Par skandāliem, haosu un nepieciešamības pēc vadības un domāšanas nomaiņas Valsts ieņēmumu dienestā, ārkārtas nodokli komercbankām un energouzņēmumiem, to, kā piespiest Latvijas komercbankas izsniegt kredītus reģionos, bet Latvijas aizsardzības resora ierēdņus – nezagt – “Neatkarīgās” sarunas turpinājums ar Saeimas priekšsēdētāju Edvardu Smiltēnu.
Intervijas pirmo daļu lasiet šeit.
Ko nozīmē “Apvienotā saraksta” (AS) 3. aprīļa aicinājums nomainīt Valsts ieņēmumu dienesta (VID) ģenerāldirektori Ievu Jaunzemi? Vai jūs domājat, ka finanšu ministrs Arvils Ašeradens (JV) vai premjers Krišjānis Kariņš jums piekritīs?
Mēs cenšamies palīdzēt Krišjānim Kariņam viņa pasludinātajā ekonomiskās transformācijas procesā. Mūsu cilvēki ir iesaistīti daudzās un dažādās darba grupās, mēs dalāmies ar mūsu idejām un priekšlikumiem. Mēs, protams, arī mēģinām vērtēt, kas ir šaurie pudeles kakli, kas neļauj veikt būtiskus izrāvienus. Viens no iemesliem ir nesakārtotība un nemitīgie skandāli VID, atsauksmes uzņēmēju vidū par VID darbu. Es personiski uzdevu jautājumu VID vadībai, vai ir veikts monitorings par tiem uzņēmumiem, kas ir pametuši Latviju, reģistrējušies Igaunijā un tur veiksmīgi operē. Latvijā viņi kaut kā nespēja veiksmīgi darboties. Tie ir valstij zaudētie nodokļi.
Pastāv divas dažādas pieejas. VID var būt represīvo funkciju iestāde vai arī servisa iestāde. Nekur nav rakstīts, ka šīs funkcijas ir jārealizē vienā iestādē. Tās var būt arī divas iestādes, no kurām viena, kas nodrošina nodokļu administrēšanu, palīdz, konsultē. JA LIAA rūpējas par eksporta atbalstu Latvijas iedzīvotājiem, tad VID vajadzētu strādāt līdzīgi, rūpējoties par to, lai uzņēmējiem šajos likumdošanas un grāmatvedības noteikumu džungļos ir iespējams uzbūvēt plaukstošus uzņēmumus. Tāda būtu VID galvenā misija.
Tas bija tas, uz ko es uzstāju. Man nebija iespējas būt klāt visā diskusijā [3. aprīļa AS Saeimas frakcijas sanāksmē ar finanšu ministru un VID vadību, red.], es biju uz pirmo pusstundu. Bet jau tajā man personīgi radās priekšstats, ka mūsu domāšana krasi atšķiras. Līdz ar to AS saprot, ka mēs vienkārši nevaram gaidīt. Mums visos šajos posmos, kur nav panākts uzrāviens vai kas ir atslēgas faktori uzrāvienam, vajag steidzamas pārmaiņas.
Tiekoties ar citu valstu līderiem, es redzu, ka galvenās apspriežu tēmas ir par to, ka situācija ar Krieviju, asiņainais karš ir novedis pie jauna aukstā kara. Tas prasīs ciest zaudējumus ekonomikā, un, jo tuvāk Krievijas robežai, jo šis kara faktors ir nozīmīgāks. Tāpēc mums vajadzēs daudz lielākus ieguldījumus gan ekonomikas stiprināšanā un pārorientācijā, gan aizsardzībā. Visā Eiropā nu ir jābūvē armija, par kuru vairākus gadu desmitus netika īpaši domāts. Tam visam vajag naudu. Un, ja nebūs ekonomiskā izrāviena, tad būs ļoti grūti to visu finansēt.
Tātad pārmaiņas VID, jūsuprāt, būtu svarīgs priekšnoteikums šim izrāvienam?
Jā, viens no tiem.
Jūs jau pieminējāt potenciālās strukturālās izmaiņas VID, atdalot VID kā nodokļu savākšanas un konsultāciju iestādi no policejiskajām iestādēm, kas šobrīd ir VID paspārnē esošā Nodokļu un muitas policija un Finanšu policija. Skaidrs, ka tas ir gana ilgs un sarežģīts process. Vai, jūsuprāt, Ieva Jaunzeme nav kompetenta vadīt šādas pārmaiņas? Varbūt jums ir sava kandidatūra?
Pēc sarunas ar Jaunzemes kundzi man radās priekšstats, ka viņas ieskatā viss VID ir kārtībā. Visi procesi notiek vislabākajā kvalitātē, viss darbs ir izcili sakārtots, lieciet mūs mierā! Tā vietā, lai mēģinātu paanalizēt kļūdas, iezīmēt kādas pārmaiņu perspektīvas, bija izcili izveidota prezentācija jeb formāla atskaite par to, cik ļoti viss ir kārtībā. Es domāju, ka šī attieksme ir pietiekams iemesls, lai sapurinātu šo iestādi, iedotu tai jaunu dzīvību.
Vai jūs Jaunzemes kundzei vaicājāt arī par pēdējā laika skandāliem VID, kur divas bijušās augsta līmeņa VID darbinieces ir nākušas klajā ar šokējošiem apgalvojumiem par “pasūtījumu galdu”, neaizskaramo personu sarakstu un citām dienestā pastāvošajām nelikumībām, ko piesedzot VID vadība?
Es personīgi to nejautāju, mani vairāk interesēja ekonomiskie procesi, iemesli Latvijas uzņēmumu aizplūšanai uz kaimiņvalstīm. Runājot par šīm VID iekšējām lietām... es zinu, ka attiecīgi dienesti nodarbojas ar šo lietu izvērtēšanu. Un es paļaujos uz tiesībsargājošajām institūcijām, kurām šajā gadījumā būtu labi jāpadara savs darbs, attīrot institūcijas no negodprātīgiem cilvēkiem.
Jūs jau intervijas pirmajā daļā pieminējāt Nodokļu izmaiņu darba grupu, kas ir izveidota koalīcijas iekšienē - vai AS ir vīzija, kas kopumā Latvijas nodokļu sistēmā būtu jāmaina? Lielos vilcienos sabiedrībā pastāv divi viedokļi - viens, ka nodokļu slogs mums ir par lielu, otrs - ka nodokļu slogs pret iekšzemes kopproduktu mums patiesībā ir mazs. Kāda šajā jautājumā ir AS nostāja?
Fakts ir tāds, ka nodokļu iekasējamība mums ir zemāka nekā kaimiņvalstīs. Līdz ar to mums ir problēmas finansēt to, ko mums vajag. Un te vienmēr ir spēkā klasiskā diskusija par tā saukto Lafēra līkni, pareizāk sakot, par vietu, kur mēs uz tās esam. Šī līkne ir kā kalns un, ja tu ieliec tajā punktu kreisajā pusē un mēģini celt nodokļos iekasēto procentu pret IKP, tad nodokļu apjoms pieaugs, bet, ja tu esi tam Lafēra kalnam otrā pusē, tad, ceļot nodokļus, tu saņemsi sliktāku rezultātu, jo uzņēmēji aizies ēnu ekonomikā. Un neviens nevar īsti pateikt, kur ir pareizā atbilde.
Bet Latvijas problēma noteikti ir nodokļu vienkāršošanas jautājums. Kā panākt vienkāršāku sistēmu. Un, ja sarežģīta sistēma vēl ir saprotama lielos biznesos, tad mazajiem un vidējiem uzņēmējiem pie mums tas slogs ir pārlieku liels. Kādreiz pastāvēja mikrouzņēmumu režīms, kuru likvidējot šķiet, ka liela daļa toreiz legalizēto mazo biznesu ir aizgājuši atpakaļ ēnu ekonomikā.
Otra lieta ir birokrātija. Vēl vakar Latvijas Reģionu apvienības valdes sēdē, mums tur ir dažādu pašvaldību pārstāvji, gandrīz puse sēdes laika aizgāja detalizētām diskusijām par birokrātijas apjomu. Cik daudz papīru ir jāsaražo, cik mēnešus elementāri lēmumi jāvirza cauri n-tajām institūcijām.
Vai jūs atbalstāt ārkārtas nodokļa komercbankām ieviešanu, ņemot vērā to lielo peļņu uz kredītu procentu straujā kāpuma rēķina?
Jā, tik tālu, ciktāl tas šīs bankas neaizdzen citā jurisdikcijā.
Un energouzņēmumiem?
Visā visumā jā, bet ir jārēķinās ar vienu lietu. Ja tu kaut kam uzliec nodokli, bet uzņēmumam ir elementāri to ielikt pakalpojuma cenā, tad tu faktiski ar nodokli apliec patērētāju. Tu vari uzkrāmēt enerģētikai visādus nodokļus, bet, ja tos ir iespējams bez problēmām ielikt tarifā, tad par to samaksās patērētājs. Tā ir ļoti delikāta lieta, no kuras ir jāizvairās šajā procesā.
Otrs, piemēram, banku kontekstā, ja tās uzlikto nodokļa apmēru uzskatīs par pārmērīgu, tās var mainīt savu jurisdikciju.
Vai AS iekšienē ir izveidojusies vienota pozīcija ārkārtas nodokļa jautājumā?
Mums ir dzelžaina pārliecība, ka ar dažādiem instrumentiem ir jāstimulē banku kreditēšana, turklāt visā Latvijas teritorijā. Piemēram, Dagdā ir franču uzņēmums, fantastiskas investīcijas, daudzas darba vietas radītas. Dagda lepojas par šāda uzņēmuma esamību. Bet tam iegūt finansējumu attīstībai Latvijas komercbankās ir nereāli. Un tas ir absurds. Tu strādā Latvijas Republikā, taisi biznesu, radi darba vietas. Tev ir jābūt līdzvērtīgām izaugsmes iespējām katrā Latvijas vietā.
Tas pats, runājot par izglītību - tev ir jābūt līdzvērtīgai izglītības kvalitātei jebkurā Latvijas vietā. Tava dzīvesvieta nedrīkst būt tevi diskriminējoša pazīme. Un nerunāsim par Dagdu, parunāsim par apdzīvotām vietām nieka 100 kilometru rādiusā ap Rīgu. Kā tur notiek kreditēšana, kaut vai lai iegūtu mājokli. Protams, lielajās pilsētās ir lielāks tirgus un mazāk risku. Un bankas Latvijā īsteno absolūtu bezriska politiku. Bet kaut kāda daļa biznesa risku arī tām būtu jāuzņemas.
Vai ir iespējams no valsts puses šeit kaut administratīvi regulēt, teiksim, uzlikt par pienākumu kreditēt visā Latvijas teritorijā?
Nu, nevar uzlikt par pienākumu kreditēt visus. Skaidrs, ka bankas vērtē riskus, turklāt valsts pati jau ir uzlikusi daudz dažādu ierobežojumu. Man bija liela cerība, kad šeit ienāca [ASV] investori un nopirka “Citadeli”. Varbūt tomēr šis banku bizness Latvijā vēl aizvien nav tik piesātināts un ir vieta kādam jaunam lielam spēlētājam.
Aicināsiet?
Es šādu ideju neatmestu. Parasti tādas situācijas kā Latvijā noregulē konkurence. Ja kāds kļūst ārkārtīgi piesardzīgs un neriskē, tad parasti uzrodas kāds cits, kuram ir vēlme riskēt un iekarot tirgu. Tas jau ir ekonomikas dzinējspēks, ka konkurence rada labākus piedāvājumus. Pie mums kaut kas līdz galam nestrādā.
Banku bizness strādā globālā mērogā un ir ilgtermiņa bizness. Vai konkurence šajā gadījumā spēj normāli darboties riska zonā blakus karam?
Es domāju, ka šis uztraukums bija pirmajos mēnešos pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā. Man šķiet, ka nu jau nevienam vairs nav šaubu, ka mēs šodien patiesībā esam 20 reižu drošākā situācijā nekā pirms pāris gadiem. Kāpēc? Par Baltijas apdraudējumu Putina Krievijas plānos mēs visi it kā zinām. Par to mēs Eiropā un Amerikā ar partneriem esam runājuši krustām šķērsām. Vai kāds mums līdz pērnā gada 24. februārim ticēja un uztvēra to nopietni? Daļēji. Tad pienāca 24. februāris, un kļuva skaidrs, ka mums bija taisnība. Mūsu virzienā tika pagriezta praktiski visa uzmanība. Un NATO nekad nepieļaus kādas savas dalībvalsts teritorijas vai tās daļas zaudēšanu. Tas nozīmētu NATO eksistences beigas.
Tas nozīmē, ka, jā, mums austrumos aizveras dzelzsbetona žogs, bet mūsu drošība no tā nepasliktinās. Tieši šodien Somija iestājās NATO, domāju, ka pavisam drīz to izdarīs arī Zviedrija, un Baltijas jūra kļūs par NATO jūru. Tātad investīcijām mūsu reģions ir pilnīgi droša vide.
Runājot par drošības riskiem, mēs redzam, ka arī iekšēji ne viss ir sakārtots. Vai, piemēram, mēs varam būt droši, ka mūsu Nacionālie bruņotie spēki (NBS) ārkārtas situācijā vispār tiktu apgādāti ar pārtiku?
Gan es, gan Valsts prezidents, gan premjers esam izteikuši pilnu atbalstu aizsardzības ministrei Inārai Mūrniecei uzdevumā tikt galā ar aizsardzības nozares sakārtošanu. Es domāju, ka tādi skandāli kā pārtikas iepirkums NBS vajadzībām nodara milzīgu ļaunumu Latvijas aizsardzībai. Visa aizsardzības politika ir uzticības jautājums starp valsti un tās pilsoņiem, kā arī starp pilsoņiem un armiju. Un, ja zagšana kādā citā sektorā ir noziegums, tad zagšana aizsardzības resorā ir valsts nodevība. Tur ir fundamentāla atšķirība.
Pēc vienas no Nacionālās drošības padomes sēdēm, kurā mēs ļoti nopietni diskutējām par šo jautājumu, publiski mēs komentējām, ka šis jautājums ir pacelts iespējami augstākajā valsts līmenī, tiek revidēts, tiesībsargājošajām institūcijām tiek pieprasīts konkrēts izmeklēšanas rezultāts. Vēl vairāk - man kā Saeimas priekšsēdētājam ir loģisks jautājums - kas notiek ar citiem iepirkumiem aizsardzības resorā? Valsts kontrolei ir pieprasījums veikt auditu arī citos iepirkumos Aizsardzības ministrijā un NBS, lai sabiedrība varētu justies droša, ka no tās lielās naudas, ko mēs tagad papildus guldām aizsardzības resorā, katrs cents nodrošinās mūsu aizsardzību, nevis ieslīdēs kāda kabatā.
Saeima rīt (5. aprīlī) galīgajā lasījumā izskata Valsts aizsardzības dienesta likumu. Kā tas palīdzēs strauji celt mūsu aizsardzības spējas, ņemot vērā, ka kaut cik ievērojams dienestam piesaistīto jauniešu apjoms tiks sasniegts tikai pēc vairākiem gadiem?
Galvenais šeit ir filozofijas maiņa. Tuvākie darbi valsts aizsardzības spēju stiprināšanai, protams, ir saistīti ar infrastruktūru, ekipējumu, ieročiem, pretgaisa aizsardzību. Skaidrs, ka Ādažu bāze ir par mazu, armijai vajag papildu teritoriju, kur trenēties. Skaidrs vienlaikus, ka mums jārūpējas arī par to, lai mums būtu vairāk karavīru.
Taču pirmais ir domāšanas maiņa. Karš Ukrainā labi parāda, ka valsts aizsardzībā kaut kādā veidā ir jāiesaistās katram valsts iedzīvotājam. Ne visiem ir jābūt karavīriem. Man ir labs draugs, kurš ir Zemessardzē, bet viņš neskrien pa mežu un neguļ teltī. Viņš ir kiberzemessargs, viņš mācās uzlauzt ienaidnieka datu bāzes un sistēmas. Galvenais, lai katrs zinātu, kāds ir viņa uzdevums stundā X, kas viņam šādā situācija jādara atbilstoši viņa vecumam, profesijai utt. Valsts aizsardzības dienests ir tikai viens solis tajā virzienā.
Cik reālas ir izredzes sarunās ar mūsu NATO sabiedrotajiem panākt ievērojami lielāku šeit dislocēto NATO kontingentu, turklāt uz pastāvīga pamata, kas līdz šim formāli nemaz nav bijis?
Runājot ar kolēģiem no citām valstīm, esam secinājuši - mums drīz ir paredzēts NATO Viļņas samits, bet pērn mums bija Madrides samits. Par Viļņas samitu tiek runāts tādā veidā, ka tajā vajadzētu izpildīt Madrides samita vienošanās. Kad Kanādas parlamenta spīkers šeit bija, es ar viņu runāju, un šī saruna skaidri virzījās uz to, ka mums šeit ir jābūt brigādes līmeņa sabiedroto spēkiem [līdz 5000 karavīriem liela ar visu nepieciešamo tehniku, artilēriju un pretgaisa aizsardzību nodrošināta patstāvīga kaujas grupa, red.]. Vēl vairāk - kad es tikos ar Polijas prezidentu Andžeju Dudu, viņš skaidri pateica, ka viņi iet uz 5% no IKP novirzīšanu aizsardzībai, ievērojami palielina savas kaujas spējas un personālsastāvu. Viņi nekad mūžā vēlreiz nepieļaus to, kas tika kādreiz nodarīts Polijai. Un Polija jau tagad ir kļuvusi par stratēģiski svarīgu sabiedroto mūsu reģionā. Polijas prezidents atklātā tekstā teica - mēs gatavojam pilnībā ekipētu brigādi Suvalku koridora aizsardzībai. Tas ir Baltijas valstu vājākais punkts, un visu Latvijas aizsardzību patiesībā būtu jāsāk būvēt no Suvalkiem.
