Portāla “rus.nra.lv” saruna ar neatkarīgo mūzikas kritiķi un žurnālistu par integrāciju, dzīvi Baltijas valstīs un igauņu valodas apguvi.
Artēmijs Troickis ir viens no konsekventiem Krievijas varas iestāžu pretiniekiem. Vēl 80. gados viņš popularizēja neatkarīgo rokmūziku un organizēja koncertus un festivālus, kuros piedalījās Viktors Cojs, Andrejs Makarevičs, Boriss Grebenščikovs. 2000. gadā pirms Vladimira Putina pirmajām vēlēšanām Troickis prognozēja, ka jaunā prezidenta administrācijai izdosies "nostiprināt un palielināt savu varu, kontroli un nesodāmību". 2014. gadā, īsi pēc Krimas aneksijas, viņš aizbrauca no Krievijas uz Igauniju, kur turpina strādāt joprojām kā žurnālists, mūzikas kritiķis un pasniedzējs.
Jūs atstājāt Krieviju 2014. gadā, paredzot daudzus turpmākos notikumus. Kā jūs tagad vērtējat šo lēmumu? Cik tas bija pareizi?
Es turējos ļoti ilgi. Jau kopš 80. gadiem man ir piedāvāts darbs Rietumos. Taču es mīlēju savu dzimteni - tolaik Padomju Savienību, tagad Krieviju. Un es ļoti vēlējos dzīvi savā valstī padarīt interesantāku, jautrāku, daudzveidīgāku, globālāku, ne tik provinciāli pāķisku.
Manas problēmas sākās jau 2000. gados, jo man jau no paša sākuma bija krasi negatīva attieksme pret Putinu un viņa apkārtni. Mans raksts pirms Putina pirmās ievēlēšanas prezidenta amatā saucās “Izdzimteņvara” - "Urodovlastie" https://novayagazeta.ru/articles/2000/03/23/9419-urodovlastie.
Šajā rakstā paredzēju, kas ir Putina kungs un kas notiks ar viņa pakļautībā esošo valsti un cilvēkiem. 2011.-2012. gadā pret mani tika ierosinātas pat septiņas lietas - piecas administratīvās un divas krimināllietas. Bet es uzvarēju gandrīz visās lietās, jo tie vēl bija Medvedeva laiki - samērā nekaitīgi, veģetāri. Taču 2014. gadā mana pacietība beidzās - notika Krimas okupācija, intervence Ukrainā. Turklāt mums ar sievu bija mazi bērni. Mēs nolēmām, ka viņiem nav ko saistīt nākotni ar fašistisku valsti. Tieši toreiz un šādas motivācijas iespaidā tika pieņemts lēmums, kuru es nenožēloju ne sekundi - ne toreiz, ne tagad.
Cik lielā mērā jūs jūtaties atbildīgs par to, kas notiek Krievijā?
Intelektuāļi bieži atrod iemeslu iedziļināties sevī un padomāt par to, ko viņi ir izdarījuši nepareizi. Bet man īsti nav ko pārmest sev. Atšķirībā no tiem, kas sākumā domāja, ka Putins ir normāls čalis un demokrāts, Sobčaka un Jeļcina darba turpinātājs, es Putina tēlam cauri redzēju uzreiz. Varbūt es būtu varējis izdarīt vairāk, es būtu varējis rīkoties radikālāk. Taču domāju, ka savas dzīves un reālo iespēju kontekstā izdarīju maksimumu. Un nepieļāvu lielas kļūdas, neslēdzu alianses ar zemiskām personībām - es vienmēr esmu bijis neatkarīgs un pats ar savu galvu uz pleciem.
Starp citu, atšķirībā no daudziem, es nešaubos, ka to derdzīgo tendenču sēklas, kas uzplauka Putina laikā, tika iesētas augsnē jau pie Jeļcina. Jeļcina laikā tika apšaudīts parlaments, Čečenijā sākās koloniālie kari, bet 1996. gadā notika pirmās viltotās vēlēšanas. Jau tolaik es par to runāju un rakstīju un 1993. gadā aizmetu projām medaļu “Brīvās Krievijas aizstāvis” (to deva tiem, kas aizstāvēja Balto namu 1991. gada augusta puča laikā Maskavā).
Neraugoties uz to, jūs joprojām glabājat savu Krievijas pasi. Vai esat gatavs no tās atteikties?
Es neko nedaru, lai atteiktos no Krievijas pilsonības. Tajā skaitā tāpēc, ka man nav simtprocentīgas pārliecības, ka šis režīms pastāvēs vēl ilgi, vismaz līdz manas dzīves beigām. Tāpēc ļoti var gadīties, ka Krievijas pase man tomēr noderēs.
Ir diezgan daudz scenāriju. Ir dažas lietas, par kurām esmu pārliecināts. Piemēram, esmu simtprocentīgi pārliecināts, ka Ukraina sasniegs tos mērķus, ko tā ir izvirzījusi savā atbrīvošanas karā.
Ukrainas okupācija tiks izbeigta, šī valsts atgriezīsies pie savām oficiāli atzītajām robežām. Uz Ukrainas nākotni raugos ar lielu optimismu - esmu pārliecināts, ka tā kļūs gan par Eiropas Savienības, gan NATO dalībvalsti un tiks pilnībā atjaunota. Lai gan upuri, ko ukraiņu tauta par to maksā, protams, ir milzīgi. Un attiecībā uz to, kas notiks Krievijā, ir vairāki scenāriji. Visreālākais, manuprāt, ir tāds, ka Putins tiks noņemts no trases tuvākajā laikā. Kad es saku "drīz", es domāju pirms šī vai nākamā gada beigām. Turklāt tiks aizvākti cilvēki no viņa paša svītas, kuri atšķirībā no Putina nav ieinteresēti, lai šis karš turpinātos. Viņi baidās no tā, kas notiek ar ekonomiku un biznesu, arī par savu biznesu. Viņi ļoti vēlas, lai Krievija atgrieztos divtūkstošajos gados vai sliktākajā gadījumā - divtūkstoš desmitajos. Tāpēc aptrakušo bandas vadoni iznesīs no Kremļa ar kājām pa priekšu.
To var izdarīt cilvēki, kurus mēs labi pazīstam. Tas pats premjerministrs Mišustins, Maskavas mērs Sobjaņins vai kāds cits no tā saucamajiem tehnokrātiem - no tiem, kas sevi nav pārāk kompromitējuši ar karu. Protams, tie nebūs tādi cilvēki kā Prigožins, Lavrovs, Sečins vai Nariškins. Nobīdījuši Putinu, viņi tūlīt nāks klanīties amerikāņiem un eiropiešiem un lūgs atcelt sankcijas un vispār apžēlot. Protams, amerikāņi un eiropieši paudīs, ka mēs principā neiebilstam, taču ir jāizpilda vairāki nosacījumi. Nosacījums, protams, būs kara noziedznieku sodīšana un reparācijas Ukrainai. Un es ļoti ceru uz demilitarizāciju un kodolieroču atņemšanu Krievijai.
Vispār tas viss būs ļoti pazemojoši. Tautai, protams, tas īpaši nepatiks, un publika turēs ļaunu prātu. Es domāju, ka Krievijā nebūs iespējams panākt to pašu, kas notika Vācijā vai Itālijā pēc Otrā pasaules kara. Notika pilnīga denacifikācija. Pagāja vairākas desmitgades, un tad no nacisma un fašisma vairs nepalika nekādu pēdu. Fakts ir tāds, ka gan Vāciju, gan Itāliju bija okupējuši sabiedroto spēki, tāpēc tur bija daudz vieglāk veikt dziļas reformas. NATO armija nevarēs okupēt Krieviju. Tātad ceļš būs garš un drūms. Tas ir relatīvi reāls un ne visai optimistisks scenārijs.
Ir arī pagalam pesimistisks scenārijs - režīms turpināsies kopā ar Putinu. Vai vēl pesimistiskāk - Putina vietā pie varas nāks kādi pilnīgi vājprātīgi cilvēki, turbopatriotiski militāristi un sāks kodolkaru.
Ir vēl arī viens optimistisks scenārijs ar nosaukumu "Skaistā nākotnes Krievija". Taču, godīgi sakot, šim scenārijam es īsti neticu.
Vai tas netiks īstenots pat tad, ja no cietuma iznāks Aleksejs Navaļnijs vai Vladimirs Kara-Murza?
Es domāju, ka saskaņā ar reālistisku scenāriju, ko es izklāstīju vispirms, Navaļnijs un Kara-Murza, un Iļja Jašins un citi politieslodzītie tiks atbrīvoti. Bet šeit ir jāiekļauj iedzīvotāju faktors, par ko es runāju. Es nepavisam neesmu pārliecināts, ka Navaļnijs, neskatoties uz visu savu harismu, spēs šos apdullušos, aizvainotos, nelaimīgos Krievijas iedzīvotājus vērst pretī brīvībai un demokrātijai.
Vai Igaunijā jūtaties droši, arī no Krievijas?
Igaunijā jūtos pilnīgi mierīgi. Es mīlu šo mazo valsti, man šeit ir daudz draugu, mēs dzīvojam ļoti interesanti un pilnvērtīgi. Es neesmu paranoiķis, esmu mierīgs pret visdažādākajām briesmām un nedomāju, ka esmu tik svarīga figūra, lai pret mani vērstu atentātus. Šajā ziņā es nekādā gadījumā neesmu Volodja Kara-Murza, kas patiesībā ir ļoti nozīmīga figūra, izcils lobists, viens no Magņitska saraksta iniciatoriem. Šajā ziņā esmu absolūti nederīgs personāžs - protu tikai rakstīt un pļāpāt.
Es domāju militāro scenāriju. Ja Krievija ir okupējusi Ukrainas austrumu apgabalus, tad kāpēc lai tā neinteresētos par Narvu?
Es neredzu nekādu reālu iespēju, ka kaut kas tāds varētu notikt. Šajā ziņā ukraiņi glābj Latviju, Igauniju, Poliju un tiešām visu Eiropu, un varbūt arī visu pasauli. Ja Krievijas armija no ukraiņiem nebūtu dabūjusi pa ģīmi, tad Kremļa šmurguļi jau varbūt dotos pret NATO valstīm, Kazahstānu un Gruziju. Igaunijā dažas paniskas noskaņas bija tikai ap 2014.-2015. gadu. Tagad ir pilnīgi skaidrs, ka Krievijas armija ir absolūti izsmelta, mazasinīga, bezspēcīga un pilnībā demoralizēta.
Baltijas valstīs mēdz teikt, ka Viļņa attīstībā atpaliek no Tallinas 10 gadus, bet Rīga - 10 gadus aiz Viļņas. Jūs bieži apmeklējat visas trīs Baltijas galvaspilsētas - vai jūs pats novērojat šādu atšķirību?
Vienmēr esmu bijis pret nivelējošo attieksmi pret Baltijas valstīm kā vienu baltieti. Padomju laikos bieži viesojos Rīgā, Viļņā, Tallinā un sapratu, cik dažādas ir šīs valstis un kultūras, cik dažādi cilvēki tur dzīvo. Lietuva ir katoļu zeme un kultūras ziņā tuvāka Polijai. Igaunija, gluži pretēji, ir ziemeļvalsts un drīzāk tuvāka Somijai un Zviedrijai. Latvija ir Hanzas valsts, un man vienmēr ir šķitis, ka tā ir tuvāka Vācijai garā. Par to, kurš ir priekšā un kurš aiz muguras - tas nav manā ziņā. Šāda veida salīdzinājumi parasti tiek veikti ekonomikas, tehnoloģiju, IT jomā, un man nav pietiekami dziļas izpratnes par to.
Apmēram piecus gadus pēc pārcelšanās uz Igauniju jūs sniedzāt interviju vietējiem medijiem, kur teicāt, ka tajā brīdī vēl neesat iemācījies igauņu valodu. Kas kopš tā laika ir mainījies?
Nekas daudz nav mainījies, un šis patiesībā ir mans lielākais “ieberziens”. Mana jaunākā meita runā igauņu valodā bez akcenta, sieva un dēls pilnībā saprot igauniski un pat prot lamāties. Visvairāk atpalikušais esmu tikai es. No vienas puses, tāpēc, ka mani izlutināja vietējie - ar visiem jauniešiem un profesionāļiem sazinos angliski, ar pensionāriem vienaudžiem - krieviski. Un no otras puses, lai iemācītos valodu, ir pareizi tajā jāiedziļinās. Igauņu valoda nav no vieglākajām. Man vienkārši tam nav laika, jo es pastāvīgi strādāju. Un man ir liels kauns - es nekādā gadījumā nelepojos ar savām sliktajām igauņu valodas zināšanām.
Cik lielā mērā, jūsuprāt, ir iespējama veiksmīga integrācija, nezinot valodu?
Valoda, protams, ir jāzina, un šajā ziņā es neuzskatu sevi par veiksmīgi integrētu cilvēku. Lai gan, ja runājam par sociālo loku, tad tas mūsu ģimenē ir ļoti harmonisks. Tie ir aptuveni 50 uz 50 igauņi un krievi, starp krieviem - puse uz pusi “veckrievi” un “jaunatbraukušie”. Mani igauņu draugi allaž ir talantīgākie cilvēki - mūziķi, mākslinieki, komponisti, žurnālisti. Esmu sajūsmā par savu igauņu draugu loku.
Karš un politiskās situācijas spriedze ļoti atklāja integrācijas problēmas visās Baltijas valstīs. Kāpēc, jūsuprāt, valdības programmas nestrādāja tā, kā vēlētos to veidotāji?
Es domāju, ka tas notika, pirmkārt, tāpēc, ka nevienam šī integrācija nebija īsti vajadzīga. Ja igauņi un latvieši patiesi vēlētos, lai krievvalodīgie pēc iespējas ātrāk sajauktos ar vietējiem iedzīvotājiem, tad tas būtu izdarīts daudz efektīvāk. Piemēram, Igaunijā joprojām nav efektīvas metodes igauņu valodas apguvei krieviski vai ukraiņu valodā runājošajiem. Šīs kļūdas ir izskaidrojamas ar to, ka sabiedrība šeit ir segregēta kopš padomju laikiem. Igauņi dzīvoja paši savā sulā, bet krievi paši savā. Krievi skatījās Krievijas televīziju, lasīja krievu presi un, fiziski atrodoties Igaunijā, garīgi atradās vai nu Krievijā, vai Padomju Savienībā. Un šī situācija bija piemērota visiem. Zināmā mērā tas der visiem līdz pat šai dienai, lai gan saistībā ar karu situācija ir pasliktinājusies. Igaunijā aizvainotajiem krieviem tagad patīk teikt: "Mēs šeit bijām otrās šķiras pilsoņi un tagad esam kļuvuši par trešās šķiras pilsoņiem." Jo otrās šķiras pilsoņi attiecīgi ir ukraiņi, un krievi jau ir pilnīgi iegrūsti kaut kur tumšā kaktā. Es tā nedomāju. Taču nekas netiek darīts, lai šo situāciju mainītu.
