strādāt. Protams, man grūti spriest - esmu šeit tikai gadu, un ar to nepārprotami nepietiek, lai saprastu šādu valdības vai parlamenta lēmumu principus.
Vai jūsu specialitātē Latvijā vispār ir brīvas vakances?
Noteikti. Vienā no klīnikām man atzina, ka šādu speciālistu meklējuši divus gadus. Vispār, cik zinu, Latvijā ir liels ārstu trūkums - ir ārstniecības jomas, kurās cilvēki gaida rindā daudzus mēnešus, lai tiktu pie ārsta. Ja skatās uz situāciju no valsts puses, tad tai ir jārūpējas par saviem pilsoņiem, ja ir resursi, ko tam var izmantot. Droši vien ir iespējams izdomāt risinājumus.
Uz to var paskatīties no Krievijas režīma graušanas viedokļa, sakot: “Lūdzu, mums ir tādas iespējas, un, ja tu nevari dzīvot Krievijā un tev nav kur iet, tad neatbalsti Krievijas varas iestādes! Un tad Latvijai tādi speciālisti kā tu ir vajadzīgi.” Tajā pašā laikā pienākumiem pret valsti joprojām ir jābūt - valoda ir jāapgūst, ir jābūt termiņam, kurā apņematies to apgūt. Bet es domāju, ka dažas lietas tajās specialitātēs, kur ļoti pietrūkst speciālistu, varētu risināt citādi - vienkārši tāpēc, ka tas ir pilsoņu interesēs
Kā jūs vērtējat protesta noskaņojumu krievu ārstu vidū?
Diemžēl protesta praktiski nav. Cilvēki turpina darīt savu darbu, patiesi tic, ka tas ir viņu pienākums un misija. Valsts lietas, kā viņiem šķiet, viņus neskar, un ir liels risks visu zaudēt - protestēšana var beigties bēdīgi un bez rezultāta. Un daudzi Krievijā dzīvo šajā drausmīgajā kompromisu vinegretā, un viņiem šķiet, ka tas ir normāli. Un es arī tā agrāk dzīvoju, kamēr izrāvos no tā. Tas nemaz nav normāli, cilvēkiem tā nevajadzētu dzīvot. Un, protams, iemesls visbiežāk ir banāls - lielākā daļa baidās no atlaišanas draudiem.
Vai jums karš ir kļuvis par Rubikonu?
Ne tikai par Rubikonu. Slepkavot cilvēkus ir briesmīgi - es nesaprotu, kā to var atbalstīt. Klusēšana man nav raksturīga uz šādu zvērību un slepkavību fona. Šis karš ir vairāk kā kaprīžu un dažu personu personisku ambīciju piepildījums, kas tiek slacīts ar asinīm. Arvien vairāk redzam brīvību ierobežojumus, nepieciešamību nemitīgi atskatīties pagātnē un, protams, nežēlīgas atriebības pret tiem, kam ir viedoklis, kas atšķiras no “partijas līnijas”. Manāma ir arī kaut vai ar vismaz sīku varu apveltīto cilvēku gandrīz pilnīgā nesodāmība, legālu veidu trūkums jebkuras problēmas risināšanai. Diemžēl Krievijā ir izveidojusies tāda paradigma: Krievijas pilsoņi ir bērni, bet varas iestādes ir pedagogi. Bērni neko nesaprot un ne par ko nav atbildīgi.
Taču tas tā nav, mēs esam pieauguši cilvēki, mēs pieņemam lēmumus, arī par valsti. Un šajā ziņā man ļoti žēl, ka uzliesmo strīdi starp aizbraukušajiem un palikušajiem. Jo viņi abi diemžēl ir zaudētāji - gan vieni, gan otri.
Vai ir kāda cerība uz valsts atveseļošanos?
Krievija ir līdzīga tādam vidusmēra vīrietim, kurš strādā kaut kādu darbu, ir ar kaut ko nedaudz slims, īpaši par sevi nerūpējas un uzskata, ka nevar neko ietekmēt. Viņš smēķē un dzer degvīnu. Viņš dažreiz lasa grāmatas, dažreiz viņš var izlikties par kaut ko un pateikt dažus pareizos vārdus, bet viņa dzīve no tā nemainās. Viņš turpina ēst trekni, smērē visu ar majonēzi un galu galā mirst no sirds mazspējas spēka gados. Un pat nenojaušot, ka patiesībā viss ir atkarīgs no viņa. Es domāju, ka pašreizējais karš nav galīgā diagnoze - nevis nāvējoša slimība, bet kaut kāds zvērīgi nepareizs dzīvesveids, ko esam sevī izaudzinājuši.
Bet vienmēr ir cerība. Cilvēki dzīvo arī Krievijā, kas nozīmē, ka viņi kādā brīdī šo murgu plīvuru var nokratīt no sevis nost.
