Par to, cik lietderīgi valsts dalījusi budžeta līdzekļus kovida laikā dažādiem atbalstiem dažādās nozarēs, kā sokas Valsts kontrolei (VK) ar līdzekļu tērēšanas lietderīguma un atbilstības konstatēšanu, ko spēj un nespēj paveikt kontrolieri aizdomīgu darījumu atmaskošanā, par VK pilnvaru palielināšanu “Neatkarīgās” saruna ar valsts kontrolieri Rolandu Irkli.
Divi aizvadītie gadi valstij nav bijuši tie vieglākie - kovida pandēmija, karš Ukrainā, enerģētiskā krīze utt. Kā šis laiks ietekmējis Valsts kontroles (VK) darbu?
Šie divi gadi bijuši ļoti dinamiski arī Valsts kontrolei - īpaši kovida krīze ieviesa izmaiņas iepriekš plānotajā darba ritmā. Bijām spiesti pakārtot savu darbu notiekošajam gan Latvijā, gan visā pasaulē. Jau no pirmajām krīzes dienām sākām pievērst pastiprinātu uzmanību kovida pandēmijas ierobežošanas un vēlāk arī seku mazināšanas izdevumiem. Sākumā, protams, nevienam, arī mums, nebija skaidrs, cik šī krīze būs dziļa un kādus līdzekļus prasīs, tomēr tas, ka nepieciešamās naudas daudzums būs ievērojams, šaubas neradīja. Pirmais, kam pievērsām uzmanību, bija nepieciešamo aizsarglīdzekļu iepirkums, tālāk jau viss notika strauji - sākās arī plašs atbalsts gan uzņēmējiem, gan iedzīvotājiem. VK ir vērtējusi visu šo līdzekļu piešķiršanu - kopumā tie bija aptuveni divi miljardi eiro, turklāt šī summa attiecas tikai uz 2020. un 2021. gadu. Esam pārbaudījuši apmēram 80% no šiem tēriņiem. Secinājumi - lielākā naudas daļa ir aizgājusi uzņēmējdarbības atbalstam, sākot ar dīkstāves pabalstiem, dažādiem grantiem, aizdevumiem (kuri gan ierindojami augsta riska kategorijā), kā arī atsevišķu valsts kapitālsabiedrību stutēšanai - zināms, ka, piemēram, “airBaltic” saņēmis simtiem miljonu eiro darbības stabilizēšanai utt. Nākamā lielākā atbalsta daļa tika novirzīta iedzīvotājiem - ģimenēm ar bērniem, dažāda veida sociālai palīdzībai. Interesanti, ka salīdzinoši mazākā izdevumu daļa - tie ir tikai kādi padsmit procenti - ir izlietota tieši epidemioloģiskās krīzes risināšanai - testēšanai, aizsarglīdzekļiem, vakcinācijai.
Kādi ir izdarītie secinājumi? Vai visa nauda tika iztērēta atbilstoši un lietderīgi?
Uzreiz jāsaka, ka lielu nelikumību līdzekļu izlietojumā nav, bet konstatējām, ka nav bijusi pietiekami liela konsekvence līdzekļu sadalē. Proti, dažādām nozarēm bijuši ļoti dažādi nosacījumi. Dažās nozarēs finansējumu saņemt bija salīdzinoši vienkārši, reizēm pat nepierādot zaudējuma apmēru, savukārt citās tas bija daudzkārt sarežģītāk un grūtāk. Dažām iedzīvotāju grupām piešķirtie pabalsti bija kā tā dēvētā helikoptera nauda - netika vērtēts, vai atbalsts ir nepieciešams visai grupai, vai arī būtu jāņem vērā kādas sociālas pazīmes. Vēlreiz rezumējot - no likumības viedokļa lielas problēmas neredzējām, bet, no lietderības puses raugoties, jautājumi tomēr palika.
Jūs minējāt, ka VK tvērumā nonāca ap 80% no visiem tēriņiem. Kas tad palika neizkontrolētajos 20%?
Mēs lielāko uzmanību centāmies pievērst tiem tēriņiem, kuros saskatījām augstākos riskus. Dažkārt mēs dažas izdevumu daļas nevērtējām, piemēram, atbalstu ģimenēm ar bērniem, tur naudas piešķiršanas algoritms bija skaidrs, risku, ka kāds kādam varētu kaut ko nelikumīgi samaksāt, praktiski nebija.
Iepriekš vairākkārt esat uzsvēris šo atšķirību starp likumību un lietderību. Ja, pēc jūsu teiktā, kopumā ar likumību lielu problēmu nebija, tad kā kopumā tomēr bija ar lietderību?
Visbiežāk paralēli finanšu revīzijai tika veikta tā saucamā atbilstības izvērtēšana. Vairākos gadījumos mums izdevās acīmredzami konstatēt nelietderīgu rīcību.
Piemēram?
Pirmajā gadā tas noteikti bija ar atbalstu lauksaimniekiem. Sākotnēji tika paredzēts, ka nauda tiks piešķirta, ja ieņēmumu samazinājums saimniecībai būs vismaz 20%, kad vēlāk tapa redzams, ka kritums nozarē nav tik liels, nepieciešamo ienākumu samazinājumu, piemēram, cūkkopībā, noteica nu jau vairs tikai 5% apmērā. Bet atbalsta apmēru neizmainīja, tas palika iepriekšējā līmenī. Rezultātā VK secināja, ka ir ievērojami pārmaksāts, piešķirtais atbalsts bijis lielāks nekā reālais ieņēmumu samazinājums. Konkrēti jau pieminētajā cūkkopības nozarē tie bija 7-8 miljoni eiro.
Lauksaimnieki vispār bija savā ziņā privileģēti - viņiem katram individuāli nevajadzēja pierādīt ieņēmumu krituma apjomu, pēc reģistra datiem, kuros bija norādīts mājlopu skaits, automātiski attiecīgās saimniecības kontā tika ieskaitīta noteikta naudas summa. Nebija ne kur jāiet, ne kas jāpierāda. Tādējādi, aplūkojot atsevišķu lielo lauksaimnieku 2020. gada pārskatus, varam ieraudzīt lielu, miljonos mērāmu peļņu. Valsts izmaksātie 100 000 eiro katram no šiem uzņēmumiem bijusi vien tāda laba piešprice kopumā tāpat veiksmīgi funkcionējošam biznesam. Nākas jautāt, vai šādas izmaksas bija nepieciešamas laikā, kad vajadzību bija ļoti daudz un valsts nemitīgi aizņēmās naudu to segšanai.
Citiem turpretī bija jāsaskaras ar ļoti sarežģītu procedūru pabalsta saņemšanai, piemēram, apkalpojošā nozarē. Tur bija jāiet un individuālā līmenī jāpierāda apgrozījuma samazinājums.
Sabiedrība līdz šim nav dzirdējusi atbildes par daudzām ar kovida laika izdevumiem saistītām atsevišķām, skandalozām, lietām - par vakcinācijas biroju, “salātu recepšu” grāmatu, arī par megadārgajām slimnīcu gultām... Vai tas, ka VK bez papildu skaidrojuma ir akceptējusi arī šādus tēriņus, kopumā nemazina uzticību visiem VK secinājumiem par kovidlaika izdevumiem?
Te jāskatās no gadījuma uz gadījumu, Viena no mūsu nesenajām revīzijām, kas aplūkoja nozari arī tieši kovidlaika griezumā, piemēram, bija civilās aizsardzības jomā. Secinājums bija nepārprotams - krīzes situācijā faktiski nekas no šīs jomas nestrādā. Daudzās citās valstīs nevajadzēja “izgudrot divriteni no jauna” un atlika vien iedarbināt jau sagatavotas iestrādes, bet pie mums, taustoties pa tumsu un meklējot vismaz kaut kādus risinājumus, tiek izveidotas dažādas jaunas institūcijas, jauni biroji utt.
Jāsaka gan, ka pieminētais Vakcinācijas valsts birojs, lai arī ieguva plašu rezonansi, uz kopējā izdevumu fona veidoja salīdzinoši ļoti niecīgu izdevumu daļu. Tāda bija tā brīža ministra un pārējās nozares vadības iecere, kā procesu vislabāk nodrošināt. Vēlāk jau kļuva redzams, ka šis risinājums nebija ne labākais, ne efektīvākais, neskatoties uz papildu līdzekļu piešķīrumu.
Šā gada sākumā bija VK ziņojums par visu kopīgo vakcinācijas gaitu. Secinājām, ka tā nebija optimāli organizēta, bija virkne trūkumu, daudzi pasākumi nesasniedza cerēto mērķi.
Saistībā ar celto trauksmi par tā dēvētajām zelta gultām. Izlases veidā pārbaudījām 17 slimnīcu, t.sk. divu lielāko klīnisko universitātes slimnīcu, gultu izveides un medicīnisko iekārtu un papildaprīkojuma iegādes izmaksas. Guvām pārliecību, ka par līdzekļiem 23,5 milj. eiro apmērā iegādātas Ministru kabineta apstiprinātajos sarakstos norādītās medicīniskās iekārtas un aprīkojums. Svarīgi, ka pašas gultas ir mazāk vērtīgas nekā iekārtas, ar ko tās aprīkotas, īpaši intensīvās terapijas nodaļās, kā arī nepieciešamā aprīkojuma tehniskās prasības atšķiras katrā slimnīcā. Papildus minams, ka gultu izveidei tika izmantoti arī esošie krājumi, piepērkot tikai nepieciešamās komponentes. Tādēļ nav iespējams noteikt gultas vidējo cenu. Kopumā “gultu plāni” ir pat pārpildīti, uz gada beigām nodrošinot 1661 gultu plānoto 1644 gultu vietā.
Par šodienas aktualitātēm. Jums jau vairākkārt ir jautāts par iecerēto 100 miljonu vērto “Latvenergo” pirkumu no SIA “Laflora” - vēja parka izveides projektu Kaigu purvā. Līdz šim esat atturējies no iespējamā darījuma vērtēšanas, aizbildinoties, ka jebkādus secinājumus varēsiet izdarīt tikai tad, kad būs veikta, ja vispār tiks veikta, revīzija. Vai jūsu nostāja palikusi nemainīga?
Šādos gadījumos, vēl pirms darījums ir noticis, VK iespējas nav ļoti lielas. Jāsaprot, ka mēs neesam izmeklēšanas iestāde, mums nav šādas kompetences. Tam paredzētas citas institūcijas.
Mūsu darbs saistīts vairāk ar risku analīzi, pēc tās mēs lielākoties nosakām arī revidējamās tēmas. Tādējādi mēs savu pilnvaru robežās arī reaģējam uz sabiedrībā plaši izskanējušiem gadījumiem, zināmā mērā izmantojot publisko informāciju savā riska analīzē. Kā citādi reaģēt uz katru šādu gadījumu mēs nevaram arī resursu neesamības dēļ - tad mums būtu jānoliek malā viss mūsu sistēmiskais darbs. Bet vēlreiz uzsveru - mēs sekojam līdzi visai informācijai, nepieciešamības gadījumā varam pārbaudīt arī atsevišķu darbību likumību un lietderību, bet visdrīzāk tas notiks tikai tad, kad darījums jau būs noticis. Kaut kā operatīvi iejaukties darījumā slēgšanas brīdī - šāda prakse VK nav, cik zinu, tādas nav arī līdzīgās citu valstu kontroles institūcijās.
Tad VK nevar iejaukties sistēmiskos procesos, pirms tie nav līdz galam pabeigti, piemēram, atsevišķu jomu reformās?
Tā ir cita situācija, reformu īstenošanas gaitā mūsu iespējas ir plašākas. Ja mēs redzam, ka uzsāktie procesi var nesasniegt paredzētos mērķus, vai arī konstatējam dažāda veida augstu risku klātesamību, tad gan mēs negaidām, kad šīs problēmas iestāsies, un varam veikt ātrāku revīziju.
Tātad revīziju plāns ir operatīvi maināms atkarībā no situācijas?
Jā, tas ir iespējams. Parasti mēs to veicam, izvirzot papildu atbilstības jautājumus finanšu revīzijas ietvarā, tas ir visātrākais veids, kā to izdarīt. Pats aktuālākais - VK skatīs Ekonomikas ministrijas veiktos piešķīrumus energoresursu cenu kāpuma mazināšanai.
Kuras no 2022. gadā veiktajām VK revīzijām jums šķiet īpaši veiksmīgas, proti, kurās tika atklātas sistēmiskas nepilnības, kas būtu labojamas un maināmas?
Varētu nosaukt vairākas. Piemēram, jau pieminētā civilās aizsardzības jomas revīzija - gan kovida, gan šā brīža realitāšu kontekstā, ieskaitot potenciālo militāro apdraudējumu. Manuprāt, šī revīzija bija ļoti savlaicīga, jo valstij ir īpaši aktuāli šobrīd saredzēt visas nepilnības un uzsākt plaša mēroga uzlabojumus. Vēl ļoti svarīga, nedaudz radniecīga revīzija bija par bruņoto spēku personāla jautājumiem. Tur gan ļoti lielas problēmas netika konstatētas, tomēr šobrīd, kad jāaudzē mūsu bruņoto spēku kapacitāte un kaujas spējas, ikviens pat vismazākais uzlabojums kļūst ļoti būtisks.
Vēl vēlos pieminēt revīziju par bioloģiski noārdāmajiem atkritumiem. Šajā jomā plānots investēt ļoti apjomīgas naudas summas, mums ir bažas, ka daļa no līdzekļiem šobrīd varētu tikt ieguldīti nelietderīgi. Sistēmai ir augsts risks - tā praktiski nestrādā jau šobrīd, un nav pazīmju, ka kaut kas varētu mainīties tuvākajā nākotnē. Latvija tādējādi var iedzīvoties pat pamatīgās Eiropas Savienības soda naudās.
Noteikti jāizceļ arī valsts pārvaldes reformu plāna revīzija. Jāsaka, ka visas tās ieceres, kas bija ietvertas revidējamā iepriekšējā plānā, ir ne mazāk aktuālas arī šodien. Īpaši par darbinieku atalgojumu - gan optimizācijas, gan konkurētspējas celšanas ziņā.
Lasot jauno valsts pārvaldes reformu plānu, paši tā autori atzinuši, ka iepriekšējās reformas rezultātā atsevišķās jomās iedzīvotāju uzticība valsts pārvaldei ir pat mazinājusies, salīdzinot ar reformas uzsākšanas brīdi. Vai šāds daļējs absurds neliecina, ka problēmas ir dziļākas nekā šķiet pirmajā brīdī?
Es tomēr šo reformu tik ļoti nesaistītu ar iedzīvotāju uzticības līmeni valsts pārvaldei kā tādai. Tās galvenais mērķis tomēr nebija uzticības vairošana, bet gan efektivitātes celšana, pārvaldē nodarbināto skaita samazināšana un citi šāda veida jautājumi. Tos risinot, nevar cerēt uz ļoti lielu uzticamības kāpumu. Šī problēma ir risināma, ceļot valsts sniegto pakalpojumu kvalitāti, caurspīdīguma nodrošināšanu utt. Tomēr jāpiebilst, ka nereti uzticamības jautājumi valsts pārvaldei korelē ar uzticamību politiķiem - daļa sabiedrības nenošķir valsts pārvaldi no politiskiem lēmumiem. Bieži gadījies, kad, jautājot iedzīvotājiem par uzticēšanos konkrētam pakalpojumu sniedzējam, atbildes ir lielākoties pozitīvas, bet, vispārinot šo jautājumu, aina ir diametrāli pretēja - cilvēki pakalpojumu samet vienā katlā ar politiskiem lēmumiem.
Iepriekšējās valdības laikā tika īstenota administratīvi teritoriālā reforma. Tās vērtējums ir ļoti polārs - no skaļām urravām līdz skarbiem pārmetumiem par sasteigtību, viedokļu uzspiešanu utt. Vai VK uzmanības lokā nonākusi arī šī visai valstij tik būtiskā reforma?
Protams, mēs analizējam šo reformu pat vairākās revīzijās no dažādiem aspektiem. Pagaidām pabeigta ir viena - par pašvaldību personālpolitiku. Vēl notiek revīzija par pašvaldību līdzdalību kapitālsabiedrībās, kā arī par iedzīvotāju līdzdalību.
Par personālpolitiku. Viena no atziņām - pašvaldības tomēr kopumā nav rūpīgi plānojušas cilvēkresursus, bieži vien gluži automātiski tikuši salikti kopā cilvēkresursi no iepriekšējām pašvaldībām, pēc būtības nevērtējot ne darba apjomu, ne nepieciešamo cilvēku skaitu. Var redzēt būtiskas atšķirības starp pašvaldībām - dažas vienu un to pašu apjomu funkciju veikšanai nodarbina ievērojami lielāku cilvēku skaitu nekā citas.
Novitāte šai revīzijai bija mūsu pašu izstrādātas metodoloģijas izmantošana, rādot pašvaldībām, kur iespējams panākt lielāku efektivitāti. Labā ziņa ir tā, ka šī metodoloģija tagad ir pieejama jebkurai pašvaldībai, kas to var izmantot darba efektivitātes celšanai.
Tā gan nebija vienīgā mūsu konstatētā problēma - bieži nav skaidrības par pašvaldību darbinieku profesionālo attīstību un mērķu definēšanu. Veids, kā pilnveidot darbinieku prasmes un kompetences, daudzās pašvaldībās praktiski neeksistē. Rezultātā darbiniekiem, kuri veic noteiktas funkcijas, trūkst profesionālās prasmes, piemēram, revīzijās par ēku drošumu. Tomēr šo nepieciešamo kvalifikāciju iegūšanu pašvaldība nenodrošina. Un vēl kāds pat nedaudz kuriozs fakts - 38% pašvaldību tieši par personāla vadību atbildīgajiem darbiniekiem nav nepieciešamo zināšanu un prasmju šāda darba veikšanai.
Vai jūsu vērtējumā pašvaldību reforma kopumā būs sasniegusi izvirzītos mērķus?
Pašlaik ir par agru spriest. Savā ziņā tāpēc arī uzsākām vairākas revīzijas saistībā ar ATR īsi pēc jauno novadu izveidošanās - lai pēc iespējas agrāk pamanītu un norādītu uz tiem jautājumiem, kas nevedas. Personāla politikas revīzija lielu optimismu diemžēl nevieš. Ja VK ieskatā reformai bija un joprojām ir iespēja daudzus jautājumus pašvaldībās pārskatīt un pārveidot, balstoties uz jauniem principiem, tad pagaidām lielākajā daļā redzētā tomēr neko tādu nenovērojām.
Vai VK uzmanību izpelnījusies arī iepriekšējās valdības uzsāktā ostu reforma?
Tikpat kā nē, nedaudz šim jautājumam pieskārāmies saistībā ar revīzijām kapitālsabiedrībās, konkrēti ar izveidotās pagaidu valdes darbu Ventas ostā, kura nostrādājusi jau ilgāk, nekā to pieļauj likums.
Par valsts ieguldījumiem kapitālsabiedrībās, īpaši par “airBaltic” kopumā piešķirtajiem vairāk nekā 250 miljoniem. Vai uzskatāt, ka šāda apjomīga finansējuma iepludināšana ir pamatota? Un vai lidsabiedrība spēs atbilstoši EK nosacījumiem atdot ieguldītos miljonus?
Mēs ieguldījumus tieši “airBaltic” skatījām kovida naudas piešķīrumu izvērtēšanas gaitā. Nav jau noslēpums, ka tieši aviācijas nozari kovidkrīze skāra ļoti smagi. Valdībai faktiski bija divi varianti - vai nu sniegt apjomīgu atbalstu, vai arī pieļaut uzņēmuma bankrotu. Izšķiršanās notika par labu lidsabiedrības saglabāšanai.
Citādi ir par iespējām pildīt Eiropas komisijas nosacījumus un atgūt ieguldīto. Šobrīd “airBaltic” lielā mērā strādā atbilstoši iepriekšējai stratēģijai, un ir liels jautājums, cik dinamiski tās darbības tiek pielāgotas jaunajiem apstākļiem un vai šo stratēģiju nebūtu nepieciešams mainīt. Ieguldītie līdzekļi ir milzīgi, “airBaltic” vēsturiskie dati turklāt nekad nav uzrādījuši šāda apjoma peļņu, kas ļautu prognozēt ieguldītā atgūšanu līdz 2027. gadam kā to paredz EK prasības.
Domāju, visreālākais tomēr būs pārdošanas scenārijs - vai nu stratēģiskajam investoram, vai biržā. Ja to neizdarīsim, var būt kā ar “Citadeli” - īsā termiņā jāpārdod pirmajam, kas “nāk pretī”, un ar viņa izvirzītiem noteikumiem.
Kurš tad būtu atbildīgs par tālāko procesa attīstību? Tikai “airBaltic” vadība?
Protams, operatīvā vadība ir lidsabiedrības valdes ziņā. Tomēr visiem rādītājiem būtu jāseko līdzi gan uzņēmuma padomei, gan kapitāldaļu turētājiem, respektīvi, valstij, Satiksmes ministrijai.
Jau pieminētā veiktā revīzija kovida tēriņu sakarā lielā mērā skatīja Satiksmes ministrijas kā kapitāldaļu turētājas spējas pārraudzīt “airBaltic” darbību - sekot līdzi pieņemtajiem lēmumiem, izstrādātajiem plāniem, sasniegtajiem rezultātiem un pārstāvēt valsts intereses tādā veidā, lai šie ieguldījumi sasniedz mērķi - stabilizē aviosabiedrības darbību un vienlaikus rada reālistisku pamatu ar EK saskaņoto saistību izpildei nākotnē. Revīzijā redzējām, ka pārraudzība tomēr vairāk tiek īstenota formāli, ne pēc būtības, un sniedzām virkni ieteikumu tās uzlabošanai.
Latvijas patērētāji pagaidām redz tikai vecas lidmašīnas un nesamērīgu valdes priekšsēdētāja atalgojumu...
Tik dziļi VK uzņēmumā nav “gājusi iekšā”, tāpēc komentēt sīkāk nevarēšu.
Jaunas investīcijas prasīs arī “Latvijas dzelzceļš”, kurā valsts ieguldījumi jau arī mērāmi desmitos miljonu eiro. Vai atbalsts būtu jāturpina?
Tas tomēr ir nedaudz cits stāsts. Ja skatāmies uz dzelzceļa nozari kopumā, ir skaidrs, ka tā līdz šim lielā mērā bija atkarīga no tranzīta, īpaši no mūsu kaimiņa. “airBaltic”, piemēram, var pārorientēt savu darbību un uz Maskavu vairs nelidot, kardināli neizmainot biznesa modeli, bet “Latvijas dzelzceļam” ir nepieciešams radikāli jauns redzējums, ietverot visas nozares nākotni un tālāko attīstību. Iepriekš gūtos ienākumus no tranzīta acīmredzot mēs varam aizmirst uz ilgu laiku. Protams, dzelzceļš būs un darbosies, bet tā būs jau pavisam cita stratēģija.
Augustā Kariņa vadītā tā laika valdība nolēma atbalstīt Satiksmes ministrijas sagatavoto lēmumprojektu par vairāk nekā astoņu miljonu kompensācijas izmaksāšanu Biķernieku trases zemes īpašniekiem. Summas aprēķins tika nepamatoti noslepenots, lēmumu pavadīja vēl vairākas dīvainības. Finanšu ministrija apturēja lēmuma virzīšanu uz Saeimu, apgalvojot, ka galīgo vērtējumu gaida no VK. Vai revīzija šajā lietā ir notikusi, un kādi ir tās rezultāti?
Mēs tiešām sākām šā jautājuma priekšizpēti, bet pašlaik šo darbu esam apturējuši, jo valdība pati “paņēma pauzi”. Tā kā virzība uz priekšu šobrīd nenotiek, arī mēs neieguldām savu resursu. Pagaidām varu vien teikt, ka laikam jau būtu nepieciešama šā jautājuma, īpaši cenas noteikšanas, revīzija, jo šādiem tēriņiem laikā, kad aizņemamies milzu summas, jābūt ļoti pienācīgi pamatotiem.
Arī iespējamā Skultes sašķidrinātās gāzes termināļa būvniecība, nacionālā objekta statusa noteikšana un citi aspekti raisījuši daudzus jautājumus. Vai VK gatava dot savu redzējumu arī šajā lietā?
Iespējams, bet šis jautājums noteikti jāskata visa reģiona attīstības kopējā kontekstā - pašlaik jau droši zināms, ka būs vismaz trīs šādi termināļi pat bez plānotā Skultes projekta. Turklāt pašlaik mūsu projekts nešaubīgi ir vismazāk attīstītais, tādēļ tā komerciālais izdevīgums vēl ļoti rūpīgi jāvērtē.
Visai šokējoši bija iepriekšējā iekšlietu ministra plāni slēgt vai daļēji ierobežot vairāku VUGD posteņu darbību līdzekļu trūkuma dēļ. Vienlaikus nav noslēpums, ka iekšlietu sektorā bijuši tēriņi, kuru pamatotību var pakļaut šaubām. Vai plānojat veikt revīziju šajā nozarē, kas tomēr ir viena no sabiedrības vispārējās drošības garantiem?
Esam veikuši revīziju VUGD 2016. gadā, kurā vērtējām, kā valstī tiek īstenoti un uzraudzīti ugunsdrošības pasākumi. Vēl šogad vērtējām VUGD lomu un pienesumu civilās aizsardzības sistēmas izveidē, tāpēc varu teikt, ka dienests ir bijis Valsts kontroles uzmanības fokusā.
Šobrīd varu vien norādīt uz kādu dīvainu tendenci - lai gan absolūto skaitlisko summu ziņā Latvijā IeM struktūrās tiek ieguldīts visvairāk no Baltijas valstīm, mūsu dienestu - policijas, ugunsdzēsības, robežsardzes - darba efektivitāte pēc daudziem kritērijiem ir viszemākā. Tas jau bez padziļinātas izpētes parāda, ka gluži kārtībā jau lietas šajā nozarē nav.
Nākamgad mūsu plānos ir veikt pārbaudi par IeM veiktajiem iepirkumiem, kas daļēji varētu sniegt atbildi uz jautājumu par līdzekļu racionālu izlietojumu.
Vai pieļaujat, ka tuvākajā nākotnē VK loma un pilnvaras varētu palielināties?
Ar VK lomas palielināšanos vispirmām kārtām saprotu lielāku izpratni par VK ziņojumos konstatēto un cītīgu darbu pie ieteikumu ieviešanas pēc būtības un norunātajos termiņos. Pie tā mēs strādājam sistemātiski, un, domāju, ir iespējams redzēt arī šī darba augļus. Par pilnvarām - iesim soli pa solim. Joprojām praksē ieviešam normu par tiesībām Valsts kontrolei piedzīt zaudējumus. Šo lietu skaits pieaug, vienlaikus jāatzīmē, ka likumā noteiktais process ir garš un vēl paies laiks, kamēr pirmās no šīm lietām būs noslēgtas. Paralēli tam varam labi novērot šo normu preventīvo spēku. Aizvien vairāk pārkāpēju labprātīgi piesakās atgriezt nodarītos zaudējumus, lai izvairītos no piedziņas procesa.
Esošā budžeta ietvaros turpināsim celt savas darbības efektivitāti arī finanšu revīziju jomā - plānojam procesu standartizāciju un būtiskuma līmeņa pārskatīšanu, tādējādi atvēlot vairāk laika un uzmanības tieši lielajām, sistemātiskajām pārbaudēm un revīzijām.
