Mūzika ir tikai daļa no tā, kas veido Latvijā aktīvākās regeja grupas “Riga Reggae” solista un līdera, multimākslinieka Horena Stalbes dzīvi un skatījumu uz pasauli. Būdams multimākslinieks, viņš atzīst, ka vissvarīgākā lieta pasaulē ir ģimene un attiecības ar bērniem dod viņam lielāko brīvību. Ja cilvēks izvēlas veidot karjeru, nevis audzināt bērnus, tad tā esot verdzība. Par attiecībām ar bērniem mēs dzirdēsim četru bērnu un 6 audžubērnu tēvu Horenu un redzēsim runājam arī pirmajā sarunu forumā “T-elpa”, kas notiks jau 6. augustā tiešsaistē “Facebook” lapā “Kustība Par dabisku ģimeni” un portālā www.nra.lv.
Kāds Horens ir iznācis no Covid laika klusuma?
Klusums vispār bija kliedzošs un skaļš, jo Covid laiks mums visiem ļāva pārdomāt dzīvi. Ja paši to nespējam izdarīt, tad ir apstākļi no malas, kuri palīdz. Šis laiks bija labs piemērs, lai saprastu, ja likās, ka kaut ko menedžējam un vadām savā dzīvē, tad patiesībā tā nebija. Es mēģinu apsēsties pie datora tikai reizi 24 stundās, lai neaizpildītu savu dzīvi ar nesvarīgo. Es labāk gribu kontaktēties ar cilvēkiem. Šis Covid gads ir bijis mums smags, bet reizēm mēs savā ikdienā tā esam aizrāvušies ar to pašu komunikāciju, ka mazāk vēršamies uz sevi. Kamēr komunicējam, tikmēr nav laika pārdomām. Bet mēs, cilvēki, vispār esam mazas skudriņas milzīgā laika okeānā un dzīvojam īsu brīdi kā dzirkstele. Mūsu dzīve var būt kā reklāma, kas izlec datorā un uzreiz pazūd. Jā, un jāpaspēj pēc iespējas spilgtāk, skaļāk un pozitīvāk iemirdzēties.
Tu pietiekami labi izmanto dzīvi kā mirkli, lai iemirdzētos?
Brīžiem es to izmantoju, brīžiem ne, kā jau visi cilvēki. Cilvēka daba jau ir tāda - kad mums viss ir labi un kolosāli, laiks kļūst sarežģīts. Man personīgi ir tā - jo vairāk naudas, jo es palieku slinkāks, tāpēc man vajadzīga kustība. Atceros, kā, piemēram, 90. gados, kad nauda bieži bira kā no gaisa, tas patiesībā bojāja. Domāju, tas ir līdzīgi kā cilvēkiem, kas dzīvo verdzībā. Kam viņiem brīvība vajadzīga? Kad viņiem saka - tu esi brīvs un nu vari iet! Viņi nezina, ne kur iet, ne ko darīt. Tāpēc es uzdodu jautājumu - kad mums ir iedota brīvība, ko mēs ar to izdarām?
Vai nauda varētu būt cilvēka personības pastiprinātājs?
Tieši tādā pašā mērā kā alkohols, narkotikas un viss pārējais. Ne vairāk un ne mazāk. Pastiprinātājs vajadzīgs arī mūzikā, bet tas nevienu nepadara ne par Bobu Dilanu, ne Miku Džegeru. Šīs lietas, kas ir mūsu pastiprinātāji, pašas par sevi nav nekas. Pasaulē garākais elektrības pagarinātājs elektrību neražo. Ir jābūt augstākam avotam, no kā tas nāk, citādāk tas ir bezjēdzīgi.
Kas ir tavs avots?
Mans avots ir apstāties, apdomāt, pameditēt un saprast, kas pasaulē ir būtiski un kas notiek. Svarīgi saprast, kas ir lielās un kas mazās lietas, un tās nesajaukt. Jebkuru lielo lietu es varētu salīdzināt ar Ženēvas pulksteni. Tas ir mehānisms ar miljoniem mikroskopisku detaļu. Ja vienu detaļu izņemam ārā, tā pati par sevi nav nekas, bet, atrodoties iekšā, lielais mehānisms ir ļoti dārgs. Vienlaicīgi tas ir gan mākslas darbs, gan inženiertehniskais šedevrs. Mums katram jāsaprot, pa kuru ceļu ejam, tad arī tās detaļas kļūst ļoti svarīgas. Tomēr, ja detaļas atrodas atsevišķi un mēs tās cenšamies kaut kā īpaši pacelt pāri visam, tad tas nestrādā. Tad mēs ātri kļūstam par sektantiem. Vārds “sekta” nozīmē “kaut ko izrautu no kopējā konteksta, kas padarīts par pašu būtiskāko”.
Vai tu kā mākslinieks pieņem visus piedāvājumus uzstāties vai tomēr izvērtē, kam piekrist?
Mākslinieki noteikti izvērtē arī šobrīd. Tā kā mēs esam regeja mākslinieki, tad noteikti piekrītam tikai tam piedāvājumam, kas mums pašiem pieņemams un kas nesēj naidu starp cilvēkiem. Esam tur, kur tiekam padarīti par brāļiem un māsām. Tas man šķiet pats svarīgākais. Mūsu mūzika un teksti ir paredzēti tam, lai uzrunātu cilvēkus, lai viņus izklaidētu un ar smaidu runātu par nopietnām lietām. Ja to darīsim ar nopietnu seju, tad cilvēki pagriezīs muguru, lai vai kādu patiesību mēs stāstītu. Vēl der atcerēties, ka cilvēki tic tam, kurš ir lielāks retorikas meistars, nevis tam, kuram ir taisnība.
Pēdējā gada laikā sabiedrībā domās dalās par retoriku un komunikāciju, kāda notiek valdībai ar iedzīvotājiem. Tavuprāt, kā uz to būtu vislabāk paskatīties - kā uz izaicinājumu vai pakāpienu attīstībā?
Mums apkārt viss, ko redzam, ir atkarīgs no tā, kā to uzlūkojam. Visbriesmīgākā lieta pasaulē, kas ar mums var notikt, ir tāda tikai tāpēc, ka mēs to tā redzam. Pārējiem septiņiem miljardiem iedzīvotāju tas vienkārši būs parasts notikums. Mums tuvinieka aiziešana būs traģēdija, bet pārējai pasaulei tas būs nekas.
Viss patiešām ir atkarīgs no tā, kā mēs to uzlūkojam. Kamēr nenotiek nekādas kolīzijas un kataklizmas, ceļš mums ir līdzens, bet tiklīdz sākas vētra un šūpošanās, labāk ieraugām arī cilvēkos viņu īpašības, kā arī meklējam glābšanas riņķus. Tomēr atceramies, ka slīcēja glābšana ir paša slīcēja rokās! Šo laiku varam uztvert arī filozofiski un saprast, ka tajā ir iespēja darboties un daudz ko pateikt. Varbūt varam par kaut ko būtiskāku runāt skaļāk, jo pirms tam par to neaizdomājāmies. Mūsu kritiķi un mocītāji ir mūsu lielākie iedvesmotāji. Un, jā, tas, kas mūs visvairāk kaitina, var virzīt mūs uz izaugsmi. Nu nevaram ieraudzīt nevienā citā cilvēkā kādu sliktu īpašību vai to, kas mums nepatīk, ja tā īpašība nepiemīt vispirms mums.
Ko tad iesākt ar negatīvismu sevī?
Pirmām kārtām, to vajadzētu pieņemt, jo tikai tā varam kaut kādā veidā virzīties tālāk. Ja cilvēks ir slims, tad vispirms svarīga ir šīs slimības diagnostika, un tikai pēc tās var virzīties kādā ceļā. Ja nav diagnostikas, tad nekas nav skaidrs. Ja man sāp kāja, tad zinu, ka jāārstē kāja. Es šo laiku esmu piedzīvojis arī kā tādu, kad ieraugu - cilvēkiem ir svarīgas manas domas. Viņi tās izjūt kā atbalstu savai dzīves filozofijai un darbībai. Man nesen bija saruna ar Juri Rubeni. Viņš ir fantastiska personība, kas, neskatoties ne uz ko, pārdzīvojusi tik daudz pārvērtību. Viņš kā katolis bija kļuvis par luterāņu mācītāju, kas pēc tam savā praksē izmanto dzenbudismu un meditācijas. Mēs joprojām esam daudzi ar tādu kā padomju pilsoņu vienvirziena domāšanu un tāpēc neskatāmies uz lietām plašāk. Mēs baidāmies, bet tad, kad katrs esam uzbūvējuši to savu dzīvi un namiņu, beigās saprotam, ka tā mūsu pils ir kļuvusi par cietumu.
Tu pats esi kādreiz iekļuvis šādā sevis uzceltajā cietumā, ka pašam nācies restes salauzt?
Jā, ir bijis. Īpaši tas bija tīneidžera laikā, kad es reāli cīnījos pret Padomju Savienību. Es biju panks, un kopā ar citiem taisījām visādas akcijas, uz ielas kāvāmies ar miličiem, un kā atspulgs visam notiekošajam bija arī mūsu grupa “Fuck art”. Kamēr esi jauns un radikāls, tu izpaudies šādā veidā. Tikai tad, kad paliec vecāks un viedāks, saproti, ka ir citi gudrāki paņēmieni, kā cīnīties. Tas, ka tu skaļi brēksi, neko nedos. Un tas “cietums” izrādās labākā vieta, kur pārdomāt dzīvi. Kad tajā nonāk, viss tālāk ir atkarīgs no personības. Vienu ieliek cietuma apstākļos, un viņš kļūst par zvēru un slepkavu, cits atkal par svēto.
Tevī rit karstasinīgās armēņu asinis, tu esi daudzbērnu tētis un iestājies par attiecībām starp tēviem un bērniem. Tu nebaidies šad un tad iet arī pret valdošo noskaņojumu un to dari caur uzstādījumu “stop the war and make peace”?
Uzskatu, ka māksla ir vienota. Tas, kādu žanru tu izvēlies tajā pārstāvēt, ir tikai kā krāsa gleznotāja paletē. Šobrīd mana cīņa ir mūzika, lai arī apzīmējums manam ceļam mākslā ir - multimākslinieks. Es šobrīd filmēju gan virs, gan zem ūdens, bet sāku kā gleznotājs, pēc tam bija aktiera karjera. Nav būtiski, vai tu muzicē, vai dejo, jo izvēlētajā žanrā nav ierobežojumu. Taču pats svarīgākais manā dzīvē vienmēr ir bijusi ģimene un bērni. Mana dzīve patiesībā sadalās divās lielās daļās - pirms un pēc bērniem. Man tikko bija palikuši 19 gadi, kad piedzima bērni. Uz to es apzināti gāju, man kā pankam jau no 15 gadu vecuma karstākā vēlēšanās bija, lai man būtu bērni un es viņus varētu audzināt. Šobrīd man ir 4 bērni, 6 audžubērni un 2 mazbērni.
Tu esi izaudzis bez tēva, bet iestājies par to, ka tēvam ir jāveido attiecības ar saviem bērniem, jāredz viņi izaugam, un par to mēs tevi redzēsim arī runājam un vadām sarunas pirmajā sarunu forumā “T-elpa”, kas notiks 6. augustā. Kādēļ par to iestājies un vēlies runāt?
Par daudzbērnu vecākiem sabiedrībā mēdz teikt, ka viņi ir jukuši, un kam gan bērnus un ģimeni. Ģimene ir patiešām sarežģīts process, man ir dažāda pieredze ar bērniem. Esmu sapratis, ka ģimene nav paredzēta pārāk nopietniem cilvēkiem. Ja tu tajā nespēj ieslēgt humoru, tad tas noteikti nav tev. Ģimene ir tiem, kas prot pasmaidīt, paraudāt un atkal smieties. Bērni izaicina, kļūstot par mūsu skolotājiem. Viņi katru dienu trenē mūsu pacietību. Man vissarežģītāk šobrīd sarunāties ar savu vienpadsmitgadīgo meitu, kura ir pilnīgs tīneidžeris. No vienas puses, man to ir grūti saprast, bet no otras - man tikai jāatceras, kāds biju es.
Bērni patiešām uzsūc visvairāk to, ko redz savos vecākos. Ja mēs tā nopietni padomātu, saprastu, ka esam tie paši, kas mūsu vecāki. Lai mainītu šo daļu, ir vajadzīgas milzīgas pārvērtības un iekšējais spēks. Man patīk skatīties uz tiem, kas saka, ka nekad nedarīs neko kā viņu vecāki. Tad es saku, labi, tu varbūt nelietosi alkoholu, kā tavi vecāki darīja, bet tu tāpat būsi atkarīgs no kaut kā cita. Un tā būs tikai vēl viena atkarība.
Vai cilvēks var nebūt atkarīgs ne no kā?
Cilvēks nevar būt pilnīgi neatkarīgs ne no kā, jo mēs visi elpojam gaisu un dzeram ūdeni. Pamēģiniet kļūt neatkarīgi no elpošanas. Nevarat. Tāpēc uzdod sev jautājumu, kas ir tava neatkarība un kur tā slēpjas?
Tu savu tēti neesi saticis, bet dari tomēr pretēji - tu gribi, lai tavi bērni tevi regulāri satiek, un vēl vairāk - gribi būt viņiem paraugs.
Jā, iespējams, tas ir tāpēc, ka man tā dzīvē pašam ļoti pietrūka. Man bija jauki cilvēki apkārt, kā, piemēram, manas mammas brālis, kurš bija kā tētis. Man ir burvīgas attiecības ar audžubērniem, es viņus katru uzlūkoju vispirms kā cilvēku un tikai pēc tam kā bērnu. Bieži, ja tu pajautā cilvēkiem, vai viņi mīl bērnus, viņi uzreiz saka - jā, protams. Tomēr pēc tam izrādās, ka viņi nemīl visus bērnus, bet tikai savējos. Mīlēt tikai savus bērnus ir egoisms, bet mīlēt citus bērnus - tas ir altruisms. Viss ir tik ļoti vienkārši, un mums jāsaprot, kā mīlēt tos, kas mums ir blakus šajā brīdī. Tas ir kā skolotājs Jēzus, kurš vaicā, kurš ir tavs tuvākais? Vai tikai tava ģimene? Nē, tuvākais izrādās ir katrs, ko satiec savā dzīvē. Sapratu, ka tā ir arī mana vislielākā brīvība - būt kopā ar bērniem. Man brīvība ir ar viņiem spēlēt pludmalē futbolu un tad peldēties. Citreiz cilvēks par savu brīvību sauc verdzību, kurā viņam nav bērni, bet ir karjera. Tomēr tā nav brīvība. Vēl par brīvību es saucu to iekšējo sajūtu. Prieku vai bailes var veicināt kādi ārēji notikumi, bet, ja mums ir šī iekšējā brīvības sajūta, mēs labāk varam saprast gan Jēzu, gan Nelsonu Mandelu, kurš sēdēja cietumā un iznāca ārā ar prieku un kļuva par prezidentu.
Ko tu kā tētis iesaki darīt, ja blakus pusaudzis neieklausās padomos?
Neskatoties ne uz ko, meditēt ar savu mīlestību pret viņu. Instinktīvā puse ir tā, ka gribam atbildēt veidā, ka mums kā vecākiem liekas, ka esam gudrāki. Tomēr tas aplis kaut kad atkal noslēdzas, un mēs saprotam, ka tikai ar savu paraugu varam parādīt labo. Diskusijā tomēr uzvar tas, kuram ir nevis jaudīgāka pistole, bet ietekmīgāka personība. Sadzīvē tas varētu būt tā - ja tevi nosauc par idiotu, tad kā tu uz to atbildi. Vai tu atbildi, ka pats tu tāds, vai vienkārši pasmaidi. Tas, kurš būs spēcīgāka personība, pasmaidīs. Es uzskatu, ka man pašam dzīvē ir ļoti paveicies, jo man ir daudz guru. No agras jaunības man ir bijusi dabiska tieksme uzturēties kompānijā ar pieaugušajiem. Es uzaugu viens ar mammu, un tā jau bija pozīcija, kurā biju nolikts, bet man tā patika. Man ar pieaugušajiem vienmēr ir bijis interesanti, jo varēju smelties dažādas gudrības. Līdz aptuveni 18 gadu vecumam laiku izmantoju, lai vairāk sēdētu stūrī un vērotu pasauli. Man tas likās interesantāk, nekā būt epicentrā. Un es kā panks arī vienmēr rīkojos pretēji nekā citi. Cigaretes un alkoholu pirmo reizi pamēģināju tikai 26 gadu vecumā, neskatoties uz to, ka no 15 gadiem strādāju kā dīdžejs un 18 gados - kā modelis. Man personīgi toreiz apkārt valdošā bohēma netraucēja.
Vai šodien nav lielāka brīvība būt atšķirīgam?
Šodien ir vēl lielāka brīvība būt atšķirīgam, bet ir mazāks pats atšķirīgums. Tas vairs nav tik būtisks. Pārsteigt cilvēkus ar kaut ko šodien ir sarežģīti. Šodien ir pārmaiņu laiks, bet to vajag novērtēt un saglabāt veselo saprātu. Kā man teica viens draugs, ja tev liekas, ka esi sajucis prātā, neuztraucies, tā visiem tagad liekas. Cilvēki mums no augstām tribīnēm ko pasludina, bet jautājums, vai mēs to pieņemam kā absolūtu patiesību. Viss ir par mūsu izvēli. Kamēr esam iekšā procesā, mēs neko neredzam, esam kā zirgs, kam uzliktas klapes. Tiklīdz izkāpjam ārā, varam bildi saprast kopumā. Es iesaku visiem daudz lasīt grāmatas un meditēt, tas dos pareizo skatījumu uz pasauli.
