Kā vīrusa izplatības ierobežošanas centieni, slāpējot ekonomisko un sociālo aktivitāti, ietekmējuši darba tirgu, cik pozitīvi vai negatīvi to ietekmējuši valsts atbalsta mehānismi un kā cilvēkiem atgriezties profesionālajā dzīvē, Neatkarīgās intervija ar Nodarbinātības valsts aģentūras (NVA) direktori Evitu Simsoni.
Bezdarba pieaugumu pandēmijas otrajā vilnī varas pārstāvji apzīmē kā ļoti mērenu. Gada laikā tas paaugstinājies par 0,5, pēdējā ceturkšņa laikā par 0,2 procentpunktiem. Tātad nav pamata satraukumam, un visi, kas vēlas strādāt, var atrast izglītībai un pieredzei adekvātu darbu?
Lielākais jautājums ir par pieredzei un izglītībai atbilstoša darba iespējām, bet, ja salīdzinām 2008. gada ekonomikas krīzi ar šo, tad bezdarba pieaugums tiešām ir mērens un situācija nav katastrofāla. Bet jāņem vērā arī lielais dīkstāves pabalstu saņēmēju skaits, kas maijā bija ap 75 tūkstoši, kas ir vairāk nekā reģistrēto bezdarbnieku. Pēc operatīvās informācijas uz 1. jūniju, bezdarba līmenis ir 7,6% jeb nepilni 69 tūkstoši cilvēku. Ja nebūtu dīkstāves pabalstu un visi šie cilvēki būtu bez darba, tad rādītāji būtu pavisam citādi.
Ir iespējams lēst, cik no šiem 75 tūkstošiem dīkstāves pabalstu saņēmēju varētu atgriezties darbā līdz ar ierobežojumu atcelšanu un cik varētu papildināt bezdarbnieku rindas?
Jau pērn pēc pirmā pandēmijas viļņa bija pieņēmums, ka, dīkstāves pabalstiem beidzoties, ievērojami pieaugs reģistrētā bezdarba līmenis, bet tā nenotika. Ceram, ka šoreiz nebūs citādāk, bet daudz kas būs atkarīgs no tā, cik brīvi varēs strādāt ierobežojumu visvairāk skartajās nozarēs.
Cits rādītājs ir nodarbinātības līmenis, kas sarucis vairāk nekā pieaudzis bezdarbs, šā gada 1. ceturksnī sasniedzot zemāko rādītāju kopš 2012. gada. Kādus secinājumus tas liek izdarīt?
Šo statistiku lielā mērā veido dīkstāves pabalsta saņēmēji, kuri ir ārpus nodarbināto loka.
Nodarbinātības pieaugums arī būs lielā mērā atkarīgs no situācijas Latvijā un pasaulē, no ierobežojumu mazināšanas un tā, cik strauji darbību varēs atsākt visvairāk skartās nozares - viesmīlība, tūrisms, pasažieru pārvadājumi.
Kā izskatāmies uz citu valstu fona?
Salīdzinot ar citām Eiropas Savienības valstīm, esam pa vidu. Esam līdzīgā situācijā ar Somiju, Īriju, Slovākiju, Zviedriju, kur bezdarba pieaugums bijis ļoti mērens, kamēr Francijā, Portugālē, Itālijā tas ir ļoti straujš. To lielā mērā nosaka gan ekonomikas struktūra, gan valsts atbalsta mehānismi. Igaunijā, piemēram, salīdzinājumā ar Latviju atbalsta pasākumi bija daudz pieticīgāki, arī Lietuvā. Latvijā vienubrīd dīkstāves pabalstu un apgrozāmo līdzekļu saņemšanai nebija ierobežojumu atkarībā no nozares, kritēriji bija visiem vienādi, visi varēja saņemt atbalstu, kas kaimiņvalstīs bija limitētāk.
Nevajadzēja tik plašu atbalstu?
To redzēsim vēlāk.
Var secināt, ka atbalsta pasākumi mazina cilvēku motivāciju pārkvalificēties un meklēt citu darbu? Vai viņi pamatoti gaida, kad varēs atgriezties profesijā, kurā strādāja pirms pandēmijas?
Ļoti nozīmīga pārkvalifikācija, kad jāapgūst pavisam jauna profesija, ir vajadzīga reti. Vairāk jādomā par prasmju pilnveidi, attīstīšanu, jaunu papildu prasmju apguvi. Pamatoti vai nepamatoti gaida, grūti pateikt, bet, jā, ar atbalsta mehānismiem ir paildzināta dažu uzņēmumu pastāvēšana. Pērn, tikko sākoties šai pandēmijai, mūsu vācu kolēģi informēja par to, ka ir būtiski samazinājies uzņēmumu maksātnespēju skaits. Viņu ieskatā tas liecināja par to, ka ir traucēti normāli ekonomikas procesi.
Mākslīgi iejaucoties tirgus ekonomikā, tiek izjaukta normāla konkurence?
Nezinu, vai var apgalvot, ka tā ir izjaukta, bet caur šiem atbalsta mehānismiem tika paildzināta, iespējams, dzīvotnespējīgu uzņēmumu pastāvēšana. Savukārt, darba devēji sūdzējušies, ka dīkstāves pabalstu dēļ, uzņēmumam atsākot darbību, ir grūti dabūt atpakaļ darbiniekus. Nereti esot situācijas, kad, piemēram, diviem no četriem dīkstāvē esošiem darbiniekiem vajadzētu atgriezties darbā, bet ir jautājums: “Kāpēc es, kāpēc ne viņš?”
Šim atbalstam ir savi blakus efekti, jautājums, cik veiksmīgi arī no tā iziesim.
Ekonomisti brīdina par drīzu darbinieku trūkumu, arī darba devēji par to runā. Ir kādi atbalsta pasākumi, ar kuriem varētu sagatavot ne tikai bezdarbniekus, bet arī riska grupā esošos vai dīkstāves pabalstu saņēmējus darbam pieprasītajās profesijās?
Šie pasākumi, pielāgoti apstākļiem, notikuši visu krīzes laiku un notiek joprojām. Gan šajā laikā, gan iepriekš aicinājām darba devējus aktīvāk izmantot iespēju apmācīt vajadzīgos darbiniekus pēc darba devēja pieprasījuma. Darba devējs var pasūtīt noteiktu skaitu noteiktas kvalifikācijas darbinieku, kuru apmācību mēs līdzfinansējam vai finansējam. Aicinām šo pakalpojumu izmantot intensīvāk, jo tas ir ļoti mērķēts uz konkrēta darba devēja vajadzībām, un ir zināma garantija, ka cilvēkiem būs darbs. Pastāv arī iespēja saņemt finansiālu atbalstu darbinieku apmācīšanai darba vietā, darba vidē profesijās, kur nav vajadzīgi kvalifikāciju apliecinoši dokumenti.
Būtiski ir pieminēt, ka ļoti ātri radām iespēju sadarboties gan ar pašmāju, gan ar vairākiem starptautisko tālmācību programmu uzturētājiem un platformām. Populārākā ir “Coursera”, kur pērn sākotnēji bija iespēja bez maksas mācīties un brīvi izvēlēties visu plašo platformas klāstu (3,8 tūkstoši mācību kursu ap 400 specializācijās) reģistrētajiem bezdarbniekiem. Gada nogalē paplašinājām sadarbību ar visiem, kas jūtas apdraudēti darba tirgū, piedāvājot attīstīt mūsdienās aktuālas prasmes. Šogad šī bezmaksas iespēja ir beigusies, bet esam operatīvi panākuši grozījumus normatīvajos aktos, lai varētu atlīdzināt izdevumus 150 eiro apmērā par pabeigtām mācībām kādā no starptautiskajām platformām.
Var brīvi izvēlēties, kurā, piemēram, “Udemy”, kas arī ir ļoti populāra mācību programmu vietne?
Šobrīd vairs nav tik brīvi kā pērn un pieejamo programmu skaits ir samazināts. Pārsvarā tās ir saistītas ar informācijas komunikāciju tehnoloģijām. Joprojām daļu programmu var apgūt Latvijas Universitātē. Savukārt Somijas vēstniecība mums nodrošina iespēju mācīties mākslīgā intelekta elementu programmā. Tūlīt noslēgsim formalitātes, lai nodrošinātu iespēju bez maksas apgūt četras “Google” programmas: “IT atbalsts”, “Lietotāju pieredzes dizains”, “Datu analīze” un “Projektu vadība”. Pagājušā gada izskaņā noslēdzām sadarbības memorandu ar “Microsoft", kas arī piedāvā četras programmas mūsu klientiem.
Tāpat mūsu tradicionālajā sarakstā iekļautas 10 jaunas datorikas izglītības programmas, arī augstskolas aicinātas pieteikties to īstenošanai. Klāsts ir pietiekami plašs.
Vai vērtējat programmu apmācību kvalitāti? Vai starptautisko platformu izmantošana liek arī vietējiem celt savu programmu kvalitāti?
Pirms pāris gadiem veicām ļoti nopietnu izvērtēšanu, ar precizējošiem grozījumiem normatīvajos aktos esam pastiprinājuši kvalitātes kritērijus. Viens no tiem, ka izglītības iestādēm jābūt akreditētām uz maksimālo termiņu, sešiem gadiem, lai kvalificētos pakalpojumu sniegšanai mūsu klientiem.
Bet programmu satura izvērtēšana ir Izglītības un zinātnes ministrijas kompetence, un tikai tās akreditēti un licencēti izglītības pakalpojumu sniedzēji var īstenot bezdarbnieku apmācības programmas.
Reģistrēto bezdarbnieku skaits visvairāk pieaudzis tieši Rīgā. Vai iespējama neliela migrācija atpakaļ uz reģioniem vai arī bezdarbs Rīgā ir īslaicīga, pārejoša parādība? Vai var prognozēt, ka tikpat strauji darba vietas Rīgā atgriezīsies?
Jā, bezdarbs Rīgā kāpa visstraujāk, un pēdējā laikā tas arī Rīgā visstraujāk krities.
Specifiski šajā krīzē pieauga bezdarbs tieši jauniešu un sieviešu vidū, kā arī starp cilvēkiem ar augstāku izglītības līmeni, vienlaikus samazinās vidējais bezdarba ilgums. Īpaši ātri darbā atgriežas jaunieši, kuri ir viselastīgākie un brīvāk pieņem darbu citā nozarē, negaidot iespēju atgriezties iepriekšējā darbā. Ja vidējais bezdarba ilgums ir 210 dienas, tad 15-19 gadu vecu jauniešu grupā tā ir 91 diena. Jāpiebilst, ka šī grupa vairāk ir nodarbināta zemas kvalifikācijas darbos, palīgdarbos un tur mainība vienmēr ir augstāka.
Nekādi papildu pasākumi šīm sabiedrības grupām, kuras bezdarbs skāris visvairāk, nav vajadzīgi un netiek īstenoti?
Šobrīd neredzam nepieciešamību veikt kādus specifiskus atbalsta mehānismus tieši šīm grupām, jo tās ļoti labi iekļaujas esošajos pakalpojumos un pasākumos, tām arī nav specifisku vajadzību. Vairāk fokusējamies uz to, kādas prasmes palīdz ātrāk atgriezties darba tirgū, un esam izanalizējuši, ka IKT prasmju apguve ir tā, kas palielina vai paātrina iespēju iekārtoties darbā. Interesanti, ka šogad darbā iekārtošanās ātrums ir palielinājies salīdzinājumā ar pagājušā gada vidējiem datiem. Pērn tas bija vidēji 210 dienas, bet 2021. gada 1. ceturksnī - 141 diena.
Vai ik pa laikam dzirdamās frāzes, ka vajag no astoņiem mēnešiem līdz deviņiem, kā bija iepriekš, pagarināt bezdarbnieka pabalsta saņemšanas termiņu, ir populisms?
Tas ir mīts un stereotips, ka cilvēki NVA reģistrējas tikai pabalsta dēļ un, kamēr tas nebeidzas, strādāt neraujas. Manā pieredzē bijuši tikai daži atsevišķi gadījumi, kad kāds nepieņem darba piedāvājumu tikai tāpēc, ka viņam ir bezdarbnieka pabalsts. Parasti cilvēki neatsakās no piemērota darba piedāvājuma tikai tādēļ, ka viņš vēl mēnesi vai divus gribēs saņemt bezdarbnieka pabalstu!
Un tas arī ir mīts, ka bezdarbnieki pārsvarā ir zemas kvalifikācijas un vēl ar sociāla rakstura problēmām. Nepavisam! Jo augstākas kvalifikācijas darbs ir darīts pirms bezdarba, jo grūtāk ir atrast darbu. Lielākais vakanču skaits ir zemas vai vidējas kvalifikācijas profesijās, un, ja darbu zaudē augstas kvalifikācijas speciālists, viņam cerība uz līdzvērtīgu vakanci ir mazāka, bet konkurence - daudz lielāka. Augstākas kvalifikācijas speciālisti ātrāk pieņem piemērotu darba piedāvājumu, jo, ja viņi domās izmantot vēl mēnesi bezdarbnieka pabalstu un tad skatīties, tad var arī nebūt, ko skatīties.
Vai pēc ekonomikas atgūšanās Eiropā un robežu atvēršanas nav gaidāma kārtējā emigrācija un nav vilinājumi doties strādāt uz ārzemēm jau tagad?
Ir ekonomisti, kas izsaka šādus pieņēmumus, bet dati neliecina par to, ka šobrīd būtu ļoti augsta interese par darba iespējām ārpus Latvijas. Vairāk fokusējamies uz to, kā piedāvāt darba iespējas Latvijā ārpus valsts dzīvojošajiem mūsu valstspiederīgajiem, pamatā augstas kvalifikācijas speciālistiem, kuri varētu atgriezties.
Skolēniem atkal tiek piedāvāta pilnā trīs mēnešu vasaras nodarbinātības programma. Vai ir interese no abām pusēm vai arī skolēni vairāk gaida nometnes un iespēju beidzot satikties ar vienaudžiem?
Interese ir no abām pusēm, turklāt sākotnēji lielāku interesi izrādīja tieši darba devēji, kuri ļoti aktīvi pieteica vakances. Bet skolēni arī reģistrējas, un 1. jūnijā jau vairāk nekā 2000 skolēnu sāka strādāt. Līdzīgi kā pirms pandēmijas un atbilstoši mums pieejamajam finansējumam apstiprinātas 7608 vasaras darba vietas skolēniem. Ļoti pozitīva šā gada iezīme ir tā, ka tika piedāvātas augstākas kvalifikācijas vakances. Pārsvarā, protams, dominē palīgdarbi, bet šogad skolēniem ir iespēja strādāt arī par pedagogu palīgiem, projektu vadītāju asistentiem, bibliotekāriem, tādējādi gūstot lielāku profesionālo ievirzi.
