Nākamā gada pirmajā janvārī stājas spēkā grozījumi likumos, kuri regulē publiskos, sabiedriskos un militāros iepirkumus. Tie ļaus naskāk izslēgt no iepirkumiem negodīgos pretendentus un samazināt iepirkumus ar vienu pretendentu. Iepirkumu likumdošana tāpat kā Rīga nekad nebūs pilnībā gatava, tā pakļauta laikmeta evolūcijai un nemitīgi pilnveidojas, intervijā “Neatkarīgajai” atzīst Iepirkumu uzraudzības biroja vadītājs Artis Lapiņš.
Vai, runājot par pēdējo piecu gadu periodu, balstoties uz uzņēmēju sūdzību raksturu, mēs varētu teikt, ka iepirkumu kvalitāte Latvijas publiskajā sektorā ir uzlabojusies?
Es kopumā teiktu, ka tā uzlabojās. Mēs redzam, ka gadu gaitā mainās arī sūdzību skaits. Tas droši vien ir arī dažādu ārēju faktoru ietekmē. Šogad īpatsvara ziņā, vadoties no kopējā iepirkumu skaita, sūdzību skaits varētu būt viszemākais - ap 6% apstrīdētu iepirkumu no tiem, ko varētu apstrīdēt. Iepriekš šis īpatsvars bija lēšams ap desmit vai padsmit procentiem. Noteikti ir jāņem vērā, ka dzīve jau arī nestāv uz vietas un iepirkumu sarežģītība ar katru gadu palielinās. Līdz ar to ir dažāda rakstura horizontālās politikas, tas, ko mēs saucam par iepirkumu stratēģisko izmantošanu. Daļa iepirkumu ir sociāli atbildīgie iepirkumi, inovatīvie un vēl virkne citu lietu, kuras arī ir saistītas ar iepirkumiem un kur jāmēģina panākt ne tikai izdevīgāko piedāvājumu, bet arī ir jāīsteno daudzi citi nozaru mērķi. Līdz ar to sarežģītība pieaug, taču kopumā mēs Latvijā spējam sagatavot aizvien kvalitatīvākus iepirkumus.
Ir izskanējusi informācija par to, ka VAS “Latvenergo” varētu vēlēties iegādāties SIA “Laflora” piedāvāto Kaigu purva vēja parka projektu, kurš droši vien būtu miljoniem eiro ietilpīgs. Vai jūsu skatījumā “Latvenergo” šādu projektu iegādei būtu jāizsludina iepirkums?
Nezinot prasības konkrētajā darījumā, pilnīgi drošu atbildi šobrīd dot nevaru. Jāņem vērā, ka likumā ir regulējums, kurš paredz izņēmumu likuma ievērošanā situācijā, kad tiek pirkta esoša zema vai esošas būves. Ir svarīgi zināt, ka šīs būves nedrīkst būt izveidotas īpaši pasūtītāja prasībām. Šis ir tāds sarežģītākas vērtēšanas jautājums, bet, ja tas ir dabā esošs objekts, tad šāds izņēmums pastāv.
Jūs minējāt, ka apstrīdēto iepirkumu īpatsvars ir 6% un padsmit procentu iepriekš. Kā šajā ziņā Latvija izskatās uz attīstīto rietumvalstu fona?
Kopējais vērtējums ir tāds, ka no skarto problēmu viedokļa mēs esam samērā līdzīgi. Ir jāņem vērā, ka katrā valstī ir atšķirīgi līgumcenu sliekšņi. Latvijā, salīdzinot ar citām Eiropas valstīm, tie ir salīdzinoši zemi. Latvijā ir ļoti zemi sliekšņi, pie kuriem ir iespējama iepirkuma rezultātu apstrīdēšana pirms līguma noslēgšanas. Ir atsevišķa direktīva, kas regulē apstrīdēšanas procedūru pieejamību saistībā ar ES noteiktajām robežvērtībām, piemēram, būvniecībā tie ir pieci miljoni eiro un vairāk. Vadoties no tā Latvijas mērogiem, projektu apstrīdēšana ir pieejama daudz biežāk nekā citur. Kopumā mums ir tās pašas problēmas, kas daudzās citās valstīs.
Tas tāpēc, ka ekonomikas ir ļoti dažādas un Rietumos ir pavisam cita līmeņa iepirkumu apjomi un cita struktūra?
Protams, tas ir jāņem vērā. Ja mēs mēģinātu salīdzināt sevi ar Igauniju, tad nonāktu pie secinājuma, ka Igaunijā ar iepirkumu starpniecību atvēlētais finansējums ir lielāks. Rietumeiropā - tādās valstīs kā Vācijā, Francijā, Austrijā - iepirkumi lēšami desmitos miljonu un pat vairāk. Attiecībā uz apstrīdēto iepirkumu īpatsvaru liela nozīme ir valsts, tās ekonomikas lielumam un brieduma pakāpei. Ļoti daudz ko iepirkumu gatavošanā ietekmē arī ES fondu izmantošana. Tur, kur ir šo fondu nauda, pasūtītāji iepirkumu gatavošanā ir piesardzīgāki. Mēs ar citu valstu kolēģiem pārrunājām, ka esam ar samērā līdzīgām problēmām.
No ES fondiem Latvijai plānots piešķirt 4,3 miljardus eiro finansējumu. Vai tajos brīžos, kad šī fondu nauda parādās, vai tas maina iepirkumu raksturu un tie kļūst korektāki?
Situācijā kā šobrīd Atjaunošanās un noturības mehānisma (ANM) plāna ietvaros Iepirkumu uzraudzības birojs un Centrālā finanšu līgumu aģentūra (CFLA) īsteno iepirkumu pirmspārbaudes. Šis vairs nav kā kontroles mehānisms, drīzāk pakalpojums, kas ļauj novērst vismaz acīmredzamās kļūdas. Tas, protams, palīdz, un to ir atzinuši arī auditori. Attiecībā uz ES fondu projektiem un tagad ANM finansējumu šeit ir paredzētas iepirkumu pirmspārbaudes. Tā ir dokumentācijas pārbaude brīdī, kad iepirkums tiek izsludināts, vai arī pirms izsludināšanas, tātad līdz brīdim, kad notiek piedāvājumu iesniegšana, lai gadījumā, ja ir kādas nepilnības, tās laikus varētu novērst. Vēl ir jāņem vērā resurss, kas ir pieejams iepirkumu sagatavošanā. Mēs redzam, ka šogad ir samazinājies gan iepirkumu skaits, gan summas, jo viens fondu finansējuma periods iet uz beigām, bet nākamais vēl nav tā īsti sācies. Tagad gada beigās mēs redzam, ka parādās ANM iepirkumi, kas ir salīdzinoši lielāki, un nākamgad varētu būt gaidāms lielāks uzrāviens. Ja kādā brīdī iepirkumu ir vairāk, tad arī speciālistiem kļūst grūtāk izsekot līdzi visām niansēm. Šogad ir mazāk iepirkumu, un, iespējams, tas arī ir skaidrojums, kāpēc apstrīdēšana notiek retāk.
Runājot par lielajiem iepirkumiem - mums bija gadījums ar pasažieru vilcienu iepirkšanas procesu, kas izvērtās tiesvedībā. Kā, jūsuprāt, maksimāli būtu iespējams izvairīties no šādas iepirkumu attīstības gaitas, lai tas neatstātu paliekošas sekas vienai vai otrai nozarei uz ilgākiem laika periodiem?
Ja mēs raudzītos kopumā, nefokusējoties uz konkrētiem gadījumiem, tad tā būtu pati iepirkumu sagatavošana. Reizēm mums ir pasūtītāji, kas izvirza pārmērīgas prasības, kas noved gan pie iepirkumu pārsūdzēšanas, gan potenciālām tālākām tiesvedībām. Vienmēr būtu ļoti skaidri jāapzinās mērķi, ko vēlamies sasniegt, un tam būtu jābūt vērstam uz iespējami kvalitatīvāka rezultāta sasniegšanu. Prasības ir jāspēj definēt pirms iepirkuma izsludināšanas, jo pēc tam “spēles gaitā” noteikumus vairs mainīt nevar. Raugoties uz situāciju kopumā, neanalizējot konkrētus specifiskus gadījumus, šis ir aspekts, kur pasūtītāji visbiežāk “iekrīt”.
Vai, jūsuprāt, ir iespējams un būtu racionāli vienkāršot iepirkumu sagatavošanu ar mērķi samazināt birokrātiju?
Mēs Latvijā bieži vien uz iepirkuma procedūru gribam raudzīties kā uz juridisku procesu, taču tai vēl ir gan ekonomiskā, gan tehniskā daļa. Ir vairāki faktori, kas ir jāņem vērā. Protams, mēs varam padarīt kādus elementus vienkāršākus. No otras puses, te ir jāņem vērā arī kopējais fons. Droši vien piekritīsiet, ka noteikt zemāko cenu vienmēr ir vieglāk nekā pēc vairākiem kritērijiem izvērtēt saimniecisko izdevīgumu. Šeit parādās tie svaru kausi starp vienkāršāk vai labāk. Bieži vien ir vēlme virzīt ļoti sarežģītas kvalifikācijas prasības, un reizēm ir tie kuriozie gadījumi, kad neviens tās nevar izpildīt. Prasību vienādošana varētu būt viens no potenciālajiem virzieniem, kurā doties, lai panāktu procesu vienkāršošanu. Pirms kāda laika Būvuzņēmēju partnerība virzīja ideju par būvkomersantu klasifikāciju, lai lielā mērā varētu atsijāt tos uzņēmējus, kas varētu kvalificēties noteikta tipa būvju pasūtījumiem. Šeit, iespējams, tvērums bija par plašu un attiecīgi nozare pati nevarēja vienoties par konkrētām prasībām konkrētām būvēm. Tas ir ļoti sarežģīts darbs, lai šo vienošanos panāktu. Ja runājam par situāciju kopumā, risinājums attiecībā uz kvalitatīvu iepirkumu veidošanu noteikti būtu apmācības. Neefektivitāte nereti rodas no tā, ka speciālisti, kas ar to strādā, nav pietiekami pieredzējuši vai zinoši. Turklāt ir jāņem vērā arī juridiskās nianses, kuru nepaliek mazāk, to kļūst tikai vairāk. Tas iepirkumu veicējiem noteikti ir ļoti liels izaicinājums.
Vai mūsu likumdošanas evolūcija ir tāda, kas ļauj iepirkumus veikt kvalitatīvāk?
Ja likumdošanas instrumentus izmanto efektīvi un pareizi, tad zinošs speciālists būs pietiekami efektīvs. Taču diemžēl ir arī pretēji gadījumi. Dzīve ir gājusi uz priekšu un no procesu viedokļa kļūst sarežģītāka. Piemēram, saimnieciskā izdevīguma izvērtēšana. Šeit ir jāspēj gan definēt faktorus, ko vērtēt, gan jāspēj šos faktorus novērtēt. Šajā jomā mums ir pietiekami tāls ceļš ejams, tajā skaitā arī no mūsu puses nodrošinot metodoloģisko atbalstu, mēģinot maksimāli izmantot to, kas pasaulē jau ir izgudrots, un nemēģināt izdomāt divriteni vēlreiz.
Vai tendence, kad tīri hipotētiski pasūtītājs konkursa noteikumus izstrādā tā, lai viņa izvēlētais pretendents uzvarētu, patlaban iet mazumā?
Mēs mīņājamies kaut kur uz vietas. Viskritiskākā lieta, kas saistīta ar mūsu iepirkumiem, ir konkurences jautājums un viena pretendenta vai viena piedāvājuma īpatsvars. Apmēram ceturtā daļa iepirkumu ir ar vienu pretendentu. Tas ir daudz. Taču jebkurā sadarbībā ir vairāki aspekti. Piemēram, ir pasūtītāji, kuri mēģina šādas prasības veidot tieši neveiksmīgas sadarbības pieredzes dēļ ar kādu konkrētu tirgus dalībnieku. Vienlaikus ir jāņem vērā korupcijas riski iepirkumā, kur ir bijuši daudz pretendentu. No nākamā gada būs līgumu reģistrs, lai varētu labāk sekot līdzi noslēgtajiem līgumiem un to izpildei. Nākamā gada 1. janvārī stājas spēkā vairākas izmaiņas. Tās attieksies gan uz publisko iepirkumu likumu, gan sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju iepirkumu likumu, gan aizsardzības jomas iepirkumu likumu. Viens no aspektiem ir par tirgus izpētes veikšanu. Tāpat par tehnisko specifikāciju aktualizēšanu. Tāpat par rīcību viena pretendenta gadījumā. Līdz šim brīdim bija risinājums, ka gadījumā, ja atklātā konkursā saņemts tikai viens piedāvājums, pasūtītājam bija jāpamato, ka kvalifikācijas prasības nav bijušas pārmērīgas. Tagad, ja tirgus izpēte nav bijusi un iepirkumā ir tikai viens pretendents, šis iepirkums būs jāpārtrauc. Ja šī izpēte ir bijusi un var pieļaut, ka pasūtītājs ir izdarījis visu, lai tirgu informētu un konsultētos ar tirgus dalībniekiem, tad varēs turpināt iepirkuma procedūru. Vēl būs plašākas iespējas, kas ir saistītas ar pretendenta reputācijas vērtēšanu. Bieži vien ir zināms, ka pretendents izdara pārkāpumus, taču no iepirkuma netiek izslēgts. Tagad būs plašākas iespējas šos pārkāpējus izslēgt. Tāpat izmaiņas ir arī tad, ja pretendents nav pildījis līgumsaistības. Šobrīd viņu no iepirkuma var izslēgt tad, ja viņš nav pildījis saistības pie konkrētā pasūtītāja, bet nākotnē to varēs darīt neatkarīgi no tā, pie kura pasūtītāja saistības nav pildītas. Ir vēl vairāki aspekti, kas izslēgšanas iespējas paplašina, taču, no otras puses, tiek uzsvērts mehānisms par pašattīrīšanos un uzticības atjaunošanu. Tāpat izmaiņas ir vērstas uz saimnieciskā izdevīguma izvēli. Sākam ar pirmajām četrām preču, pakalpojumu un būvdarbu kategorijām, kur bez cenas iegādes brīdī ir jāvērtē arī citi faktori. Šobrīd tā būs projektēšana, apvienotā projektēšana un būvdarbi, kā arī elektroenerģiju patērējošās preces un autotransporta līdzekļi. Jāsāk mainīt pieeju, kad mēs raugāmies tikai uz cenu iegādes brīdī, neskatoties uz to, ka pēc tam šo lētāko preču, pakalpojumu un būvdarbu (radītā objekta) ekspluatācija visā dzīves ciklā izmaksās vairāk, jo, kā zināms, piemēram, ēku uzturēšanas izmaksas kopumā būs daudz lielākas nekā šīs ēkas izveides izmaksas. Ja mēs gribam samazināt šīs uzturēšanas izmaksas, tad ir ļoti svarīgi tās jau sākotnēji novērtēt.
