Uzņēmēja un politiķe Ramona Petraviča sociālajos tīklos ir redzama foto, kurā cilvēki ir sapulcējušies, protestējot pret vakcināciju. Uz viena no plakātiem ir rakstīts: «Nemainīšu veselību, brīvību pret nepārbaudītu vakcīnu.» Jautājām Ramonai Petravičai viņas viedokli par (vai pret) vakcināciju.
«Es esmu vakcinējusies. Es to arī neesmu slēpusi. Tas ir arī manos sociālajos tīklos redzams. Tajā brīdī tas bija valdības uzstādījums, ka vakcinācija ir brīvprātīga. Neapšaubāmi, ka valdībai bija jāvakcinējas, ja mēs vispār atļaujamies piedāvāt vakcīnas iedzīvotājiem. Neapšaubāmi, ka mums ir jārāda priekšzīme. Mani vēl jo vairāk uztrauc sociālo aprūpes centru klientu vakcinācija. Ja es tiešām gribu braukt pie šiem klientiem, nespēju iedomāties, kā es to varētu darīt nevakcinēta.
Bet es iestājos pret obligātu vakcināciju. Cilvēkiem tiek draudēts, ka viņus var atlaist no darba. Viņi zaudēs savus ienākumus. Viņiem ir jādomā, kā pabarot savas ģimenes vai arī viņiem būs jāmaina profesija. Principā likums paver jau daudz plašākas iespējas - tas attiecas ne tikai uz skolotājiem vai aprūpes centros strādājošiem, bet uz ikvienu cilvēku, kas sniedz pakalpojumu. Darba devējs varēs viņu atlaist. Aprūpes centros strādājošie taču saprot, kāda ir realitāte. Zinu, cik grūti ir piesaistīt cilvēkus darbam sociālajos aprūpes centros. Un, ja viņiem tagad pasaka - obligāti jāvakcinējas, tad cilvēks aizies no tā darba. Kas aprūpēs tos klientus?
Arī Pacientu tiesību likums paredz, ka katram pacientam ir tiesības atteikties no veselības aprūpes un iejaukšanās viņu ķermenī, kaut arī tam var būt bīstamas sekas. Cilvēkam ir jābūt tiesībām! Ja viņš kaut kādu iemeslu dēļ negrib vakcinēties, tad to nevar uzspiest. Ja cilvēkam tiek uzspiests obligāti vakcinēties, tad, protams, ir arī pretreakcija.»
«Ļoti daudzas kļūdas ir pieļautas jau pašā sākumā. Ir bijis nepieciešams ļoti liels skaidrojošais darbs. Patiesība jau tiek noklusēta, kaut vai par blaknēm. Un ir zināms, ka tādas ir. Ne tikai vakcīnas pirmajās divās nedēļās, bet arī pēc trim un četriem mēnešiem. Par to ir jārunā un jāstāsta. Tajā pašā laikā visa informācija kaut vai par «Astra Zeneca» mainījās. Pētījumi tiek veikti un turpinās. Es arī gribēju otro vakcīnu, bet ne «Astra Zeneca». Jautāju, vai var kombinēt. Man tika atbildēts: nē, tas nav iespējams, tad jūs skaitīsieties nevakcinēta. Tas bija maijā. Pa trim mēnešiem pētījumi ir gājuši uz priekšu. Tagad saka, ka būtu pat vēlams kombinēt vakcīnas. Bet tas viss ir jāskaidro.
Katru dienu ir informācija par saslimušajiem. Bet cik no saslimušajiem ir vakcinēti? Cik no testētajiem ir vakcinēti? Cik nevakcinēti? Uzrakstīju vēstuli veselības ministram ar jautājumu, kāda ir šī proporcija. Ja to zina, tikai tad var izvērtēt. Vienā ministru sēdē tika lemts, ka vakcinētie nav jātestē. Līdz ar to procentuālais sadalījums ir citādāks. Tāpat ir jāskaidro, kāpēc valstī, kur vakcinācijas procents ir ap septiņdesmit, saslimšanas līkne iet uz augšu. Kāds ir izskaidrojums? Vai vakcinētie saslimst? Domāju, ka, saņemot patiesu, godīgu informāciju, vakcinēties izvēlētos arī tie, kas tagad šaubās. Bet, ja tas ir obligāti, tad viņi saka - nē. Tās ir cilvēktiesības!»
«Protams, es aizstāvēšu un būšu blakus tiem cilvēkiem, kas cīnās par saviem bērniem. Es arī Saldū stāvēju blakus cilvēkiem, kuriem bija plakāts «Rokas nost no mūsu bērniem». Protams, cilvēks ir šausmās, ja pasaka - sešgadīgs bērns būs jāsavakcinē. Kur ir informācija, kura vakcīna ir pārbaudīta uz sešgadīgiem bērniem? Cik ilgi ir bijuši pētījumi? Es pat sameklēju imunizācijas pētījumus un protokolus, kuros teikts, ka «Astra Zeneca» sāks pavasarī pārbaudīt uz bērniem. Ar «Astra Zeneca» taču nevakcinēs. Tādas informācijas nav. Ja man kā deputātei un ministrei nebija šādas informācijas, tad kā varam sagaidīt, ka cilvēks, kurš ir vēl tālāk no patiesības, saņems to informāciju.
Man cilvēki raksta par savām blaknēm. Tām, kas viņiem ir pēc trim vai četriem mēnešiem. Arī man tādas bija. Vai mums visiem pēkšņi tā veselība mainījās? Ne es, ne viņi nekad nepierādīs, ka tas ir no vakcīnas. Ir bezjēdzīgi vispār strīdēties. Ja informāciju neslēptu un izvērtētu, tad cilvēki justos drošāk. Ir tomēr dīvaini, kad palasa tās reklāmas, kurās teikts «Es vakcinēšos, jo es gribu aiziet uz kino», «Es vakcinēšos, jo gribu ekskursijā aizbraukt», «Es vakcinēšos, lai varētu uz ballīti aiziet»... Neesmu redzējusi nevienu sakām: es vakcinēšos, lai nesaslimtu un pasargātu savu veselību.»
«Neviens neapstrīd, ka vīruss ir un ka saslimšana ar to var noritēt ļoti smagi. Tomēr ir jāatzīst, ka arī par vakcīnas blaknēm būtu nepieciešama informācija. Izvērtējiet, kas notiek pēc trim un četriem mēnešiem! Tad arī var rasties komplikācijas. Ja es pati uz sevis to izjūtu, tad man vēl jo vairāk ir gribasspēks aizstāvēt cilvēkus, lai tā būtu vairāk viņu brīvprātīga izvēle. Bet, ja potēšanās ir obligāta, tad skaidrs, ka cilvēks sagaida, ka kāds atbildēs, ja kaut kas notiks.
Būs cilvēki, kas būs gatavi zaudēt darbu. Viņi var izlemt gadu būt bezdarbniekos. Kā man teica viens skolas direktors: «Ja trīs matemātikas skolotāji aizies prom, ko tad es darīšu?» Aprūpes centros aprūpētājam ir aptuveni 600 eiro alga ar trīs gadu darbu stāžu pirms nodokļu nomaksas. Tad tas cilvēks, ja tiešām negrib vakcinēties, aizies projām. Viņš nepiekritīs vakcīnai par 500 eiro uz rokas.
Es savu bērnu viedokli neietekmēju. Viņi pieņem lēmumus paši, bet man ir lieli bērni. Tie, kam ir mazi bērni, skaidrs, ka centīsies viņus pasargāt. Ministru kabinetam ir jāsaprot, ka tā ir sarkanā robeža, ko nedrīkst pārkāpt.
Dzirdēju, ka vakcinēties aicināja arī grūtnieces. No sākuma tika teikts, ka - nē. Bet tagad aicina. Man ir jautājums: vai un uz cik daudzām grūtniecēm ir izpētīta vakcīnas ietekme? Cik ilgi pēc tam ir novēroti bērni? Kas viņiem konstatēts? Nav jau tās informācijas.»
«Mums katrs cilvēks ir jānovērtē. Ja es saņemu cilvēku vēstules, kurās rakstīts: «Es no šīs valsts braukšu prom!» - pasakiet man, ko viņam atbildēt? Kā viņu atrunāt? Zemi reitingi ir gan valdībai, gan prezidentam. Vai tiešām šis nebūtu brīdis, lai kaut nedaudz saglābtu savu seju un pateiktu: mēs esam kopā ar jums, mēs šo [obligātās vakcinēšanās] likumu apturam? Un tas tiktu novērtēts.
Man tiešām nāk klāt cilvēki un saka: paldies, ka esat ar mums! Pienāca divas vecākas pensionāres, kas teica: «Mēs atbraucām no laukiem. Mums tāds prieks, ka jūs esat!» Tiešām sirsnīgi cilvēki. Es saprotu, ka tas būtu amorāli, ja es būtu nevakcinējusies un aicinātu pārējos vakcinēties. Bet, ja esmu vakcinējusies, domāju, ka man ir tiesības aizstāvēt tos cilvēkus, kuri varbūt negrib potēties. Un aizsargāt, lai viņiem tā būtu brīva izvēle. Es tiešām nevienu neaģitēju ne par, ne pret. Cilvēkam pašam ir jābūt tiesībām izlemt.»
