Par gaidāmo jauno skolu slēgšanas vilni, izglītības kvalitātes (tā arī nepierādīto) korelāciju ar skolas lielumu, “kompetenču izglītības” ieviešanas izgāšanos un vīziju par 3000 eiro algu skolotājiem “Neatkarīgās” intervija ar izglītības un zinātnes ministri Andu Čakšu.
Jūsu partijas kolēģis no “Jaunās Vienotības”, finanšu ministrs Arvils Ašeradens diskusiju gaitā par šī gada valsts budžetu izteicās, ka Latvijā esot nozares, kuras ir pārfinansētas. Kā vienu no tām viņš nosauca arī izglītību. Vai jūs viņam piekrītat?
Daļēji. Es teiktu, ka viņš izteicās neprecīzi. Izglītības nozare ir ļoti plaša, un tajā ir sadaļas, kuras, starptautiski salīdzinot, varbūt ir dāsni finansētas, un ir tādas, kuras noteikti nav. Augstākā izglītība, zinātne, vidusskolas izglītība noteikti nav pietiekami finansētas. Otra problēma - tas, ka kādam virzienam izglītības sistēmā finansējuma apjoms it kā ir pietiekams, nenozīmē, ka tas tiek tērēts izglītības kvalitātes nodrošināšanai, pedagogu algām u.tml. Diemžēl Latvijā mēs vēl joprojām neproporcionāli daudz tērējam infrastruktūrai, ēkām.
Kopumā, ja mēs raugāmies, cik daudz izglītībai tiek tērēts no valsts iekšzemes kopprodukta, Latvijā šis rādītājs visā visumā ir līdzīgs citām Eiropas valstīm.
Vai jūsu pārrunas ar Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrību (LIZDA) par pedagogu algu paaugstinājuma un slodžu sadalījuma grafiku ir veiksmīgi noslēgušās? Streika nebūs?
Es uzreiz varu teikt, ka mums šajā jautājumā pēc būtības domstarpību nav. Mans mērķis, nākot strādāt uz Izglītības ministriju, bija celt skolotāju algas. Es redzu, ka visos izglītības posmos skolotājs vai profesors ir tas atslēgas cilvēks, kurš veido kvalitatīvu izglītību, taču to nav iespējams panākt, neliekot šajā cilvēkā resursus. Līdz ar to man pašai ir svarīgi, ka mēs šo grafiku stingri iezīmējam. No tāda aspekta mums ar arodbiedrību mērķi ir vienādi.
Tas, kur rodas atšķirība - kādām metodēm mēs nonākam līdz šim rezultātam. No Finanšu ministrijas puses ir uzstādījums, ka naudas izmantošanai ir jābūt efektīvai. Un te nu mums atkal jāatgriežas pie pašvaldību skolu tīkla un jautājuma, kādā veidā mēs ieguldām vairāk cilvēkresursos, ne kapitālā.
Šobrīd mēs gatavojam grozījumus Ministru kabineta noteikumos, un no 1. septembra būs minimālās stundas likmes kāpums līdz 8,50 eiro, par ko mēs vienojāmies ar arodbiedrību. Sarežģītība slēpjas tur, ka tas faktiski nozīmē visu atalgojuma sistēmas pārskatīšanu, runājot par kompetencēm, skolotāja profesijas ielikšanu kopīgā skalā. Salīdzinot to ar citām profesijām tirgū - cik tad būtu jābūt skolotāju algai.
Pārrunājot ar nozares profesionāļiem - tiem, kas mēra atalgojuma grupas - iznāk, ka klases audzinātājs vidēji atbilst trīs gadu pieredzei IT jomā, kas ir 2500-3000 eiro mēnesī. Un caur algu paaugstināšanas grafiku mums pie šī skaitļa pakāpeniski ir jānonāk.
Esat parēķinājuši, cik simtus miljonu tas prasītu no valsts budžeta? Un vai finanšu ministrs ar jums dala jūsu pārliecību?
Tā ir investīcija nākotnē, un es nesaku, ka tas ir jāsasniedz rītdien uz pusdienlaiku. Šobrīd mēs skaidri runājam par 8,50 eiro kā minimālo stundas likmi. Nākamgad tie ir 9,50. Taču būtiski ir, ka mēs efektīvi izmantojam jau šobrīd pieejamo resursu. Demogrāfisko pārmaiņu rezultātā mēs redzam, ka ir daļa no skolu tīkla, kas vairs neatbilst cilvēku izvietojumam valstī. Mums ir jāiemācās pielāgoties šai situācijai un efektīvi izmantot katru eiro.
Tātad Izglītības un zinātnes ministrija (IzM) no jauna uzsver “skolu tīkla optimizācijas” ideju, kas nav nekas cits kā eifēmisms skolu slēgšanai. Pašvaldībām līdz 1. jūnijam ir jāizšķiras, kuras skolas taisīt ciet un kuras paturēt. Kas ir tas, ko IzM šobrīd saka pašvaldībām - vai ir kaut kādi kritēriji, pēc kuriem jūs tām piedāvājat izdarīt šo izvēli?
Mums kopā ar pašvaldībām šobrīd ir izveidota darba grupa, kurā mēs ejam cauri kritērijiem. Jau pastāv OECD ieteikti kritēriji, lai saprastu, ko nozīmē laba skola.
Te ir viena atkāpe - ir ļoti jānovērtē tas, ko ir darījušas mazās skolas, to vēsturiskā loma izglītības nodrošināšanā. Ļoti daudzi cilvēki atsaucas uz savu pozitīvo pieredzi, mācoties šajās skolās. Tikai ir jāatšķir fakti, kādi tie ir šodien, no pagātnes faktiem. Pēdējo desmit gadu laikā cilvēku skaits reģionos ir samazinājies par 30-40%, un tie ir gan pieaugušie, gan bērni un jaunieši. Bet skolu tīkls tam pēc būtības nav gājis līdzi. Ir jāsaprot, ka skolas izmērs ir sekas tam, cik cilvēku dzīvo konkrētajā vietā, kāda ir ekonomika. Ir naivi cerēt, ka skolas esamība, kurā ir, piemēram, 19 skolēnu, 12 skolotāju un 12 tehnisko darbinieku, ir tā pareizā vieta, kur radīt ekonomiku. Manuprāt, primārais ir radīt darba vietas, nodrošināt cilvēku mobilitāti, un tad, ja kaut kur aktīvi veidojas ekonomika, tur veidot arī skolu. Nevis mēģināt uzturēt pēc iespējas plašāku skolu tīklu, kas nepiedāvā kvalitatīvu izglītību un neļauj arī attīstīties skolotājiem.
Tas, ko mēs šobrīd piedāvājam pašvaldībām, ir ļoti skaidri noteikt skolotāju un skolēnu attiecību. Mēs redzam, ka valsts skolu tīklā, kas ir profesionālo skolu tīkls, šī attiecība ir 1 pret 18. Pašvaldību skolu tīklā tas vidēji ir 1 pret 9, lai gan ir situācijas, kur tas ir 1 pret 1 vai 1 pret 2. Latvijā ir 55 skolas, kurās mācību darbs notiek apvienotajās klasēs. Tas nozīmē, ka dažādu vecumu bērni mācās kopā un skolotājam ir jābūt zināmā mērā ģēnijam, lai šādā situācijā nodrošinātu kvalitatīvu izglītību. Ahilleja papēdis ir 7.-9. klases, kur sākas visi STEM priekšmeti - bioloģija, ķīmija, fizika, kuros nepietiek skolotāju, jo klašu grupas ir tik mazas, ka skolotājam nav iespējams adekvāti samaksāt. Te, no vienas puses, slēpjas atalgojuma resurss, bet no otras - arī cilvēkresursi.
Runājot par labajiem piemēriem, varam pieminēt, teiksim, Alūksnes novadu. Slēdzot piecas skolas, Alūksne izveidoja ģimnāziju, kurā ir augsta līmeņa ķīmijas kabinets, fizikas kabinets, kas var piedāvāt kvalitatīvu izglītību. Tur ir adekvāta skolotāju un skolēnu attiecība, klašu komplekti, kas spēj nodrošināt skolotājiem pilnu slodzi.
Ir piemēri, kur labā prakse ir pat trīs paralēlklases, taču mēs pieņemam, ka tās varētu būt arī divas. Minimālais bērnu skaits klasē, kas nepieciešams, lai bērniem attīstītu pašvadības prasmes, savukārt varētu būt 10. Kāpēc? Jo bērniem ir jāiemācās strādāt grupās.
Manis nosauktie ir tikai daži kritēriji, kuriem mēs esam pieskārušies. Šajā darba grupā mēs esam piesaistījuši arī Vides un reģionālās attīstības ministriju, jo ļoti būtisks ir mobilitātes jautājums gan attiecībā uz bērniem, gan skolotājiem.
Jūs kā piemēru minējāt skolu ar 19 skolēniem. Kur tāda ir, vai tas nav mīts?
Tā ir Vānes sākumskola Tukuma novadā. Ja runājam par sākumskolu, kur katrai klasei visos priekšmetos ir viens skolotājs, tad no šī viedokļa viss kārtībā, tā tas var notikt. Bet, ja mēs runājam no tāda viedokļa, ka šajā sākumskolā ir vairāk skolotāju nekā bērnu, tad rodas ļoti daudzi papildjautājumi.
Protams, ir jāsaprot, ka skolas ir pašvaldību īpašums. Ministrijas uzdevums ir iedot skaidrus kritērijus, kas ir laba skola, palīdzēt pašvaldībām rast izpratni par to. Pašvaldība nosaka, kāds viņiem būs šis skolu tīkls, taču ar to valsts finansējumu, kas seko noteiktajiem kritērijiem.
Bet šie kritēriji rakstiskā versijā vēl ir tapšanas stadijā?
Jā, tie vēl top. Mums šobrīd paralēli ir vairāki uzdevumi, tajā skaitā jānosaka, kas ir ilgtspējīga skola, lai pašvaldības varētu saņemt aizņēmumu.
Igaunija gāja citu ceļu, es domāju, daudz gludāku un veselīgāku. Mēs esam izvēlējušies sarežģītāku, varbūt pat paļaujoties uz to, ka pašvaldības spēs pieņemt lēmumus atbilstoši demogrāfiskajai un ekonomiskajai situācijai. Bet mums šis ceļš jāiet līdz galam, taču ar precīziem kritērijiem. Mērķis jau ir viens - kvalitatīva iekļaujoša izglītība par saprātīgu cenu.
Diskusijā “Delfi TV”, atbildot uz Saeimas deputāta Viktora Valaiņa aicinājumu “beigt vardarbīgu skolu apvienošanu”, jūs paziņojāt: “Vai mēs esam gatavi norakstīt savu bērnu nākotni?” Tās ir emocijas, bet vai ir kādi dati, kas rādītu, ka mazajās skolās iegūtā izglītība ir sliktāka?
Jā, matemātikas eksāmena rezultāti. Mēs redzam, ka skolēnu līmenis atsevišķās skolās atšķiras pat par gadu. Man liekas, ir svarīgi uzsvērt, ka mūsu uzdevums ir attīstīt bērnos talantu un ļaut izpausties arī skolotāja talantam. Nav tā, ka mazā skolā nevarētu izaugt labi bērni. Tur vairāk sanāk individuāls darbs, tā vairāk līdzinās privātskolai. Jautājums - vai mēs varam tik izšķērdīgi rīkoties ar nodokļu maksātāju naudu?
Otra lieta - mēs redzam, ka mums pietrūkst skolotāju un kritiskākā situācija ir tieši 7.-9. klasē, kur STEM priekšmeti dažkārt vispār netiek mācīti. Patiesībā zināšanu robi sākas jau no 4. klases. Mēs varam sevi mierināt, ka neesam vienīgie, tā ir visas Eiropas problēma, jo īpaši STEM priekšmetos, tomēr ir svarīgi, lai mēs visiem bērniem nodrošinātu vienādas iespējas. Un tas, ko es teicu “Delfos”, nav stāsts par to, ka no mazajām skolām nevarētu nākt labi bērni. Stāsts ir par to, vai mēs tur varam iedot visu labāko, ņemot vērā, ka pietrūkst skolotāju.
Ir daudz sentimenta, un ir jāpasaka paldies mazajām skolām, kas ir darījušas savu darbu. Taču ir jāsaprot, ka laiki ir citi. Ir cilvēki, kuri saka, ka mācīšanās apvienotajās klasēs viņiem ir daudz ko devusi. Bet tas bija pilnīgi citā laikā ar citām vajadzībām. Jā, piemēram, Montesori pedagoģijā ir speciāli apmācīti cilvēki, kuri strādā ar dažādu vecumu bērniem vienlaikus, bet pašvaldības skolā tas tā nav.
Optimizēts skolu tīkls ir pamatojams gan no racionāla finanšu izmantojuma viedokļa, gan balstoties uz tām vajadzībām, kas ir bērniem.
Jūs jau pieminējāt izvēli - vai mēs investējam cilvēkos vai ēkās? Jautājums - vai šo ēku uzturēšanas jautājumu nevar risināt kādos citos veidos, skolu neslēdzot?
Pašvaldībām jau līdz šim tāda iespēja ir bijusi. Ēku uzturēšana nav IzM “bizness”, un neviens nav liedzis pašvaldībām meklēt iespējas, kā mazāk investēt kapitālā, bet vairāk cilvēkresursos. Tāda iespēja ir bijusi, tas īsti nav izmantots. Kādas ēkas saglabāšanai mēs bieži vien pretim noliekam bērnu izglītības kvalitāti un izvēlamies par labu ēkas saglabāšanai! Man tas liekas nepieņemami.
Brīžiem ir sajūta, ka mēs tikai sākam runāt par skolu tīkla optimizāciju, lai gan pašvaldības ar to nodarbojas jau 20 gadus. Tām nevar pārmest, ka nekas nav darīts. Vai iepriekš paveiktais ir izvērtēts gan no finanšu ietaupījuma, gan izglītības kvalitātes viedokļa?
Jā, lai gan cik pilnīgi, es uzreiz nevarēšu atbildēt. Mēs redzam pašvaldības, kuras ir spējušas ļoti sekmīgi optimizēt skolu tīklu - Alūksne, Jelgava, Ogre. Un šajās pašvaldībās mēs uzreiz redzam arī atšķirības skolotāju atalgojumā, izglītības kvalitātē un tajā, kas tālāk notiek ar šo skolu bērniem. Jo pēc būtības katram izglītības posmam būtu jāatbild par to, kā tas bērnu sagatavo nākamajam posmam, kas mums vēl nav līdz galam iedzīvināts princips.
Tātad, no tāda aspekta - tīri ekseļa formātā - tas ir izvērtēts, aprēķināts, tajā skaitā pa attālumiem no skolas līdz skolai kilometros. Kas ir svarīgi - mēs nevaram skatīties vienas pašvaldības kontekstā, mums ir jāskatās plānošanas reģiona kontekstā. Jo ir vietas, kur līdz pašvaldības robežai ir ļoti tuvu un, iespējams, bērniem drīzāk būtu jādodas uz blakus pašvaldības skolu. Šis reģionālais aspekts ir svarīgs arī no pārvadājumu viedokļa.
Ja mēs runājam par vidējo un profesionālo izglītību, ļoti svarīgs ir arī dienesta viesnīcu jautājums. Un atkal - ir pašvaldības, kas ar to jau ir tikušas galā, un ir, kuras nē. Mēs mēģinām diskutēt, vai 16 gadus vecs pusaudzis var dzīvot atsevišķi no vecākiem vai nevar. Bet es domāju, ka tad, kad mēs runājam par 50-60 kilometru attālumu līdz skolai, dienesta viesnīca ir labs risinājums vidusskolas līmenim. Saprotot, ka ieguvums ir laba izglītība, nodrošināts skolotājs, moderns aprīkojums, laboratorija utt.
Jautājums, vai 60 kilometru attālums līdz tuvākajai vidusskolai Latvijas apstākļiem tomēr nav par lielu? Būtībā jūs aicināt atstāt vienu vidusskolu novadā.
Jā, no efektivitātes viedokļa es teiktu, ka viena vidusskola novadā varētu būt gana labi, ja pretim ir arī profesionālo skolu tīkls. Protams, Rīga ir pilnīgi atsevišķs stāsts. Es varbūt neteiktu, ka 60 kilometri ir optimāls attālums, bet mums jebkurā gadījumā ir jādomā par dienesta viesnīcām.
Tas nozīmē, ka tiem vecākiem, kuri dzīvo ārpus novada centra, jārēķinās, ka viņu bērni vidusskolas vecumā faktiski vairs nedzīvos kopā ar viņiem?
Jūs to pasniedzāt ar tādu interesantu pieskaņu... Es mācījos skolā nu jau pirms ļoti daudziem gadiem, un jau tad bērni uz vidusskolu brauca uz centru. Brauca ar autobusu.
60 kilometrus?
40 kilometrus jā. Un bija dienesta viesnīca, un daudzi dzīvoja tur. Protams, tur ir jābūt labiem apstākļiem.
Es nesaku, ka tas ir ideālais variants, bet jautājums ir, ko mēs gribam iegūt? Ja kādā vietā ir pietiekami daudz bērnu un mēs varam nodrošināt pilnu slodzi skolotājiem, tas nav pašmērķis ievērot 60 kilometrus vai citu distanci. Mērķis ir pilna skola, kas var nodrošināt pilnu slodzi skolotājiem un apstākļus kvalitatīvai izglītībai. Iespējams, ka piecu kilometru attālumā var būt divas pilnas vidusskolas.
Tāpēc es pie kritērijiem par kilometriem nerunāju. Ne jau tie kaut ko nosaka, visu nosaka bērnu skaits.
Tā sauktā kompetenču izglītība nu jau pirms pāris gadiem ir ieviesta vairs ne kā pilotprojekts, bet kā obligāta noteiktām klašu grupām. Vai ir jau bijis kāds rezultātu izvērtējums?
Galvenais novērtējums vienmēr ir zināšanas. Man liekas, ka šim stāstam ir divas daļas. Viens ir ideja, otrs - ieviešanas process. Ja mēs runājam par mērķiem, kas bija kompetenču pieejas pamatā - pašmācības prasmes, horizontāla mācīšanās, spēja redzēt lielo laukumu - tad šī ideja, manuprāt, bija brīnišķīga. Mēs ejam kopsolī ar laiku, saprotot, ka mēs vispār nevaram paredzēt, kas bērniem pēc desmit gadiem būs nepieciešams. Tādēļ ir ļoti svarīgi, lai viņi māk mācīties. Mūsu telefonos nu ir visa pasaules informācija, taču tajā ir jāmāk orientēties.
Diemžēl šim stāstam ir otrā daļa - ieviešana, kas ietver izvērtēšanu, adaptēšanu un pašu ieviešanu. Tas nenotika nedz pareizā laikā, nedz pareizā veidā. Sagatavot ieviešanu nozīmē sagatavot arī pilnu materiālu komplektu, stundas izklājumu skolotājam, kur mācību stunda un tās gatavošana nenozīmē vēl četras piecas stundas, lai sameklētu šo materiālu. Taču šie materiāli netika sagatavoti, plus atceramies, ka tas bija kovida laiks. Manuprāt, tas nebija atbilstošākais brīdis, lai šo projektu sāktu.
Es domāju, ka līdz ar to šī sākotnējā brīnišķīgā ideja ir ieguvusi pretestību no skolotāju puses tā vietā, lai mēs visi iestātos par kompetenču izglītību. Manā groziņā nu ir iekritis uzdevums tikt galā ar materiāliem, pārstartēt procesu, lai tas ir pietiekami sagatavots un lai “Skola 2030” nav lamuvārds. Viens ir materiāli, otrs ir arī standarts. Tas nedrīkst būt tik izplūdis, kāds ir šobrīd. “Izcils” piemērs ir vēsture, kur lielās idejas ietvarā var mācīt visu ko, tā arī, piemēram, neko nepasakot par Latviju, ja tāds ir attiecīgā skolotāja iekšējais uzstādījums. Savukārt, ja šis uzstādījums ir pretējs un skolotājam ir svarīga Latvijas vēsture un visi tās būtiskie datumi un fakti, tad tas tur būs.
Tas, protams, nav pieņemami. Standartā ir jābūt precīzākām atrunām, kas tad skolēnam ir jāzina. Turklāt šī problēma nav tikai vēsturē, ir vairāku mācību priekšmetu skolotāji, kas uz to ir norādījuši. Tas pats ir arī latviešu valodā, matemātikā. Ir jāuzdod jautājums - ko tad mēs gribam iemācīt, kur ir tās robežas starp klasēm. Ar kādām zināšanām bērnam ir jāpāriet uz nākamo līmeni.
Rezumējot - kompetenču izglītības visnotaļ brīnišķīgā ideja ir “jāapkaulo” vai jāapaudzē ar visu, kas nepieciešams tās sekmīgai īstenošanai. Es pilnībā atbalstu “Skola 2030”, taču to pārstartējot, ko mēs šobrīd arī darām.
Runājot par šo “kompetenču” saturu, no skolotājiem ir nācies dzirdēt pat ļoti skarbas atsauksmes. Daļa izlīdzas, šos “murgus” (citēju) vienkārši ignorējot un mācot pa vecam. Piemēram, tajā pašā vēstures programmā vidusskolai ir atsevišķu pēc nesaprotamiem kritērijiem izvēlētu tēmu savārstījums, kas tā arī nerada kopainu nedz par pasaules, nedz Latvijas vēstures gaitu. Kurš par to uzņemsies atbildību, jo zaudētāji jau pirmām kārtām ir jaunieši?
Atbildību par to, kas ir saturā?
Jā. Es saprotu, ka tie cilvēki, kuri IzM kopumā bija atbildīgi par “Skola 2030” saturu - Zane Oliņa un Guntars Catlaks - jau ir veiksmīgi pametuši kuģi...
Ja mēs raugāmies uz katru konkrēto programmu, tad tās neizstrādāja ministrijas cilvēki. Es laikam nebūšu tā, kas met akmeni. Jo, runājot, teiksim, ar Vēstures skolotāju biedrību, es saprotu, ka tur ir cilvēki, kas ir piedalījušies tajā [programmas izstrādē]. Viņi saka, ka tas, kas sākotnēji bija labi domāts, gala rezultātā ir pārvērties tādā kā frankenšteinā. Tie ir ļoti labi vēstures skolotāji, kuru bērni grib likt eksāmenu vēsturē. Caur akmens mešanu konkrētu cilvēku virzienā mēs tikai panāktu to, ka neviens vairs negrib piedalīties satura radīšanā. Bet, piemēram, Latvijas vēsturē neviens cits, kā vien mēs paši, nevar radīt saturu. Mēs varbūt matemātiku varam paņemt no starptautiskajām izdevniecībām un adaptēt, bet vēstures saturs būs jārada mums pašiem. Tāpēc ir pieņemts lēmums, ka mēs veidojam komandu no zinātniekiem, skolotājiem, metodiķiem, lai radītu šo saturu vēsturē un pārveidotu esošo standartu.
Man ļoti negribētos, lai tas iekšējais pretnostatījums, kas vispār šajā sakarā ir radies vēsturnieku vidē, traucētu bērniem apgūt šo priekšmetu. Skaidrs, ka ir pārāk daudz kas tur salikts iekšā, kombinējot vēsturi kopā ar sociālajām zinībām - politoloģija, ekonomika, psiholoģija - kas veido kaut ko izplūdušu. Un katrs skolotājs tad pēc savas iekšējās sajūtas paņem to, kas viņam tuvāks un kur viņš jūtas vieglāk.
Tā ka es vēlreiz uzsvēršu - lai kompetenču izglītība būtu sekmīga, ir nepieciešams skaidrs stundu izklājums, mācību materiāli un standarta izmaiņas.
****
Turpinājums sekos
Intervijas turpinājumā par pāreju uz mācībām tikai latviešu valodā, kas šī gada 1. septembrī praksē nav reāla, to, kā risināt akūto skolotāju trūkumu, Latvijas augstskolu spēju iekļūt pasaules top 500, ko īsti nozīmē augstākās izglītības un zinātnes pakļaušana valdības deklarācijas kārtējam lozungam par “ekonomikas transformāciju”, kā arī ministres kā mātes personisko pieredzi saskarē ar Latvijas izglītības sistēmu.
