Satversmes tiesa pirms nedēļas – 23. maijā – pasludināja spriedumu, ar kuru faktiski kārtējo reizi tika nostiprināta pirms kāda laika Latvijā nodibinātā kārtība, ka mantu valsts labā var konfiscēt pat tad, ja šīs mantas noziedzīga izcelsme nav pierādīta: pastāv tikai kādas aizdomas un pieņēmumi.
Konkrētajā Satversmes tiesā apstrīdētajā gadījumā redzam, ka šāda mantas konfiskācija var skart arī tādas personas, uz kurām nekādas aizdomas pat nekrīt. Ja kādam no noguldītājiem šādā nepietiekami pierādītā veidā tiek konfiscēti līdzekļi, kas noguldīti maksātnespējīgā bankā, tad samazinās arī citiem šīs maksātnespējīgās bankas kreditoriem atdodamais kopējais līdzekļu apjoms. Proti, maksātnespējīgā banka var kreditoriem atdot mazāku summu nekā tad, ja valsts ar mantas konfiskāciju nebūtu maksātnespējas procesā iejaukusies. Tādējādi mazāku atlīdzību saņems arī visi tie kreditori, kas spēj pierādīt naudas izcelsmes legalitāti un pret kuriem Latvijas valstij nekādu iebildumu it kā nevarētu būt (sīkāk skat.).
Viens no šiem cietušajiem kreditoriem nebija mierā ar šādu kārtību un vērsās Satversmes tiesā. Bet Satversmes tiesa noraidīja visas no mantas konfiskācijas valsts labā netieši cietušā noguldītāja pretenzijas.
“Neatkarīgā” lūdza šo Satversmes tiesas spriedumu komentēt Latvijas Zvērinātu advokātu padomes priekšsēdētāju Jāni Rozenbergu, kurš laipni piekrita atbildēt uz jautājumiem rakstiski.
Kā vērtējat šo Satversmes tiesas spriedumu?
Satversmes tiesa savu vērtējumu ir sniegusi, un šis spriedums ir respektējams un ņemams vērā, neatkarīgi no tā, vai šādam spriedumam piekrītam vai nē.
Mans viedoklis par šajā Satversmes tiesas lietā vērtējamo jautājumu bija atšķirīgs no tiesas izdarītajiem gala secinājumiem, tāpat kā vairākām citām šajā procesā pieaicinātajām un uzklausītajām personām.
Faktiski centrālais vērtēšanai pakļautais jautājums šajā lietā bija par to, vai par noziedzīgi iegūtu mantu ir uzskatāmi un konfiscējami naudas līdzekļi visa kreditora prasījuma apjomā vai tikai tajā apjomā, kāds maksātnespējīgas kredītiestādes kreditoram pienāktos kredītiestādes maksātnespējas procesa ietvaros. Mans viedoklis par šo jautājumu pamatā balstījās uz atziņu, ka kredītiestādes maksātnespējas gadījumā kreditora prasījums ir pilnīgi vai daļēji zaudējis savu vērtību, attiecīgi kreditoram no maksātnespējīgas kredītiestādes nepienākas naudas līdzekļi visā viņa prasījuma apjomā, tādēļ arī konfiskācijai ir pakļaujami līdzekļi tādā apjomā, kādi šim kreditoram, par kura mantas konfiskāciju tiek lemts, pienāktos. Satversmes tiesa uzskatīja citādi, pieņemot, ka šāda “sliktā kreditora” naudas līdzekļi pilnā apjomā kādreiz ir nonākuši kredītiestādes aktīvos, līdz ar ko tie arī pilnā apjomā ir konfiscējami, tādējādi pārtraucot šo līdzekļu apgrozību un nodrošinot to, ka nevienam citam kreditoram izmaksas no šiem noziedzīgi iegūtajiem līdzekļiem netiks veiktas.
Tāpat kārtējo reizi tiek nostiprināts, ka personai (šajā gadījumā - noguldītājam) jāpierāda mantas legālā izcelsme - nevis valstij, kura gatavojas mantu konfiscēt, jāpierāda mantas noziedzīgā izcelsme. Kāpēc, jūsuprāt, Satversmes tiesa šeit tomēr nesaskata Satversmes 91. panta (“Visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā”) pārkāpumu?
Šādu secinājumu no šī Satversmes tiesas sprieduma gan mēs izdarīt nevaram. Turklāt gan Kriminālprocesa likumā, gan arī tiesību piemērošanas praksē ir nostiprinājusies kārtība, ka tieši procesa virzītājam sākotnēji ir jāpierāda, ka mantas izcelsme, visticamāk, ir noziedzīga, un tikai tad ar mantu saistītajai personai iestājas pienākums pierādīt pretējo - savas mantas legālo izcelsmi.
Vai Satversmes tiesa šajā gadījumā kārtējo reizi nav pārņēmusi citu varas atzaru funkcijas?
Domāju, ka šādam pieņēmuma nav pamata. Šajā lietā tika apstrīdēta konkrētas likuma normas atbilstība Satversmei, tiesa šo jautājumu izvērtēja un sniedza savu viedokli par apstrīdētās normas atbilstību Satversmei. Līdz ar to no šāda Satversmes tiesas sprieduma pat neizriet nekāda nepieciešamība likumdevējam ko grozīt normatīvajos aktos.
Kāpēc, jūsuprāt, Latvijā izdomāja, ka Franču revolūcijas rezultātā nostiprinātais princips, ka īpašums ir neaizskarams un svēts, ir jāignorē? Pie kā tas var novest?
Tiesības uz īpašumu ir vienas no tām pamattiesībām, kas var tikt pakļautas ierobežojumiem. Protams, ka šiem ierobežojumiem jābūt uz likumu balstītiem, pamatotiem ar sabiedrības interesēm un samērīgiem. Noziedzīgi iegūtas mantas konfiskācijas gadījumos gan ir ņemams vērā vēl viens aspekts - neviena persona nevar iegūt likumīgas tiesības noziedzīga nodarījuma rezultātā. Attiecīgi - noziedzīgi iegūtas tiesības nav aizsargājamas. Problemātika un karstās diskusijas, kas pēdējo gadu laikā notiek ap šo noziedzīgi iegūtas mantas konfiskāciju, gan pamatā ir saistāmas ne tik daudz ar īpašuma neaizskaramību, cik ar atšķirīgiem viedokļiem par pierādījumu pietiekamību, lai konstatētu mantas noziedzīgo vai legālo izcelsmi konkrētos gadījumos. Un nevar noliegt, ka šī ir viena pretrunīga joma, kurā Latvijas tiesību piemērošanas praksē ir atrodami gan labie piemēri, gan arī tiesiski visai apšaubāmi gadījumi.
Vai citās valstīs arī virzās uz īpašuma svētuma principa ignorēšanu?
Ja šeit mēs runājam par noziedzīgi iegūtas mantas konfiskāciju, tad tas ir aktuāls temats ne tikai Latvijā, bet visā Eiropas tiesiskajā telpā. Jāatzīst gan, ka
Latvijas normatīvais regulējums šajā jomā tiek uzskatīts par visai progresīvu, kas paredz juridiski ļoti plašas konfiskācijas iespējas.
No vienas puses, tas ir apveicami, ja šāds regulējums ļauj efektīvāk cīnīties ar noziedzīgas mantas apriti. No otras puses, valstij šie tiesiskie instrumenti ir jāizmanto uzmanīgi un prasmīgi, jo pretējā gadījumā varam nonākt pie nepamatotas īpašuma tiesību atņemšanas.
Vai Satversmes tiesas spriedums nedod signālu tiem, kuriem Latvijas jurisdikcijā atrodas apjomīga kustamā vai nekustamā manta, respektīvi, potenciāli konfiscējamā manta, ka ir laiks to izvākt no Latvijas vai kā citādi no tās atbrīvoties?
Domāju, ka šis Satversmes tiesas spriedums šādu signālu nerada. Noziedzīgi iegūtu mantu, visticamāk, konfiscēs gan Latvijā, gan arī citās civilizētās valstīs. Savukārt, ja ar mantas izcelsmi viss ir kārtībā, atliek cerēt, ka valsts izvirzītu šaubu gadījumā personas spēs pamatot savas mantas likumīgo izcelsmi.
